Kad džezs bija karalis. Nopietni un nenopietni stāsti par džeza vēsturi
Latvijas Radio epizodes par ievērojamākajiem mūziķiem džeza vēsturē.
Līdzās Lūisam Ārmstrongam un Čārlijam Pārkeram džeza Olimpā tikpat nozīmīgu vietu ieņem arī Djūks Elingtons – pianists, komponists, aranžētājs un orķestra vadītājs. Bobs Blumentāls no laikraksta "The Boston Globe" reiz rakstīja, ka komponista dzīves laikā visā pasaulē neesot bijis labāka komponista par viņu. Mantojumā Elingtons atstājis pāri par trijiem tūkstošiem kompozīciju.
To, ko Elingtons rakstīja, viņš pats sauca par "amerikāņu mūziku", nevis džezu. Bet tieši viņš tiek uzskatīts par vīru, kurš džeza mūziku izveidoja par mākslas veidu, līdzvērtīgu pārējiem mūzikas žanriem.
No 75 dzīves gadiem vairāk nekā 50 tika atdoti profesionālajai mūzikai.
Djūka Elingtona kristīts vārds bija Edvards Kenedijs, kad viņš piedzima Vašingtonā 1899. gadā. Atšķirībā no daudziem citiem melnādainajiem tautiešiem viņa bērnība aizritēja pārticībā – tēvs kādu laiku pat strādāja Baltajā namā. Kas svarīgi – abi vecāki lieliski spēlēja klavieres, un tā nu arī mazajam Edvardam, gribi negribi, nācās apgūt šo instrumentu. Pirmos soļus ierādīja māte, bet no septiņu gadu vecuma ar zēnu jau strādāja privātskolotāja. Bet ne jau nu mūzika toreiz interesēja zēnu. Viņš bija aizrāvies ar sportu – beisbolu.
Mācījās Elingtons skolā, ko mēs šodien sauktu par lietišķās mākslas skolu. Pat uzvarēja konkursā par labāko reklāmas plakātu Vašingtonā. Un jau skolā viņu sāka saukt par Djūku (latviski tas būtu – Hercogs). Tas pateicoties smalkajām uzvedības manierēm un ģērbšanās stilam, ko viņam "iepotēja" māte.
Klavieres zēnu joprojām nesaistīja, bet ap gadiem 14 viņš sāk ieklausīties regtaima mūzikā, kas skanēja visapkārt. Radās vēlēšanās pašam ko vairāk saprast no mūzikas.
1917. gadā viņš nolēma teikt ardievas krāsām un kļūt par profesionālu mūziķi.
Dažas neoficiālas mācību stundas pie atzītākajiem Vašingtonas mūziķiem un darbs kā visiem iesācējiem – ballītēs un saviesīgos pasākumos.
1922. gadā Djūks Elingtons pirmo reizi uz īsu brīdi ieradās Ņujorkā. Viņš aizvadīja dažas privātstundas pie atzītiem pianistiem Džeimsa Pī Džonsona un Villija Laiona Smita. 23 gadu vecumā Elingtons spēlēja kvintetā "The Washingtonians" un vadību bija pārņēmis savās rokās. 1923. gadā "Vašingtonieši" jau muzicēja Ņujorkas Hārlemā. 1927. gadā tas ir desmit cilvēku orķestris ar nosaukumu "Duke Ellington and His Orchestra". Uzstāšanās tobrīd notika prestižajā džeza klubā "Cotton Club".
1933. gadā notika pirmā Eiropas turneja, pie tam sensacionāli veiksmīga. Un tas bija tikai sākums. Elingtonam izdevās noturēt orķestri pie dzīvības pat 50. gados, kad lielie orķestru sastāvi juka un bruka. Ne saskaitīt, cik reižu Elingtona orķestris atzīts par labāko, un tam ir pamats.
Ja parasti bigbendā ir vairāki teicami solisti, tad Elingtona kolektīvu var uzskatīt par izcilu solistu orķestri. Visi orķestra mūziķi bija apveltīti ar spilgtu individualitāti. Arī kompozīcijas Elingtons bieži rakstīja speciāli kādam konkrētam solistam.
Interesanti – komponists pats uzskatīja, ka viņa mūzika vistiešākajā veidā sakņojas afrikāņu kultūrā. Kad Elingtona orķestris viesojās pašā Āfrikā, izrādījās, ka tās ir blēņas. Vietējie orķestra mūzikas pavadījumā, maigi izsakoties, garlaikojās.
Sagaidot 70. gadu jubileju Djūks Elingtons tika uzaicināts paviesoties Baltajā namā. Varbūt Ričards Niksons nebija pats populārākais prezidents, bet džeza mūziķim tas bija liels pagodinājums. Niksons pašrocīgi Elingtonam uz klavierēm nospēlēja "Happy Birthday to You".
Kad Viliss Konovers 1955. gadā sāka vadīt leģendāro pārraidi "The Voice of America Jazz Hour", tās ievadam tika izvēlēta tieši Elingtona orķestra mūzika – viņa drauga un līdzgaitnieka Billija Streihorna kompozīcija "Take the "A" Train", kas kopš 1941. gada kalpoja arī kā Elingtona orķestra vizītkarte.
