Kopš pagājušā gada rudens "Klasika" ar Indriķi runājusies diezgan daudz - gan par viņa grāmatu "Džeza mūzikas vēsture Latvijā", gan arī par Latvijas Mūzikas akadēmijas simtgades svētku ieskaņu un Džeza katedras 10. dzimšanas dienu.
Ilga Auguste: Šo ekstrēmo laiku ar daudzām lielām jautājuma zīmēm droši vien aizmirst būs neiespējami, bet kāds šobrīd ir jūsu noskaņojums?
Indriķis Veitners: Noskaņojums ir tāds dīvains: no vienas puses ir nedaudz apokaliptiskas sajūtas par to, kas notiek apkārt. Tas ir diezgan biedējoši. Jā, man ir sajūta, ka būtu atdzīvojušās tās fantastikas grāmatas, ko lasīju jaunībā - ka pēkšņi tas notiek realitātē. Bet no otras puses, domāju, ka visu šo lietu var uztvert arī daudz pozitīvāk un paskatīties uz to kā iespēju beidzot izdarīt neizdarītos darbus, pasēdēt mājās, pabūt kopā ar mīļajiem ģimenē un arī radoši strādāt, protams.
Vai jūs šajās dienās arī vadāties pēc principa - paliekam mājās?
Jā, jo lielā mērā gan ģimenes iemeslu dēļ, gan arīdzan mēs ar sievu esam skolotāji un visas skolas ir ciet, līdz ar to mums nav nekur jādodas un varam paveikt mājas lietas, izdarīt daudzus neizdarītos darbus un sakārtot arī radošo pusi. Esmu profesionāls mūziķis, līdz ar to visi koncerti un visas spēles ir beigušās. Šai sakarā noteikti vajadzētu padomāt par tiem mūsu kolēģiem, kas dzīvo tikai no šīm spēlēm, jo viņi gan ir nonākuši absolūti neapskaužamā situācijā. Jo praktiski nopelnīt naudu šobrīd nav iespējams! Tas būs traģiski, ja tas ilgstoši turpināsies. Par to ir nopietni jādomā, jo ir ļoti daudz tādu kolēģu. Kad tas viss atjaunosies, to neviens nezina, un, ja nav veikti kaut kādi uzkrājumi un nav kāda drošības spilvena - tā ir pilnīgi neapskaužama situācija.
Kādas ir tās lietas, ar ko jūs mājās nodarbojaties?
Diezgan daudz nodarbojos ar dažādu mācību materiālu veidošanu - mums tiešsaistē jau notikušas vairākas lekcijas. Diezgan labi šī sistēma strādā, lai arī tā nevar aizstāt tiešo saskarsmi lekcijās, bet tas ir iespējams. Ir arī bezgalīgie mājasdarbi, kuri pa šo laiku sakrājušies. Sajūtas man arī nedaudz atgādina laiku, kad rakstīju savu doktora disertāciju - bija paņemts atvaļinājums. No rīta piecelies, padzer kafiju un tad raksti - pēc kāda laiciņa, kad saproti, ka parakstīt vairs nevari, sāc darīt mājasdarbus, un tad atkal var atgriezties pie rakstīšanas. Šādā veidā diena paiet ļoti produktīvi.
Vai jūsu dienā skan arī mūzika?
Jā, bet pamatā to klausās mani bērni, un katram no viņiem ir citas muzikālās prioritātes. Vecākā meita Karlīne klausās džezu un klasisko rokmūziku, bet jaunākais puika ir pilnībā aizrāvies ar hiphopu, un tas ir vienkārši ārprāts (smejas).
Grāmatas, ķimerēšanās un lielā zivs
Bet kāds pats Indriķis bija bērnībā?
Man liekas, ka biju diezgan kautrīgs un diezgan neveikls radījums - biju arī diezgan bailīgs un pats savā nodabā darbojos. Man ļoti patika lasīt grāmatas - vienmēr esmu daudz lasījis un interesējies par dažādām lietām, bet es esmu mācējis arī pats sevi nodarbināt diezgan labi, man patika darboties ar visādām sīkām lietām, ķimerēties ar viskautko. Ļoti daudz līmēju papīra modeļus, makšķerēju.
Un kad pēdējo reizi to lielo zivi noķērāt?
Vakar Lielupē! Tie bija pāris brekšu un lielas, skaistas raudas. Šī ir tā lieta, kas man tiešām ir pilnīgi traks hobijs un burtiski slims ar šo lietu.
Esmu diezgan maniakāls makšķernieks.
Vai esat rīdzinieks?
Pēc dzimšanas vietas droši vien rīdzinieks, bet, ja man jautā par piederības vietu, tad viennozīmīgi tā ir Gaujiena, Ziemeļlatvija, no kurienes nāk visa mūsu dzimta. Emu tur pavadījis visas savas vasaras, sākot no viena gada vecuma. Un arī tagad tur ir mūsu ģimenes lauku mājas. Ja nu ir kāda vieta, kur ir paradīze, tad tā ir Gaujiena, kas man saistās ar vasaru un visādiem vasaras darbiem. Tā ka piederu pie tās diezgan lielā pulciņa Ziemeļlatvijas džezmeņu, kuriem var pieskaitīt arī Gunāru Rozenbergu, Lauri Amantovu, Zinti Žvartu un vēl veselu strīpu.
Šobrīd esat Latvijas Mūzikas akadēmijas asociētais profesors, bet kādu jūs atceraties Indriķi Veitneru, piemēram, skolas gados? Kas jūs piespieda vai nepiespieda iet mūzikas skolā? Kas jums izvēlējās klarneti, jūsu pirmo instrumentu, kā tas notika, un vai bijāt cītīgs skolnieks?
Mums ģimenē tā ir tradīcija - arī abi mani brāļi beiguši mūzikas skolu. Mēs visi, trīs brāļi, esam beiguši Pāvula Jurjāna bērnu mūzikas skolu, kaut kādā mērā tā mums ir tāda kā dzimtā skola.
Uz mūzikas skolu tiku aizvests pirmajā klasē, bet pirmajā gadā mani laikam neuzņēma, biju par mazu un, šķiet, pārbijies līdz nāvei.
Otrajā gadā mani uzņēma un ieskaitīja obojas klasē, kaut nemaz nezināju tādu instrumentu. Bet rudenī izrādījās, ka nav obojas skolotāju, un tad man skaisti ieskaitīja klarnetes klasē, par ko esmu ļoti priecīgs.
Mamma gribēja, lai visiem bērniem būtu muzikālā izglītība - viņa pati visu mūžu dziedājusi koros, viņai ir ļoti laba dzirde un laba balss. Bet par profesionālu mūziķi ģimenē esmu kļuvis vienīgais.
Labie skolotāji un džeza slimība
Kādi ir jūsu skolotāji, kurus jūs tagad ar pateicību atceraties, arī pats būdams pedagogs?
Man dzīvē tiešām ar skolotājiem ir veicies - bijuši ļoti daudz skolotāju gan skolās, gan arī dzīvē, un visi viņi man kaut ko ir devuši, par to esmu viņiem ļoti, ļoti pateicīgs. Mūzikas skolā bija daudz skolotāju - Herberts Niedriņš bija pirmais klarnetes skolotājs, vienu gadu bija Pēteris Antons, ļoti interesants skolotājs, kurš tagad, man liekas, ir dziednieks. Un tad nāca skolotājs Jānis Bērtiņš, kuram esmu ļoti lielu pateicību parādā, jo tieši viņa dēļ esmu profesionāls mūziķis. Viņš milzīgu darbu manī ieguldīja - viņš ir tas skolotājs, kurš, ja redz, ka ir 'materiāls', liekas tajā lietā riktīgi iekšā.
Atceros - ja gatavojāmies kādam konkursam, kā es pulksten divos iegāju pie viņa treniņu stundā, kādos pussešos izstreipuļoju no tās klases ārā. Šodien uzsvērtu bērnu tiesību pārkāpumu...
Tās bija entās stundas ļoti intensīvā treniņā, un domāju, ka viņš man ielika pamatīgu pamatu. Vēlāk iestājoties Mediņos, tas bija Vitālijs Vorobjovs, kas mūs kopā ar Eduardu Raubiško abus mācīja. Ļoti labs skolotājs, kurš pamatīgi ielika tehniskās pamatlietas. Par to viņam esmu ļoti pateicīgs. Jo vairāk laiks paiet, jo vairāk es novērtēju viņa darbu. Mūzikas akadēmijā, protams, tas bija lielais Lavijas klarnetes meistars Ģirts Pāže - pie viņa studijas esmu beidzis.
Savukārt pa džeza līniju tie bija citi cilvēki. Pirmām kārtām jāmin Juris Mutulis, ar kuru mūs ilgus gadus saista ļoti savdabīgas attiecības, jo Juris ir diezgan sarežģīta personība - mums ir dažādi gājis, bet kaut kas ar Juri mūs saista tāds, kas mani laikam nesaista ne ar vienu citu no vecajiem meistariem.
Noteikti arī Raimonds Raubiško, ar kuru man bijis daudz ļoti interesantu sarunu un savstarpēji uzticīgu attiecību. Esmu mācījies arī no visiem pārējiem meistariem, ar kuriem esmu bijis kopā. Ivaru Birkānu, piemēram. Fenomenāla personība bija Gunārs Rozenbergs - personība ar lielo burtu. Kad esi klāt tāda līmeņa mūziķiem un cilvēkiem, tā vien jau dzīvē ir milzu vērtība.
Un kurā brīdī jūs saindējāties ar džezu?
Nu, tas ir stāsts par bērnību...
Mans papus bija melomāns, viņam ir ļoti daudz plašu, kas joprojām pie manis stāv Rīgas Doma kora skolā - rūpīgi un blīvi saliktas, viena pie otras, tikai džezs - fantastiska džeza kolekcija ar ļoti retām platēm.
Mājās mūzika skanēja, un pašam nemanot arī tas acīmredzot notika. Viņš klausījās, es klausījos, pēc kāda laika jau tas sāka kļūt ļoti apzināti. Plates tika pirktas un vāktas apzināti - atceros to jauko brīdi, kad bija brīvi nopērkamas austrumvācu skaņuplašu ierakstu kompānijas "Amigas" plates. 80. gadu pašā nogalē, kad jau dzelzs priekškars juka un bruka, vienu mirkli Rīgā tās bija atvestas, un tās tika izpirktas vājprātīgos kvantumos, arī es sapiku kaudzi. Un vienas no pirmajām bērnības atmiņām - kad es kādu četru vai piecu gadu vecumā virtuvē klausījos radio, Ivara Mazura raidījumu džeza mūzikas mīļotājiem, un domāju - kas tas par ārprātu, kā kaut ko tādu vispār var klausīties... Bet pēc tam kādā mirklī tas atkal pagriezās pilnīgi savādāk.
Pavisam jancīgs stāsts par bandžo
Minējāt Juri Mutuli kā vienu no saviem džeza skolotājiem. Latvijas Radio fonotēkā atradu Jura diksilenda koncertu 1992. gadā, un pārsteigta mūsu fonotēkas dokumentos ieraudzīju, ka tajā esat spēlējis bandžo. Vai tā ir patiesība?
Jā, stāsts par bandžo ir pavisam jancīgs... Aizsākums tam bija piektajā klasē, kad mamma vasarā iedabūja mani tā saucamajā LOTOS vienībā Smiltenes sovhoztehnikumā "Lotoss - toreiz bija tādas skolas jauniešu darba vienības, ar kurām varēja strādāt vasarā kolhozos un dabūt naudiņu.
Tādā LOTOS vienībā mamma mani iedabūja iekšā "pa blatu", pie vidusskolēniem.
Biju pavisam maziņš puika, un dzīvoju visu to mēnesi ar viņiem kopā - viņiem bija ģitāras, viņi spēlēja dziesmas, viņiem bija magnetofoni, pa kuriem viņi klausījās visus svaigos hitus un grāvējus.
Protams, kad tas beidzās, man bija skaidrs, ka jāmācās ģitāra un jāmācās spēlēt.
Caur saviem draugiem atradu Ingu Feldmani, kas bija radinieks manam labākajam draugam Andrejam Vīksnam. Sākām iet pie Ingus mācīties ģitāru. Ingus ielika labus pamatus. Tā ka pilnīgi noteikti Ingu varu uzskatīt par savu skolotāju. Kad iestājos Mediņos, pirmā kursa iesvētīšanā Jāņa Apsīša vadībā spēlēja Mediņu studentu diksilends, un
es, protams, pieeju klāt un saku, ka arī gribu spēlēt. Jānis Apsītis saka - atvaino, bet klarnetista vieta jau ir aizņemta, bet neesot, kas bandžo spēlē.
Un tā tas arī aizsākās. Dabūju kaut kur drausmīgi vecu instrumentu, burtiski lūzni, pēc tam arī normālāku, un labu laiciņu spēlēju bandžo tur. Kad Juris veidoja savu sastāvu, viņš vienkārši mani uzaicināja, jo bandžo spēlētāju Latvijā bija ļoti maz Latvijā. Pie Mutuļa nospēlēju daudzus gadus, līdz 90. gadu vidum. Sapratu, ka nevar sēdēt uz diviem diviem krēsliem vienlaicīgi. Bet tas bija ļoti interesants laiks un pieredze.
Dzimšanas dienas ar maršu un gramofonu
Jūsu bērnībā dzimšanas dienas tikušas svinētas ar platēm un veco gramofonu...
Tas ir tas jaukais stāsts par mūsu dzimšanas dienu svinēšanu. Šķiet, papum ienāca prātā ideja, ka dzimšanas dienu varētu svinēt no rīta, un jubilāru sveikt ar gramofona spēlētām platēm. Ģimenē gramofoni bija mantojumā - vienu atveda mana vecāsmammas māsa, kas 1920. gadā atgriezās no bēgļu gaitām Krievijā un līdzi atveda jauku, skaistu, lielu gramofonu, kurš joprojām ir darba kārtībā un darbojas. Papam ļoti patika to darbināt, īpaši dzimšanas dienās un jubilejās - tad tās visas plates tika liktas.
Tas bija diezgan bohēmistisks laiks mūsu ģimenē - nāca papus draugi, viņi visi bija dzejnieki. No bērnības labi atceros Ņurbuli, daudzas reizes viņš bija mūsu mājās, un tam visam pa vidu vienmēr skanēja gramofons.
Un tad viņam ienāca prātā, ka no rīta taču ļoti jauki apsveikt, kad uzliek maršu uz tā gramofona. Un tas kļuva par tradīciju. Labi atceros - no rīta guļu gultiņā un gaidu, nu, kad tad nāks... Dzirdu - jā, aiz durvīm jau visi čabinās un ņemas, un tad ierūcas gramofons - tas vispirms tā kā murrā, pirms sāk skanēt. Temps pareizais tiek uzņemts. Un - jā, tad nu viņi beidzot nāk iekšā ar maršu, tiek saliktas dāvaniņas uz gultas, un tas ir tāds brīnišķīgs dzimšanas dienas rīts. To mēs visi ģimenē atceramies vēl joprojām.
Pārskatot Latvijas Radio fonotēkā atrodamās grupas, ansambļus un orķestrus, kuros figurējat, sanāk ļoti gara rinda. Jura Mutuļa diksilends, Latvijas Radio bigbends, orķestris "Volo", "Mirāžas džeza orķestris", "Sapņu komanda", orķestris "Rīga", arī "Lauku muzikanti", ceremonijorķestris "Miers un Bērziņš", "Inokentijs Mārpls", un starp šiem visiem vēl bija etnožeza grupa "Patina".
Tas bija ļoti interesants, radošs un brīnišķīgs laiks. Man ļoti, ļoti patika, un joprojām mīļā atmiņā ir "Patinas" laiks, kad mēs ļoti daudz radoši strādājām, daudz koncertējām. Grupas dvēsele bija Biruta Ozoliņa, kura ir viens no brīnišķīgākajiem cilvēkiem, kādu vispār pazīstu. Tieši Biruta ir arī "Patinas" panākumu noslēpums.Tautas mūzika mani vienmēr ir ļoti uzrunājusi un interesējusi, patiesībā man patīk visāda mūzika - daudz patīk klausīties arī klasiku un rokmūziku. Savulaik, kā jau visiem jaunībā, bija diezgan pamatīga aizraušanās ar visādiem "Led Zeppelin" un "Pink floyd", "Deep Purple". Droši vien tas viss arī veidojis manu gaumi un mūzikas bāzi. Tāpēc arī nepiekrītu viedoklim, ka jāiedziļinās tikai vienā konkrētā lietā - domāju, tas nav pareizi, tev jābūt atvērtam visam un jebkas tev dod impulsu un kaut ko iemāca. Bet jābūt atvērtam.
Ārkārtas stāvoklis - laiks radošumam
Šis dīvainais laiks, kad koncerti tiek atcelti vai pārcelti, ļauj jūsu 50. dzimšanas dienu paildzināt, pagarināt un turpināt svinēt. Ko bijāt paredzējis 25. marta koncertā "Līdz ausīm džezā"?
Dzimšanas dienas vispār ir tāda īpatnēja lieta, un man, atklāti sakot, tās nepatīk svinēt, vēl vairāk - man ir alerģija pret lielajām jubilejām, kuras ir šausmīgi pompozas un stīvas. No vienas puses, lieli, apaļi cipari pirmkārt ir labs iemesls paskatīties atpakaļ un pavērtēt, kas ir noticis, otrām kārtām, tā ir laba iespēja kopā ar saviem kolēģiem un draugiem vienkārši lieliski uzspēlēt un iemesls satikties. Izvēlējos divus sastāvus, ar ko galvenokārt tagad arī spēlēju - tas ir bigbends "Mirāža", ar kuru esmu jau no pašiem sākumiem un kurā spēlē visi mani daudzie kolēģi. Tās ir brīnišķīgas atmiņas, tie ir labi draugi un kolēģi. Otrās daļas pamatsastāvs būs diksilends "Sapņu komanda", kas nejauši izveidojās pirms dažiem gadiem, kad ierakstījām mūzikas celiņu Aigara Graubas filmai "Sapņu komanda 1935". Ieraksta laikā sapratām, ka mums izveidojusies grupa un ka jāturpina strādāt. Un ar šo komandu mums bijušas daudzas interesantas sadarbības - arī ar Normundu Rutuli. Ceru, ka rudenī viss būs beidzies un piedalīsies arī Nauris Puntulis, jo pirms viņš kļuva par ministru, mums bija jauks koncerts ar viņu kopā kā solistu. Tāpat piedalīsies Ingus Feldmanis, Juris Mutulis, Inga Bērziņa dziedās, visi draugi un kolēģi, ar ko mēs visu mūžu visi esam kopā spēlējuši. Šobrīd koncerts pārcelts uz 3. septembri.
Grāmatā par džeza vēsturi Latvijā jūs skartat arī globālas lietas - piemēram, par radikāliem pagrieziena punktiem šī žanra vēsturē, kas notikuši tā sauktās Lielās depresijas vai krīžu ietekmē. Kā jums šķiet, vai šis laiks mākslā varētu atstāt līdzīgas pēdas, radot kādas jaunas formas vai paliekošus atradumus?
Domāju, tas noteikti ir jauns un pilnīgi savādāks radošais impulss, un tas jau notiek. Ļoti ātri rodas jaunas platformas, kļūst arvien populārāki koncerti tiešsaistē, tāpat arī skaņdarbus raksta kopā, fiziski atrodoties dažādās vietās.
No vienas puses, protams, tas ir milzīgs trieciens, jo šausmīgi daudzas lietas tiek atceltas uz nezināmu laiku nākotnē. Bet no otras puses tas paver jaunas iespējas, kas līdz šim nav izmantotas.
Domāju, jebkas, kas mūs nesagrauj, padara mūs stiprākus un paver iespēju būt radošiem, un tas ir tieši tas, kas patlaban ir jāizmanto. Jo parasti jau cilvēks ir ļoti radošs tieši bezizejas situācijā - tad viņš parasti ātri visu kaut ko izdomā.
Kas jūs pašu šajā laikā spēj iedvesmot visvairāk?
Ļoti svētīgi ir tas, ka tas trakais dzīves skrējiens tiek reāli piebremzēts un ir beidzot iespējas nedaudz arī sevi pašu iekšēji sakārtot un padomāt, kur tad tu īsti skrien, ko gribi darīt, kas ir svarīgākais tavā dzīvē.
Pēdējā laikā tas skrējiens jau kļuva tik ārprātīgs un pašiznīcinošs... Kaut kam tādam acīmredzot bija jānāk.
Līdz ar to šis ir lielisks laiks darīt kaut ko radošu - noskatīties filmas, kas stāv plauktiņā, izlasīt neizlasītās grāmatas, piezvanīt sen nesatiktiem un nedzirdētiem draugiem, sakārtot māju, uzrakstīt kādu kompozīciju, kurai sen nebija laiks pieķerties, varbūt arī grāmatu uzrakstīt. Tas beidzot ir laiks sev.
