Sadaļas Sadaļas

PārMijas

Par XIV Starptautiskajiem latviešu jauno mūziķu meistarkursiem stāsta Jolanta Bimbere

PārMijas

Par programmu "Hildegardes sapņi" stāsta vokālās grupas "Putni" vadītāja Antra Dreģe

Arturs Maskats: Viss, kas ar mums noticis, liks vairāk apzināties laika vērtību

Komponists Arturs Maskats: Viss, kas ar mums noticis, liks vairāk apzināties laika vērtību

28. maijā Latvijas Radio 3 "Klasika" ēterā pasaules pirmatskaņojumu piedzīvos Artura Maskata jaunais akordeona koncerts. Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā to atskaņos Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris diriģenta Andra Pogas vadībā, bet soliste būs pasaulslavenā Ksenija Sidorova, kurai šis koncerts arī rakstīts. Pandēmijas dēļ pirmatskaņojumam aplausi klātienē liegti. "Varbūt viss, kas ar mums noticis, liks vairāk apzināties laika vērtību. Arī cilvēcisko kontaktu vērtību, kuru var novērtēt tikai tad, ja tas tev tiek atņemts," pauž komponists.

Liene Jakovļeva: Tas ir diezgan mulsinošs brīdis – runāt ar tevi par jaunu darbu, no kura nav dzirdēta ne nots, toties ar cerību, ka tev pašam būs, ko pastāstīt par šo opusu. Esi radījis koncertu akordeonam ar orķestri – vai tavi pavadvārdi "ko stāstīja vējš pār jūru" ir nosaukums vai tikai pavediens, kas ļaus mums domāt? Tas būs drukāts ar lieliem burtiem?

Arturs Maskats: Jā, tas noteikti būs drukāts ar lielajiem burtiem (smejas). Tāpat kā nodrukāts būs arī tas, ka koncerts ir veltījums mūsu izcilajai māksliniecei Ksenijai Sidorovai-Arizagai. Darbs bija pasūtīts diezgan sen, un koncertu esmu rakstījis kādos trijos piegājienos vairāku gadu laikā. Pa vidu bijuši dažādi citādi darbi, bet tāds tagad laiks un režīms. Trīs reizes pirmatskaņojums ticis atlikts dažādu apstākļu, arī pandēmijas dēļ. Tas bija paredzēts Rīgas festivālā jau 2020. gada vasarā un pirms tam arī. Tā ka esmu to rakstījis tādiem kā posmiem, kas mani arī baidīja, jo parasti opusu vajag vienā dienā sākt un kādā dienā pabeigt.

Tātad ikreiz, parādoties jaunām afišām, tu kaut ko šim koncertam liki klāt un ņēmi nost?

Es atkal atgriezos pie tā. Arī šopavasar –

zinot, ka šis pirmatskaņojums tomēr laikam notiks, un saprotot, ka vismaz ieraksts būs, atkal atgriezos pie šī opusa un izrādījās – tur ir daudz, ko darīt!

Arī ar Kseniju nevarējām strādāt kā parasti, kad ar mākslinieku strādā kopā pie izvērsta opusa – viss notika "Zoom", jo Ksenija ar ģimeni dzīvo Madridē. Tikai tagad viņai ir pirmais brauciens uz Latviju pēc ilgāka laikposma. Bet koncerts ir tapis ciešā sadarbībā, jo akordeons ir daudz smalkāka lieta, nekā viens otrs varbūt varētu iedomāties – ar visām iespējām, kas tam ir. Ar lielo simfonisko orķestri nemaz tik daudz darbu tam nav radušies, jo tas ir arī ļoti viltīgs instruments.

Bet ne jau tavā daiļradē!

Nu, jā – kaut cik to varbūt zināju, bet ne tādā formā, kā tas ir šeit. Ne tik lielā vērienā.

Ko tad stāstīja vējš par jūru?

Kā mēs ar Kseniju sapratām –

tā noteikti ir Baltijas jūra. Tas ir šejienes klimats, tieši šīs vētras un dziņas, šīs mēnessgaismas. Tie ir tieši šie atbildētie un neatbildētie romāni, jo dienvidjūras gaisotnē viss būtu savādāk.

Šoreiz koncerts ir kā tāda vairākdaļīga simfoniskā poēma, kurā kārtojas ļoti dažādi tēli. Un tas bija arī mans galvenais uztraukums – vai akordeons balansēsies kopā ar lielo simfonisko orķestri, bet vakar skaņu režisore deva diezgan nomierinošu atbildi, ka visu var dzirdēt. Galvenais, lai dzirdētu visu Ksenijas partitūru, ko viņa ir ļoti rūpīgi apguvusi un vienlaikus mani ļoti inspirējusi.

Bet programmatisms droši vien ir diezgan nosacīts. Vai jūras tēlu mēs varētu atpazīt arī tad, ja nebūtu tavas rindkopas?

Varbūt varētu. Pēdējā posmā ir tāds ieraksts partitūrā, ko redz visi mūziķi – Pavasaris jeb Primavera. Kaut kas tāds, kas atkal atdzimst un sākas no jauna, atrodas plaukstošā kustībā.

Bet literāra pirmavota nav?

Nav.

Cik daudz esi pieturējies pie klasiskajiem koncertu pamatprincipiem?

Es par tiem nedomāju, ja nu varbūt vienīgi to, ka tā ir akordeona sacensība ar lielo orķestri. Koncerta un koncertēšanas gars. Nedomāju par kaut kādām klasiskām formas shēmām, bet tur, protams, mijas dažādi raksturi, dažādi tēli un tempi. Dažādas instrumentācijas fineses, salikumi. Un es arī tā kā izmēģinu, kā akordeons iet ar vienu vai otru instrumentu grupu kopā, un tas vienmēr ir interesanti. Un vēl jau ir arī tas, ka Ksenija ārkārtīgi meistarīgi pati instrumentē savu partiju – tas, ko viņa dara ar reģistriem, arī ir ļoti liela māksla. Tur ir savi knifi, ko uzzināju no jauna.

Tu esi viņai devis arī daudzus tehniski grūtus, virtuozus uzdevumus?

Brīžiem tur ir, ko tehniskajā virtuozitātē sasniegt, jā.

Kur slēpjas akordeona vilinājums? Tev ir "Tango", tev ir "Dzīves tango", tev ir "Pusnakts Rīgā". Akordeona skaņa, valdzinājums un šarms cauri vijas – aizved mūs uz Parīzi, uz Rīgu, uz citu pasauli...

Akordeonam ir sava valstība. Un Ksenija ir viena no tām māksliniecēm pasaulē, kas mēģina šo valstību padarīt arvien atpazīstamāku. Viņa patiešām ir sava instrumenta vēstnese un patriote.

Un tas jau arī aizrauj un uzrunā – viņas vēlme pierādīt un parādīt, ka akordeons liekams līdzās visiem pārējiem simfoniskajiem un akadēmiskās mūzikas instrumentiem. Ka tas nav tikai tāda atsevišķa krāsa jeb kaut kas tāds, ko varētu nolikt kādā marginālā vai pabērna pozīcijā. Viņa tiešām pierāda to, ka akordeons ir pilnvērtīgi dzīvojošs instruments ar milzumdaudz iespējām!

Arī visos tavos opusos viņas klātbūtne ir bijusi – droši vien, ja nebūtu Ksenijas, vai tik daudz tavs akordeons ieskanētos?

Bijis dažādi. "Tango" pirmais izpildītājs bija Aldis Jurisons. Arī Ksenija to ir spēlējusi, un partija spēlēta arī uz bandoneona. Arī programmās ar Latvijas Radio kori, ar Vācieša un Čaka dzeju tāpat ir akordeons. Un man ļoti jāpateicas akordeonistam Artūram Novikam, ar kuru sadarbībā daudz kas radies. Viņš daudz spēlējis. Bet ideja par opusa "Pusnakts Rīgā" pārlikumu akordeonam un kamerorķestrim radās Gidonam Krēmeram. Viņš to diezgan daudzas reizes bija nospēlējis, un pēkšņi ieminējās, ka varētu būt arī versija akordeonam ar kamerorķestri. Es šo versiju izveidoju, un tā bija Ksenija, kas to spēlēja. Koncerti izskanēja Cēsīs, Šveicē. Ir arī ieraksts.

Tu esi komponists, kas atgriežas pie saviem opusiem. Arī akordeona koncerts, kā jau sākumā ieteicies, tiek papildināts, niansēti iekrāsots. Vai tas atkarīgs no dzīves, ko mēs dzīvojam, – kaut kas pazūd un kaut kas klāt nāk? Vai tas tomēr ir tīri praktisks un tehnisks profesionāla komponista darbs?

Gan – gan. 

Man ir tāda atbildības sajūta: ja saprotu, ka šajā reizē šis opuss aizies līdz publikai, man gribas izdarīt godīgi – tik, cik es šai brīdī saprotu.

Noliekot opusu malā un pēc kāda laika atkal pie tā atgriežoties, man liekas, ka es saprotu atkal kaut ko citu, – jo es pats mainos. Un arī tie darbi, kas radušies pa vidu konkrētajam opusam, iedevuši savu pieredzi.

Mani pārsteidza, ka Georgijs Osokins nesen intervijā teica – Bēthovens, piemēram, ļoti atšķiroties atkarībā no tā, vai tas skan septembrī vai maijā. Vai no tā, vai pieķeries pie darba pavasarī vai rudenī, arī ir daudz kas atkarīgs? Kaut ko no ceriņu smaržas vai rudens vētrām vari tajā ielikt.

Pavasarī rakstīt ir grūtāk – to jau Pēteris Vasks reiz teica. Jo ir tik daudz vilinājumu – ārā, dabā, cilvēkos, ka koncentrēties lielākam darbam ir grūtāk. Bet nu – no studentu laikiem ir pierasts, ka maijā vienmēr ir sesija un kas tāds, kas jāsarauj, un nekas cits neatliek kā koncentrēties.

Vai tu esi pieradis pie digitālajiem koncertiem un pasākumiem? Arī šis koncerts neizskanēs aplausu pavadīts, bet tiks ierakstīts.

Cilvēki pierod pie visa. Protams, pie tā, ka nav dzīvas auditorijas un dzīvas atsauksmes, pierast ir ļoti grūti, un varbūt arī pie tā nekad nepieradīsim. Dievs dod, ka varbūt kādreiz atgriezīsimies koncertzālēs un teātros. Man pietrūkst arī kino skatīšanās uz lielā ekrāna kādā "Splendid Palace" zālē. Kaut gan es visu to it kā varu atrast internetā un skatīties mazajā datorā, pietrūkst atmosfēras. No otras puses – labi, ka nekas nav apstājies, ka mākslinieki ir meklējoši, urdīgi, grib panākt rezultātu un strādā ar prieku. Redzu, ka mēģinājumos orķestranti spēlē ar lielu atdevi. 

Varbūt viss, kas ar mums noticis, liks vairāk apzināties laika vērtību.

Arī cilvēcisko kontaktu vērtību, kuru var novērtēt tikai tad, ja tas tev tiek atņemts. Kad saproti, ka kādu draugu neesi redzējis pusotru gadu vai vairāk tikai tāpēc, ka nevari aizbraukt pie viņa vai otrādi... Tas varbūt dos kādu citu apziņu. Protams, es daudz ko skatos digitālajā vidē, tur ir milzīga konkurence. Kas tikai pašlaik nav pieejams! Kādas tikai filharmonijas nav atvērušas savus arhīvus, un kas tikai teātros un baletos nenotiek, arī televīziju platformās. Bet dzīvu koncertu nekas nevarēs aizstāt. Un otrs –

man šķiet, pieaug "Klasikas" un līdzīgu mediju nozīme, jo tas cilvēkiem ir kā svaiga gaisa malks.

Vai tiesa, ka jaundarba ierakstā tev būs arī dzīva saruna ar Orestu Silabriedi? Varbūt varēsim dzirdēt tavu komentāru, jau orķestra ielokā stāvot?

Domāju, ka tas nebūs orķestra ielokā, bet tāda saruna būs. Ceru, ka tur varētu būt klāt arī Ksenija un Andris Poga, kuriem esmu neizsakāmi pateicīgs par šo visu – par to, ar kādu rūpību viņi strādā.

Tad jau būs tāda kā "post factum" sajūta – tāda notikuša, izskanējuša jaundarba sajūta?

Grūti pateikt. Jo tomēr vairāki pirmatskaņojumi, gan mazākas formas, man bijuši arī ziemā – gan ar Reini Zariņu, gan ar Aigaru Raumani un Aigaru Reini. Tas viss bija digitālā vidē, tomēr tie ir devuši gandarījumu.

Esi piedzīvojis pirmatskaņojuma prieku?

Esmu gan, jā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt