„Atliek tikai Raimondam Paulam tās dažas taktis uzsist uz klavierēm, lai mēs redzētu tās ainas uz ekrāna savā iztēlē. Man liekas, ka tur visvairāk ir šīs filmas dvēsele. (..) Manuprāt, Raimonds Pauls zina, ka latvieši ir diezgan sentimentāli sirdī, no vienas puses, un, no otras puses, viņi arī ļoti labi mīl humoru, un Raimonda Paula humoru arī caur mūziku latvieši ļoti labi pazīst,” saka Āboliņa.
Jānis Streičs ir viens no režisoriem, ar kuru Maestro daudzkārt bijis nostīgots vienādi, kopā radot latviešu kino zelta fondu: filmas “Teātris”, “Mans draugs - nenopietns cilvēks”, “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, “Likteņdzirnas” un vēl citas.
„Mūzika ir filmas elpa un gars. Bieži vien mūzika dzīvo pat ilgāk par filmu,” - tā režisors raksturo mūzikas lomu kino. Pauls labi apzinājies, ka prot to radīt.
„Tad, kad viņš sāk sarunas ar režisoru par mūziku filmai, viņš vienmēr saka: “Nu, ja manis dēļ tā filma netiks pieņemta, es apmaksāšu visus filmas izdevumus.” Man patīk šī labā ziņā pārliecība: meistars, kurš paņem un zina, ka izdarīs,” sadarbību ar Paulu raksturo Streičs.
Paula mūzika ir dramaturģiska, tā ir aktierim spēlējama. To Maestro pierādījis sadarbībā arī ar citiem režisoriem. Šāda pērle ir Oļģerta Dunkera filma “Klāvs, Mārtiņa dēls”, un īpaši – Elzas Radziņas leģendārais, smeldzīgais solo.
„Elza Radziņa taču vienmēr ir uzskatīta par nedziedātāju, par nefotogēnisku. Bet man liekas, ka tik dvēseliski atplēsta, kā viņa ir tajā dziesmā filmā... Man liekas, ka tas ir brīnišķīgi,” saka Āboliņa.
Daira Āboliņa Maestro novēl – ja kāds jauns režisors aicina rakstīt mūziku filmai, ļauties vilinājumam un radīt ko patiesi mūsdienīgu tā, kā tikai Raimonds Pauls to spēj!
Kā vēstīts, šī nedēļa aizrit Raimonda Paula 80. jubilejas zīmē.
