Pie diriģenta pults stājās harismātiskais maestro Sakari Oramo, bet programmā bija iekļauta Gitijas Razazas, Malkolma Ārnolda, Semjuela Bārbera, Astora Pjacollas, Gustava Mālera, Frederika Dīliusa un Riharda Vāgnera mūzika.
Koncertu klātienē baudīja "Klasikas" programmu vadītāja Signe Lagzdiņa, mēģinājumu starplaikā izvaicājot Kseniju Sidorovu gan par gaidāmo koncertu – "BBC Proms Last Night", par Ksenijas aizņemto un koncertiem blīvo septembri, turpmākajiem plāniem, idejām un sapņiem, kā arī par menedžmentu un tā nomaiņu.
Signe Lagzdiņa: Tev ar "BBC Proms" ir labas attiecības. Pagājušogad, kad nekas nenotika, tev bija "BBC Proms Royal Albert Hall" istabas koncerts – spēlēji no savām mājām. Un tagad tu saki, ka ikreiz, kad esi Karaliskajā Alberta zālē, spēlē Pjacollas mūziku.
Ksenija Sidorova: Jā, arī šoreiz tā būs, jo Pjacollam ir simtgade – visā pasaulē mēs, mūziķi, to svinam, un šeit to darīsim ļoti labā kompānijā – ar BBC simfonisko orķestri un maestro Sakari Oramo. Protams, atskaņosim arī citus skaņdarbus, bet viss būs ap tango tematu. Šogad koncerta rīkotāji tā izdomāja, un arī man tas patika, jo mans jaunākais albums, kas klajā nāca februārī, ir pilns ar Pjacollas mūziku. Lai gan tur ir arī citi komponisti – Franks Andželiss, piemēram. Es biju mierā ar viņu piedāvāto tēmu.
Tātad repertuāru piedāvāja "BBC Proms". Vai vari aktīvajā koncertdzīvē neiesvaidītajam klausītājam pastāstīt, kā tu saproti, kas ir "BBC Proms Last Night"?
Tas ir tāds kā galā koncerts, kur satiekas orķestri, solisti, diriģenti – un vienkārši svin to visu. Protams, koncerta noskaņa ir krāšņa.
Man vakar teica – vai saproti, ka būsi pirmā akordeoniste šī festivāla vēsturē, kas uzstāsies šādā koncertā? Saku – jā, pavisam "nedaudz" ir uz maniem pleciem. (smejas)
Šim koncertam ir 126 gadu vēsture, akordeonistu tajos nav bijis, tāpēc man ir liela privilēģija būt šeit – ļoti jauki mani šeit pieņēma orķestris un diriģents, menedžments – visi, kas ir apkārt, turklāt esmu atgriezusies Londonā: uz šejieni atbraucu 2004. vai 2005. gadā – toreiz ģimenē, kurā dzīvoju, ieslēdzu televīziju, un bija tieši šis koncerts – skatījos un nevarēju iedomāties, ka reiz es tajā uzstāšos...
Esmu dzirdējusi, ka šajā koncertā publika ir daudz brīvāka, nekā citos koncertos.
Esmu akordeoniste un uzstājusies uz dažādām skatuvēm – tāpēc esmu gatava jebkurai situācijai.
Atceros, kā mēs strādājām ar manu pirmo skolotāju no Rīgas 1. mūzikas skolas – viņa diemžēl nesen devās mūžībā. Bet toreiz mums bija ļoti maza klasīte, aiz kura bija vēl otra telpa, un kad mums bija stunda, cilvēki mūsu klasītei staigāja cauri. Tas bija liels mīnuss, bet vienlaikus – arī pluss, jo iemācījos atslēgties no visa, kas notiek apkārt, un būt tikai mūzikā. Tātad viss, kas notiek, ir pozitīvi.
Domājot par Pjacollu – diez, viņš ir bijis Karaliskajā Alberta zālē?
Labs jautājums, būtu jāpārbauda. Ir daudz informācijas. Vakar prasīju, vai tiešām ir tā, ka esmu pirmā akordeoniste šī festivāla vēsturē, bet viņa mūzika simtprocentīgi ir skanējusi šeit. Arī es pati spēlēju viņa mūziku, bet nevaru pateikt, vai viņš pats šeit ir bijis...
Bet uzbursim pasaku! Kā tev šķiet – ko viņš teiktu, ko viņš domātu, kā viņš izturētos?
Viņš savulaik atbrauca uz Parīzi, lai studētu pie Nadjas Bulanžē. Un izdomāja, ka atdos viņai visas savas klasiskās partitūras, visas notis.
Kad Bulanžē šīs partitūras ieraudzīja, viņa teica: "Tas neesi tu! Kas ir tas, ko tu dari? Parādi man to!" Viņš nodomāja, ka vairs nav ko zaudēt, atnesa savu bandoneonu, un tieši tad viņa atklāja to balsi, kuru mēs šodien dzirdam.
Domāju, ka viņš bija novators un [arī tagad] būtu gatavs visam – gan spēlēt turpat uz ielas, pie Karaliskās Alberta zāles, gan pašā koncertzālē. Man liekas, ka tāda mēroga personības var visu.
Bet pastāsti, lūdzu, kas ir tas stāstiņš, ko tu stāstīji jau manis pieminētajā mājas koncertā – ja tu nespēlē Pjacollu uz skatuves Alberta zālē, tad vismaz aizskatuvē.
Atceros, kad pašu pirmo reizi Karaliskajā Alberta zālē spēlējām kopā ar manu draugu, ģitāristu Milošu Karadagliču, koncertā bija ļoti daudz televīzijas kameru, viss kaut kas notika apkārt, un tad es kaut kā šai zālē ienācu ar Pjacollas mūziku. Tagad man prieks, ka koncertā atskaņošu kaut ko, kas rakstīts tieši man, – tas ir franču komponista Franka Andželisa skaņdarbs, kas rakstīts akordeonam. Tas arī mani iedvesmo strādāt tālāk. Ka nav tikai Pjacolla. Jo akordeons tiešām var spēlēt ļoti dažādu mūziku – mums spektrs ir ļoti plašs, ko varam izdarīt. Protams, tas ir patiess stāsts, ka spēlēju Pjacollu arī beksteidžā ar saviem draugiem, ar Avi Avitalu vienmēr iespēlējoties pirms uzstāšanās uz skatuves.
Aizmugurē orķestris, koris un vadījis visu Sakari Oramo. Esat jau sadarbojušies?
Nē, šī ir pirmā reize.
Tāda līmeņa orķestris – kā viņi mani pieņēma mēģinājumā... Man bija tāda sajūta, vai tiešam esmu to nopelnījusi, ka viņi ar mani runā, ka viņi mani sadzird.
Tā bija sadarbība starp mums trim – Sakari Oramo un orķestri, un ja cilvēki ir jau tādā līmenī kā šis orķestris, viņi var sadarboties ar jebkuru cilvēku – viņi ir tik pieklājīgi... Un ne tikai tāpēc, ka viņi ir angļi, bet tāpēc, ka viņi ir profesionāļi un tiešām viss skan brīnišķīgi. Būs brīnišķīgi ar viņiem dalīt skatuvi.
Paskatījos tavā kalendārā mājaslapā un skatos, ka septembris tev iegriezies tādā amplitūdā kā pirms pandēmijas. Vari padalīties mazliet, kādi ir tavi plāni turpmāk?
Man [šāds virpulis] pēdējo reizi bija ne tikai pirms pandēmijas, bet pirms manas meitiņas piedzimšanas, jo viņai tagad ir divi gadi un trīs mēneši, un es tiešām līdz šim nebiju uzsākusi plašākas koncerttūres.
Kad viņai bija divi mēneši, sāku spēlēt koncertos, bet tie bija atsevišķi koncerti. Tagad es jau aizbraucu uz nedēļām, ir cita lieta. Protams, tagad viss ir mainījies, viņa iet bērnudārzā. Pusi laika gan “sēžu” telefonā, bet mani iedvesmo gan viņa, gan mana dzīve uz skatuves, tāpēc es ļoti priecājos par to, ka šoreiz pēc Londonas koncerta braukšu uzreiz uz Itāliju, man būs trīs koncerti ar franču čellisti Kamilu Tomā (Camille Thomas). Pēc tam būs gan Amsterdamas "Concertgebouw" – solokoncerts kopā ar "Camerata RCO", tad Bukareste, Enesku festivāls, bet mēnesi atkal pabeigšu Itālijā, akordeona piedzimšanas vietā, Kastelfidardo un Valmontonē, divās pilsētās atskaņosim jaunu programmu – "Goldberga variācijas" diviem akordeoniem Pjetro Rofi (Pietro Roffi) aranžējumā. Viņš ir akordeonists, ar kuru sāku sadarboties pandēmijas laikā, mums bija ražīgs darbs – tagad taisīsim tūres kopā.
Tad jau būs arī nākamais albums?
Nezinu. Man ir daudz ideju nākamajam albumam, es nezinu, kas, domājot par disku, nonāks pirmajā vietā. Pagaidām es par to nedomāju – prātoju, kā man pārdzīvot šo septembri. (smejas) Daudz jaunu programmu.
Bet dzīvē tā mēdz būt – vai nu nav nekā, vai visa par daudz.
Nevar vēlēties, lai viss būtu ideāli! Bet es priecājos, kā ir tagad.
Atceros – kad pandēmijas laikā sazvanījāmies, tu nebiji pārāk laimīga par savu menedžmentu, kurš tevi lokdauna laikā neatbalstīja tā, kā būtu gribējies. Lai gan pirms tam tu biji ļoti laimīga par sadarbību ar "HarrisonParrott". Pastāsti, kā jums sokas tagad?
Pandēmijas laikā laikam nevienai koncertaģentūrai un menedžmenta aģentūrai neklājās saldi, visi mocījās un nezināja, kā turpināt dzīvot un kā nopelnīt naudu. Es tolaik nesūdzējos par to, ka viņi mani nenodrošina ar darbu – zināju, ka nevienam nebija darba. Tajā laikā visiem bija grūti, un mēs joprojām esam ļoti labās attiecībās, bet – tagad nomainīju menedžmentu, un mana jaunā menedžere vienlaikus ir mana iepriekšējā menedžere: tā sanāca, ka mēs, "HarisonParrot" [mākslinieki], bijām kļuvuši kā ģimene un visi izlēmām savlaicīgi aiziet pie viņas –
mūsu menedžere Tugce Tez ir atvērusi savu aģentūru – izvēlējos iet kopā ar viņu tāpēc, ka es vienkārši jūtos pasargāta. Sadarbība ar menedžeri ir ilggadīgs darbs, un ļoti gribēju, lai tas attīstītos tālāk.
Protams, tas ir ļoti svarīgi, jo menedžeris ne tikai akli var likt koncertus, bet viņam ir jāsajūt, ko tu vēlies.
Mēs katru dienu esam kontaktā – ar jauno menedžmentu uzsāku darbu pirms divām dienām...
Un ko tu galvenokārt sagaidi turpmākajā laikā?
Man ir savas mazās saliņas, par kurām sapņoju.
Ir vietas un orķestri, ar kuriem vēl gribētu sadarboties. Tad mums ir gan ilglaicīgāki, gan tuvāki plāni. Viss dzīvē principā ir saplānots. Mēs nezinām, kā tieši kaut kas notiks, bet esam padarījuši savu darbu un turpinām strādāt, lai tas notiktu.
Vai jūti palīdzīgu roku arī ar Covid-19 ierobežošanas pasākumiem saistīto formalitāšu un problēmu pārvarēšanā?
Menedžmentam ir daudz vairāk darba – īpaši tiem cilvēkiem, kas nodarbojas ar lidojumu koordinēšanu.
Kamēr bija menedžmenta maiņas process, man bija jāpērk aviobiļetes, un nemelošu – trīs dienas pēc kārtas pavadīju pie telefona. Tiešām, 12 stundas mēģināju nopirkt biļeti savam akordeonam!
Jau iepriekš nebija viegli un tagad ar kovidu kļuvis simtreiz sliktāk. Negribētu būt menedžeru vietā. Ļoti ceru, ka ar laiku būs vieglāk, – mums būs jāsadzīvo ar vīrusu, jāmācās dzīvot, jo mēs nevaram apstāties un atkal taisīt kārtējo lokdaunu.
Mēs runājām par to, vai lokdauna laikā bija iedvesma... Bet dažiem cilvēkiem nebija maizes uz galda, un tas ir vissliktākais – mums ir jādzīvo kaut kā. Tas nav visgrūtākais, ko nācies dzīvē pieredzēt, bet mēs tiksim galā.
