Jura Kaukuļa jaunības noslēpums. Dzimšanas dienas saruna ar mūziķi

Mūziķim Jurim Kaukulim šī gada 13. februārī aprit 50 gadi, no kuriem lielāko daļu viņš ir pavadījis uz skatuves. Sācis kā pagrīdes mūziķis, laika gaidā ap sevi pulcējot arvien vairāk klausītāju. Lai gan, kā izrādās, pašam ļoti labi patīk uzstāties arī mazas auditorijas priekšā. Kaukulis ļaujas liktenim, ar interesi vērojot, kā tas izmaina viņa ceļu – no metālista līdz folkmūziķim, teātra mūzikas komponistam un aktierim kases grāvējā “Klases salidojums”.

Uz sarunu tiekamies Dailes teātra kafejnīcā, kas ir ļoti piemērota vieta, lai atskatītos uz padarīto. Es pati piederu pie tās paaudzes klausītājiem, kas “Dzelzs vilku” sāka klausīties 2003. gadā ar albumu "Ļauj man tevi", kas bija daļa no Dailes teātra ilgspēlējošās izrādes/rokoperas “Man arī būtu bail...”. Gadiem ejot, ar Kaukuli esam runājuši tik ļoti daudz, ka šī noteikti nav intervēšana. Labi apzinoties, ka visus mūzika darbus uzskaitīt būtu neiespējami, mēs runājam par sajūtām un atziņām, kas atnākušas, laikam ritot. Dailes teātra vēstošās sienas mūsu sarunai noteikti palīdz. Protams, man Juris jāpavelk “uz zoba” ar stereotipu par “mūžīgo rokeri”, kas gan neattiecas uz Kaukuli, ja nu vienīgi uz viņa atveidoto Tomu filmā “Klases salidojums 2”.

Tik ļoti daudz foršu cilvēku

“Vārds! Tas man joprojām ir tas pats,” atbild Kaukulis, kad jautāju, kas pa šiem 50 gadiem ir palicis nemainīgs. “Man vienmēr ir bijis interesanti mainīties un darīt jaunas lietas.

Kas svarīgi – savā dzīvē esmu saticis daudzus foršus cilvēkus, kas man ir palīdzējuši mainīties.

Gadiem ejot, saprotu, cik daudz konkrētais cilvēks man ir nozīmējis,” saka Kaukulis, viņš teātrī bija saticis arī horeogrāfi Olgu Žitluhinu, kuras izrādēm rakstījis mūziku. Interesanti, ka abi kopā esot dejojuši vienā numurā. “Es gribētu teikt, ka tas bija mūsu duets, bet būtu jāsaka – tas bija viņas solo, un mans ķermenis bija tas, uz kura viņa atspērās,” nosmej mūziķis.

“Brīžos, kad deju izrādēm esmu rakstījis mūziku, esmu aizgājis pavisam citu ceļu, neesot, kā tu saki, mūžīgais rokeris, jo šajos brīžos man jādzīvo līdzi laikmetīgajiem dejotājiem.

Lai ar viņiem kopā dzīvotu, man ir jāsaprot viņu valoda, kas nav tikai horeogrāfija, bet arī savstarpējā saziņa. Tas viss paver citu skatu tavai domāšanai un atsaucas uz to, kā tu pēc tam raksti mūziku "Dzelzs vilkam". Piemēram, dziesmai "Skaiti līdz trīs (māsiņ, cik vēl ilgi)" mūzikas ideju smēlos Olgas izrādē,” atklāj Kaukulis un stāstu turpina par Dailes teātra cilvēkiem, ar kuriem sadarboties viņam ir bijis nozīmīgi: Ģirts Ķesteris, Džilindžers, Anta Priedīte, Kārlis Auškāps, Andris Vilcāns – šoreiz tie ir pirmie mūziķa prātā.

Juris Kaukulis

“Roze Stiebra! Es varētu tik daudz cilvēkus vēl pieminēt! Redzi, te ir tie 50 gadi. Ar Rozi kopā strādāju veselu gadu. Šķita – es rakstu mūziku, bet viņa man ir kā diriģents, kā bāka, kas man tālumā rāda gaismu. Roze ir fantastiska! Aizvadītos divus mēnešus neesam sazinājušies, bet citādāk uzturam kontaktu. Vienmēr, kad man ir kāda jauna dziesma, es viņai to aizsūtu. Tad mēs parunājam par dziesmu un dažādām dzīvesziņas būtībām. Interesanti!” priecājas mūziķis. Kaukulis mūziku teātra un deju izrādēm galvenokārt ir rakstījis kopā ar Kasparu Tobi, bet mūzika Leļļu teātra izrādēm “Makss un Morics” un “Puscilvēki” ir viņa viena paša veikums, kas arī ļāvis apgūt jaunas prasmes, par kurām citkārt būtu atbildējuši domubiedri.

Juris turpina: “Ja tu man prasi par mainīšanos, – bieži vien mainīties ir nepieciešamība, bet tad ar laiku tā kļūst par vajadzību. Piemēram, es pats nesāku interesēties par folkloru. Iveta Mielava kopā ar Zani Šmiti bija iedomājušās, ka mēs ar "Dzelzs vilku"  varētu sakomponēt mūziku ar tautas dziesmu tekstu.

Man sākumā tas šķita komiski – "Dzelzs vilks" ir rokgrupa, kādas tautas dziesmas?! Kad sāku lasīt tautas dziesmas, mans viedoklis izmainījās.

Tajā laikā spēlēju Olgas izrādē "Atkal par to pašu (mīlestība)", un man tapa skaidrs, ka jāsakrusto šīs abas lietas – laikmetīgā deja un tautas dziesmas –, tapa dziesma "Vakara Zvaigzne". Tā viss aizgāja savu ceļu, un tagad ir divas pilnīgi dažādas grupas – "Dzelzs vilks" un "Jauno Jāņu orķestris".

Divas grupas

Domās atgriežoties vairāk nekā 30 gadu pagātnē, Juris Kaukulis atceras sava skolas laika grupu ar nosaukumu “Vulkāns”, kā arī to brīdi, kad vēlāk, jau “Dzelzs vilka” laikā, pirmo reizi sajutis publikas līdzi dziedāšanas atbalstu. Tas notika kādā alternatīvās mūzikas pasākumā ap 1998. gadu, kad “Dzelzs vilks” pēc ilgākas pauzes pasākumā uzstājās kā pēdējie. Liels bija mūziķa pārsteigums un saviļņojums, dzirdot klātesošos dziedam līdzi dziesmai “Rīts (Izspūrušiem matiem)”, tā bijusi kā zīme, ka darbība jāturpina. Un “Dzelzs vilka” darbība tik tiešām gāja tikai uz augšu.

“Mēs darījām lietas, jo mums tās atļāva darīt. Pēkšķi mūs spēlēja radio, mūs aicināja uz koncertiem. Mūsu skatuviskajās darbībās iekšā bija ļoti daudz ekspresijas, kuru mēs pa šiem gadiem bijām sevī sakrājuši, “ atklāj mūziķis.

“Kad mēs lielākā sastāvā sākām spēlēt ar "Jauno Jāņu orķestri", man pavērās jauna vīzija. Iepriekš "Dzelzs vilkā" mēs bijām četri vien. Ar citiem mūziķiem parunājām, bet nespēlējām. Tagad man bija iespēja arī spēlēt kopā, piemēram, ar Arti Orubu, kas apgriež tavu pasauli otrādāk. Mums ir arī Ieviņa, kura ir aizrautīga un skatuviski ekspresīva būtne! Vēl kādu laiku spēlējām kopā ar Andri Alviķi, kurš ir fantastisks basģitārists! Šādos projektos tu uzreiz saproti, cik daudzkrāsaina ir mūzika, un pēc tam šīs krāsas pats sāc meklēt, piemēram, iemācies spēlēt čellu, tu sāc savādāk domāt. Agrāk dziesmas rakstīju uz ģitāras, tagad, spēlējot ar “Jauno Jāņu orķestri”, esmu iemācījies visādus "krāmiņus" kustināt. Tas ir līdzīgi kā ēst taisīšana, kurā, apgūstot jaunu virtuvi, ikreiz iepazīsti jaunas garšas. Kad es iemācos spēlēt jaunu instrumentu, uzreiz rodas jauna mūzika, kas ikreiz aiziet citā virzienā. Tā, piemēram, es nekad nebūtu uzrakstījis dziesmu "Uijā, uijā nikni vilki", ja nemācētu spēlēt mandolīnu!”  saka Kaukulis.

Klases salidojums

Teju vienā datumā ar Jura dzimšanas dienu uz lielajiem kinoekrāniem nonāk komēdija “Klases salidojums 2”, kurā Kaukulis spēlē vienu no galvenajām lomām. "Mans tēls ir muzikants, kurš ir izdevis albumu, un viņam šķiet, ka tas ir labākais veikums viņa mūžā. Kā tas mēdz būt mūzikas industrijā, tavs viedoklis ne vienmēr ir pareizs,"  ar savu komēdijā “Klases salidojums 2” atveidoto tēlu Tomu iepazīstina Juris. "Filmēšanās – tas man ir jauns izaicinājums, kuru ar prieku esmu pieņēmis. Man ir tādi draugi kā Imants Strads un Ainārs Ančevskis, un tas vairs nav tikai filmā. Paldies Andrejam Ēķim, ka varēju iesaistīties!

Biju pārsteigts par to, cik ļoti kino uzrunā cilvēkus – pagājušajā gadā ar "Dzelzs vilku" braucām ziemas tūrē tieši tajā laikā, kad bija iznākusi filma “Klases salidojums”.

Koncerti bija izpārdoti un cilvēki nāca pie skatuves sakot – Tom, Tom, nospēlē savu dziesmu! Toms ir tēls filmā. Tad es sapratu, kā cilvēki dzīvo kino pasaulē.”

Vai roks vēl ir dzīvs?

Protams, vēl viens no klišejas jautājumiem, ko var pajautāt mūziķim, kura repertuārā ir arī rokmūzika – vai roks vēl ir dzīvs? Tas noteikti ir jāuzdod arī man. “Roks ir dzīvs!” apstiprina Kaukulis. “Sakot roks, šķiet, visi uzreiz iedomājas "AC/DC" vai kaut ko tamlīdzīgu.

Bet roks tāpat kā cilvēks pieaug un mainās. Paklausies kaut vai reperi “Lil Peep”, kurš vairs nav dzīvs, – lūk, tas ir patiess roks! Cilvēki teiks, tas ir hiphops. Mūzika, viena no mākslām, ir ar dažādiem nosaukumiem.

Arī rokmūzikā ir saplūduši dažādi stili – klasiskā un tautas mūzika, bet būtībā tā ir dažādu primitīvu sajūtu manifestācija: spēks, vitalitāte un mūsu šīs dienas skatījums uz dzīvi. Es to saku no sava skatupunkta. Roks pieprasa arī patiesumu – tu nevari melot. Kāpēc gan man dalīties ar atziņām, kurām es pats neticu? Es varu izstāstīt savu stāstu, kā es esmu juties, ko es esmu redzējis. Es kaut kur redzēju oranžus matus, ne tikai uz galvas... Es šo stāstu mēģināju izstāstīt citiem. Tā fantastiskā sajūta, ka tu stāsti stāstu pa īstam, ir tā, kas man patīk uz skatuves! Tas ir forši! Tam obligāti nav jābūt manam stāstam. Es varu stāstīt arī cita stāstu, izdzīvojot to caur sevi. Cilvēki vai nu tic, vai ne.

Arī es pats, aizejot uz koncertiem, ļoti aizraujos, esmu laimīgs un dejoju. Es biju uz "Otava Yo" koncertu, kuru visu nodejoju! Man tā patika, cik labi izdejojos!”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti