Benefice

Izcils sniegums, drosme un pārsteigums – Lielajai mūzikas balvai nominētie koncerti

Benefice

Pastāvēs, kas pielāgosies. Lielās mūzikas balvas nominanti par izcilu sniegumu gada garumā

Citu pasauļu iepazīšana – Lielajai mūzikas balvai nominētie interpreti

Citu pasauļu iepazīšana – Lielajai mūzikas balvai nominētie interpreti

Kategorijā "Par izcilu interpretāciju" Lielajai mūzikas balvai izvirzīts Valsts kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" ansamblis (Agnese Egliņa, Egija Sproģe, Mārtiņš Circenis, Liene Neija-Kalniņa, Ivars Brīnums, Kārlis Klotiņš) un diriģents Normunds Šnē, dziedātājs Jānis Šipkēvics un vijolnieks Georgs Sarkisjans. Kurš no viņiem iegūs Armanda Jēkabsona veidoto sudraba statueti, noskaidrosies 8. marta vakarā.

Balvas pasniegšanas svinīgo ceremoniju pirmais pārraidīs tieši Latvijas Radio 3 "Klasika", kas pagaidām piedāvā ieklausīties pašu interpretu atmiņās un novērtējumā par paveikto, bet ar žūrijas izvēli un novērojumiem iepazīstina tās pārstāve – muzikoloģe un Latvijas Televīzijas Kultūras redakcijas vadītāja Ieva Rozentāle.

Lielās mūzikas balvas nominanti kategorijā "Par izcilu interpretāciju":

"Sinfonietta Rīga" ansambļa mūziķi: Grizē ir kā cita planēta

Žūrijas pārstāve Ieva Rozentāle: "Leģendārā franču spektrālista Žerāra Grizē monumentālais opuss "Vortex Temporum" festivālā "Latvijas Jaunās mūzikas dienas" piedzīvoja detalizēti izstrādātu un tuvu perfekcijai īstenotu interpretāciju. 29. aprīlī uz Lielās ģildes skatuves Valsts kamerorķestra "Sinfonietta Rīga" ansamblis un diriģents Normunds Šnē uzgleznoja pārsteidzošu skaņu un tembru ainavu, burtiski apturot tiešsaistē ritošās minūtes. Tas bija pilnvērtīgs muzikāls piedzīvojums ekrānu laikmetā, īsts "Vortex Temporum" jeb "laika viesulis" – intonatīvi blīvs, tehniski žilbinošs, reizē stingi ritmiski strukturēts, kopā nevainojami koordinēts un konceptuāli meistarīgi izstrādāts atskaņojums." 

Tikām čellists Kārlis Klotiņš, flautiste Egijas Sproģe un pianiste Agnese Egliņa atklāj savas atmiņas par paveikto, skaņdarba sarežģītības pakāpes novērtējumu un mazliet ieskicē arī sava instrumenta - čella, flautas un klavieru – uzdevumus šajā skaņdarbā.

"Tas bija tāds ļoti garš ceļojums, ko šodienas traģiskās lietas jau likušas aizmirst," teic čellists Kārlis Klotiņš. "Tas bija 2020. gada pavasaris, kad gatavojāmies koncertam, katrs individuāli mācoties savu partiju – tādas lielas, sarkanas notis... Bija jāmācās ilgi, vairākus mēnešus, tad pienāca 13. marts un viss apstājās – sākās ārkārtējā situācija. Un tad bija pagājis, šķiet, gandrīz gads, kad atkal sākām gatavoties, un arī otrajā reizē kovids iztraucēja, jo diemžēl nācās saslimt. Bet trīs lietas – labas lietas, un tad koncerts tomēr notika.

Paldies Normundam Šnē, jo "Sinfoniettai Rīga" nācies spēlēt dažādas grūtas un sarežģītas lietas, bet šis nu bija absolūts maratona gabals: mācos, mācos un saprotu, ka nu – labi, kaut ko var iemācīties, bet visu paturēt pirkstos, galvā un apziņā – kā tas vispār ir iespējams...

Ļoti palīdzēja visu mūziķu degsme, iesaistīšanās un Normunda enerģija un idejas. Mēģinājumi gāja pārsteidzoši viegli! Tos atceros ar prieku. Tas, ko katrs mūziķis šajā opusā izdarīja ar savu instrumentu, bija vienkārši fantastiski un neaizmirstami. Vēl tagad atmiņas zibsnī gaisā – tā bija lieliska pieredze."

Mūziķis neslēpj, ka šis skaņdarbs bijis sarežģītākais, ko līdz šim nācies spēlēt. "Tehniski šis noteikti bijis visvisnopietnākais. Čells kā klaviatūra, ko visu laiku izmanto visā garumā. Skaņu pasaule ir spektrāla, jāpierod pie neparastajiem paņēmieniem, pie rūcošajām skaņām – čellam tiek uzlikta metāla surdīne, lai pavisam slāpētu skaņu. 

Neparastas skaņas, kuras jāpadara par ierastu paleti. Tas gan patiesībā ļoti rosina paša fantāziju. Tā ir pilnīgi cita planēta, cita pasaule!

Bija ļoti žēl, ka klausītāji nevarēja būt klāt koncertā, jo šī noteikti ir tā mūzika, kas jābauda klātienē. Tāpēc ļoti liels prieks, ka Operā atskaņosim vismaz fragmentu."

Par tehnisko sarežģītību turpina flautiste Egija Sproģe: "Tas patiesi varētu būt viens no sarežģītākajiem skaņdarbiem, ko nācies spēlēt: ne tikai tehniski. Arī no izpildījuma puses – bija ļoti liela atbildība, jo

šī bija pirmā lielā reize, kad piedalījos tik ļoti nopietnā kamermūzikas opusa atskaņojumā un ar tik nopietnu kolektīvu kā "Sinfonietta Rīga" un tās mūziķiem. Tas man bija absolūti brīnišķīgs notikums, un esmu laimīga, ka šis koncerts varēja notikt –

tā bija brīnišķīga pieredze."

Mūziķe atzīmē, ka flautai šajā skaņdarbā ir vairākas grūtības pakāpes. Pirmām kārtām bijis jāizmanto visu veidu flautas – pikoloflauta, altflauta un basflauta. "Tehniski arī ir ļoti sarežģīti, jo šis skaņdarbs sākas ar flautas un klarnetes duetu, kas ir ļoti ātrs, tehnisks skrējiens dažādos ritmos – taktsmēri mainās gandrīz ik pa taktij, un, lai to visu padarītu vēl interesantāku, tās nav vienkārši notis, bet ceturtdaļtoņi, kas ir augstā reģistrā – bija jāpārmācās visas aplikatūras. Darbs bija jāiegulda liels, bet rezultāts ir noteikti tā vērts. Šis darbs bija iemesls apgūt basflautu. Pirmajā brīdī, kad saņēmu šīs notis, bija panika... Nespēju saprast, kā mēs to varētu visu salikt kopā. Bet jau pirmajā mēģinājumā, kad visi tikāmies, Normunds Šnē uzņēmās vadību, un tad patiesībā diezgan ātri šo skaņdarbu apguvām, ātri izveidojās kopīgā sajūta."

"Sinfonietta Rīga" ansamblis un diriģents Normunds Šnē

Šo darbu pirmo reizi atskaņot Latvijā bija festivāla "deciBels" izveidotāja, JVLMA profesora Rolanda Kronlaka sen lolota ideja. "Koncertā redzēju – Rolands bija ļoti aizkustināts, ka beidzot viņa ideja piepildās, jo šis koncerts tika vairākkārt atlikts," stāsta pianiste Agnese Egliņa. "Kopumā veikums bija ļoti labs, jo šajā koncertā izskanēja vēl dažādi jauni darbi, kuri rakstīti, iedvesmojoties no Grizē mūzikas. Viņš ir liela personība, kas bijusi spilgta visā mūzikas vidē un radījusi neaizmirstamus opusus."

Pianiste arī stāsta, ka klavieres šī skaņdarba atskaņošanai bijušas pamatīgi pārveidotas – pārskaņotas zemāk un arī augstāk: "Bija cieša sadarbība ar klavieru skaņotāju Arni Mūrmani, kurš šīs klavieres iepriekš sagatavoja, un tad arī veidojās šī mistika…

Arī man tas bija izaicinājums – spēlēt uz tik ļoti "šķībām" klavierēm. (smejas)

Jo bieži vien pats nesaproti, kā tas tā kopā skan – trenējies mājās, protams, uz savā  klavierēm, kuras nav tā pārskaņotas, atnāc uz mēģinājumu, un viss skan pilnīgi savādāk. (..) Mēs bijām savākta komanda visādā ziņā, jo arī laiks bija gana izaicinošs – mūziķi mainījās. [Bet rezultātā] man likās, ka satikās īstie cilvēki, kuriem vajadzēja satikties. (..) Nominācija mums ir pārsteigums – liela pateicība žūrijai par to, ka mūsu interpretācija tika ievērota. Mēs ko tādu noteikti negaidījām."

Šipkēvics par Auznieka "Tagadni": Jūtos izmainīts uz labu

Žūrijas pārstāve Ieva Rozentāle: "Emocionāli dziļš un tehniski nevainojams bija Jāņa Šipkēvica sniegums, 14. un 15. augustā kultūrvietā "Hanzas Perons" kopā ar "Sinfonietta Rīga" un diriģentu Normundu Šnē pirmatskaņojot Krista Auznieka kameroperu "Tagadne". Virtuozie skaņlīnijas lauzumi un asimetriskie līkloči apvienojumā ar nebeidzamiem atkārtojumiem prasa augstu vokālo meistarību un izturību. Dziedātājs precīzi intonēja melodiju teju neiespējami plašā diapazonā un īstenoja smalkas tembrālas pārveides, un reizē caurspīdīgi iekļāvās komplicētajā orķestra skanējumā."

2021. gada augusts Jānim Šipkēvicam bija ļoti saspringts: "Instrumentu" lielkoncerts Mežaparkā, koncerti ar "Nepāriet", bija arī solo, un tad – megadarbs: Krista Auznieka kameropera "Tagadne".

"Tāda ir dzīves daba – viss notiek vienlaicīgi un vienuviet," saka Jānis  Šipkēvics.

"Augusts tiešām bija ļoti bagātīgs un muzikāli mani ļoti piepildošs. Ļoti blīvs un arī satraucošs. Bet kaut kā man izdevās tam visam izkuģot cauri un esmu priecīgs, ka tas izdevās. Jo visam vēl blakus bija brīnišķīgā sadarbība ar Juri Strengu – uzvedām "Nīči un Zaratustru" Dailes teātrī kā "Dailes kanonu". Katrā nedēļā bija kāda jauna, liela lieta. Krista Auznieka darbs – tas ir ārpus visa. Šī ir kaut kāda absolūti cita dimensija."

Vaicāts, kā viņa muzikālās dzīves kontekstā ierakstās šis darbs, mūziķis neslēpj: "Es biju sapņojis par šādu darbu, un mēs arī ar Kristu Auznieku bijām izsenis runājuši par to, ka mēs ļoti vēlētos kaut ko kopā veidot, radīt. Mums pat bija vairāki scenāriji, kā tas varētu veidoties, bet ikreiz kaut kā mums likās, ka tomēr nav īstais virziens. Krists brauca pie manis uz mājām, staigājām pa mežu un visādi sapņojām. Mums bija versija par orķestra un dziedātāja īpašu skaņdarbu Pēterbaznīcā. Vārds "opera" kaut kur tā kā virmoja, bet tas vienmēr bija neparastākā kontekstā domāts, un saturs, ko bijām nolēmuši likt klāt, nebija gana labs. Un tad pēkšņi tas atnāca no Dzudzilo apcirkņiem. Tas elements, ko mēs ļoti, ļoti bijām vēlējušies, un kopā mēs to varējām īstenot. Es esmu laimīgs...

Ja man vaicā, kā šis darbs atšķiras no citiem, teiktu, ka tas ir mani kā cilvēku izmainošs darbs, kas man ir dziļi, dziļi būtisks. Un es tiešām jūtos izmainīts uz labu."

Stāstot, kā klājies sagatavošanās procesā un kas bijis sarežģītākais, Šipkēvics labprāt stāsta: "Sarežģītība bija tajā, ka nevarēju veltīt pāris mēnešus tikai šim darbam, jo paralēli notika visas pārējās lietas – katrā augusta nedēļā bija kāda pirmizrāde. Toskait arī manis paša albuma dziesmu pirmatskaņojumi – neliela tūre Latvijā, lielais "Instrumentu" koncerts, kas bija pašā augusta galā un sadarbība ar Juri Strengu, kur bija jāraksta jauna mūzika. Vairākās frontēs kaut kā visu virzīju uz priekšu.

"Tagadnes" sagatavošanā mana milzīgā pateicība Andrim Veismanim, kurš mani nomierināja, kad es viņam teicu – nezinu, vai vispār to varu… Un kā to visu dabūt galvā vēl iekšā. Bailes bija tiešām reālas – ka tas vienkārši ir pāri maniem spēkiem. Kurš var TO iemācīties no galvas?!

Tas vienkārši nav iespējams, jo tur nav pieturas punktu, un es pieļauju – tikai Krista Auznieka prātā ir dzelžaina loģika, kāpēc šī frāze ir tāda un nākamā citāda. Protams, vairāk un vairāk dziedot un ļoti daudz klausoties demo ierakstu, es saaugu ar šo mūziku, sapratu tās likumsakarības un šobrīd tā jau ir mana dziesma, manas dzīves melodija – es vienkārši to mīlu un pilnībā jūtu kā savu."

Kā zināms, "Are One" uzvarēja starptautiskajā jauno komponistu konkursā "Rostrum" jauno komponistu kategorijā. "Rostrum" žūrija īpaši atzīmēja Šipkēvica veikumu. Arī "Spēlmaņu nakts" balvu Jānis Šipkēvics saņēmis tieši par šo interpretāciju un tagad vēl arī Lielās mūzikas balvas nominācija. "Zinot šo darbu un zinot to, ko izdarīja Krista un Reinis Dzudzilo un Krists Auznieks, tas vienkārši ir neaptverami, ar kādu atdevi viņi strādā! Šis darbs ir vienkārši fenomenāls. Un tas, ka es tur esmu kaut kur trāpījies tam visam pa vidu, man ir liels gods. Priecājos, ka neesmu pievīlis savus draugus, kas mani uzaicināja šeit piedalīties un esmu varējis pacelt to visu svaru, ko bija pielādējuši trīs autori – Krista, Krists un Reinis.

Panākumi ir ļoti patīkami un motivējoši, bet galvenokārt balva ir viņiem – Kristam Auzniekam un Reinim un Kristai Dzudzilo. Es varbūt esmu tāds kā vēstnieks.

(..) Jūtu, ka Krists kā tāds skroderis uz mana balss ķermeņa uzšuvis šīs operas melodisko pavedienu. Šis tiešām ir sarežģīts darbs, bet man ļoti organisks. Krists bija izpētījis visu manu balss "aparātu" un dziedāšanu – es viņam "zūmā" dziedāju pirmās skices, viņš klausījās, kā man izdodas, un rezultātā tiešām labi trāpījis manos "leņķos". Man ir ērti to visu dziedāt, tās nav nekādas mocības."

Visbeidzot, kāds ir šī darba virsvēstījums? "Ka katrs mirklis ir mūžība," uzskata Šipkēvics. "Darba autori rosina mūs ieiet mums atvēlētā brīža dziļumā, kurā mēs satiekam sevi – gan to, kas esam bijuši, pirms mēs piedzimām, gan arī to sevi, kas mēs būsim, kad mūsu vairs šajā ķermenī nebūs."

Sarkisjans par Hačaturjanu: Gribēju izvilkt koncerta otro plānu

Žūrijas pārstāve Ieva Rozentāle: "Georga Sarkisjana interpretācijā Arama Hačaturjana Vijolkoncerts atklājās pārteidzoši jaunā gaismā, pārliecinot, ka tas pelnījis vietu līdzās Bēthovena, Brāmsa, Čaikovska, Sibēliusa un citu dižgaru žanra meistardarbiem. 29. oktobra vakarā uz Lielās ģildes skatuves solistam līdzvērtīgs saspēles partneris bija arī LNSO un diriģente Kristīne Poska. Autentisks azarts un karstasinīgs temperaments, degoša pārliecība apvienojumā ar izjusti smeldzīgu un nostalģisku dzimtās zemes tēlojumu, arī spriganie, virtuozie tautas svētki, pateicoties solista vijolei, uzmirdzēja svaigās, vēl nedzirdētās krāsās un iztēlē uzbūra Armēnijas ainavas."

Lūgts atsaukt atmiņā koncerta sagatavošanās laiku un to, kādā noskaņojumā šis atskaņojums tika gatavots, Georgs Sarkisjans stāsta, ka sagatavošanās jau vienmēr ilgst labu laiku pirms brīža, kad tiek spēlēts koncerts: "Vismaz kādus trīs četrus mēnešus nopietna darba ir jāiegulda, pirms rādīties publikai. Koncerts gan noritēja laikā, kad zālē nebija, bet mums tomēr nedaudz palaimējās, jo viens koncerts bija Rīgā, kur iztikām bez publikas, bet otrs – nākamajā dienā Tallinā jau publikas klātbūtnē, kas, protams, iedvesmoja vairāk. Bet tas nenozīmē, ka Rīgā nespēlēju ar pilnu atdevi un pats neesmu izbaudījis šo skaņdarbu. Es jau arī uz skatuves neesmu viens – ar mani kopā muzicē arī orķestris un nav ne vainas spēlēt šo koncertu arī kolēģiem. Protams, ir bažas par to, vai šis atskaņojums mākslinieciski būs dzīvs, vai būs ar dzirkstelīti.

Bet mūzika šajā koncertā ir tik aizraujoša, ka to var spēlēt arī vienatnē un gūt no tā baudu. Tā vienalga aizrauj. Tā ka – kaut arī koncerts skanēja tukšā zālē, bet pa tukšo – nē."

Georgam Sarkisjanam ir gana atbildīgs amats Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī (LNSO) – viņš ir orķestra koncertmeistars. "Šajā amatā visu laiku jābūt gatavam spēlēt solo – tas ir pilnīgi ierasti, ka liela orķestra koncertmeistari vienmēr uzstājas arī kā solisti un kamermūziķi. Citādi jau nevar. Mani pašu tas no sliedēm ārā nesit."

Georgs Sarkisjans

Šis koncerts bija īpašs ar to, ka pie diriģenta pults stājās igauņu diriģente Kristīne Poska – viņa debitēja kā LNSO galvenā viesdiriģente. "(..) Diriģenti bieži atkāpjas it kā otrajā plānā un mēģina īstenot visas solista kaprīzes. Šajā gadījumā Kristīne jau vairākas reizes bija diriģējusi tieši šo Hačaturjana koncertu, un viņai līdzi bija ļoti interesanta bagāža. Manuprāt, mēs ļoti veiksmīgi to visu salikām kopā. Vai tā būtu kamermūzika vai uzstāšanās kā solistam, nekad neaizmirstu, ka līdzās solista partijai ir arī milzīga orķestra partija, kurai arī ir saturs, īpaši Hačaturjanā. Tāpēc uzspiest savu solista ego būtu kaitnieciski. Tāpēc vienmēr esmu atvērts uz jebkuru sadarbību, uz jebkuru impulsu, kas nāk no diriģenta. Pats šo koncertu spēlēju pirmo reizi, tāpēc man šeit visas krāsas bija negaidītas. Atceros mirkli, kad piezvanīja Andris Poga – viņš toreiz strādāja pie sezonas programmas sastādīšanas un tā "ļoti diplomātiski" uzspieda man šo koncertu. (smejas)

Man gan jāatzīstas – pats būdams armēnis, arī es šo koncertu biju nolicis otrajā plauktā un negribēju ķerties tam klāt. Un es trīs reizes Andrim pārjautāju, vai tiešām neko citu nevar spēlēt. Nu labi – ja nevar, tad nevar. 

Nav jau tā, ka šis skaņdarbs būtu slikts un arī kā armēnim man ir neliels pienākums... Un ne mirkli par to nenožēloju! Man liekas, ka šis skaņdarbs ir nepelnīti novērtēts kā otra ranga vijoļkoncerts."

Tā gan – to nedzirdam tik bieži kā Mendelszona Vijolkonceru. "Tam ir divi iemesli," prāto Sarkisjans. "Pirmkārt, nepieciešama laba tiesa fiziskās izturības. Braukt turnejā ar šo koncertu solistam būtu smags uzdevums. Otrkārt, to nepelnīti nolikuši blakus Hačaturjana "Zobenu dejai" no baleta "Gajanē". Bet tas tāds nav! Bet, lai par to pārliecinātos, koncerts ir jāspēlē. Bet ja pret kādu skaņdarbu ir aizspriedumi, tad tam reti kurš ķersies klāt.

Mani gan uztrauc vēl viens aspekts – mūsdienās visur meklēt dziļu jēgu. Nevienu koncertu nevar nospēlēt, neizdomājot tam krāšņu nosaukumu un nepaskaidrojot, kāpēc programmā iekļauti tieši šie skaņdarbi.

Tātad visur tiek meklēts ļoti dziļš saturs, bet šī koncerta saturs ir vienkārši dzīvesprieks! Tur nav ne drāmas, ne politikas, tas vienkārši ir skaists un lielisks skaņdarbs. Tāpēc daudziem tas mākslinieciski neder."

Visbeidzot, vaicāts, vai, spēlējot šo mūziku, sajutis radniecību ar savu tautu un armēņu dabas skatu tēlojumus, mūziķis atzīstas: "Jāsaka godīgi, ka ne reizi neesmu bijis Armēnijā – esmu armēnis pēc pases un pēc matu krāsas. (smejas) Bet kaut kādas asinis jau manī tek un principā, strādājot pie šī skaņdarba,

man bija iekšēji tāds miniuzdevums – tikt vaļā no ārišķīguma, no virtuozitātes, jo daudzos atskaņojumos mēdz būt tā, ka šis koncerts skanētu spilgti, ar spēka paņēmienu, bet saturs, smeldze kaut kā aiziet otrajā plānā.

Tas bija man pašam tāds iekšējs mūziķa uzdevums. Jo es jau nevaru uzkāpt uz skatuves tāpat vien – es jau kaut ko teikt gribu. Tas arī bija iemesls, kāpēc no sākuma gribēju atteikties, jo nevarēju iedomāties, ko tad es tur varētu tādu pateikt ar šo skaņdarbu. Galu galā man ir prieks, ka nominācijas definīcija ir tieši "Interpretācija", jo tas bija man pašam sev tāds uzdevums – izvilkt šī koncerta otro plānu: nevis spēku, ritmus, glanci un vēzienu, bet arī iekšējo saturu – smeldzi, melodiku, harmoniskās komponentes, dziedājumu. Ceru, ka tas izdevies.

Dzīvē vairāki konkursi tikuši spēlēti un kādas balvas arī saņemtas, bet man vislielākā balva ir mirklis, kad saproti – klausītājiem paticis un skaņdarbs aizsniedzis sirdi. Tā ir vislielākā balva.

Liels prieks, ka šī nominācija saskan ar manām domām un manu attieksmi."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt