Arī Ešenvalds atzīst, ka tēma par komponistiem un etnogrāfiskajiem motīviem ir teju neizsmeļama. Dziļā un vērtīgā mūzikā aizvien ir iespējams atrast ko jaunu. Ilustrācijai pietiek atsaukties kaut vai uz vēl vienu latviešu komponistu - Volfgangu Dārziņu, kurš - pretēji savam slavenajam tēvam - tautas dziesmu motīvus izmantojis laikmetīgās mūzikas radīšanā.
Šīs ir tēmas, kuras Jēkabs Nīmanis aplūko Latvijas Radio 6 - Latvijas Universitātes Radio NABA raidījumā “Otrais sniegs”.
Bartoka etnogrāfiskie ritmi kā smagās rokmūzikas priekšvēstnesis
Etnogrāfiskajiem ritmiem piesātināto deju svītu Bartoks uzrakstījis par godu pilsētu Budas un Peštas (šodien – Budapešta) atkalapvienošanās pusgadsimta gadskārtai.
Kā mūzikas pētniekam un praktiķim Bartokam ļoti nozīmīga bija čigāniskās un dažādu Balkānu tautu un ungāru mūzikas ietekme. Viņš šos ritmus veiksmīgi un intriģējoši lika lietā modernajās kompozīcijas tehnikās, nezaudējot šīs mūzikas vitalitāti un tiešumu.
Kā īpašs piemērs te minams komponista Ceturtais stīgu kvartets, kuru raksturo daži rokmūzikai iezīmīgi muzicēšanas paņēmieni, lai arī šī mūzika radīta pirms rokmūzikas pirmsākumiem. Kvarteta piektā daļa kļuva par smagās rokmūzikas priekšvēstnesi.
Īpašo saikni ar rokmūziku ir pamanījuši daudzi, starp viņiem arī brazīliešu grupa “Dialeto”, kura kopš 1987. gada spēlē progresīvo roku. 2016. gadā šī grupa izdeva albumu “Bartók in Rock”, kurā interpretē tieši šo kompozīciju, tās tehniku un potenciālu izmantošanai rokmūzikā.
Bartoka krājums “Mikrokosmosi” apkopo īsus ideju un kompozīcijas tehniku uzplaiksnījumus, kurus var lietot, gan lai mācītos dažādas spēļu tehnikas uz klavierēm, gan lai smeltos iedvesmu kompozīciju faktūru veidošanas paņēmieniem un principiem.
Savu versiju par vienu no krājuma kompozīcijām – “Mikrokosmoss Nr. 113” – piedāvā arī grupa “Dialeto” kopā ar “King Crimson” vijolnieku Deividu Rosu.
Emīls Dārziņš: Stingri jānošķir tautas dziesmu apdarinātāji un pašas dziesmas
1909. gada 22. jūlija laikrakstā “Dzimtenes Vēstnesis” publicēts E. Dārziņa raksts “Tautas dziesma vai oriģināls. Dažas piezīmes mūsu koncertprogrammu sastādītājiem”, un tajā viņš raksta:
“Kā pastāvīgam Rīgas koncertu apmeklētājam šo rindiņu rakstītājam neskaitāmas reizes nācies atzīmēt faktu, ka mūsu vokālo, sevišķi koru koncertu programmās pie izpildāmo dziesmu uzskaitīšanas netiek ievērota izšķirība starp latviešu komponistu oriģināliem un tautasdziesmu aranžējumiem. Ar citiem vārdiem sakot, tāpat kā pie oriģinālkompozīcijām blakus dziesmas virsrakstam tiek nodrukāts tās komponista vārds, tādā pat kārtā kā pie tautasdziesmas aranžējumiem koriem greznojas tās personas vārds, kura šo dziesmu ierīkojusi trijām, četrām vai vairāk balsīm, pie tam nemaz neatzīmējot, ka minētā melodija ir tautas īpašums.”
Interesanti, ka pats E. Dārziņš nemaz nav rakstījis aranžijas un apdares, viņš atzinību izpelnījās ar oriģinālkompozīcijām. Savukārt viņa dēls Volfgangs Dārziņš, kurš dzīvojis trimdā, ir veidojis ļoti daudz tautasdziesmu apdares un izmantojis tās kā radošo impulsu, lietojot dažādās mūsdienu tehnikās, padarot tās laikmetīgākas – līdzīgi kā B. Bartoks.
Ērika Ešenvalda komponēšanas tehnikas
Temats par komponistiem un etnogrāfiskajiem motīviem ir bezgalīgs, jo saikni ar iepriekšējo paaudžu mantojumu izjūt ne tikai komponisti, bet arī klausītāji, un mums katram par to ir viedoklis. Taču komponisti to attīsta muzikālā valodā. Pirms savas “Vulkānu simfonijas” pirmatskaņojuma komponists Ēriks Ešenvalds stāsta: "Students man jautāja: kas jums ir visgrūtākais komponējot? Visgrūtāk ir uzrakstīt skaistu meldiņu, ne tikai meldiņu, bet visu pavadījumu, lai tas būtu ar harmoniju – vai tā būtu kora dziesma, vai tas būtu kaut kas instrumentāls. Uzrakstīt tā, lai tā būtu augstākās raudzes melodija, kura “dungojas” prātā un paliek atmiņā.
Tas ir grūti, jo mūzikas plūdums ir ļoti jāslīpē un jātīra – kā dimants. Daudz vieglāk un ātrāk man padodas uzrakstīt atonālu mūziku, kurā kaudzēm var mest iekšā dažādus paņēmienus – tembrālos, švīkas, triepienus. Bet – kas ir vērtīgāk? Atbildes jau laikam nav, labāk ir spēt darboties abos laukos, un to es mācu arī studentiem.
Var kāds stils vai tehnika nepatikt, bet esi kā gudrs un labs ārsts, kurš ir mācījies smagi par visu. Arī kompozīcijā jāapgūst viss, un tad, kad tevi uzrunās bērnu vokālais ansamblis vai pats savam bērnam gribēsi uzrakstīt šūpuļdziesmu, vai aicinās kāds jaunās mūzikas festivāls, būt tam gatavam un nodrošinātam."
Komponists atzīst, ka viņam ļoti patīk polifonija, bet tā prasa daudz laika. Ešenvalda prioritāte ir harmonija, un viņš skaidro, ka tur ir jāsaklausa vertikāles, tas, kā tās transformējas.
Studenti ļoti bieži komponē pie datora, pie sintezatora, taču tur ļoti bieži trūkst virstoņu, ko komponējot piešķir dzīvo klavieru skanējums, kas dod skaisto, dabisko spektru un kurš, ja rūpīgi ieklausās, virza uz nākamo harmoniju. Ešenvaldu interesē arī tembrālie paņēmieni, viņš izmanto arī elektroniku un strādā ar datoriem, taču uzsver – pašā skaņdarba pamatā ir emocionālais stāsts.
Milzīga nozīme ir arī dramaturģijai.
"Skaņdarbos parasti dominē viena kulminācija – tur, kur ir zelta griezums, taču citi veido kompozīcijas, kuros ir divas kulminācijas, arī tas labi strādā. Lielas formas skaņdarbiem arī es izmantoju divas kulminācijas," atklāj Ešenvalds.
Bēthovena 7. simfonijas daudzveidīgais lietojums cauri gadsimtiem
Visbiežāk atskaņota, iespējams, ir Bēthovena Septītās simfonijas 2. daļa. Tai ir interesants un plašs lietojums arī ārpus paša skaņdarba, jo emocionālais vēstījums ir ļoti spilgts - tas mazliet līdzinās sēru maršam. Šis skaņdarbs tika iekļauts arī Alvja Hermaņa izrādē “Kapusvētki”, un to atskaņoja orķestris, kuru veidoja Jaunā Rīgas teātra aktieri.
Pūtēju orķestrī bija 13 spēlētāji, no kuriem 11 bija aktieri. Gatis Gāga un Andris Keišs bija iepriekš mācījušies pūšaminstrumentus, bet citiem pieraksts bija nevis notīs, bet ciparos, lai zinātu, kurš taustiņš kurā brīdī jāspiež.
"Bija labi, ka tur bija pauzes, kuras mēs ar Gati Gāgu dalījām uz pusēm, jo es viens pats to nespēju “izvilkt”. Notis nebija augstas, bet bija visu laiku jāpūš un jāturas ritmā" atzīst Keišs.
Viņš arī stāsta, ka repertuārā bija tautā pazīstami skaņdarbi – “Tur augšā aiz zvaigznēm”, “Uz kalna stāv”, “The Beatles” dziesma “Yesterday”.
Dodoties uz lugas pirmizrādi Vīnē, režisors Alvis Hermanis gan ceļā no lidostas uz viesnīcu esot jokojis – tik slikts orķestris uz Vīni vēl nekad iepriekš nav ticis aicināts.
"Neskatoties uz visu, laiku pa laikam tas skaņdarbs brīnišķīgi noskanēja kopā ar skumjajiem stāstiem par tuvinieku aiziešanu. Tas ir ļoti īpašs skaņdarbs – ļoti vienkāršs, bet ļoti būtisks," noslēdz Keišs.
Bēthovens ir klasiķis, viņa mūzika tiek atskaņota un citēta aizvien, un aizvien tajā var atrast ko jaunu. Tas ir intriģējoši, jo šī ir dziļa un vērtīga mūzika, no kuras daudz ko var mācīties.
Tieši viņa radītā mūzika izvēlēta par Eiropas Savienības himnu, jo cilvēktiesību un līdztiesības tēma komponistam ir bijušas ļoti tuvas. No Bēthovena ir mācījušies ne tikai akadēmiskie mūziķi – viņa mūzika ir uzrunājusi grupas “Pink Floyd”, “Nine Inch Nails” un citas.
