Piedāvājot triju mūzikas laikmetu saplūšanu vienā koncertā, vakar omulīgajā mūzikas namā "Daile'' klausītājus aicināja klavierkvintets "Quadra". Pagājušā gada rudenī nosvinējis 10 gadu jubileju, ansamblis kārtējo reizi pierādīja, ka tajā spēlējošie mūziķi ir dzimuši, lai spēlētu kopā. Sevi viņi raksturo īsi un kodolīgi – "esam veiksmīga buķete personību ziņā un spēlējam jebkādu mūziku".
Koncerts iesākās ar pasaulslavenā vācu komponista Roberta Šūmaņa Klavierkvintetu. Un, kaut arī Nīče savulaik izteicies, ka Šūmanim esot maza gaume, jo viņš rakstot mazus skaņdarbus, laiks pierādījis, ka tā domāta intelektuāļiem ar smalku izpratni.
Uz filozofisku sarunu nošurakstā aicināja vācu komponista Paula Hindemita Kvartets klarnetei, vijolei, čellam un klavierēm. Hindemits pats bijis atzīts altists un, lai arī viņa mūzika ir intelektuāli piesātināta, tā vilina klausītāju ar savām neparastajām krāsām un spilgtām izteiksmēm.
Koncerta noslēgumā izskanēja LNSO rezidējošā komponista Andra Dzenīša jaunais opuss "Pretim plašumam pulksteņi iemieg", kura iedvesma smelta ilgos, garos pārgājienos gar Latvijas jūras piekrasti. Par to vijolnieks Arvīds Zvagulis stāsta: "Andris nāca ar domu, ka varētu uzrakstīt šādu skaņdarbu, un mēs bijām tikai "par", jo tieši klavierkvartetam un klarnetei ir ļoti maz skaņdarbu, praktiski nekā sakarīga līdz šim nav bijis."
Klarnetis Guntis Kuzma ir vienisprātis, ka šādam mūziķu sastāvam Dzenīša jaundarbs ir liels devums. Pats komponists par to teic: "Man ļoti gribas palīdzēt cilvēkiem saklausīt un ieraudzīt kaut ko jaunu mūzikā. Mēs jau mūzikā nevaram attēlot neko – ne jūru, ne sauli, ne pļavu tieši tādu, kāda viņa izskatās. Un tā man liekas ir mūzikas burvība, ka mūzika sarunājas un rāda mums attēlus bez vārdiem un bez jēdzieniem."
Publicists Ilmārs Šlāpins pēc koncerta dalījās pārdomās: "Mūzika vienmēr ir pilna ar dažādiem kontekstiem, dažkārt tos ieliek komponisti, dažkārt tos ieliek mūziķi, dažkārt situācija mums apkārt vai mēs paši. Es neapskaužu Andri Dzenīti. Viņš ir centrā, un viņam kaut kā šis centrs ir jāaizpilda ar to, ko viņš dara. Vēl jo vairāk būdams baltais, heteroseksuālais vīrietis, kurš nevar ieinteresēt ar kaut ko citu, ar kaut kādu citu kontekstu klausītājus arī citur pasaulē. Man patika, ka es tur sadzirdēju kaut kādu rotaļāšanos ar skaņu. Mēs klausāmies mūziku un pēkšņi izdzirdam skaņas. Tās sāk kaut kā strādāt ar pilnīgi citu, es nezinu, kaut kādu virsmuzikālu pienesumu."
Atzinīgus vārdus pēc koncerta pauda tā apmeklētājs Boriss Bisenieks: "Ja mūzika ir ļoti skanīga, tad es iztēlojos. Ja vienkārši blāva, ja nekādas svarīgas lietas nenotiek tajā mūzikā, tad es neko nevaru iztēloties. Šajā gadījumā es iztēlojos. Es iztēlojos ļoti daudz gan pavasari, gan ziemu un arī vasaru dažās vietās. Es nebiju plānojis neko interesantu, bet beigās šis izrādījās par vienu no labākajiem koncertiem."
