Jau vēstīts, ka leģendārais franču džeza vijolnieks Didjē Lokvuds uzstāsies Lielajā ģildē 19. martā un Vidzemes koncertzālē “Cēsis” 20. martā.
Didjē Lokvuds ir īpaša personība – mācījies pie Stefana Grapelli, muzicējis kopā ar Mailzu Deivisu, Frenku Zapu un neskaitāmiem citiem grandiem. Iespējams, Lokvuda panākumu ķīla līdzās tehniski nevainojamai spēlei ir pārliecība, ka mūzika ir dabā, cilvēks to tikai aizmirsis saklausīt. Tāpēc viņa uzdevums ir atgādināt par brīnišķo skaistumu mums visapkārt. Turpina Madara Rudzīte.
Didjē Lokvuds pēdējo reizi Rīgā bijis pirms 38 gadiem. Vienīgā atmiņa, ka atmosfēra šeit bijusi ne tik optimistiska kā šajā dienā. Koncerti, kuros viņš aizstāj sasirgušo Gidonu Krēmeru, viņa plānos ierakstīti vien pirms trim nedēļām. Palaimējies, ka tie notiek Lokvuda vienīgo brīvdienu laikā tuvākajā periodā.
"Nejūtos, ka esmu šurp atbraucis strādāt vaiga sviedros," saka Lokvuds. "Savu darbu neuztveru kā darbu, es to daru 40 gadus. Esmu nospēlējis 4000 koncertus, bet tā ir mana dzīves lielākā kaislība."
Vijolnieks stāsta, ka ir sarakstījis divas grāmatas. Jaunākā stāsta, ka, katru rītu ieskatoties sev acīs, jāspēj atbildēt uz jautājumu kāpēc es esmu šeit, kas man jādara un kas jāiemācās. Tas viss ietērpts romāna formā. Tāpat Lokvuds atklāj, ka gleznojot un ņem "visu labāko, ko dzīve var piedāvāt".
Ar īpašu baudu Didjē Lokvuds vērojis un klausījies dabā, kad puikas gados dzīvojis piejūras pilsētā Kalē. Tur saklausījis mūziku ko tagad pasaule apbrīno kā viņa kompozīcijas.
"Atdarinot putnu balsis uz vijoles, es atgādinu klausītājiem, ka visa skaistākā mūzika ir dabā un ka tā ir tepat blakus," skaidro Lokvuds. "Kad auditorija to dzird, viņi ar sajūsmu atpazīst putnu dziesmas, bet diemžēl, kad viņi ir dabā, putnos neieklausās. Mākslinieka uzdevums ir atgādināt cilvēkam to, ko viņi ir aizmirsuši."
"Kremerata Baltica" un Didjē Lokvuda koncertā skanēs tango klasiķu Osvalda Golihova un Astora Pjacollas mūzika, bet otrajā daļā Lokvuds izaicinās orķestri improvizēt.
"Akadēmiskajā mūzikā ir daudz brīnišķīgu interpretu, viņi iet uz perfekciju, taču tas ir garlaicīgi," uzskata vijolnieks, "jo visi spēlē vienādi, vienu un to pašu mūziku. Kad redzu, ka kāds riskē, es izjūtu dziļu empātiju. Ja empātiju izjūt arī klausītājs, kurš apzinās, ka dari ko neierastu, viņš jūtas līdzdalīgs un vairāk ieinteresēts. Man patīk apmaldīties, lai kļūtu labāks. Man patīk dzīves izaicinājums - tā ir mana laime."
Tagad, kad piepildījušies visi Lokvuda bērnības sapņi, viņš cenšas atgriezt spēju pasauli uzlūkot ar pirmreizības izjūtu, kā to spēj bērni. Viņš nodibinājis savu improvizācijas skolu, kur savu pieredzi nodod nākamajā paaudzēm un cenšas pārliecināt Francijas valdību, ka muzikālajai izglītība skolās jāievieš iespējami agri. Mūziķis pārliecināts, ka dzīves pamatā ir pozitīvs skatījums, laimīga ģimene un dalīšanās prieks.
"Dzīšanās pēc popularitātes, manuprāt, ir pataloģija," uzsver Lokvuds. "Tādā gadījumā tu vairs neko nedod citiem, bet gribi no viņiem tikai ņemt enerģiju, medī skatienus un uzmanību, lai pārliecinātu sevi, ka dzīvo. Kad es uzstājos, ceru, ka klausītājos dzirdētais kaut ko izmainīs. Un ja viņos kas izmainīsies, izmainīsies arī manī. Kad notiek tāda enerģijas apmaiņa, esmu laimīgs un saku, ka labprāt nodzīvotu vēl vienu dienu..."
