Igauņu džeza komponiste Kirke Karja: Rīgā mani pārņem laba un viegla sajūta

Igauņu pianiste un komponiste Kirke Karja ir viena no Igaunijas talantīgākajām un Latvijā pazīstamākajām igauņu džeza mūziķēm. Šī gada aprīlī Kirkes Karjas kvartets uzstājās Brēmenē notiekošajā džeza mūzikas gadatirgū “Jazzahead!” un saņēma Igaunijas džeza savienības apbalvojumu kā 2017. gada spilgtākā Igaunijas džeza apvienība. 

Jau 15. maijā Tallinā, atzīmējot Baltijas valstu 100 gadu pastāvēšanu, koncertā “Music of a Century” Latvijas Radio bigbends kopā ar Kirki izpildīs divas viņas īpaši bigbendam sarakstītās kompozīcijas. 

Kirke ir patīkama sarunbiedrene – viņai piemīt vienkāršība, aizrautība un lieliska humora izjūta. Tiekamies Tallinā, džeza festivālā “Jazzkaar”, lai aprunātos par aktualitātēm komponistes radošajā dzīvē.

Kirke, kā tev gāja “Jazzahead!”?

“Jazzahead!” bija interesanta, bet tajā pašā laikā arī grūta pieredze. Laika gulēšanai man nebija – dienā 14 stundas pavadīju, runājoties ar seniem draugiem un kolēģiem, kā arī klausoties koncertus, kuru kvalitātes latiņa ir ļoti augsta un iedvesmojoša.

Vēl ir pāragri spriest par “Jazzahead!” devumu manai karjerai, taču pāris uzaicinājumu esmu saņēmusi, un “Jazzahead!”  koncertvideo ir atrodams vietnē “Youtube”, kas ir sava veida kvalitātes apliecinājums.

“Jazzahead!” man atmiņā paliks ar jautru notikumu – aizdegās mana soma, kurā iekšā bija mans koncerta apģērbs. Tas notika mirklī, kad devos iekšā koncertzālē. Tās priekšā bija ļoti daudz cilvēku, un visdrīzāk kāds no tiem smēķēja. Te pēkšņi cigarete bija manā somā un soma sāka degt. To pamanīja un mani brīdināja somu pianists Aki Risanens (Aki Rissanen)

Devos ārā, koncertzāles priekšā izklāju drēbes un sāku dzēst. Cilvēki man nesa ūdeni, lai es varētu apslāpēt degšanu. Pateicoties šim notikumam, ieguvu jaunus draugus no organizācijas “Jazz Danmark”. Situācija bija smieklīga, bet arī diezgan saspringta.

Kirke Karja ar grupu "Jazzkaar" festivālā

Spēlēt “Jazzahead!” nav viegli, jo nav vietas, kur iesildīties. Labi, ka pilsētā bija “Yamaha” veikals. Devos uz turieni un centos izlikties, ka esmu jaunu klavieru meklējumos un tāpēc testēju šos instrumentus, lai gan patiesībā vingrinājos. Iesildīšanās man ir svarīga. Man nav vajadzīgs daudz – pietiek ar 15 minūtēm, pēc kurām jūtos ļoti labi.

Varbūt tev ir kādi citi rituāli pirms koncerta?

Man patīk, ja pirms koncerta man ir miers. Bieži vien tas nav iespējams, jo man nav atsevišķas istabas, kur pabūt vienatnē, un apkārt ir tik daudz pazīstamu cilvēku, ar kuriem būtu jāsasveicinās. Pabūt vienatnē man vajag uz īsu brīdi – 10 minūtes klusuma būs pietiekami daudz.

Kā tu izjūti atšķirības starp koncertiem, kad uzstājies solo un kad uzstājies kopā ar grupu?

Kad uzstājos solo, cenšos spēlēt tā, kā tas nebūtu iespējams kopā ar grupu. Spēlējot viena, es varu izbaudīt lielu brīvību, un tajā pašā laikā tā ir arī liela atbildība. Kad esi kopā ar grupu, spēlēšana ir vieglāka, jo jūs cits uz citu paļaujaties. Spēlēt vienai ir nedaudz bailīgāk. Šobrīd veidoju jauno soloprogrammu un esmu nedaudz noraizējusies par to, ka cilvēki vienā mirklī zaudēs uzmanību, jo uz skatuves ir tikai klavieres un arī šī instrumenta skaņas daudzveidīgumam ir savas robežas.

Kā tu attīsti savu ritma izjūtu?

Pirmkārt, spēlēju ar metronomu pēc iespējas precīzāk, attīstot ritma izjūtu matemātiski. Otrkārt, pēdējā laikā labprāt spēlēju ritmu, ko nevar pierakstīt uz papīra. Viss skan loģiski, taču pierakstīt to nav nekādas jēgas.

Mēdz sacīt, ka mūzika un matemātika ir cieši saistītas.

Jā, tā tas ir. Tieši nesen lasīju Alena Fortes “Kopu teoriju” (Allen Forte “Set Theory” – A.L.). Taču mums jāpatur prātā, ka mūzika nevar būt pārāk tuva matemātikai. Pa vidu ir jābūt vēl kādam elementam, kaut kam cilvēciskam!

Kirke Karja ar grupu "Jazzkaar" festivālā

Kā tu raksturotu igauņu džeza skatuvi?

Mūsu skatuve ir maza – visi cits citu pazīst, bet katrs dara savu lietu. Piemēram, Arvo Perts savā laikā bija radio inženieris. Manuprāt, mazas valsts priekšrocība ir tāda, ka cilvēkiem ir vieglāk attīstīt atšķirīgākas spējas un kļūt labiem dažādos mūzikas stilos, līdz ar to rodas daudzveidība. Runājot par jaunajiem, talantīgajiem mūziķiem – to ir tik daudz! Es vēlētos izcelt Lauri Kadalipu (Lauri Kadalipp, saksofonists, komponists – A.L.). Manuprāt, viņš nākotnē darīs lielas lietas. Daudzas lietas notiek, pateicoties līderiem. Piemēram, Annei no “Jazzkaar” (Anne Erma, festivāla “Jazzkaar” mākslinieciskā direktore – A.L.) Viņas ieguldījums džeza attīstībā ir apbrīnojums, tāpat kā Jāks Soars (Jaak Sooäär), kurš nodibināja džeza mūzikas departamentu un džeza savienību. Es nezinu, kāda būtu situācija igauņu džezā bez šiem diviem cilvēkiem!

Kā sākās tava sadarbība ar Latvijas džeza mūziķiem?

Tā sākās pirms pieciem gadiem, kad Rūdolfs Macats bija atradis manu mūzikas profilu vietnē “Soundcloud”. Viņš atrakstīja, ka viņam patīk mana mūzika. Rūdolfs ir runātīgs, tāpēc sarunas mums raisījās un vēlāk kopā arī koncertējām. Rūdolfs mani iepazīstināja ar Tomu (Rudzinski – A.L.), Matīsu (Čudaru – A.L.) un Ivaru (Aratunjanu – A.L.). Pēdējā laikā vairāk sadarbojos ar Tomu, un šī draudzība man ir ļāvusi iepazīties ar Kasparu Kurdeko, Reini Ozoliņu, Edvīnu Ozolu. Un, protams, Dāvi Jurku, kurš ir studējis Tallinā! 

Starp citu, maija vidū Tallinā spēlēšu kopā ar Latvijas Radio bigbendu, kas izpildīs divus manis komponētus skaņdarbus. Jūtos ļoti droši, uzstājoties kopā ar Latvijas Radio bigbendu, jo pazīstu tur spēlējošos mūziķus. Šim notikumam paredzēto mūziku rakstīju ar labu sajūtu, jo zināju, ka rakstu partiju Dāvim Jurkam vai Rihardam Gobam.

Man komponēšana ir daudz patīkamāka, ja zinu, kuri cilvēki manu mūziku izpildīs. Patiesībā, pirms kāda laika tiku prātojusi, ka varētu pārcelties dzīvot uz Rīgu! Rīgā mani pārņem laba un viegla sajūta.

Saistītie raksti
0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Mūzika
100 g kultūras
Jaunākie
Populārākie
Interesanti