Pa ceļam ar Klasiku

Intriģējoši! LALIGABA paziņo nominantus, "Zelta ābele 2018" - uzvarētāju gaidās

Pa ceļam ar Klasiku

"Klasikas" viešņa - JVLMA Ārlietu darba prorektore, profesore Maija Sīpola

Modests Pitrens: Es nevaru būt citāds - es mūzikā degu

Diriģents Modests Pitrens: Bēthovens ir kā mums nepieciešamā «eiroaptieka»

Lietuvas Nacionālā simfoniskā orķestra galvenā diriģenta Modesta Pitrena vadībā 29. martā Lielajā ģildē Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris ar Ludviga van Bēthovena Piekto simfoniju un Trīskāršo koncertu, kura atskaņojumā pievienosies "Trio Palladio", ieskandinās komponista 250. jubilejas tuvošanos. Tiešraidē to piedāvās Latvijas Radio 3 "Klasika". "Bēthovens ir kā mums nepieciešamā "eiroaptieka", kur atrodami līdzekļi mūsu vainu un slimību ārstēšanai," intervijā Latvijas Radio 3 - "Klasika" atzīst Pitrens.

Modesta Pitrena sadarbībai ar Latvijas mūziķiem jau ir stabilas tradīcijas: piecu gadu garumā Pitrens bijis Latvijas Nacionālās operas un baleta (LNOB) galvenais diriģents, un vienlīdz nozīmīga bijusi arī viņa sadarbība ar simfoniskajiem orķestriem.

Maruta Rubeze: Kā jūs atceraties šīs radošās draudzības pirmsākumu?

Modests Pitrens: Šo periodu atceros ar lielu prieku un pacilātību, jo, kaut arī biju līdz tam strādājis, piemēram, Vācijā, šis bija mans pirmais galvenā diriģenta darbs ārpus Lietuvas, un varu teikt, ka

saskare ar brīnišķīgajiem Latvijas mūziķiem bija tā, kas arī mani kā mūziķi ir izaudzinājusi.

Es šeit atklāju gan sevi, gan mūzikas pasauli un tās dvēseli. Rīga ir vieta, kurā  ļoti skaisti saplūst kopā divas kultūras – Austrumu un Rietumu, divas civilizācijas, kas manuprāt, mums abas ir vienlīdz svarīgas. Viena ir krievu skola ar daudzajiem tās apoloģētiem, bet no otras puses – protestantiskā Rietumu pasaule. Un šo abu upju vai pat okeānu saplūšanai ir eksplozīvs raksturs. Domāju, tieši tādēļ šeit ir tik daudz pasaulē zināmu mūziķu – tas ir šo skolu un pasaules uzskatu saskarsmes efekts. Un priecājos, ka arī man bijis lemts būt tā daļai.

Ģimenes lieta - dziedāšana

Kā rodat balansu, darbojoties vienlaikus abās – operas un simfoniskās mūzikas jomās?

Jāatzīst, ka pēc būtības esmu cieši saistīts tieši ar vokālo jomu. Es no tās nāku. Mani vecāki, vecmāmiņa, vectētiņš – visi ir saistīti ar dziedāšanu. Pats no sešu līdz sešpadsmit gadu vecumam, apmeklējot mūzikas skolu, dziedāju tolaik Padomju Savienībā labi pazīstamā bērnu korī, un arī pēc tam koris un kora dziedāšana bija tā, kas kalpoja par pamatu. Domāju, ka vēl aizvien ir pamanāma mana vēlēšanās, lai orķestris dziedātu. Un pretēji – lai solistu balsis līdzinātos instrumentiem. Manuprāt, abu žanru saplūšana galu galā dod ļoti pozitīvu efektu. Sev par laimi varu visu laiku smelt gan no viena, gan no otra – tā sacīt, dzert no abām akām, cik vien vēlos, un to arī šobrīd daru, būdams galvenais diriģents arī Šveicē, kur diriģēju operu izrādes, kā arī desmit simfoniskās mūzikas koncertus gadā kopā ar brīnišķīgo Sanktgallenes  simfonisko orķestri, tā pilnībā izbaudot dzīvi mūzikā.

Kā tas ir – jums kā diriģentam, kuram ir savi kolektīvi, ierasties pie cita kolektīva? Kāda tad veidojas savstarpējā ķīmija?

Tas ir liels, liels noslēpums, liela mistērija, kuru laikam nekad neatminēšu. Jo, ja to varētu atminēt, tā būtu iespēja iekarot visus pasaules orķestrus un koncertzāles, kas nav mans mērķis. Šo ķīmiju var salīdzināt arī ar citām dzīves jomām, kaut vai vīrieša un sievietes attiecībām: ja jebkurš vīrietis varētu dzīvot ar jebkuru sievieti, tā nebūtu nekāda laime! Mums nākas meklēt tieši to miljardu miljono daļu, kas ir mūsējā. Un orķestra un diriģenta attiecībās ir kaut kas līdzīgs.

Es nezinu, no kā tas ir atkarīgs. Aizbraucot uz Vāciju vai Šveici, ir orķestri, ar kuriem tūlīt pat rodas kontakts – rit atsaucīgs darbs ar pilnu atdevi, bet ir arī citi gadījumi, kad jūti distanci, vēsumu. Un es nesaprotu, kādēļ tas tā,

jo es no savas puses dodu to pašu, ko vienmēr – es nevaru būt citāds, es mūzikā degu!

Tādēļ šeit nav vienkāršas atbildes. Un paldies Dievam, ka šīs atbildes nav, jo tas arī ir tas, kas piešķir nepieciešamo dzīvīgumu un nervu šī vārda labākajā nozīmē gan mūzikai, gan saskarsmei.

Miša Brigergosmane un Modests Pitrens

Degt mūzikā

Jūs lietojat vārdus – degu mūzikā. Esmu lasījusi par jums, ka jūsu degšana īpaši esot jūtama Bēthovena mūzikā.

Tas ir tādēļ, ka deg arī pati Bēthovena mūzika. Bēthovens ir konfliktējošs. Tur nav nekā no ikdienas rutīnas. Un, lai arī viņš it kā nerunā par savu dzīvi biogrāfiski, viņš no tās smeļ tēlus un konfliktus un rāda tos savā augstākajā mērā nospriegotajā mūzikā. Šis "Sturm und Drang" (Vētru un dziņu) laikmets, franču revolūcijas laika karogs, kuru viņš nesa mūzikā līdzīgi Šilleram literatūrā, ir visas viņa mūzikas vadmotīvs. Un, ja ar šo atslēgu tuvojas Bēthovenam, tad viņa mūzika sāk runāt. Ievērojamais diriģents – es pat teiktu mūzikas ģēnijs – Arnonkūrs sacījis: mūzika ir kā ‘Klangrede’ – kā runa skaņās.

Bēthovens runā katrā notī. Par to, kas ir ļoti būtisks, svarīgs, arī subjektīvs, kas mūs kā cilvēkus aizkustina. Tā ir ļoti subjektīva mūzika.

Un, ja mēs, mūziķi, to pareizi atšifrējam, to saprot ikkatrs. Tādēļ šajā mūzikā jāieliek ļoti daudz enerģijas, un tad tā arī atgriežas atpakaļ.

Teicāt, ka Bēthovens runā, un viņam ir arī tādi skaņdarbi, kuru partitūrās virs notīm uzrakstīts kāds konkrēts teksts. Kā mūsu Baltijas vai Skandināvijas reģionā atrast pareizo atslēgu šai valodai? Katram periodam, tostarp Vīnes klasikai, ir taču savs īpašs alfabēts?

Jā, tas ir īpašs alfabēts, tādēļ es arī vēlos, lai stīgas spēlētu tikpat kā bez 'vibrato', ar skaidru artikulāciju, bez emocionalitātes, kas tolaik vēl nebija aktuāla. Tā tomēr ir vācu mūzika, un vācu valodā vārdu galotnes, tāpat arī sākumi, ir ļoti aprauti. Ļoti nozīmīga loma ir dinamiskajām gradācijām, izteiksmīgiem 'crescendo'. Kad mēs to darām šādi – gan vāciskā, gan vienkārši cilvēciskā veidā –, šī mūzika sāk runāt ar mums, par mums, par mūsu pasauli un pat par šīs pasaules jēgu.

Esmu vairāk nekā pārliecināts, ka Bēthovena mūzika nav no kaut kurienes, no kādas citas pasaules – nē, tā ir mūsu mūzika, mūsu civilizācijas mūzika, Rietumu civilizācijas mūzika, un mēs esam šīs civilizācijas daļa un nav tik svarīgi – skandināviskā vai vāciskā.

Un vēl gribu sacīt, ka ir lieta, kas saprotama katram uz mūsu planētas – tā ir lūgšana. Un, ja simfonijas lēnajā daļā ir šī lūgšana, to saprot gan Ķīnā, gan Antarktīdā. Tas, acīmredzot, ir tas cilvēciskais kodols, kas ir mūsu gēnos, mūsu pirmsākumos. Un šo ģenētiku mums jāspēj Bēthovena mūzikā atrast un atklāt.

Jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas

Priekšā vakars Lielajā ģildē, kur programmā būs divi Bēthovena skaņdarbi-etaloni: Piektā simfonija un Trīskāršais koncerts. Vai šie abi skaņdarbi bija jūsu izvēle?

Nē, izvēle pieder nevis man, bet orķestra vadībai, un esmu tai par to pateicīgs, jo abiem skaņdarbiem ir daudz kas kopīgs, arī laika distance starp tiem nav pārāk liela, iespējams, ka abu skaņdarbu tapšanas laikā Bēthovena domu pasaule bijusi līdzīga. Tā ir ļoti konceptuāla programma, jo gan viens, gan otrs skaņdarbs, kā jau teicu, ir tāds "ugunsnedrošs". Tur ir daudz enerģijas, eksplozivitātes, kas ļauj mūziķiem piedzīvot muzikālu un cilvēcisku triumfu.

Esmu ļoti priecīgs par iespēju muzicēt kopā ar tik izcilu trio kāds ir "Trio Palladio". Tas ir trio, kurā mūziķu starpā ir nesaraujama kopība, un uz skatuves tas tūlīt ir sajūtams, ka šiem mūziķiem arī trijatā jau ir ļoti daudz, ko teikt.

Un orķestris šeit ir tikai kā tāds palielināmais stikls, kā lupa, kas pietuvina šo muzikālo konfliktu, kas iesaistās un turpina to savā plānā.

Kaut kas līdzīgs kora lomai sengrieķu traģēdijās?

Jā, tas varētu būt kā sengrieķu traģēdijas kora komentārs.

Un man jāsaka – tā ir pirmā reize, kad Trīskāršais koncerts muzikālās tēlainības ziņā man sniedz gandarījumu. Šoreiz dzirdu muzikālās domas attīstību, saklausu retoriku, kas man patīk, jūtu, ka man pirmoreiz šis koncerts patiešām patiks! Un tā ir patiesība – es saku to, ko jūtu.

Līdz šim vienmēr esmu domājis, kas ir tas, ko nespēju šajā koncertā atrisināt, ko nevaru atminēt. Un pēc šīs dienas mēģinājuma domāju, ka tas mums izdosies un mēs nevienu neatstāsim vienaldzīgu. Jā, arī mani pašu ne.

Interesanti, vai bieži jums nākas sastapties ar šādu dilemmu?

Aizvien biežāk. Jo vairāk iepazīsti mūziku, jo vairāk tajā noslēpumu – kā mēdz teikt, jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas. Un visu laiku, augot iekšēji, pieaug arī tavas prasības pret mūzikas valodu. Un, ja to nesadzirdi arī no apkārtējās pasaules, no mūziķiem, tad šī dilemma pāraug frustrācijā.  Esmu ļoti priecīgs, ka šis nebūs tas gadījums.

Vai Vīnes klasika jums kļuvusi tuva, pateicoties studijām Vīnes Mozarteum?

Jā, absolūti! Bet "Mozarteum" esmu pateicīgs ne tādēļ, ka būtu tur dzirdējis izcilus koncertus, vai tādēļ, ka tur būtu bijuši izcili pedagogi, kuri, kā mēdza teikt Padomju Savienībā, ‘redzējuši dzīvu Ļeņinu’, ‘dzirdējuši Brāmsu’ vai kaut kā tā. Esmu pateicīgs tādēļ, ka es tur atklāju šī perioda literatūras pasauli, Manheimas skolu, Vīnes skolu, ‘Vētru un dziņu laikmetu’ – visu to, par ko rakstījuši didaktiķi un filozofi, mūzikas vēsturnieki. Jau minēju Arnonkūru, kura rakstītais vien ir ko vērts. Tas ir kā vīruss, ko saķēru un vēl aizvien ar to slimoju.

Un ir tāda dīvaina lieta, ko man nācās dzirdēt, proti, vienmēr esmu domājis, ka tas manējais, mana pasaule. "Mein Fach", kā saka vācieši - mana nozare, specializācija ir viss, kas saistīts ar emocionalitāti. Pučīni, Vāgnera, Riharda Štrausa operas, kuras sajūtu ar visu iekšējo būtību,

taču reiz viens rīdzinieks man sacījis, ka pats labākais, ko esmu šeit nodiriģējis, bijusi Rosīni opera "Seviļas bārddzinis". Es ļoti izbrīnījos, jo šķita, ka tas nu nekādi nav tas manējais, kā tas iespējams?

Bet patiesībā tā tas varētu būt. Jo tad, kad es sastopos ar mūziku, kas manai dvēselei ir tuva, notiek tāds automātisks process, bet tad, kad sastopos ar kādu problēmu, kādu atrisināmu jautājumu, tad es daudz vairāk domāju, daudz vairāk strādāju pats ar sevi. Un varbūt, ka tad arī rezultāts nemaz nav tik slikts.

Piedzimis īstajā laikā

Un kā ar Maskata "Valentīnu" un vispār laikmetīgo mūziku? Vai jūs interesē jūsu laikabiedru komponētais?

Interesē, pat ļoti. Tādēļ, ka esmu cilvēks, kurš dzīvo "šeit un tagad". Es negribētu dzīvot ne simt gadu agrāk, ne simt gadu vēlāk, man tas nav interesanti. Būtu gan interesanti paskatīties, kas notiks ar mūziku, kas notiks ar pašu cilvēku, ar viņa iekšējo pasauli. Bet nevēlos nokļūt kur citur, negribu nēsāt tādu parūku kā Baham, negribu piedzīvot deviņpadsmitā un divdesmitā gadsimta mijas smogu.

Jūtu, ka esmu piedzimis īstajā laikā, kad mēs pārdzīvojam ļoti dramatiskus, cilvēcei būtiskus pagriezienus,  un tad mūzika ir ļoti, ļoti svarīga. Tā dziedina, tā var mums parādīt pareizo ceļu.

Domāju, ja mūzika runā ar visu sāpi par pagājušo, par esošo, tad tā ir pilnvērtīga. Un tādēļ es ļoti augstu vērtēju komponistus, kuru mūzika ir par mums – par cilvēkiem, nevis mašīnām vai mākoņiem. Man tuvāka ir mūzika, kurā atrodu pašu cilvēku un to, kā viņš mainās. Mūzikā jābūt cilvēkam, esmu par to pārliecināts.

Tajā pašā laikā tehnoloģijas mums dāvājušas iespēju jebkurā laikā paņemt un noklausīties jebkuru ieskaņojumu – vai tas, jūsuprāt, ir labi vai slikti?

Kādam tas varbūt arī ir labi, un zīmīgi, ka atkal modē nācis vinils; digitālo, ciparu  pasauli mēs atkal mazliet esam atbīdījuši malā, mēs atkal gribam sajust analogo skaņu, analogo saskarsmi, un es patiešām nezinu, ko lai dara ar šiem mobilajiem telefoniem… Kaut kā jau ar tiem jāsadzīvo.

Vai domājat tos, kas traucē koncertos?

Nē, es domāju par to, ka bērns jau gada vecumā zina, kā ar to apieties. Droši vien tur nekas nav darāms, bet,

kā teicis Einšteins – ja tehnoloģijas mūs uzvarēs, dzims muļķu paaudze. Un no tā man ir ļoti bail – no nejūtīgajiem cilvēkiem, kuri viens otru nespēs novērtēt.

Tā, protams, būtu katastrofa. Bet arī tas ir interesanti – par to domāt, un tas ir saviļņojoši. Un viss, kas saviļņo, ir labi.

Ar Bēthovenu mugursomā  

Bēthovena jubilejas gads solās būt komponista mūzikas atskaņojumiem bagāts. Koncerts Rīgā būs kā uztakts šiem notikumiem. Kādi ir jūsu paša plāni šai ziņā, varbūt Lietuvā izskanēs visas deviņas Bēthovena simfonijas?

Iespējams. Pagaidām nezinu, un mans šībrīža virziens ir mazliet citāds – tās ir dažādu komponistu septītās simfonijas, lūk, šādu pavedienu šobrīd esmu atradis, bet arī tas vēl gaida nākamo sezonu. Bet, kas attiecas uz Bēthovenu, tas ir komponists, kuram visu laiku jābūt klātesošam katra orķestra repertuārā. Tā ir kā mums nepieciešamā "eiroaptieka", kur atrodami līdzekļi mūsu vainu un slimību ārstēšanai un kas ir kā roka uz pulsa, kādi mēs esam un kādiem mums vajadzētu būt.

Tādēļ Bēthovens ir kā sākums un ceļa turpinājums, vienmēr ar mani, vienmēr manā mugursomā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti