Pa ceļam ar Klasiku

Santa Vižine pasaulslavenā Amsterdamas "Concertgebouw" rindās un tā īpašajā kameransamblī

Pa ceļam ar Klasiku

Festivāls "Windstream" svin pirmos desmit!

Diriģents Ainārs Rubiķis: Remdenība Onegēra mūzikā neder

Kad pasaulīgais sastop dievišķo. Saruna ar diriģentu Aināru Rubiķi

Pēc saņemtajām stāvovācijām Maskavas Lielajā teātrī par Dvoržāka operas "Nāra" iestudējumu Rīgā ieradies Berlīnes Komiskās operas muzikālais vadītājs Ainārs Rubiķis, lai 14. un 15. martā Lielajā ģildē divos atšķirīgas koncepcijas koncertos diriģētu Artūra Onegēra "Liturģisko simfoniju". "Vienā koncertā tiks apvienots dievišķais ar pasaulīgo," atzīmē Rubiķis.

14. martā plkst. 19.00 koncertā jauniešiem "Simfoniskais hits ar Goran Gora" līdzās "Liturģiskajai simfonijai" skanēs arī Onegēra opuss "Pacific 231", savukārt 15. martā plkst. 19.00 koncertā "LNSO un Ainārs Rubiķis" – Fēliksa Mendelszona mūzika Šekspīra lugai "Sapnis vasaras naktī".

Būs vienkārši un skaisti

"Neapšaubāmi, programma ir ļoti kontrastējoša – pašā sākumā arī man pašam bija diezgan grūti šīs galējības savienot vienā veselā," neslēpj Rubiķis. "Kad kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri veidojām šo programmu, piedāvāju vairākas programmas, un izkristalizējās šie divi skaņdarbi – Onegērs un Mendelszons. Beigu beigās tas viss ir ļoti vienkārši un skaisti."

Onegēra "Liturģiskajā" simfonijā ir viss – kara šausmas un vēlme pēc miera, sauciens uz Dievu. "Jā, tieši tā – arī šajā simfonijā apvienots pasaulīgais ar dievišķo.

Ar kolēģi Orestu Silabriedi esam sprieduši, ka attiecībā pret Onegēru ir kaut kāda sazvērestības teorija,

jo viņu nezin kāpēc ļoti maz spēlē no nosacītā franču sešinieka, un man šī komponista daiļrade šobrīd ir vistuvākā. Studiju gados aizrāvos ar Pulenku, Mijo, katrā ziņā Onegērs likās kaut kas drūms un nesaprotams,” stāsta diriģents un atzīmē, ka Onegēra mūziku kopā ar LNSO atskaņojuši jau iepriekš. "Toreiz atskaņojām daudz franču mūzikas, arī Onegēru, un vairāku mēnešu garumā man bija iespēja iepazīties pilnībā gan ar Debisī simfonisko mūziku, gan Ravelu un Onegēru.

Pirms tam biju ticies ar viņa "Žannu D'Arku uz sārta" gan kā klausītājs Rīgā, gan kopā ar Rēziju Kalniņu, iestudējot šo oratoriju Novosibirskas operā. Onegērs izmanto liturģiju, bet šī nav klasiska katoliska baznīcas mūzika, liturģija vairāk izmantota kā daļu apzīmējumi. Lai klausītājos radītu mūžīgo, dievišķo paradīzes mieru, viņš no sākuma cilvēku iedzen šausmās. Tas, ko darām arī tagad ar orķestra mūziķiem –

saprotam, ka remdenība Onegēra mūzikā neder."

Senčos – īsti francūži

Izrādās, arī Aināram Rubiķim ir franču saknes! "Mans vecvectēvs ir absolūts francūzis, bet vectētiņš – pa pusei latvietis, pa pusei francūzis. Mamma cītīgi strādājusi un izveidojusi ciltskoku. Tas stāsts ir ārkārtīgi skaists un brīnišķīgs – tikai un vienīgi mīlestība! Vecvecmamma un vecvectēvs sapazinās šeit, Latvijā, un pārcēlās dzīvot uz Franciju. Taču vecvecmamma nespēja tur iedzīvoties.

Zināt, kas ir paradoksālākais, kāpēc viņa atgriezās? Tā bija rupjmaize! Jā, viņiem ļoti pietrūka lauku māju un tieši Latvijas rupjmaizes."

Diriģents nenoliedz – līdz ar dzīves ritumu parādās dzimtas saknēm raksturīgās iezīmes: "Dziedot kora mūziku un franču solo dziesmas, man nekad nav bijušas problēmas ar izrunu, taču esmu bijis tik slinks, ka neesmu franču valodu iemācījies, un man par to ir ārkārtīgi liels kauns..."

Šekspīra elfi un Mendelszons

Bet kā īsti Šekspīra luga "Sapnis vasaras naktī" Mendelszona muzikālajā ietvarā iedzīvosies uz Lielās ģildes skatuves? "Ja man būtu iespēja, man tiešām gribētos redzēt, kā Šekspīra laikā šīs lugas tika uzvestas, jo tās ir tik ļoti daudzslāņainas – šodien reāli to var paveikt tikai kino," spriež Rubiķis.

"Bet uz Lielās ģildes skatuves, protams, nelasīsim visu Šekspīra lugu, vairāk vai mazāk pieturēsimies tikai un vienīgi pie tā nošu materiāla, ko Mendelszons pats ir sarakstījis. Ar Oresta Silabrieža palīdzību replikas un frāzes no Šekspīra lugas veidotas, lai klausītājam būtu saprotams stāsts.

Orests Silabriedis – jā, viņš mums būs kā pārsteigums, jo sākotnēji stāstniece bija paredzēta tikai viena - Rēzija Kalniņa. 

Orests tik brīnišķīgi uzlabojis veco tulkojumu, ka gara ausīm jūtams viņa Oberons, Elfu karalis. Vēl mums būs divas mazas lomiņas – Jolanta Strikaite-Lapiņa un Laura Grecka."

Nebūs lieki atgādināt, ka 6. martā Maskavā stāvovācijas piedzīvojusi Antonīna Dvoržāka operas "Nāra" pirmizrāde Aināra Rubiķa iestudējumā. "Tas bija brīnišķīgs laiks, tiešām monumentāls. Aizvadīts pusotrs mēnesis Maskavas Lielajā teātrī, ļoti intensīvi, bet patīkami strādājot - gandarījums ir liels," stāsta diriģents un no sirds slavē Lielā teātra māksliniekus: "Man ārkārtīgi patika abi solistu ansambļi – ar viņiem bija tik viegli strādāt! Lai gan ļoti daudzām lietām viņi pretojās, atradām ļoti labu kopsaucēju. Ar prieku atgriezīšos tur oktobrī – jā, man tiešām gribas atgriezties pie šīs operas, kas ir ļoti gara, un – kas svarīgi – 119 gadu laikā Lielajā teātrī tā izskanēja pirmoreiz, tā tiešām bija īsta pirmizrāde!"

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti