Reiznieka un citu muzikantu cītaras spēli ir iespēja iepazīt biedrības “Skaņumāja” “YouTube” kanāla “Pērles kabatā” videokoncertos.
“Pēdējos sešus septiņus gadus nodarbojos ar mūzikas instrumentu remontu un arī jaunu instrumentu izgatavošanu,” stāsta Valters Reiznieks. “Pārsvarā jau mans darba lauciņš ir stīgu instrumenti, cītaru saimes instrumenti. Rezultāti jau ir: ja skatāmies uz caurspēlējamo cītaru jeb cītarkokli, aizritējušajā vasarā ir uzbūvēti četri jauni instrumenti, visi ir atraduši savus īpašniekus, un pietrūkst. Kamēr sabiedrībā uz to rodas sava veida inerce, interese...
Bet tas ir intensīvi jādara; ja to nedarīsim, tad šie instrumenti būs muzejā, ļoti skaisti skanējuši, leģendas apkārt, a kā viņš skan šobrīd – to neviens īsti nezina.
Ja par plēšu instrumentiem, tad vēl ir nojausma, bieži vien viņi tā arī kaut kā vēl skan. Ar stīgu instrumentiem ir tas, ka viņi atskaņojas. Stīgu instrumentu regulāri jāuzskaņo un, ja tās stīgas ir notrūkušas, izskaņojušās un neviens pat nezina, kā viņas uzskaņot – kā mēs varam zināt, kā tas instruments ir skanējis?”
Anete Stuce: Vai jūs jau esat atklājis visu par cītarām? Jums ir mehānismi, un pie jums cītaras var pasūtīt?
Valters Reiznieks: Jā, var, un cilvēki pasūta, un pagājušais gads ir bijis visražīgākais, ir uztaisīts visvairāk jaunu instrumentu. Es taisu četru veidu cītaras. Nu, četru veidu arī Latvijā ir tā kā zināmās un trīs ir pietiekoši labi zināmas – tā ir caurspēlējamā cītara, podziņu cītara un dūru cītara. Divas no tām ir iekļuvušas nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā.
Podziņu cītaru grūti saukt par latviešu instrumentu, bet viņš Latvijā ļoti labi ir izplatīts – nu, akordeonu jau arī nevar saukt par latviešu instrumentu, vijoli tāpat, bet viņu spēlē jau ļoti sen. Bet šis instruments vēl joprojām dzīvo, tas ir otrais dzīvojošākais instruments no cītaru saimes. Pirmais ir dūru cītara, kuru katra sevi cienoša kapela savā instrumentu klāstā iekļauj.
Un tad jau tāds retāks instruments ir caurspēlējamā cītara, cītarkokle,
kuru Ilmārs Pumpurs aiz astes ir noķēris un pēdējos dzīvos cilvēkus uzrunājis, lai saprastu spēles tehniku un saprastu, kas tas instruments tāds ir.
Un “Skaņumāja” darījusi milzīgu darbu šā instrumenta glābšanā un šīs spēles tradīcijas saglabāšanā. Es arī esmu sava veida viņu “produkts”, kaut gan instrumentu es pazinu no bērnības: mans krusttēvs, tēva brālis, viņu spēlēja, dažus gabalus viņš nospēlēja arī tajā īkšķa tehnikā, kas ir oriģināla šim instrumentam. Man pat vidusskolā, mācoties Rīgā, vienā komisijas veikalā gadījās šādam instrumentam uzskriet virsū, un es tūlīt nopirku – diezgan bēdīgā kastē, bet instruments izskatījās tīri neko. Bet izrādījās, ka viņš ir diezgan bēdīgs: tikko es sāku skaņot, tā korpuss šķiebās kopā. Kādu brīdi ar viņu tur darbojos, bet nonācu pie pārliecības, ka ar šo instrumentu tādā īkšķa tehnikā var nospēlēt kādas divas trīs latviešu dziesmas, vairāk dziesmu nav, pārējās visas ir neparocīgas. Un tā es viņu īsti neiemācījos, ilgi, ilgi glabāju un kādus gadus septiņus astoņus atpakaļ iepazinos ar Valdi Andersonu, kurš kolekcionēja instrumentus, apdāvināju: tev cītarkokle nav? Ņem, liec plauktā, smuks ir, spēlēt nevar! Pagāja pāris gadi, un es aizgāju kursos pie llmāra Pumpura mācīties šo instrumentu. Viss, kā vajag – mani šis instruments aizrāva.
Tās visas četras cītaras jūs pēc dzirdes atšķirat, ja neredzat, kura tā ir?
Jā!
Vai viņām visām ir viena funkcija kapelās vai ansambļos?
Nē, trijiem instrumentiem būtu līdzīga funkcija, bet caurspēlējamā cītara ir soloinstruments, viņam sava funkcija, līdzīgi kā akordeonists, cītarists var spēlēt solo: viņam ir bass, viņam ir akordu pavadījums, un viņam ir melodija. Podziņu cītarai, dūru cītarai un hromatiskajai cītarai ir tikai akordu pavadījums. Dūru cītarai vēl ir tā priekšrocība, ka viņai ir labs bass. Ja, pirmkārt, ir labas stīgas, otrkārt, ja viņu spēlējot akcentē, treškārt, ja viņu vēl pieslēdz pie pastiprinošās tehnikas, tad kontrabasists var uz to mēģinājumu nenākt, var aizvietot viņu ar podzinieku. Amerikāņi ir pamanījušies spēlēt arī melodiju diezgan labi, bet tā ir drusku cita spēles tehnika, kuru es gribu iemācīties, un speciāli šai lietai par godu uzkonstruēju savādākas mehānikas podziņu cītaru, bet kaut kā man vēl joprojām tas instruments nav aizrāvis. Bet es kādreiz gribētu iemācīties šo amerikāņu spēles tehniku, viņi pirmkārt jau instrumentu tura savādāk, un arī tā spēlēšana notiek savādāk.
Hromatiskā cītara ir salīdzinoši jauns instruments, man nav ziņu, kas viņu īsti ir uzkonstruējis.
Uzkonstruējis kāds ļoti gudrs cilvēks, kas labi orientējas mūzikas teorijā, viņas lielā priekšrocība, ka var spēlēt visas tonalitātēs, var spēlēt mažorā, var spēlēt minorā, ir pieejami septakordi.
Tā kā šīs lielās iespējas, var ieiet ļoti mūsdienīgā mūzikā. Trūkums – viņai nav basa, bet parasti, ansamblī spēlējot, vienmēr jau kāds basa instrumenta spēlētājs būs. Un, ja tur ir balss, tad ar balsi kopā jau var nebūt arī šis basa instruments, nu, kā ģitāristi, teiksim. Šis instruments ir būvēts tā ļoti interesanti, ka viņu spēlē pa vidiņu. Tas ir tas jaunākais instruments, par ko es lielījos, viņu tiešām ir ļoti maz Latvijā atrodami. Tad, kad es vienu tādu instrumentu ieraudzīju, man bija āķis lūpā, un tūlīt man tādu vajadzēja. Es, protams, kā jau sists uz uzlabojumiem, viņu esmu uzlabojis: ļoti parocīga lieta, kas pielikta klāt, ir slāpētājs, kas vienlaikus noslāpē visas stīgas. Lielais trūkums visiem stīgu instrumentiem, kam ir vaļējas stīgas: spēlējot uz vienām stīgām, korpuss ierosina, ka skan arī citas stīgas, kuras neviens nav aizskāris, un tas ir tāds parazītisks troksnis, visu laiku tāda bišu sanoņa ir apakšā, kura patiesībā mūzikai nav vajadzīga.
Dūru cītara ir vistradicionālā, kura vēl ir visos stūros, kas ir vislabāk izdzīvojusī. Patiešām daudz spēlē, un vairāki meistari taisa, tai skaitā arī Gunārs Igaunis šādus instrumentus ražo.
Un šo galdiņu es pats uzbūvēju par godu braucienam uz Kanādas latviešu dziesmu svētkiem.
Lai brauktu lidmašīnā, mūzikas instrumentiem ir bēdu gabals, jo neviens viņus tur nesaudzē – raksti, ko tu gribi tur virsū.
Un vadītāji teica: “Būvējiet koklītēm, instrumentiem zārciņus, savādāk otrā galā nebūs, uz kā spēlēt.” Man bija ideja, ka ir vajadzīgs uztaisīt tādu galdu, kurš ir ļoti skanīgs – kā tāds papildus akustiskais pastiprinātājs jeb rezonators. Un tajā brīdī, kad man teica, ka jātaisa instrumentam kaste, tad es šo ideju kaut kā salaidu kopā. Un man radās, lūk, šāda te universāla lieta, jo es sapratu – es aizbraucu tur, Kanādā, man vēl vajadzēs atrast piemērota augstuma galdu, parastais galds ir vai nu par augstu, vai nu par zemu: lai es sēdētu, ir par augstu, lai es stāvētu – ir par zemu. Tāpēc tās kājas ir divdaļīgas, ja es to starpposmu neskrūvēju iekšā, tad man viņš priekš sēdēšanas, ja es ieskrūvēju šo gabalu klāt, tad man ir priekš stāvēšanas. Un otra lieta ir tīri tehniska – ja tās kājas būtu viengabala, tad man vajadzētu bišķiņ lielāku kasti. Šitādā veidā es viņu salieku – te man ir radies galdiņš, un uz šī galdiņa ne vienreiz vien ir arī kafija dzerta un pīrādziņi ēsti, tad, kad mēs, mājās braucot, piestājam zaļumos – nu, nevienam galda līdzi nav, man ir galds līdzi!
Mala arī ir ļoti dekoratīva.
Tā taisni arī tika tā nacionālpatriotiski noformēta taisni šim Kanādas braucienam.
Ceturtā un pēdējā ir tā saucamā podziņu cītara – te ir tas manis konstruētais un dizainētais.
Šāda dizaina un šādas konstrukcijas instrumentu nu noteikti nekur vairāk pasaulē nav.
Latvieši viņu tradicionāli un lielākā daļa viņu spēlē, liekot uz galda vai klēpī, un tad vico pāri. Amerikāņi viņu tura šādi...
Pret savu augumu, nevis uz ceļiem.
Jā, uz krūtīm. Viņu tura pāri, lai tiktu pie podziņām klāt, un man likās ļoti nogurdinoši, jo roka tiek saspridzināta jau no pleca, lai nospiestu pogu. Un es tās pogas pārvietoju maliņā un uztaisīju tādu mazliet no vijoles nošpikotu dizainu – te tā plauksta smuki guļ. Tālāk tas sarežģītākais, ko nevar redzēt, ir mehānika.
Un vēl jūs minējāt basa cītaru – baskoklīti.
Tas atkal ir viens oriģinālinstruments – tādi ir tikai divi Latvijā. Tā ideja bija: vai tu nevari uzkonstruēt tik mazu basa kokli, ko var ielikt drēbju koferī?
Pilnu raidījumu “Etnovēstis” klausieties Latvijas Radio 3 “Klasika”.
