Vakara autorprogramma

Pirmatskaņojums "Klasikā"! Trīs Baltijas upes

Vakara autorprogramma

Refleksija par latviešu diasporas neakadēmisko ainavu kopā ar Ralfu Šmīdbergu

Alfrēda Kalniņa operai "Baņuta" - 100!

Gandrīz detektīvs. Alfrēda Kalniņa operai «Baņuta» - 100!

1920. gada 29. maijā pirmizrādes priekškars vērās pirmajai latviešu nacionālajai operai “Baņuta”. Toreizējais operas direktors Jānis Zālītis bija pamatīgi nopūlējies, lai pierunātu komponistu Alfrēdu Kalniņu savu operas pirmdzimto pirmizrādē pašam arī nodiriģēt, kam komponists galu galā bija piekritis.

Titullomu šajā vēsturiskajā pirmizrādē atveidoja Dagmāra Rozenberga-Tursa, Ādolfs Kaktiņš bija Baņutas glābēja un mīļotā Daumanta lomā, Daumanta māsu Maigu atveidoja Milda Brehmane-Štengele, viņu abu tēvu – kunigaiti Valgudi – Jānis Niedra, bet Daumanta piesmietās meitenes Jargalas brāļa un atriebēja Vižuta lomā bija Rūdolfs Bērziņš. Turpat arī Burvis, vaidelotes, Krīvu krīvs, līgo bērni, kāzinieki un kareivji.

Pēc daudzajām “Baņutas” pirmizrādes recenzijām, kas lielākos un mazākos tālaika Latvijas laikrakstos nolijušas kā ražens lietus, jaunā opera gan slavēta, gan uzmanīgi kritizēta, apšaubot, vai šo brīnišķīgo mūziku patiešām var uzskatīt par īstu operu, varbūt, drīzāk par “muzikālu dzejojumu, skaistu, mirdzošu darbu un neatsveramu ieguvumu mūsu mūzikas literatūrā,” kā “Latvijas Vēstnesī” raksta recenzents Alfrēds Ozoliņš.

Nojaušams, ka kritiķi gaidījuši kaut ko muzikāli un dramaturģiski efektīgāku, iespējams, veristiskākas kaislības un kategoriskāku mūzikas valodu.

Pavisam nesaudzīgs pret Alfrēdu Kalniņu ir komponists un kritiķis Jūlijs Sproģis, kurš tūlīt pēc pirmizrādes avīzē “Latvijas Sargs” raksta, ka “Baņutas” mūzika ir “zaļa, viegli, bez refleksijām plūdusi, ar neizkoptu ritmiku, deklamāciju un formu”.

Bet kritikas atšķirīgos viedokļus gluži kā miertiesnesis nolīdzsvaro dzejnieks Kārlis Skalbe, atzīstot, ka “šai mūzikā varbūt nav stingra raksta, kas apbur mūs ar savu raibo ornamentiku. Viņai ir tīra dvēseles burvība. Viņa ir atturīgi vienkārša, sirsnīga un dziļa. Tā ir kā vecs mežs, kurā tu ieej, padodamies viņa aicinošām melodiskām šalkām, un piepeši redzi uzplaukstam savā priekšā kādu no tiem retiem, nevainīgiem ziediem, kādus var uziet tikai meža dziļumā… Bez Kalniņa operas tīri muzikālā daiļuma mūs saista arī viņas stils. Tas ir atturīgi vienkāršs, sirsnīgs un neuzbāzīgs. Tāpēc šī mūzika ir tik pievilcīga”.

Bet Jāzeps Vītols to novērtēja ar šādiem vārdiem: ““Baņutai” pieder apmēram tā pati vieta mūsu repertuārā, kāda Prāgā pieder Smetanas “Pārdotai līgavai.”

Kā īsti Alfrēds Kalniņš nonāca līdz savai “Baņutai”? Izrādās, ka par operas radīšanu viņš domājis jau sen. Kad 1903. gadā Rīgas Latviešu biedrības Mūzikas komisija izsludinājusi operas libretu konkursu, kurā pirmo godalgu ieguvis tolaik jaunā arhitektūras studenta Artūra Krūmiņa “Baņutas” teksts, Alfrēds Kalniņš to apskatījis un… ielicis savā rakstāmgalda atvilktnē. Pirmās operas sižetam piemērotāka viņam šķiet Raiņa luga “Indulis un Ārija”, ko viņš aktīvi pārspriež savā visai ilgajā sarakstē ar Raini, pasta sūtījumā no Kastanjolas saņem pat 1. cēliena libretu, un 1913. gada vasarā to sakomponē.

Apciemodams abus dzejniekus Kastanjolā nākamajā vasarā, Kalniņš sacerēto Rainim atrāda.

Rainis ir gandarīts un raksta, ka “pirmā cēliena mūzika, ko dzirdēju, paša komponista uz klavierēm priekšā celtu, bija brīnum dzidra un skaista,” un apsola nekavējoties sūtīt arī pārējos “Induļa un Ārijas” cēlienus.

Arnolda Klotiņa monogrāfijā par Alfrēdu Kalniņu lasām, ka dzejnieks un komponists todien jautri izšķīrušies, un

Alfrēds Kalniņš devies tālāk “pilns cerību, ka “Indulis” būs, būs drīz, būs viss!” Taču ir kara sākums, Berlīnes stacijas burzmā noklīst komponista ceļasoma ar “Induļa un Ārijas” pirmā cēliena mūziku.

Vēlāk gan tā atrodas, kad komponists jau ir gabalā, un nonāk pie Raiņa, kur noguļ visus kara gadus, un Latvijā atgriežas tikai 1920. gadā kopā ar abiem no trimdas pārbraukušajiem dzejniekiem.

Alfrēds Kalniņš savās atmiņās sarūgtināts raksta, ka kara gados no tālākā iesāktās operas libreta viņš neesot saņēmis ne rindas.

Saprotot, ka Rainis savas aizņemtības dēļ pie “Induļa” neatgriezīsies, Kalniņš operas iecerei liek punktu, un uzrakstīto 1. cēlienu iznīcina.

Tomēr doma par muzikālu skatuves darbu viņam neliek mieru, un Kalniņš sāk saraksti ar dzejnieku Vili Plūdoni. Kādā vēstulē, ko varam lasīt Arnolda Klotiņa grāmatā par Alfrēdu Kalniņu, komponists dzejniekam raksta: “Ilgi jau vēlējos ko lielāku radīt. (..) Gribētos rakstīt plašākos vilcienos, un dziesmām un citām sīkām lietām likt atdusēties.” Kādā citā sarakstē Alfrēds Kalniņš jau ir konkrētāks: “Griežos pie Jums ar lūgumu man paziņot, vai Jūs neuzņemtos dzejot libretto kādai operai – pasakai no latviešu dzīves, kura pildītu veselu vakaru un dotu bagātīgu vielu komponista fantāzijai.” Plūdonis libretu sacerēt ir ar mieru, sarakste par to turpinās vismaz gadu, taču rezultātu nedod.

Un tad nāk 1918. gada rudens. Alfrēds Kalniņš no Liepājas ieradies Rīgā, lai sniegtu ērģeļmūzikas koncertu, un nejauši uz ielas satiek advokātu Andreju Frīdenbergu, kurš ir kaislīgs mākslas atbalstītājs un Petrogradā nupat, nupat atjaunotās “Latvju opertrupas” mecenāts. Viņš ņemas tik pārliecinoši apvārdot Alfrēdu Kalniņu “dot operu viņa anterprīzei jeb atjaunotajai Latvju operai”...

“Liepājā pārbraucis, tūdaļ ķēros pie “Baņutas” komponēšanas, kurai librets sen jau gaidīja atvilktnē, bet kuru līdz tam nopietni nebiju iecerējis,” Alfrēds Kalniņš raksta savās atmiņās.

Divu mēnešu laikā operas uzmetums ir gatavs, darbs pie partitūras ilgst līdz nākamā gada pavasarim, bet vasarā Alfrēds Kalniņš saņem uzaicinājumu stāties Izglītības Ministrijas Mākslas departamenta Mūzikas nodaļas vadītāja amatā, kas nozīmē pārcelšanos uz Rīgu.

Operas darbība notiek virsaiša Valguda pilī, kur tiek svinētas viņa dēla Daumanta kāzas. Daumants no tāla karagājiena atvedis skaistu līgavu – Baņutu, ko izglābis no gūsta un negoda.

Kāzu svinību laikā pēkšņi atskan biedējoši kraukļa ķērcieni, ko klātesošie uztver kā ļaunu zīmi. Burvis brīdina, ka būs kādam jāmirst. Viesi izklīst, bet Daumants atceras kādu nakti mežā, kad viņš laupījis godu un iegrūdis nāvē skaistuli Jargalu, atriebdamies viņai par precību atraidījumu. Negaidīti Daumanta priekšā nostājas Jargalas brālis Vižuts. Atriebjoties par māsu, notiek divkauja, kurā Daumants mirst.

Baņuta sēro, tauta alkst pēc Daumanta slepkavas taisnas tiesas, Daumanta priekškareivis Zvanevaitis vaino Burvi, kas piesaucis nāvi, bet Valgudis nolād Baņutu, jo līdz ar viņas ierašanos, viņa mājā ienākusi nāve.

To savā labā izmanto Burvis, paziņodams, ka redzējis Daumanta rēgu, un tas viņam norādījis uz slepkavu – Baņutu.

Ļaudis pieprasa Baņutu sadedzināt uz sārta, bet pēkšņi vēja brāzma no sienas norauj Daumanta vairogu un aizšķērso Baņutai ceļu. Baņuta paliek dzīva, bet viņai jādod zvērests atriebties Daumanta slepkavam, un, pirms tas nebūs izdarīts, nevienu neiemīlēt. Tomēr liktenis lemj, ka līgo naktī Baņuta sastop Vižuti un viņu iemīl. Krīvu krīvs atbrīvo Baņutu no dotā zvēresta līdz rīta gaismai, brīdim, kad trīs reizes ieskanēsies taures. Baņuta sprauž matos uz ziedokļa nolikto Vižuta rozi, mīlētāji ir laimīgi, taču ir pienācis rīts. Baņuta atklāj Vižutam savu noslēpumu, bet viņš atzīstas, ka nogalinājis Daumantu. Kvēlu mīlas jūtu vadīts, Vižuts nonāvējas, un nāvei sevi lemj arī Baņuta.

1919. gada oktobrī sākas Alfrēda Kalniņa un viņa pirmdzimtās operas “Baņuta” ceļojums ar kuģīti no Liepājas uz Rīgu. Uz ne pārāk drošā tvaikoņa Alfrēda Kalniņa ģimene ir gandrīz vienīgie pasažieri. Braucot garām Ventspilij, tvaikoņa motors sāk niķoties, un kuģim jāiebrauc ostā.

Pa to laiku avīzes jau paspējušas izrakstīties, ka “kuģis, ar kuru brauca Alfrēds Kalniņš ar ģimeni, uzdūries mīnām un nogrimis”...

Bet 8. oktobra rītā, kad nu beidzot tvaikonis ir sasniedzis Rīgas ostu, kuģim pietauvojoties, sākas gaisa uzlidojumi un Bermonta uzbrukums Rīgai. Kuģis saņem militāru apsardzes uzdevumu, Alfrēda Kalniņa ģimenei nemaz netiek ļauts no kuģa nokāpt, bet tad,

kad jau nākamās dienas vakarā kuģī sabrūk atkāpjošas Rīgas aizsardzības daļas, Alfrēds Kalniņš tiek izsēdināts krastā, kamēr visa viņa iedzīve, nošu saiņi un “Baņutas” partitūra dodas atpakaļ jūrā…

Tāds, lūk, latviešu pirmās nacionālās operas ceļojums līdz savai pirmizrādei 1920. gada 29. maijā.

Izdevums ar Alfrēda Kalniņa veltījumu "Baņutas" libreta autoram Artūram Krūmiņam

Kopš 1920. gada visai pieticīgās “Baņutas” pirmizrādes uz Latvijas Nacionālās operas skatuves opera uzvesta vairākkārt. 1937. gada iestudējums komponistam beidzot atnes gaidīto gandarījumu. Opera ir pārinstrumentēta, atsevišķi fragmenti piekomponēti klāt, kaut kas noņemts nost, izveidota arī vērienīga scenogrāfija un režija, un kritiķi, tostarp Emīls Dārziņš, neskopojas uzslavām – tas esot lieliskākais operas uzvedums daudzu gadu laikā. Pie diriģenta pults Alfrēdu Kalniņu nomainījis viņa dēls Jānis Kalniņš, kas operas muzikālajam plūdumam piešķir lielāku intensitāti, “laižot darbā visus dramatiskos līdzekļus,” kā savā autobiogrāfijā, atceroties “Baņutas” otro iestudējumu, raksta Alfrēds Kalniņš.

Baņutas lomā 1937. gada iestudējumā ir Milda Brehmane-Štengele, Daumants – Ādolfs Kaktiņš, bet Vižuts – Nikolajs Vasiļjevs.

1940. gads “Baņutas” biogrāfijā ienāk ar padomju varu un operas izraudzīšanu latviešu kultūras dekādei Maskavā, kam par godu, taču ne bez pamatīgas komponista un libretista pierunāšanas un pārliecināšanas, top jauns, spožs un optimistisks operas “Baņuta” fināls: kad Vižuts vērš pret sevi dunci, lai Baņutu atbrīvotu no atriebības zvēresta, ļaudis viņu attur. Uzklausot tautas balsi, cilts vecākais Baņutu atbrīvo no dotā solījuma un tauta sumina Baņutas un Vižuta mīlas uzvaru...

Tomēr sākas karš, un “Baņuta” uz Maskavu neaizbrauc. Toties uz LNO skatuves ar optimistisko finālu tā tiek rādīta gan 1941. gada skatuviskajā versijā, gan tās atjaunojumā, kas 1945. gadā uzticēts diriģentam Leonīdam Vīgneram. Ar 1953. gada iestudējumu, kura diriģents bija Edgars Tons, Baņuta – Regīna Frinberga un vēlāk arī Žermēna Heine-Vāgnere, bet Daumants – Pēteris Grāvelis, ieviešas tradīcija ar “Baņutu” atklāt katru jaunu operas sezonu, bet uz Maskavas dekādi “Baņuta” galu galā ceļo 1955. gadā.

Regīna Frinberga Baņutas lomā

1968. gadā par Vižutu kļūst Kārlis Zariņš, kas šo lomu vēl nodzied arī 1999. gada “Baņutas” koncertatskaņojumā, atklājot Latvijas Nacionālās operas jauno sezonu, bet “Baņutas” pēdējais pilnvērtīgais uzvedums ar tērpiem un darbību notika brīvdabā – 1999. gada 21. augustā Zosēnos, pie Skrāģu kroga, kur dzimis operas libreta autors Artūrs Krūmiņš un kur atrodas arī režisora Gunta Gailīša iekārtotais operas “Baņuta” muzejs.

Ar šo Gunta Gailīša režisēto, bet Aleksandra Viļumaņa muzikāli novadīto izrādi, kurā piedalījās ap 400 dalībnieku, to vidū folkloras grupas, novada apvienotais koris, LNO koris, orķestris un solisti (Zigrīda Krīgere Baņutas lomā, Miervaldis Jenčs – Vižuts, Aivars Krancmanis – Daumants, Kārlis Miesnieks – Valgudis un Antra Bigača – Maiga), abiem autoriem tika svinēta 120. dzimšanas dienas atcere.

Kopš tā laika “Baņuta” ir vien retumis dzirdēta koncertatskaņojumos. Diemžēl 1999. gada Zosēnu brīvdabas izrādes ieraksta nekādos fonoarhīvos nav, no tās palikušas vien spilgtas atmiņas, fotogrāfijas un avantūras garša.

Zigrīda Krīgere

“Biju ļoti, ļoti priecīga, ka biju izvēlēta Baņutas lomai šajā uzvedumā, jo Baņuta ir viena no zīmīgākajām latviešu operlomām – to dziedājušas mūsu izcilākās primadonnas,” atceras Zigrīda Krīgere,

kurai atmiņā spilgti palicis ļoti īsais sagatavošanās laiks: “Par Zosēniem toreiz nezināju pilnīgi neko. Nedēļu pirms izrādes Guntis Gailītis noorganizēja autobusu un aizbraucām apskatīties to vietu. Kūlāmies pa kaut kādu meža ceļu, kas gluži kā džungļos bija svaigi izcirsts. Bija neticams pārsteigums...

Tas bija meža vidū, ar senatnes garšu, kur pilsēta ne tuvumā nebija stāvējusi.

Guntis Gailītis, kurš ir milzu romantiķis un fantasts, aizrautīgi stāstīja – te būs skatuve, te – skatītāju krēsli. Mēs redzējām tikai vienu lielu klajumu, neko vairāk. Bet Guntis stāstīja tik degošām acīm, ka bija jānotic...

(..) Izrādes diena sākās ar traku lietu un dubļiem, bija doma, ka nekas nevarēs notikt. Bet pēcpusdienā piepeši visi mākoņi pazuda, uzspīdēja fantastiska saulīte, viss sāka strauji žūt, un sapratām, ka viss notiks. Iestājās kas mistisks – tā bija Dieva scenogrāfija. Bija skaidras debesis, saue kā milzu prožektors apgaismoja ceļu, pa kuru nācām, Daumants – Aivars Krancmanis – jāja uz zirga. Kad nāk Burvja pareģojums, sāk savilkties mākoņi. Kad skan sēru maršs – savelkas drūmi mākoņi. Kad bija Jāņu skats, lija mazs, sīks lietutiņš. Pašās beigās, noslēgumā saule jau rietēja un beigās debesis bija pārpilnas milzīgām zvaigznēm, tieši kā teikts duetā.

Režija nāca no augšas. Absolūti dievišķīga scenogrāfija ar mistisku piegaršu."

Bet kad notikusi Aleksandra Viļumaņa pirmā sastapšanās ar “Baņutu” vai varbūt arī ar tās mūzikas autoru?

"Ar autoru man sastapšanās bija četru gadu vecumā, kad ar trīsriteni braukāju pa Meža prospektu. Pretī nāca cienīgs kungs, glaudīdams bārdu, un vienmēr ar mani aprunājās – vairs neatceros, par ko, bet tas notika vairākas reizes,” smaidot atceras maestro Viļumanis.

"Tāda bija mana pirmā iepazīšanās ar Alfrēdu Kalniņu. Kad teātris 1955. gadā gatavojās dekādei Maskavā, arī zēnu korim tur vajadzēja piedalīties – bija iespēja redzēt visus iestudējumus, tai skaitā “Baņutu”. Bet otrā iepazīšanās bija tad, kad no 1962. gada sāku strādāt orķestrī. Operā tolaik tā bija tadīcija – sezonu atklāt un noslēgt ar Baņutu.”

Aleksandrs Viļumanis

Sākotnēji operas uzvedumos viņš piedalījies, spēlējot orķestrī sitaminstrumentus. “1975. gadā kļuvu par galveno diriģentu un ar “Baņutu” atklāju sezonu – tas bija Jāņa Zariņa iestudējums.

Tad arī man radās ideja ierakstīt šo operu platē, bet pirmo redakciju – ar traģiskajām beigām. Bija nopietna saruna Kultūras ministrijā, kur man uzprasīja, kāpēc nav ieskaņota otrā redakcija, uz ko atteicu, ka vietas pietrūka.

Bija izdoti 800 eksemplāru – emigrācijas latvieši to momentā izpirka. Tā bija katru gadu – kā nāca vasara, visas plates bija izpirktas. Kad 1979. gadā operu iestudēju, atļāvos paplašināt sēru maršu. Mums bija arī tradīcija – ja mūžībā aizgāja kāds no māksliniekiem, spēlējām sēru maršu no “Baņutas”. 1979. gadā sakarā ar Kalniņa simtgadi parādījām operas pirmo redakciju, bet jau 1980. gadā mums bija viesizrādes Maskavā – tur gan vedām “Baņutas” optimistisko redakciju. Vēl nupat 19. novembrī bija koncerts, kurā iekļāvu četrus fragmentus no “Baņutas”. Tas ir spilgtākais nacionālais darbs latviešu opermūzikā."

Kārlis Miesnieks 2020. gada maijā

Bet Kārlis Miesnieks ar Krīvu krīva lomu operā “Baņuta” sastapies jau studiju laikā.

“Biju domājis, ka tā pat ir mana pirmā loma, bet izrādās, ka tomēr nē - 1966. gadā, vēl studentam esot, pirmo nodziedāju Lielvārdi operā “Uguns un nakts”.

“Baņuta” nāca 1967. gadā, kad vēl bija studiju gads, bet abi ar Andri Blaumani jau skaitījāmies Operas štatā. “Baņuta” jau visu laiku uz Operas skatuves ir grozījusies – kādreiz bija tradīcija – atklāt vai noslēgt sezonu. “Baņutas” otrais uzvedums jau bija domāts Maskavai. 1980. gadā, nedēļu pēc olimpiskajām spēlēm, devāmies uz Maskavu.

“Baņuta” bija pēdējā izrāde, un mums bija līdzi dažas mucas Lāčplēša aliņa, kas tika uzņemts ar sajūsmu. Atis Silaroze gan neveiksmīgi taisīja vienu muciņu vaļā, un Lielais teātris droši vien vēl nedēļu smaržoja pēc Latvijas alus."

Kārlis Miesnieks Krīvukrīva lomā pagājušā gadsimta 70. gadu "Baņutas" iestudējumā

Kā vienu no jaukākajiem mirkļiem dziedātājs atceras brīvdabas izrādi Zosēnos un gatavošanos tai. “Guntis nāca ar tādu enerģiju, fantastisku izdomu – bija akmeņu krāvumi, svētvietas, Daumanta zārka dedzināšana. Ļoti žēl, ka izrāde pagaisa un nav iespējams to atjaunot. Zigrīda bija brīnišķīga Baņuta – skaistu tembru.”

Šķetinot “Baņutas” mūzikas un teksta autoru biogrāfiskās likteņlīnijas, režisors un “Baņutas” muzeja izveidotājs Guntis Gailītis atradis vairākas intriģējošas sakritības.

“Ar “Baņutu” mani saveda kopā 1974. gads, kad, vēl būdams Valsts konservatorijas students, sarunā ar Kārli Pamši atklāju, ka “Baņutas” teksta autors ir mana vecātēva brālis!

Pamše rosināja studentus uz diplomdarbiem un jautāja, vai nevaru paņemt tēmu par tekstu un operu. Biju cieši saistīts ar vectēva brāli, dzīvoju viņa dzīvoklī, viņa arhīvs man bija pie rokas, un 1975. gadā Mazajā ģildē notika mans diplomdarbs “Baņuta laikmeta griežos”. Tam bija divas daļas – teorētiskā un muzikālā. Tā bija kā montāža, kurā piedalījās operas mākslinieki – Žermēna Heine-Vāgnere, Kārlis Zariņš, Milda Brehmane-Štengele, vēl citi – šodien neticu savām acīm. Antra Liedskalniņa un Kārlis Sebris lasīja tekstus...”

Guntis Gailītis

Par iestudējumu Zosēnos režisors atceras: “1998. gadā Zosēnu pagastam bija uzticēts sarīkot Piebalgas novada 6. kultūras svētkus. Zosēnu pagasta padomes priekšsēdētājs Roberts Ruķis (1945-2006) atbrauca pie manis ar iecerēto kultūras programmu, un saka - tā kā par maz. Saku – te uzrakstīta pirmā nacionālā opera “Baņuta”.

Pēc kāda laika Roberts zvana un nāk ar konkrētu priekšlikumu – vai nevaram to operu šeit uzvest? Biju šokā. Kādu operu, kurā vietā?!

Viņš bija tik neatlaidīgs, nāca virsū – ka tas būs kultūras svētku noslēgums visiem pārējiem pasākumiem. Vieta tam nebija gatava – tur bija aizauguši krūmi, džungļi, bet tur bija kolosāls egļu mežs, kas veidoja fonu. Bija dabīga skatuve – akmeņi. Tie vēl tagad tur stāv. Akmeņus Roberts Ruķis bija gatavs savest, sakrāva lielus akmens trīs lokus. Mēģinājumu faktiski nebija – tikai viens montāžas mēģinājums.”

Brīvdabas izrādē Zosēnos Daumanta loma bija uzticēta Aivaram Krancmanim, kura Daumantu recenzenti novērtēja kā Aivara Krancmaņa lielāko pēdējo gadu sasniegumu, uzsverot, ka “mūsu augstais bass, droši dziedādams baritona partiju, galvenokārt ir dēmoniskas kaisles dzīts. (..) temperaments un vitalitāte dara šo tēlu pievilcīgu publikas acīs”.

Aivars Krancmanis 2020. gada maijā

“Mana pirmā reālā sastapšanās ar “Baņutu” bija netieša – 1978. gadā sāku strādāt mūsu operas korī, un 1979. gadā iestudēja “Baņutu”, kurā bija visi dižie solisti. Redzēju šo iestudējumu, kas bija ārkātīgi krāšņs – īpaši mani apbūra, kā tika dedzināts Daumanta zārks, cik naturāls bija ugunskurs – scenogrāfijas meistardarbs! Tā bija Kārļa Liepas režija. Bet mana tiešā saskarsme ar “Baņutu” bija 1999. gadā – biju jau pilntiesīgs solists, tikko atgriezies no stažēšanās Itālijā, kad Guntis Gailītis uzaicināja mani dziedāt Daumantu. Ar prieku to pieņēmu, bet vēl nedroši – partija bija jāiztausta. Zināju, ka tai ir liels diapazons. Beigās jutu, ka aizies. Poļakovs to savulaik ļoti spilgti dziedāja. Jutos droši, Guntis iestudēja šo izrādi pie sevis Zosēnos – tas bija krāšņs, visi bijām mikrofonizēti, bija atbilstoša scenogrāfija.

Atceros – dziedot slaveno āriju, uzjāju ar zirgu, skatos – pirmajā rindā sēž mūsu toreizējā prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Tad nu lepni viņas priekšā arī savu āriju nodziedāju...

Izrāde aizgāja uz urrā. Mūs sagatavoja agrākais kaskadieris Uldis Veispāls. Žēl – to visu varēja nofilmēt kā filmu, tā būtu kolosāla operfilma.”

“Baņuta” uzvesta gan uz Latvijas Nacionālās operas un Zosēnu brīvdabas skatuvēm, gan Maskavas Lielajā teātrī un Ļeņingradā, gan Kijevā un pat Ņujorkā, kurp to 1982. gadā aizveda diriģents Andrejs Jansons.

Andrejs Jansons

“Manas pirmās ciemošanās laikā Latvijā 1970. gadā dzirdēju “Baņutas” mēģinājumu, un smadzenēs sāka griezties ritentiņi, ka šo darbu vajag atvest uz Ameriku,” atceras Jansons. “Kad bijām jau atskaņojuši “Daugavu” un vēl vairākus citus simfoniskos koncerus, radās doma, ka varētu koncertversijā atskaņot “Baņutu”. Ņujorkā bija aģentūra, kas pārstāvēja PSRS nošu izdevniecības. Vērsāmies pie tās ar lūgumu, ka Latvijā ir šādas operas notis, ka mēs oficiāli samaksātu un gribētu izīrēt materiālus.

Apmēram pēc pusgada pienāca atbilde, ka tāda skaņdarba Latvijā nav – Maskava nebija ieinteresēta, lai latviešu darbus spēlētu ārzemēs.

Kopš manas pirmās ciemošanās Latvijā biju nodibinājis labas attiecības ar mūziķiem un sarunāju, ka viņi partitūru pa kluso sameklēs un izrakstīs balsis. Cilvēki strādāja garas stundas un balsis izrakstīja. Liels paldies Rihardam Glāzupam, kurš bija atsaucīgs, tāpat Jānim Kanajevam, kurš bija galvenais pārrakstītājs. Neoficiālā veidā pa lapusēm šīs notis tika izvestas no Latvijas un sagatavojām “Baņutu” koncertvariantam, kas notika 1982. gada jūnijā Kārnegī zālē.

Baņutas lomai bija sarunāta latviete Melita Mičule, kura bija dziedātāja Oldenburgas operā, bet īsi pirms koncerta viņa savu piedalīšanos atsauca.

Vērsāmies pie Metropoles operas toreizējās zvaigznes Maralinas Niskas, kura uzņēmās šo pienākumu. Kopā ar Agati Tēraudi, latviešu valodas skolotāju, dīva teicamā latviešu valodā iemācījās visu lielo Baņutas lomu.

Koncerts notika, kā paredzēts – lielā zāle ar 2400 vietām bija izpārdota un saņēmām arī ļoti cildinošas recenzijas pat žurnālā ''Opera News''. Tā pirmo reizi latviešu opera visā garumā tika atskaņota Amerikā. Pēc tam to aizvedām uz Minsteres Dziesmu dienām, gadu vēlāk – uz Dziesmu svētkiem Milvokos, un visos šajos gadījumos uzvedumā piedalījās Maralina Niska.

Un beidzot pagājušajā gadā par mūsu “Baņutu” ieinteresējušies arī lietuvieši!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti