Atspere

Iesildāmies Latvijas Jaunās mūzikas dienām!

Atspere

Latvija - pasaules muzikālā lielvara. Gundas Vaivodes speciālreportāža no Leipcigas

Ar Igauniju sirdī. Diriģents Kaspars Putniņš

Diriģents Kaspars Putniņš: Igauņu prasības pret kultūras vidi un sevi ir ļoti augstas

"Man šķiet, igauņi par kādu kripatu vairāk izmantojuši brīvības laikus, lai sevi attīstītu – gan iekšēji, gan ārēji. Lai spētu izdarīt dziļākus secinājumus un vērtētu lietas, stāvot uz augstāka plaukta. Igauņos redzu, ka viņu prasības pret attīstītu kultūras vidi un sevi ir ļoti augstas. Un arī ambīcijas ir augstas," intervijā muzikoloģei Lienei Jakovļevai un komponistam Andrim Dzenītim atzīst diriģents Kaspars Putniņš.

Kopš 2014. gada viņš ir Igaunijas Filharmonijas kamerkora mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents, bet savulaik trīs gadus vadījis arī Igaunijas Nacionālo vīru kori. Tātad – ar vienu sirds daļiņu savā profesionālajā darbībā viņš mazliet ir arī igaunis. "Turklāt viena sešpadsmitā daļa manī rit igauņu asiņu," ne bez lepnuma balsī teic Kaspars.

Andris Dzenītis: Valodu māki?

Kaspars (smejas): Jebkurā brīdī varu pateikt: "Vēlreiz no sākuma, lūdzu!" Perfekti zinu visus skaitļus, lai varu pateikt taktu vai lappušu numurus. Varu pateikt, ka "ir ļoti labi". Arī par ēdieniem restorānā viss skaidrs.

Liene Jakovļeva: Vai tava intensīvā sadarbība ar kori šobrīd saistīta ar Igaunijas simtgadi?

Kaspars: Sadarbība ir intensīva visu laiku. Lai gan – kā jau visās lietās, ir intensīvāki posmi, un ir mazāk intensīvi. Bet šis gads, tāpat kā Latvijai, arī igauņiem paiet simtgades zīmē. Ir ļoti daudz pasākumu, kas saistīti ar šo notikumu.

Arī igauņi, tāpat kā mēs, šobrīd pievērš īpašu uzmanību savam kultūras mantojumam un uzdod jautājumu, kas esam un uz kurieni ejam.

Liene: Kas pasaulei tiek rādīts no igauņu kormūzikas?

Kaspars: Protams, Igaunijas Filharmonijas kamerkora vārds cieši saistīts ar Arvo Perta mūziku. Mans priekšgājējs Tenu Kaljuste ierakstījis ļoti daudz viņa darbu – šie albumi ir plaši pazīstami pasaulē, sapelnījuši dažāda kalibra balvas un lielā mērā pasaulē no mums to arī sagaida. Bet ir arī daudz citu uzdevumu. Darbības pamatvirziens ir līdzīgs Latvijas Radio kora uzdevumiem. Ļoti daudz mūzikas pasūtām igauņu komponistiem, mēģinām jaunos vārdus nest pasaulē, cik nu tas mūsu spēkos. Arī lielais pasaules repertuārs ir mūsu ikdienas maize.

Latvietis igauņu priekšā

Andris: Man vienmēr šķitis, ka tev un Tenu Kaljustem ir pat vizuāla līdzība.

Kaspars: Turklāt esam pilnīgi viena auguma! Esam mērīti vairākas reizes...

Andris: Kaljuste un Perta mūzika ir fundamentāls tandēms. Kā ir tev, latvietim, pēc Kaljustes ķerties pie igauņu mūzikas un stāties igauņu kora priekšā Igaunijā?

Kaspars: Nekādu problēmu!

Perta mūzika man bijusi ļoti tuva jau kopš divdesmit gadu vecuma, un uzdrīkstos teikt, ka pēc Perta emigrācijas mēs, Rīgas vokālā grupa, 80. gadu beigās bijām paši pirmie, kas atskaņoja viņa mūziku Latvijā.

Pieņemu, ka šajā laikā man izveidojies savs skatījums uz Perta mūziku. Neesmu gan tiešais Tenu pēcnācējs – kad Tenu beidza strādāt, ar kamerkori septiņus gadus strādāja Pols Hiljers, kas sarakstījis grāmatas par Pertu. Tā ka kora "operatīvajā atmiņā" ir daudz interesantu variantu.

Ne tikai Perts

Andris: Protams, igauņu smagsvari Arvo Perts, Veljo Tormiss. Bet ko vēl mēs zinām? Vai ir kādas uzlecošas vērtības, kurām kormūzikā būs kāda nozīme nākotnē?

Kaspars: Daudz raksta Gaļina Grigorjeva. Ir arī jaunāki. Līdzīgi kā Latvijā, arī Igaunijas korim ir ļoti labas attiecības ar savas valsts autoriem. Helēna Tulve mums rakstījusi, Merts Matiss Lills, Tenu Kervics. Plašs kora repertuārs ir Mirjamai Talli – viņa rakstījusi daudz brīnišķīgas mūzikas. Vēl Tatjana Kozlova, Toivo Tulevs.

Liene: Cik daudz dziedat mūsdienu mūziku un cik – igauņu klasiku? Ja salīdzini ar mūsu kora repertuāru.

Kaspars: Tāpat kā mums mums ir vesela plejāde spožu personību – Emīls Dārziņš, Jānis Zālītis un citi, arī igauņiem ir skaista un vērtīga klasika. Tikko savos koncertos Briselē, Londonā, Dublinā un Amsterdamā dziedājām Sirila Krēka Psalmus, Martam Sāram ir brīnišķīgi kora darbi.

Liene: Kaut dzīvojam rokas stiepiena attālumā, nezinu daudzus no taviem nosauktajiem vārdiem...

Andris: Liela daļa no jaunajiem ir mani draugi. Daudzus zinu, ko nevarētu teikt par klasiķiem.

Kaspars: Bet cik tad daudz mūsu koncertzālēs skan Jānis Zālītis? Ir grūti atrast kontekstu. Tagad būs interesants izaicinājums – maijā jāved koris uz Parīzi, kur tiks atklāta Baltijas simbolistu izstāde, kurai tiks pievērsta liela uzmanība. Skanēs Zālītis, Čurļonis.

Liene: Igaunijas filharmonijas kamerkori diriģē arī daudzi citi diriģenti – jaunas programmas top sadarbībā ar citiem diriģentiem.

Kaspars: Ar Tenu Kaljusti korim ir īpašas attiecības. Vienmēr esmu uzsvēris, ka esmu saistīts ar šo kori ikdienas dzīvē, realizēju savas idejas, bet Tenu idejas ir mūsu prioritāte – tieši viņš iznesis kora vārdu pasaulē, pats ir brīnišķīgs mūziķis, un ir vērtīgi ar viņu sadarboties, jo projekti, ko gatavo Tenu, ir ļoti augstvērtīgi.

Liene: Un kur visvairāk mīlat uzstāties? Kurās vietās skaņa šķiet vislabākā?

Kaspars: Man ļoti patīk Svētā Nikolasa baznīca Tallinā, kas ir ekvivalents mūsu Rīgas Domam – skaistas ērģeles, ļoti ilga reverberācija, bet man tur patīk uzstāties un veikt ierakstus. Jaunais Mākslas un mūzikas centrs, kas tulkojams kā "katlu māja" – tā ir pārveidota termoelektrocentrāle. Ļoti interesantas, skanīgas telpas. Ļoti jauka ir "Estonia" koncertzāle. Tartu pašlaik atjaunoti divi kolosāli dievnami – Svētā Paula un Svētā Jāņa baznīca. Tikko arī uzbūvēta ļoti simpātiska kamerzāle Tartu mūzikas skolā, kas ir viena no profesionālu koncertu vietām.

Kopīgais un atšķirīgais

Liene: Kādas ir abu tavu koru Latvijas Radio kora un Igaunijas Filharmonijas kamerkora atšķirības?

Kaspars: Latvijas Radio korī mums nemaz nav tik daudz profesionālu dziedātāju, un Radio kora dalībnieki ir aktīvi arī citās radošās darbības jomās. Igauņi lielākoties ir ar dziedātāju diplomu, tāpēc skaņa ir mazliet cita. Arī mentalitāte. Lielākā daļa nedara citus darbus. Ikdienas darba režīms ir par kādu procesu piesātinātāks.

Liene: Cik programmas tev gada laikā jāsagatavo?

Kaspars: Parasti tās ir piecas sešas programmas gadā, bet ir daudz vieskoncertu, šogad vēl saistība ar simtgadi. Tā ka strādāju ar kori gandrīz katru dienu – mēģināt pa telefonu nevar.

Andris: Vai arī Igaunijas Filharmonijas kamerkorim tiek radīti īpaši simtgades darbi?

Kaspars: Jā gan! Piemēram, Merts Matiss Lills radījis darbu, kas saistīts ar igauņu teiksmām par pasaules radīšanu – "Kad akmeņi prata runāt", ko atskaņosim nākošajā vasarā. Tad vēl šīgada augusta beigās mums, korim, jāpiedalās baleta uzvedumā, kas veltīts ļoti slavenam igauņu šahistam Kresam. Jau aprīlī jāpiedalās igauņu Jaunās mūzikas dienās.

Pa galvu dabū darītāji

Andris: Kaimiņi lietuvieši pēc mūsu simtgades atklāšanas pasākuma "Gaismas raksti" kādā no sociālajām vietnēm teica – redz, kā Latvijā kaut kas notiek, mums nekā... Nu jau labs laiks pagājis kopš projekta, kas izsaucis lielu viļņošanos – manuprāt, ir brīnišķīgi, ka īstenots karsts, nevis remdens mākslas darbs. Jo vārīšanās jau nenotiek par remdeniem darbiem.

Liene: Kaspar, kāda tev pašam ir pēcgarša? Par spīti visiem komentāriem, ir taču labi padarīta darba sajūta?

Kaspars: Teikšu tā – sajūtas ir divējādas... Latvijā, manuprāt, pašlaik ir tā, ka pa galvu diemžēl dabū tie, kuri kaut ko dara. Tie, kuri rada pārbaudītas, remdenas lietas, kuras kādam patīk vai ļoti patīk, atstāj pieklājīgu, konjunktūrā pozitīvi rezonējošu sajūtu, bet... Man šķiet, tā nav laba tendence. Nerunāju tikai par savām personīgajām sajūtām sava darba kontekstā, bet baidos, ka tā ir vispārēja mūsu sabiedrības iezīme. Protams, ir arī daudz pozitīvu izņēmumu.

Diemžēl kaut kas no radošās jaunrades, drosmes, kas mums bija raksturīga pirms ilgāka vai īsāka laika, ir piebremzējis.

Andris: Un rezultātā Raimondam Paulam izrādīsies taisnība, sakot, ka līdz simtgadei visi būsim sastrīdējušies.

Kaspars: Lai gan mums it kā ir daudz līdzību ar igauņiem, man šķiet, ka viņu diskusiju kultūra un tas, kādā veidā viņi vērtē viens otru – tur ir kaut kas veselīgs, ko varētu no viņiem mācīties.

Igauņi par kādu kripatu vairāk izmantojuši brīvības laikus, lai sevi attīstītu – gan iekšēji, individuāli, gan ārēji. Lai spētu izdarīt dziļākus secinājumus un vērtētu lietas, stāvot uz augstāka plaukta.

Tās pamatlietas, kas izriet no individualitātēm, izstaro uz visām dzīves pusēm. To var just gaisā! Igauņos redzu, ka viņu prasības pret attīstītu kultūras vidi un sevi ir ļoti augstas. Un arī ambīcijas ir ļoti augstas.

Andris: Kas, tavuprāt, varētu būt iemesls jaunrades un pārdrošību nepieņemšanai sabiedrībā, kas izjūtama visai skaudri?

Kaspars: Vienkārši izsakoties – mēs jūtamies apdraudēti.

Apdraudētība ir kā fantoms, kuru izraisījušas situācijas, kas mums ir neierastas, un instrumenti, kas mums šķiet jauni un ar kuriem netiekam galā.

Un cilvēka pirmā reakcija ir nostāšanās skarbā aizsardzības pozīcijā. Atkarībā no tā, kāda ir indivīda pieredze, viss rezultējas konkrētā sabiedrības temperatūrā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti