Pa ceļam ar Klasiku

No vasaras muzikālā tilta līdz Mazajam princim. Stāsta Andris Vecumnieks un Agneta Volkova

Pa ceļam ar Klasiku

Spēlētprieks ir galvenais! Noslēgsies "Vasaras muzikālais tilts Rīga – Rostoka – Grāca"

Leonardo raksta vēstuli Monai. Saruna ar komponisti Renāti Stivriņu

Ko Leonardo raksta Monai? Saruna ar komponisti Renāti Stivriņu

"Tas iekšējais kritiķis patiesībā ļoti daudz ko bojā. [..] Tu vēl neesi pacēlis papīra lapu, vēl neesi ieslēdzis nošu programmu, kad viņš jau ir klāt," smaida komponiste un ērģelniece Renāte Stivriņa, kuras jaunāko opusu "Leonardo raksta vēstuli Monai" 30. jūlijā ērģeļmūzikas festivālā Rīgas Domā pirmatskaņos ērģelnieks Aigars Reinis un sitaminstrumentu ansamblis "Perpetuum Ritmico". Sarunā ar Latvijas Radio 3 "Klasika" komponiste atklāj gan jaundarba tapšanas aizkulises un savus iedvesmas avotus, gan pauž pārdomas par psihisko, audiālo un vizuālās higiēnas nozīmi savā ikdienā.

Anna Marta Burve: Pagājušajā sestdienā, 23. jūlijā, Popes evaņģēliski luteriskajā baznīcā tev bija autorkoncerts. Ko komponistam vispār nozīmē pašam savs autorkoncerts?

Renāte Stivriņa: Tas bija milzīgs gods... Mani uzaicināja Jānis Kalniņš, kurš teica – viņiem esot tāds cikls: ik mēnesi vienā no draudzēm tiekot rīkots koncerts, un varbūt manējais varētu būt ar laikmetīgo mūziku? Teicu – jā, jo man neizsakāmi patīk spēlēt laikmetīgo mūziku! Un viņš saka – klausies, bet varbūt tās varētu būt tavas kompozīcijas? Sarunas laikā nonācām pie tā, ka principā tas tiešām varētu būt autorkoncerts. Man ir daudz ērģeļmūzikas, un sāku domāt, kam tur vēl vajadzētu būt, ko vēlos parādīt. Nospriedu, ka vokālā mūzika būtu īstā. Uzaicināju Agnesi Pauniņu, skaisto soprānu, ar kuru jau sadarbojāmies pirms gadiem trim – viņa pirmatskaņoja manu ciklu Rēzeknē, Latgales ērģeļmūzikas festivāla noslēgumā. Tagad nonācām līdz kārtīgai sadarbībai. Tie jau bija trīs cikli: viens ar poļu tekstu, divi – ar latviešu. Četrdesmit minūtes no programmas bija sakrālais repertuārs – tāds sacrum profanum, jo tās jomas, kurās darbojos, ir ļoti dažādas. Taču sakrālā mūzika ir tikai viena no jomām. Koncertā iekļāvu arī transkripcijas no savas operas un mūzikla, ko rakstīju bērniem. Izvēlējos spilgtākos fragmentus – ārijas un dejas. Iznāca ļoti interesanti! Cilvēki teica – tās esot divas pilnīgi dažādas personības. (smejas) (..) Katrā ziņā bija ļoti liels gandarījums. (..) 

Renāte Stivriņa

Bieži vien komponisti uzraksta, piemēram, darbu instrumentālam ansamblim, un tad izveidojas pārlikums – pieņemsim, klavierēm solo. Kā tas ir tev? Vai tev brīžos, kad šādi notiek, rodas jaunas idejas? Varbūt tu to skaņdarbu izdzirdi pilnīgi citādāk? 

Jā, jā, tādas atklāsmes nāk.

Ir tādi darbi, kurus pacel pēc gada vai diviem, paskaties ar savu šābrīža skatījumu, un tad ir vai nu tā, ka – jā, tas ir izdevies, esmu ar to mierā, vai arī ir taktis un posmi, par kuriem nospried – nujā, tas bija skaisti tam laikam, bet šobrīd es darītu savādāk.

Un tas ir normāli. Jo mēs neesam skulptūras! Esam elastīgi, mēs attīstāmies, ejam uz priekšu. Dzīves notikumi mūs ietekmē, mēs rezonējam ar tiem vai arī nē, tāpēc reizēm ir tādas atklāsmītes uz abām pusēm – vai nu esmu apmierināta, vai arī redzu savādāk. Mazliet brīvības sajūtas reizēm sev jādod.

Un nedrīkst arī sevi pārlieku kritizēt. 

Jā, tas iekšējais kritiķis patiesībā ļoti daudz ko bojā. Nesen mums ar draugiem bija diskusija, kā to iekšējo kritiķi pieslēgt kādā konkrētā posmā. Jo no akadēmiskās izglītības esam iznesuši ļoti lielu kritikas devu, un tas iekšējais kritiķis sēž iekšā nemitīgi: tu vēl neesi pacēlis papīra lapu, vēl neesi ieslēdzis nošu programmu, kad viņš jau ir klāt. Lai viņš tevi nebloķētu, varbūt varētu viņu pieslēgt vēlākajiem posmiem, piemēram, tad, kad ir redakcija, kad ir jau beigu posms. Ir jāiemācās ar viņu sadzīvot un sadarboties, nevis tikai uztvert kā tādu autoritāti, kura tagad nāk un visu noliek.

Tu pati spēlē ērģeles. Kā tas ir – atskaņot savus darbus? 

Sarežģīti!

Vieglāk būtu pacelt citu laikmetīgos opusus, jo saviem opusiem vienmēr nāk klāt emocionālais aspekts, un tev jāprot to mazliet nolikt malā. Protams, tas īsti nenotiek, jo esi tajā procesā iekšā.

Bet mani dzīvē vienmēr pārliecina praktiskais aspekts – ka tas ir jauki, ka pats vari kaut ko praktiski darīt – dziedāt vai kaut ko atskaņot, ka vari piedalīties. Tev obligāti nav tas jādara, bet – tev ir tāda iespēja.

Un uzreiz ir arī pilnīgi cita pieeja un sapratne par to, kā jāizskatās nošu papīram...

Jā, un cieņa arī pret tiem, kas tavu mūziku ņems rokās un atskaņos. Protams, ir kaut kādi trakuma periodi, kad nedomā par izpildītāju, bet dod vaļu fantāzijai, bet ir labi apzināties, ka tie var būt arī eksperimentāli skaņdarbi, kuri nebūt nav jārāda publiski. (..) 

Šī vasara tev ir ļoti aktīva. Jau 30. jūlijā ērģeļmūzikas festivālā "Rīgas Doms" norisināsies ērģelnieka Aigara Reiņa un "Perpetuum Ritmico" koncerts, kurā tiks pirmatskaņots tavs jaundarbs "Leonardo raksta vēstuli Monai". Uzrunājošs un intriģējošs virsraksts, kas raisa ziņkārību. Ko tavs Leonardo raksta Monai?

Šis stāsts sākās vēl pandēmijā. Kad mūs visus nolika mājsēdē, man sākās iekšēja panika, ka tūlīt apstāšos savā attīstībā, tāpēc sāku paniski meklēt iespējas, kā varētu sevi intelektuāli uzmundrināt. Pasūtīju diezgan daudz grāmatu par Leonardo, noskatījos arī seriālu. Kad sāku lasīt, sapratu, ka manas zināšanas ir diezgan paviršas un ir īstais laiks, lai varētu uzzināt kaut ko vairāk. Sāku iedziļināties viņa darbos, dzīves stilā. Tas bija šausmīgi vērtīgi! Tas aspekts, ko gribēju ietvert, rakstot tieši šo darbu un kas man nāca līdzi – ka Leonardo ļoti daudz darbu nepabeidza. Viņš sāka, bet pameta tādā pusmastā – vienā trešdaļā, pirms pašām beigām. Un viņu vispār neinteresēja, kas ar to notiek. Mani fascinē tas, ka, ja pareizi atceros, tikai trīs gleznas, trīs mākslas darbus viņš pabeidzis pilnībā. Mani ļoti uzrunā viņa personība!

Leonardo neuzdod sev jautājumu, ko par viņu teiks mākslas kritiķi, kā viņi to visu saliks pa plauktiņiem – viņš vienkārši nodarbojas ar to, kas ir viņa lieta. Viņš apzinājās, ka tas ir viņa un viņš vienkārši spontāni tajā visā lidoja.

Ja tā bija tanka mašīna, viņš metās tās projektēšanā. Nāca jauna diena, jauns impulss, un viņš metās gleznot. Tas ir kaut kas pilnīgi pretējs tam, ko mums māca. Jo vismaz manā vidē bija tā, ka tev viss jāizdara līdz galam, neko nedrīkst pamest pusmastā. Leonardo bija kaut kas ļoti šokējošs, ļoti svaigs un uzrunājošs… Sapratu: kāpēc tas un tas jāizdara līdz galam, ja tevī tas vairs nerezonē?! Ja jūti, ka kaut kas nav, tad atstāj – varbūt kādreiz atgriezīsies pie tā, bet varbūt arī nē, bet netērē laiku tam, lai novestu līdz galam to, kas vairs tev nav interesanti! Tāda mazliet nekaunība labā nozīmē. Tas mani ļoti uzrunāja. Kompozīcija "Leonardo raksta Monai" ir par to, ka viņš raksta šeit un tagad. Viņš, protams, bija vizionārs – jā, viņš domāja par to, kā kaut kas varētu kādreiz izskatīties, bet process bija tāds, ka viņš bija šeit un tagad. Viņš bija pilnīgi brīvs no plānojumiem, viņš netērēja enerģiju lieki – Leonardo to koncentrēja šeit un tagad. "Mona" ir viens no darbiem, kas ir pabeigts. Tas ir ļoti noslēpumains, visa tā mistika apkārt… Bet mani uzrunāja tieši tas aspekts, ka viņš ir šeit un tagad, un viņš raksta. Leonardo, protams, ir šaubu pilns – viņš ir kaislību cilvēks, un tas viss notiek – jā, viņš ir cilvēks, viņš nav skulptūra vai robots, viņš ir ļoti mainīgs, un tas pieder cilvēka dabai.

Šajā gadījumā es mēģināju iztēloties šo procesu – kas notiek ar viņu konkrētajā brīdī, kas notiek viņa domās, kā viņš to izklāsta. Viņš noteikti pusi nosvītro, iespējams, viņš raksta spoguļrakstā – viņš bija kreilis.

Rakstot mūziku, domāju par milzīgo Doma katedrāles telpu – kā mans darbs tur varētu izskanēt. To mēs vēl redzēsim, jo mēģinājums vēl priekšā. Rakstot vienmēr sev nosaku kaut kādus pieturas punktus, un tad tas radošais process aiziet savā gaitā. Šoreiz ļoti daudz domāju par ritmu – man patīk visādas ritma spēles, kas ir tieši šī koncerta galvenais vadmotīvs. Ir vairāki motīvi, no kuriem viens noteikti būs atpazīstams – tas būs motīvs ar alūziju uz renesanses laika mūziku. Tas bija Leonardo laiks. Diezgan daudz klausījos viduslaiku mūziku – mani ļoti fascinē instrumenti, kas tā laika Itālijā bija topā. 

Pieķēros tavai domai par to, ka Leonardo vienmēr bija šeit un tagad, un nekad nedomāja par pagātni un nākotni. Man arī liekas – kāpēc ir tik slikti pamest kādu darbu malā? Šodien mēs vairāk uzmanības pievēršam rezultātam, nevis procesam, bet tieši process taču iemāca visvairāk, iedvesmo visvairāk.

Absolūti! Principā visi sociālie mediji mūs māca, lai izliekam galarezultātu, jo ar procesu jau īsti nevar palielīties. Jo kas ir process? Kaut kas ļoti personisks, ko īsti neparādīsi, un no malas skatoties tas ir arī garlaicīgs. Manuprāt, skrējiens, maratons uz rezultātu ir sociālo tīklu galarezultāts. 

Renāte Stivriņa un Māris Sirmais

Zinot tavu mūziku, top skaidrs, ka tu daudz ietekmējies no vizuālās mākslas. Tev ir darbs, kam iedvesmas avots ir van Gogs, Kandinskis, vēl no daudziem citiem. Vai atceries, tev bija kaut kāds pirmais mākslas darbs, kas tev lika saprast, ka vēlies mūzikā pētīt šo glezniecību?

Pirmās atmiņas man saistās ar arhitektūru – mums bija ļoti liela grāmata ar skaistām mājām, tur bija gan process, kā tas notiek, un arī galarezultāts. Atceros, ka manā galvā bija milzumdaudz mājiņu, villu, un mani tas vizuālais drīzāk ietekmēja no arhitektūras viedokļa. Gleznu, kas mani nogāztu gar zemi, neatceros. Bet nedaudz vēlāk mani gar zemi nogāza izstāde Parīzē, kad jau studēju doktorantūrā Krakovā un diezgan daudz pētīju glezniecību. Sakarā ar studijām diezgan izbraukājos pa visādām izstādēm, un mēs bijām Parīzē, Orsē muzejā, kur ir impresionisti.

Atceros, tas bija visspēcīgākais iespaids, kas līdz šim noticis ar mani – apstājos pie van Goga "Zvaigžņotās nakts". Mums bija jāskrien uz Parīzes Dievmātes katedrāli, uz mesu un koncertu, bet es nevarēju izkustēties no vietas.

Tas dziļums... Ka tevis vairs nav, tu esi šeit un tagad, nespēj un nevēlies no tā tikt prom. Pēc tam uzrakstīju ērģeļu simfoniju, iedvesmota no van Goga gleznas. Tagad ļoti daudz ietekmējos no dizaina. Man patīk skatīties, vērot visu, kam ir tekstūra, visu, kam ir negludumi, faktūriņas.

Man liekas, ir svarīgi atbrīvot sevi no tā, kas nav tavs. Un tad tu redzi daudz vairāk inspirāciju visur apkārt. 

Vai esi novērojusi, ka esi īpaši jūtīga uz visu vizuālo, vai arī tu teiktu, ka esi līdzvērtīgi jūtīga uz skaņām vai vārdiem?

Es noteikti esmu pārāk jūtīga uz vārdiem tādā nozīmē, ka, ja to kļūst par daudz, man burtiski sākas psihoze. (smejas) Agrāk tam nepievērsu uzmanību. Laikam mājsēdes laikā esmu kļuvusi mierīgāka, vairāk sevī vērsta. Un pēkšņi sāku apjaust, ka viss man traucē – mani izved no pacietības un traumē kaut kādas skaņas, trokšņi, cilvēki, kliedzieni. Ja tas ir uz stundu, viss labi, bet, ja esi kaut kur iekšā un netiec no bara laukā...

Esmu sākusi ļoti daudz domāt par psihisko higiēnu, arī par higiēnu audiālā un vizuālā nozīmē, un tas vienkārši kļuvis man ļoti būtiski!

Agrāk dzīvoju, domājot – nu, kas tad tur, vienkārši man tikai ļoti jākoncentrējas un visu izdarīšu arī trokšņainā pilsētas centrā. Tagad nāk cita apziņa. Nedrīkst tā! Ir jānorobežo sevi no traumējošajiem trokšņiem. Nesen pabiju nedēļu Gruzijā, un tur bija šausmīgi daudz vizuālo trokšņu… Tik nereāli daudz! Bija neiespējami atrast kaut ko līdzenu – kaut vai līdzenu pļaviņu, un kādā piektajā dienā jutu, ka man visa kā ir par daudz, nespēju to vairs izturēt. Sak, aizvāciet tos kalnus, aizvāciet Kaukāzu un iedodiet man skaistu līdzenumu, kāds ir Latvijā! (smejas)

Gruzijā ir ļoti daudz krāsu, viss ir tik garšīgs un patīkams, un tev šķiet – lūk, tā ir īstā dzīve. Ainavas ir ārkārtīgi spilgtas. Bet paiet laiks, un tu saproti, ka – nē, tu neesi cilvēks no kalniem.

Tas ir tavs uz brīdi, bet ilgākā laika periodā tas tevi ļoti nomoka. Tas jāņem vērā, ja esi jūtīgs uz to. Ja izliecies, ka neesi, kādā brīdī sāksi lūst. Tā kā – jā, es tagad sāku vairāk sevī klausīties. Ja nevajag virsotnes, tad nevajag. 

Vai arī skaņu pasaulē ir kāds, kurš tevi spēcīgi iedvesmojis un vēl joprojām iedvesmo?

Viena no personībām, kas mani ļoti ietekmējusi, ir Helēna Grimo. Lasīju viņas autobiogrāfiju. Tas viņas attīstības ceļš – kā viņa sāka, kā pasniedza mūziku... Var dzirdēt, ka viņai ir krāsainā absolūtā dzirde, un viņa vienkārši krāso – klavieres zem viņas pieskāriena skan vienkārši burvīgi! Un tad ir vairāki izpildītāji, kuri vienkārši ir saskaņā ar sevi. Redzu viņu izpildījumus, klausos viņu intervijas, redzu, ka viņi ir mierā ar sevi un ka viņi ar to dzīvo. Nav tā, ka mūzika ir viena no piecām lietām, ko viņi dzīvē dara, bet gan viņu dzīves pilnīga sastāvdaļa, un visus pārējos aspektus viņi pakļāvuši tam, lai varētu radīt. Tas ir viņu veids, kā viņi runā ar klausītāju. Man patīk viss, kas ir autentisks, nevis pārspīlēti samākslots. (..) Tāpēc arī vēlos, lai viss sarežģītais, kas nāk no manis, būtu organisks.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt