"Kā mana mamma savulaik stāstīja – pirmo vārdu es esot izdziedājis un pēc tam tikai sācis runāt. Tā nu to turpinu. Ar gadiem kļūsti gudrāks, meistarība lēnām nāk klāt, un tev tikai jāatsvaidzina atmiņa, daži štrihi jāpieliek klāt. Balss ir tāds pats mūzikas instruments kā klavieres: tās stāv un ir gatavas, meistaram tikai jāatnāk tās uzskaņot. Tāpat ar balsi – ‘instruments’ ir jau iztaisīts noteiktā diapazonā un reizēm jāpieskaras pie stīgām, lai to dvēselīti iešūpotu," stāsta dziedātājs, kurš sākumā mācījies pārvaldīt vairākus pūšaminstrumentus un mācījies Liepājas Mūzikas vidusskolā, bet profesionālo izglītību guvis Latvijas Mūzikas akadēmijā vispirms Aleksandra Viļumaņa, vēlāk – Kārļa Zariņa vokālajā klasē, to spoži absolvējot 1974. gadā.
Pēc darba gadiem Ventspils Mūzikas vidusskolā, kuros dziedonis nemitīgi turpinājis sevi profesionāli pilnveidot, klausoties īpaši slavenu tenoru ierakstus, viņš savu radošo dzīvi no 1980. gada uz piecām sezonām saistījis ar Latvijas Nacionālo operu, kur iestudējis 21 lomu - tai skaitā Nemorīno, Hofmani, Hercogu, Ļenski, Antiņu un vēl citas itin plašā jūtu spektrā.
"Tā skaistākā opera – tā paliek tā nenodziedātā," nopūšas jubilārs Jānis Sproģis.
Viņa darbaspējas ir milzīgas – viņš ne tikai dziedājis uz daždažādām skatuvēm, veicis ierakstus gan Latvijas Radio studijā, gan dievnamu velvēs, piedalījies arī akadēmiskam dziedonim netradicionālos projektos: gan Zigmara Liepiņa leģendārajā rokoperā "Lāčplēsis", gan uzstājoties ar savu estrādes dziesmu programmām. Viņu arvien saistījusi arī garīgā mūzika, ar ko apceļota vai visa Latvija, muzicējot daudzās baznīcās.
Dziedāšana meistaram joprojām sagādā baudu, tā ir viņa dzīves galvenā sastāvdaļa. "Jā, tiešām. No rīta līdz vakaram domāju, kā pareizi dziedāt – visu mūžu jāmācās, tur nu es nevienu nevaru iepriecināt…
Tie, kuri dziedāšanā sper pirmos soļus, lai atceras, ka visu mūžu būs katru dienu jāstrādā, katru dienu nāks kaut kas jauns klāt. Tāpat kā bērnam, kurš piecēlies kājās, spēris pirmo soli, pēc tam visu mūžu būs jāsoļo, tāpat arī dziedātājam – arvien tiem soļiem jābūt platākiem un izveicīgākiem. Bet jābūt arī prātam, jo
dziedātājiem pats galvenais ir pelēkās šūniņas, smadzenes. Ja viņam tās ir, tas nozīmē, ka, paldies Dievam, viņš var domāt un strādāt pareizajā virzienā."
Sproģa radošās darbības diapazons nudien ir plašs, un beidzamajos gados viņš vairāk pievērsies tā dēvētajam izklaidējošās mūzikas žanram, uzstājoties ar savu dziesmu programmām.
"Viss ir jāuzņem nopietni – arī paša komponētā, tā saucamā populārā mūzika," ir pārliecināts dziedātājs. "Tur esmu pietuvojies pie labiem tekstiem, jo dzeja jau dod to melodiju – kad ieraugu dzeju, uzreiz pierakstu melodiju. Nesēžu un nedomāju mēnesi! Parasti paņemu dzejoli un divās trijās minūtēs paspēju pierakstīt. Vēlāk pie dažām atgriežos. Reizēm paņemu dziesmas, kas uzrakstītas pirms četrdesmit gadiem – esmu tajās ielicis diapazonu, kas ne katram pa kaulam. Melodija atnāk pati no sevis, pats nezinu - kā. (..) Šeit, Latvijā, ir mūsu mājas – jādzied latviešu tautas dziesmas, jādzied latviešu komponisti, un galvenais – jāsagatavo audzēkņi, kas dzied tikpat skaisti un vēl skaistāk. Grūts ceļš! Tāpat kā bērnam, kurš piedzimst, ir jāizaug, tāpat dziedātājam jāaug kopā ar dabu, kas neskarta.
Lai mana dziedāšana jums sirdī nes siltumu, mīlestību, gaišumu – un atcerieties, ka pavasaris sirdī var būt arī ziemā un rudenī. Tas tur var būt vienmēr! Tikai aizveriet acis un pasmaidiet – un uzreiz būs labi, galvenais – domājiet par kaut ko labu, par mīlestību."
