Benefice

Pastāvēs, kas pielāgosies. Lielās mūzikas balvas nominanti par izcilu sniegumu gada garumā

Benefice

"Lielās mūzikas balvas 2021" nominanti kategorijā "Gada uzvedums"

Auznieks, Ķirse, Jančevskis – iepazīstam Lielajai mūzikas balvai nominētos komponistus

Auznieks, Ķirse, Jančevskis – iepazīstam Lielajai mūzikas balvai nominētos komponistus

Uz "Lielo mūzikas balvu 2021" (LMB) kategorijā "Gada komponists" pretendē Jēkabs Jančevskis, Anna Ķirse un Krists Auznieks. Kurš no viņiem izrādīsies uzvarētājs, noskaidrosies 8. marta vakarā, un pirmie rezultātus uzzinās Latvijas Radio 3 – Klasika klausītāji.

Komponists, diriģents un "Lielās mūzikas balvas 2021" žūrijas priekšsēdētājs Andris Vecumnieks atzīmē, ka šogad LMB nolikumā šīs kategorijas sakarā veikta neliela korekcija un "Gada jaundarbs" pārdēvēts par "Gada komponistu": "Tam ir arī objektīvs iemesls. Šis gads bija tāds pirmatskaņojumu bums pēc tāda kā pirmatskaņojumu "korķa", kas bija iestājies 2020. gada nogalē – viss, kas tika atlikts un pārlikts, izskanēja tieši 2021. gadā. Bija komponisti, kuriem bija vairāki spilgti muzikālie sasniegumi, kas citā gadījumā varbūt būtu izkliedējušies dažādos gados."

Jēkabs Jančevskis: Kur šodien paliek tas, ar ko mēs mākslā nodarbojamies?

"Lielās mūzikas balvas 2021" žūrijas priekšsēdētājs Andris Vecumnieks: "Nacionālā botāniskā dārza oranžērijā kā pēc burvja mājiena krāšņos ziedos atplaukst vokālinstrumentālās kamermūzikas ziedi. Par ne mazāk maģisku piedzīvojumu kā "Bo-Tā-Ni-Ka" izvēršas arī Jēkaba Jančevska "Trīs van Goga gleznu" impresionistiskais tulkojums skaņās, kur kora balsis rāmi vizuļo un traukmaini zibsnī. Pateicoties Jēkaba meistarīgajai orķestrācijai, "LNSO Vasarnīcā" Rēzeknē visās varavīksnes krāsās ar jaunu spēku uzmirdz arī Maestro cikls "Naktstauriņi", un tāpat aizmirstībai nav lemta arī rīdzinieka klusināti intīmā "Meditācija gaismai".

Inta Zēgnere: Kāds jums bijis pagājušais gads un kas jūs pašu visvairāk iepriecinājis?

Jēkabs Jančevskis: Pagājušais bijis ražas gads, bijis jāplūc daudz augļu.

Bija ļoti daudz lielu notikumu, arī tādi, kas dzīvē piedzīvoti pirmoreiz – kā, piemēram, divi autorkoncerti, par kuriem es biju ļoti sajūsmināts; tie notika ar ļoti, ļoti īsu laika nogriežņa atstatumu.

Pirmais autorkoncerts vienlaikus bija arī diska prezentācija. Šo disku mēs ieskandinājām kopā ar Rīgas Doma kora skolas jaukto kori un māksliniecisko vadītāju Jurģi Cābuli. Tas bija disks, ko izdevām nu jau pirms vairākiem gadiem. 

Jēkabs Jančevskis (labajā pusē) un Jurģis Cābulis

Tas atzinīgi tika novērtēts arī Lielbritānijā.

Jā, šur tur ļaudīm bijis ko teikt par šo disku, un prieks, ka tā. Pati prezentācija saistībā ar pandēmiju visu laiku tika pārcelta, un septembrī beidzot mums bija izdevība to izdarīt. Tas bija milzīgs notikums… Tādas neaprakstāmas sajūtas.

Veseli divi autorkoncerti triju mēnešu laikā. Un ne jau tikai autorkoncerti – varbūt jāsāk ar nelielo ceļojumu uz mazo pilsētiņu Piteo, kas atrodas Zviedrijas ziemeļos un kur tika piedzīvots kāds ļoti nopietns pirmatskaņojums. "Klasikas" klausītāji to varēja novērtēt tiešraidē, kas skanēja no Zviedrijas. 

Tas man bija liels notikums, kurā pats diemžēl dažādu apsvērumu dēļ nevarēju piedalīties, bet es tur biju pabijis jau pirms tam, biju iepazinis šos mūziķus – tas  bija jau pirms diviem gadiem, kad pārliecinājos par šī ansambļa spējām. Tas bija brīnišķīgs ceļojums. (..) 

Šī jaundarba tapšana un sadarbība ar "Norbotten Ensemble" bija balva par jūsu uzvaru "Rostrum" konkursā ar skaņdarbu "When" - viss ir kaut kā kopā saistīts: gan šis iznākušais albums un autorkoncerts un tālāk turpinājums ar trijām van Goga gleznām, kas ir pārvērtušās mūzikā. Atgādiniet, kas šīs bija par gleznām un kā tās tapa.

Es vienmēr biju vēlējies izmēģināt šo pieeju - iespaidoties no kāda ļoti spilgta vizuāla mākslas darba un kaut kā bija sakritis, ka

beidzamajā laikā biju ļoti aizrāvies ar van Goga visai mīklaino personību. Domāju - cik tas būtu interesanti: kaut vai mazliet pieskarties šīs slavenības darbiem, mēģinot kaut kā tos savienot ar savu mūziku. 

Diezgan ilgu laiku pētīju, lasīju biogrāfijas, vēroju attālināti viņa darbus, un tad izšķīros par trim darbiem, kurus izprintēju, pielīmēju pie klavierēm un strādāju.

Jaundarbu ciklu "Trīs Vinsenta van Goga gleznas" bija lemts pirmatskaņot "Norbotten Ensemble", bet tālāk darbs sāka savu patstāvīgu dzīvi šeit, Latvijā. Un te mēs nonākam pie jūsu otrā autorkoncerta, kas notika visai neparastos apstākļos - decembrī un Botāniskajā dārzā.

Tā pat nebija mana ideja. Mani uzrunāja pasākuma organizācija, "Kultūras perons", konkrēti Gundega Turnele, sakot, kāpēc gan mēs nevarētu uztaisīt kamermūzikas koncertu augiem un cilvēkiem. Tas bija koncerts, kas bija paredzēts tikai kā tiešsaistes koncerts. Viss sakrita tā, ka patiešām izdevās sagatavot programmu. (..) Bija cītīgi jāizsver, kurus skaņdarbus iekļaut šajā koncertā, bet man ir milzīgs prieks par sastāvu, jo sastāvs -

nav ne mazāko šaubu, ka šeit, Latvijā, ir visvisvislabākie mūziķi, jo tāds profesionalitātes līmenis - to ir vērts piedzīvot... Jebkurš komponists var būt laimīgs.

Gribējās parādīt dažādu un pilna spektra mūziku, ko esmu radījis, nebija kauns iekļaut arī divus vai trīs skaņdarbus, kas bija tapuši pavisam agri, studiju laikos, līdz ar to tas bija kādu desmit gadu nogrieznis. 

Klausoties šos darbus retrospekcijā tā, kā tie "Botānikā" izskanēja, man tomēr radās sajūta, ka jūs no zināmas traģikas un sasāpinātas ekspresijas tomēr esat devies gaišuma virzienā. Vai tie ir mani priekšstati, vai tā varētu būt kāda daļa patiesības?

Tas ir jauki, ka jūs atzīmējāt gaišumu - tā gaišuma, it sevišķi šajās dienās, mums ļoti pietrūkst. Un tās domas par šībrīža aktualitātēm... 

Pēdējās dienas esmu sev uzdevis jautājumu arī par to, kur paliek tas, ar ko mēs mākslā nodarbojamies? Gribētos domāt, ka runājam tomēr par cilvēcīgām lietām - par saticību, par mieru, par mīlestību. Šobrīd notiek tas, kas notiek, un ir grūti radošu darbu strādāt.

Šodien tik tiešām mēs visi esam izsisti no sliedēm. Esmu runājis ar daudziem cilvēkiem, ne tikai komponistiem - arī rakstniekiem, režisoriem - un neviens nespēj klusēt par šo asins izliešanu. Grūti. Ļoti, ļoti grūti.

Anna Ķirse – ragana vai burve? Praviete! 

"Lielās mūzikas balvas 2021" žūrijas priekšsēdētājs Andris Vecumnieks: "Annas Ķirses smalkām mežģīnēm un bagātīgiem krāsu triepieniem cauraustajā mūzikā ir daudz paradoksu. Vēl nesen "Koku operā" viņa spēja likt runāt un dziedāt kokiem, bet aizvadītajā gadā aizvilināja psihodēliskā ceļojumā uz "Neredzamo pasauli", tur pabūt ļaujot "Tikai īsu mirkli". Un tikpat satricinošu iespaidu atstāja arī viņas "Raganas buršanās dziesmas", kas izkanēja gluži kā sakrāls pravietisks pareģojums. Kas viņa ir? Ragana? Burve? Viņa ir praviete!

Inta Zēgnere: Kas no pagājušā gada radošajiem jaunajiem veikumiem pašai ir šķitis visnozīmīgākais?

Anna Ķirse: 2021. gadā tika izdarīts pamatīgs darbs. Tas bija gan stīgu kvartets "Neredzamā pasaule" jeb "Mundus invisibilis", tā bija arī kordziesma "Īsu brīdi" ar Vizmas Belševicas vārdiem Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijas jauktajam korim - pavisam melodisks skaņdarbs, un "Carmen Sibyllae" jeb "Sibillas dziesma" - visapjomīgākais mans skaņdarbs, kas tapa orķestrim un jauktajam korim, kuru pagājušā gada septembrī izpildīja Valsts akadēmiskais koris "Latvija" un "Sinfonietta Rīga" Svētā Pētera baznīcā kopā ar diriģentu Māri Sirmo. 

Varbūt sāksim ar jūsu minēto kora dziesmu, kas nupat ir izdota arī Mūzikas akadēmijas kora jaunajā albumā.

Ieraksts tapa brāļu Kokaru zālē, un tikko izdots albums ar vairākiem komponistiem, kuri radījuši dziesmas par mīlestības tēmu. Man tas notika tā:

abi ar dzīvesbiedru mājās lasījām Vizmas Belševicas dzeju, un šis bija dzejolis, kurš ieskanējās manā prātā, manā apziņā ar konkrētu melodiju! Sapratu - lai es būtu patiesa pret sevi, man jārealizē tieši šāda melodija. Nevis jāmēģina izmantot kādas īpašas tehnikas, bet šoreiz [rakstīt] pavisam citādāk.

Šāds melodiskums pārsteidza mani pašu, bet tas bija interesanti - pavisam citādāk pieiet skaņdarbam.

Šo mēs varētu uztvert kā pavisam klasisku, skaistu, melodisku kora dziesmu. Savukārt "Mundus invisibilis" ir gluži cits stāsts. Atgādināsit, kā tas viss sākās? 

Iedvesma nāca no sēņu pazemes tīklojuma un tā dažādajām formām. Tā ir neredzamā pasaule - kaut kas, ko mēs zem zemes neredzam. Tāpat arī skanējums zem zemes, kādu es iedomājos, ir grūti dzirdams.

Nesen lasīju pētījumu, kurā tika pielietoti īpaši mikrofoni: tie tika durti zemē, un bija iespējams dzirdēt kāpuru skaņas un dažādas sīkbūtnes. Ļoti interesanti, kaut kas pilnīgi nedzirdēts!

Un, domājot par šo savu skaņdarbu, es domāju ne tikai par neredzamo pasauli zem zemes, bet, piemēram, arī neredzamo garu pasauli un vispār neredzamo pasauli kā tādu. 

Kompozīcija jau nebija tikai stīgu kvartetam.

Jā, arī elektronikai. Tā tika veidota no klavieru korpusā dzirdamajām skaņām - protams, mākslīgi veidotām. Manuprāt, daudzas no tām iespēlēja Rihards Plešanovs. Mēs kopīgi eksperimentējām pirms gadiem diviem. Elīna Karaseva, skaņu režisore, mikrofonus bija ielikusi ļoti tuvu pie stīgām, līdz ar to bija sajūta, ka mēs spējam saklausīt neredzamo pasauli klavieru korpusā. 

Šis darbs skanējis ne tikai Latvijā, bet vēl arī citās pasaules valstīs. 

Iesniedzu šo stīgu kvartetu konkursā Ņujorkas stīgu kvartetam "Quartet121". Man šķiet, ka tika iesūtīts vairāk nekā 300 dažādu kompozīciju, no kurām tika izvēlētas trīs. Un man par lielu pārsteigumu viens no šiem skaņdarbiem bija mana "Neredzamā pasaule"!

Līdz ar to pagājušajā gadā pirmatskaņojumu šis skaņdarbs piedzīvoja arī Ņujorkā un vēl šis skaņdarbs skanēja arī Tallinā.

Mūsu acu priekšā tādas fantastiskas ainas, un šajā gadījumā es domāju par 2. septembri, par Garīgās mūzikas festivālu, par Valsts akadēmisko kori "Latvija" un četriem jaundarbiem, kas izskanēja tovakar Svētā Pētera baznīcā. Viens no tiem bija jūsu jaundarbs "Sibillas dziesma". Par to mazliet plašāk gribētos arī tagad parunāt.

Šis bija ļoti liels izaicinājums vairāku iemeslu dēļ. Pirmām kārtām Vergīlija ceturtā ekloga - ļoti apjomīgs teksts latīņu valodā, sarežģīts. Man palīdzēja filozofs Arnis Rītups, kas veidoja arī brīnišķīgu priekšvārdu šim skaņdarbam, kā arī Vents Zvaigzne, ar kura palīdzību es vispār spēju tikt ar šo tekstu galā. Jo bija jādomā par vēsturiskajiem uzsvariem. Es cītīgi mēģināju tos saglabāt, cerot, ka tas piešķirs vēl vienu dimensiju šim darbam. Protams, arī lielais mūziķu skaits - iznāca vairāk nekā astoņdesmit seši... Un vienlaicīgi bija jādomā par tik daudz balsīm, komponējot šo skaņdarbu, un reizē vēl arī stāsts... Šeit es gribētu nolasīt fragmentu no filozofa Arņa Rītupa priekšvārda, kas tās sibilas tādas vispār ir.

"Vārda "sibilla" izcelsme nav zināma, taču Hērakleits (grieķu pirmssokratiķu filozofs, dzimis aptuveni 535. gadā p.m.ē., miris aptuveni 475. gadā p.m.ē. - red.) pirmais piemin sibillu, kura trakojošu muti izdod nebūt ne smieklīgus vārdus, kas Dieva dēļ mūs sasniedza pēc tūkstoš gadiem. Iespējams, reiz kādu no šādām sievietēm tiešām sauca par Sibillu. Taču pie hellēņiem tas kļuva par sugas vārdu, par sibillām sauca vairākas mākslīgās un dabiskās alās mājojošas sievietes, pie kurām valdnieki, karavadoņi un citi grūtībās nonākušie vērsās pēc padoma."

Tādas ļoti nopietnas sievietes. Un man jāteic, ka es kaut kā jutu arī šo sibillu klātbūtni, komponējot šo skaņdarbu tumšajos vakaros mājās.

Man palika prātā viens stāsts, kur karotāji bija pietuvojušies vienā no šīm alām, un tur bija aprakstīts, ka viņi dzird tūkstošiem sieviešu balsu.

Krists Auznieks. Daiļrades pazīme – nākotnes mūzika

"Lielās mūzikas balvas 2021" žūrijas priekšsēdētājs Andris Vecumnieks: "Kaut daudzus gadus aizvadījis tālumā, meistarību kaldinot te Hāgā, te prestižajā Jeila Universitātē ASV, ar savu tik tieši uzrunājošo skaņumākslu KRISTS AUZNIEKS allaž bijis tepat tuvumā. Aizvadītajā gadā viņa “Apvārsnis kamolā” šķetināja pārlaicīgu patiesību dzīparus. Par pagātni atgādināja “Uguns un roze”, kas vēlreiz no jauna atdzima “Tagadnē” – tur Auznieks gan “Ir viens…”, gan kopā ar domubiedriem brīnumskaisti apstādina laiku. Un nākotne – tā solās būt ne mazāk aizraujoša."

Inta Zēgnere: Domāju, mēs pat neapzināmies, cik daudzās paralēlās pasaulēs mītat, jo tad, kad zvanīju jums un vēlējos sarunāt šo interviju, jūs teicāt, ka esat atceļā no Vīnes. Vai arī tur notika kāds pirmatskaņojums?

Krists Auznieks: Jā, bija jaunās mūzikas ansamblim rakstīts pirmatskaņojums, kas atkal jau bija aizkavējies – pēdējo divu laikā man bijuši daudzi šādi novēloti pirmatskaņojumi. Tas pagāja labi! Ļoti daudz kas notika pagājušogad, par ko nav iznācis runāt ne radio studijā, ne kur citur. Tā ka tās pasaules man ir daudzas un dažādas. Protams, visvieglāk ir saprast to, kas notiek šeit un tagad.

Apkoposim pagājušā gada ražu. Jums noteikti ir savi akcenti pagājušā gada kalendārā izvietojami…

Laikam jāsāk ar darbu "Tagadne", kas ir vislielākais gan savā mērogā, gan garumā, gan instrumentācijā, gan skatuviskajās ambīcijās un arī bezgalīgā mīlestībā, kurā šis darbs tapa. Jo

reti iznāk strādāt ar cilvēkiem, kuri tev ir tik tuvi un kas tevi saprot ne tikai no pusvārda, bet arī pusklusuma. Un šis darbs patiešām tāds arī bija – reti kad dota iespēja izteikt savu ideju, savu vīziju tieši tādā veidā, kādā tā ir tavā galvā, nevienā brīdī un nekādā veidā nepaejot ne pa labi, ne pa kreisi no savas idejas.

Un "Tagadnē" tāda iespēja patiešām bija! Lai cik daudz brīvības būtu dots, visos pārējos pasūtījumos tāda brīvība, kāda tā bija "Tagadnē", nekad citur nav bijusi – ka vienkārši varu kaut ko iedomāties, un es zinu, ka tas notiks. Par to pirmkārt gribu pateikties visai "Tagadnes" komandai – sākot ar Kristu un Reini Dzudzilo un beidzot ar producentēm. Atsevišķs paldies kamerorķestrim "Sinfonietta Rīga", kas piedalījās ne tikai šajā darbā, bet vēl vienā milzīgā pirmatskaņojumā - tas bija mans ģitārkoncerts. 

No "Tagadnes" izriet arī daudzas citas iedvesmas. Uzvarējāt prestižā kompozīciju konkursa "Rostrum" jauno komponistu kategorijā – tajā grupā, kas ir līdz 30 gadiem. 

Tas tiešām bija jauks pārsteigums un patīkams novērtējums. Galvenais [ieguvums] no tā ir Zviedrijas radio pasūtījums, kas nāk līdzi uzvarai. Un par to man vienmēr ir liels prieks – ka tas viss iesāk jaunu procesu un kādu jaunu darbu izved gaismā. Jo principā visa mana dzīve šobrīd griežas tikai ap darbiem, kuri man ir pasūtīti, un es vēlētos, lai tas nekad nebeidzas…

Man šķiet, ka nav skaistāka veida, kā savu dzīvi organizēt – ap šiem gravitācijas centriem, kuri tev iedoti. Tā ir liela, liela laime – redzēt savā kalendārā termiņu, kurā tev kāds darbs ir jānodod. Pagājušogad, man šķiet, bija pat divpadsmit šādi termiņi vienlaikus...

Mani tas ļoti iedvesmo, iepriecina un ļauj man šo darbu darīt nepārtraukti un uzmundrināt sevi – likt sev strādāt bezgalīgi daudz.

Gribu mazliet pakavēties pie kompozīcijas "Are One", kas konkursā "Rostrum" ieguva galveno balvu.

Esmu gatavs par to runāt mūžīgi mūžos un bezgalīgi - tā mīlestība, kas man ir pret šo darbu, un visi apstākļi, ko jau es minēju - tie šo darbu padara unikālu. Arī augstais novērtējums nāk tikai un vienīgi tāpēc, ka šī vīzija ir izpildīta bez kompromisiem.

Ļoti mazas lietas tavā ikdienā atstāj uz tevi ļoti, ļoti lielu iespaidu. Katru reizi, kad kāds cilvēks pieskaras tavai vīzijai - vai tas ir diriģents, vai tas ir pasūtītājs - ar vienu mazu vārdu var ietekmēt visu procesu. Un tiklīdz šis process ir ietekmēts, tajā pazūd tīrība, tajā pazūd skaidrība.

Šajā gadījumā biju pārlaimīgs, ka tikai un vienīgi tiku iedrošināts izpildīt to, kas ne tikai manā galvā, bet arī manā sirdī un kaut kur vēl dziļāk iekšā vienkārši bija. Tas ir liels, liels retums, bet ceru, ka tas iedvesmos arī citus komponistus pastāvēt par sevi. Nemēģināt vis atrast kādu formulu, kas ļautu iztulkot tavas idejas jebkuram saprotamā valodā, bet tā vietā ticēt - tam, ko tu saki, ir vērtība. Ka tas ir kaut kas liels un milzīgs. Un tad beigās tas tāpat tiek saprasts, jo tur iekšā ir kaut kas īsts.

Sākumā jau runājām par paralēlajām pasaulēm, un gribas sacīt, ka patiesībā jūsu skaņu pasaule arī ir tāda paralēlā pasaule. Es nezinu, kā iespējams atrast atslēgu, lai atvērtu un līdz klausītāju apziņai novadītu to stāvokli, ko piedzīvojat jūs tajā brīdī, kad rakstāt šo mūziku. Un tas nav tikai ar "Are One", "Apvārsni kamolā" vai kompozīciju "Sensus", kas nupat izskanēja Rīgas Svētā Jāņa baznīcā.Jo patiešām - klausoties jūsu mūziku, rodas sajūta, ka esi nonācis kādā citā laiktelpā, citā apziņas stāvoklī. 

Paldies! Citreiz tāda sajūta ir, bet

tās droši vien ir sekas tam, kā esmu visu savu dzīvi dzīvojis. No vienas puses gribas teikt - izvēlējies dzīvot, no otras - vienkārši esmu plūdis kaut kādā dzīves ceļā, kurš man bijis uzlikts gan kā svētība, gan kā krusts.

Tas, kā es pasauli pieredzu... Ir kaut kāds nenormāls jūtīgums, kas ļauj uztvert mazākās vibrācijas, un tas dzīvi dažkārt padara neciešamu, jo liekas, ka cilvēki - visi žesti, visa pasaule - vibrē daudz rupjākās frekvencēs.

Bet man liekas, ka mums visiem ir kaut kāds ceļš ejams un atklājams lielāks jūtīgums. Ja mana mūzika to spēj izdarīt kaut vienam cilvēkam, mana eksistence kaut kādā ziņā ir attaisnojusies, jo esmu varējis kādam pieskarties. Ja šis cilvēks aiziet no mana koncerta un vairs nevar dzīvot savu dzīvi kā agrāk - man šķiet, tas ir vienīgais piepildījums. Un man arī šķiet, ka mūzika ir vistiešākais rīks, kā iet garīgu ceļu un kā šim garīgajam ceļam pieskarties.

Kā jūs savu mūziku saņemat? Es vismaz domāju, ka jūs to saņemat.

Par brīvu tu vari saņem lietas tikai tad, ja esi ieguldījis nenormālu darbu, pavadījis šausmīgi ilgu laiku strādājot, un tad reizi pāris mēnešos atnāk kaut kas, kas tev palīdz atrisināt kādu galējo problēmu šajā darbā. Bet viss pārējais ir nepanesamas darba stundas ar bezgalīgām sāpēm.

Tā ka tas mans process ir lēns un pacietīgs, un tas prasa bezgala daudz laika.

Vēl decembra sākumā šajā pašā studijā sēdējām trijatā - ar mums kopā bija ģitāriste Dži Dži, kas bija soliste jūsu kompozīcijā "Apvārsnis kamolā". Tā piedzīvoja veselus divus pirmatskaņojumus gan šeit, Lielajā ģildē, gan arī Latgales vēstniecībā "Gors". Kādas bija jūsu sajūtas, ka šis darbs sāk savu dzīvi šeit, Latvijā?

Tas bija skaists notikums, un bija brīnišķīgi, ka arī Dži Dži šeit varēja būt. Tas viss tikko iznācis arīdzan albumā. Tas arī šķiet tik nepārspējami brīnumaini. (..) Tas bija milzīgs un skaists piedzīvojums, un man liekas, ka

viena lieta, ko pamanu kopīgu "Apvārsnim kamolā" un "Tagadnei" - ka abi solisti šajos darbos ir virtuozi sava instrumenta meistari - gan Jānis Šipkēvics, gan Džidži, un ka viņiem abiem ir liela ekstraversijas kvalitāte, kura savukārt man un manai mūzikai gandrīz vai vispār nepiemīt. Jo tai ir gandrīz tikai un vienīgi introspektīva daba.

Bet man šķiet, ka tieši šis kontrasts - atrast pilnīgi pretējo, un tad, strādājot ar viņiem, ielikt viņu eksplozīvo enerģiju ielikt tādos šausmīgos rāmjos - tas ir kaut kādā ziņā līdzīgs atombumbai, kur enerģija tiek saspiesta mazā, mazā punktā. (..) Tā vietā, lai liktu viņiem kliegt galējos reģistros vai spēlēt nenormāli ātri, gribas atturēt un neļaut viņiem to darīt. Tas ir ļoti līdzīgi tam, ko daru es pats: arīdzan man gribas rakstīt ātras un virtuozas lietas, bet šajā procesā tomēr nonākt pie sajūtas, ka tas viss ir tikai iespējams. Man pat šķiet, ka klausītājs sajūt - ka ir šī potenciālā enerģija, kura visu laiku ir dzīva, bet nekad tai nav ļauts izpausties.

Visu laiku enerģija tiek turēta tā - ja pieliktu vēl vienu procentu, pēkšņi viss uzsprāgtu vai sabruktu.

Tāpēc tā tiek turēta tajā mazajā, mazajā telpā, visu laiku balansējot un līdzsvarojot. Šis balansēšanas akts ir līdzīgs tango: cilvēkiem, kuri dejo tango, likts iet pa vienu līniju kā tādiem buto dejotājiem, un tur arī ir kaut kāda gandrīz vai bezgalīgā enerģija: tā visu laiku ir klātesoša, tā nāk no šiem cilvēkiem, bet tai nav ļauts sevi izrādīt ārišķīgi, tikai uz iekšpusi vērstā veidā. Tas mani ļoti, ļoti fascinē - likt pirmkārt solistiem vērsties iekšup, un ar to, cerams, arī klausītājiem.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt