Pa ceļam ar Klasiku

Eiroradio džeza orķestris ieradies Latvijā! Reportāža no Latvijas Radio I studijas

Pa ceļam ar Klasiku

Par 18. Starptautisko Baha kamermūzikas festivālu vēsta Aina Kalnciema

Lidot tuvu saulei, neapdedzinot spārnus. Saruna ar austrāliešu komponistu Lūku Hovardu

Austrāliešu komponists Lūks Hovards: Kāds teica, ka manā mūzikā var saklausīt cerību

"Nekļuvu par komponistu un mūziķi tāpēc, lai rakstītu pēc tirgus noteikumiem. Ja es to vēlētos, varētu atgriezties savā vecajā – programmētāja darbā. Ja esi zinātkārs cilvēks, tu nevarēsi ilgi atkārtot vienu un to pašu,” saka austrāliešu pianists un komponists Lūks Hovards.

 

10. novembrī viņš sniegs koncertu Ventspils teātra namā "Jūras vārti", uzstājoties laikmetīgās autormūzikas cikla "Ma" ietvaros.

Dāvis Eņģelis, Latvijas Radio 3 "Klasika": Kad runāju ar Deividu Mūru no grupas "Bing&Ruth", vaicāju viņam, vai, klausoties savu mūziku, viņš spēj nonākt tajā pašā apziņas stāvoklī, kurā viņš atradās komponējot. Viņš atbildēja, ka savas mūzikas spēlēšana noved viņu zināmā transa stāvoklī un arī daudzi viņa klausītāji esot viņam teikuši, ka "Bing&Ruth" mūzika viņus aizved līdzīgā prāta vai apziņas stāvoklī. Deivids teica sēžoties pie klavierēm, viņš vēlas nokļūt atpakaļ šajā transveidīgajā apziņas stāvoklī. Kad jūs piesēžaties pie klavierēm, lai spēlētu savu mūziku, kur jūs vēlaties nokļūt? Kur vēlaties doties?

Lūks Hovards: Tas ir lielisks jautājums! Es nedomāju tik daudz par atgriešanos brīdī, kad rakstīju attiecīgo mūziku. Sevišķi, ja spēlēju 5, 10 gadus vecu skaņdarbu, kas nedaudz pagaisis no atmiņas. Es to uztveru kā mūziku, kas pastāv pati par sevi.

Saprotams, manā mūzikā rodamas noteiktas noskaņas, un tas var apgrūtināt došanos pilnīgi pretējā virzienā. Es cenšos, lai mana mūzika būtu neatkarīga no manām sajūtām; lai tā nebūtu piesaistīta tam brīdim, kad to komponēju – ja saprotat, ko vēlos ar to teikt.

Tas atkarīgs no skaņdarbiem. Kad uzstājos, aizvien vairāk mēģinu atrast jaunus ceļus, lai man tas būtu interesanti, neparedzami, aizraujoši. Notvert sajūtu, kas manī bija, pirmoreiz šo mūziku pierakstot.

Daļa no tā nozīmē atrast kaut ko jaunu skaņdarbos, kurus spēlēju koncertos vakaru pēc vakara. Daži no tiem vieglāk padodas šādiem meklējumiem, citi grūtāk. Vislabāko uzstāšanās pieredzi raksturo meklējumi, neziņa par to, kas notiks. Tas laikam tādēļ, ka nāku no džeza improvizācijas skolas. Protams, ne visos skaņdarbos tas iespējams. Tad pieeja vairāk līdzinās klasiskajai mūzikai – pareizi nospēlēt pierakstītās notis – kas ir iemesls, kāpēc es nevēlējos kļūt par klasiskās mūzikas pianistu.

Kā jau teicu, viss atkarīgs no skaņdarba. "Bing&Ruth" mūzikai piemīt ļoti lēna virzība, tā ir meditatīva. Ja es rakstītu tādu mūziku, iespējams, es vēlētos nokļūt līdzīgā apziņas stāvoklī. Tomēr mana mūzika, lai arī lielākoties rāma, manuprāt, ir informatīvi blīvāka, daudz vairāk procesu notiek vienlaicīgi. Es laikam atbildēju diezgan neviennozīmīgi uz jūsu jautājumu. Bet tā ir mana atbilde.

Nedomāju, ka te rodamas vienkāršas atbildes. Bet vai klausītāji jums ir teikuši, ka jūsu mūzika viņiem sniedz meditatīvu pieredzi?

Jā, itin bieži. Mana mūzika ir visai melanholiska, bet viena no jaukākajām domām, kuru nesen saņēmu koncertā par savu mūziku – kāds teica, ka manā mūzikā var saklausīt cerību. Jā, tā ir meditatīva, un tas ir nedaudz ironiski, jo esmu visai nemierpilns cilvēks, tāds, kas dienā izdzer trīs espresso. Mūzika ir tuvākais, cik esmu jebkad piekļuvis tādam mierpilnam stāvoklim.

Bet laika sajūta vienmēr var būt mainīga. Es esmu uz skatuves, nospēlēju lielāko daļu no savas programmas, paskatos pulkstenī, ir pagājušas 20 minūtes. Kā man aizpildīt atlikušo pusstundu?

Citkārt skatuve patiešām sniedz zināmu transa sajūtu. Ir pagājušas 40 minūtes, bet tu esi nospēlējis tikai divus skaņdarbus.

Es vienmēr cenšos atbrīvoties no muzikālā materiāla, es vēlos ielikt mūzikā emocijas un idejas ar pēc iespējas mazāku nošu daudzumu. Un tas ir problemātiski. Jo es vienmēr vēlos pateikt pēc iespējas vairāk. Ar pēc iespējas mazāk līdzekļiem. Tā ir manas dzīves cīņa. Un es joprojām atrodos šajā ceļojumā.

Lūks Hovards un Dāvis Eņģelis

Jā, jūs pēdējā laikā esat izteicies par šo tēmu saistībā ar mūzikas žanru, ko dēvē par "contemporary classic" – straumēšanas vietnē "Spotify" milzīgu popularitāti ieguvušas spēllistes ar mierīgu, askētisku klaviermūziku, un dažiem līdz tam nezināmiem mūziķiem tās atnesušas panākumus un atpazīstamību. Cik plašs, jūsuprāt, ir jaunatklājumu un eksperimentu spektrs mūsdienu komponistiem, kas dod priekšroku vienkāršai, askētiskai mūzikas estētikai?

Tas ir vēl viens lielisks jautājums! Spēllistes sevī ietver zināmu bīstamību. Protams, nezināmiem "contemporary classic" stila komponistiem tā ir vienreizēja iespēja atrast savai mūzikai klausītājus. Tas ir lieliski. Varbūt es te nemaz nesēdētu, ja nebūtu šo straumēšanas servisu. Saprotams, es nekad neesmu izveidojis neko tādu, kam būtu tik grandiozs pieprasījums kā spēllistei "Peaceful Piano".

Ziniet, par šo tematu man sanāk runāt aizvien biežāk. Tas viss ir lieliski, bet, ja neesi piesardzīgs, ir bīstamība iestigt meditatīvā konservatīvismā – tas nozīmē, ka tev ir bail uzņemties riskus vai arī tu sāc radīt mūziku, kas atbilst noteiktai tirgus nišai vai gaisotnei. Tajā nav nekas nepareizs, bet…

Pastāv risks iekrist ļoti šaurā nosacītības rāmī.

Jā.

Es nekļuvu par komponistu un mūziķi, lai rakstītu pēc tirgus noteikumiem. Ja es to vēlētos, tad varētu atgriezties savā vecajā – programmētāja darbā. Ja esi zinātkārs cilvēks, tu nevarēsi ilgi atkārtot vienu un to pašu.

Es jau piesaucu tēmu par vienas programmas daudzkārtīgu spēlēšanu vienu dienu pēc otras. No vienas puses, tā ir zināma atbildība pret publiku, kas atnākusi dzirdēt kaut ko labi pazīstamu, ko viņi pēc tam var klausīties ierakstā. Es pašlaik cenšos savos koncertos panākt vairāk bīstamības un neparedzamības, radīt iespējamību pilnīgi neparedzētiem virzieniem, kuros mūzika var nonākt. Tā atgādinu sev, kāpēc es ar to nodarbojos.Bet tas vairāk attiecas uz manu kompozīcijas tehniku, kas cieši saistīta ar improvizāciju.

Man nekad nav bijis mērķis rakstīt mierīgu, relaksējošu mūziku.

Ja man ir mērķis, to varētu salīdzināt ar puzles salikšanu – teiksim, esmu radījis kaut ko skaistu – lai ko tas arī nozīmētu – un es vēlos saglabāt emocionālu sasaisti ar klausītāju, vienlaikus nekļūstot sentimentāls. Lidot tuvu saulei, bet neapdedzināt spārnus. Tās, protams, ir abstraktas idejas. Kas vienu aizkustina, citam liksies kā skaņu celiņš no sliktas dokumentālās filmas vai kā lidmašīnas salona mūzika, gaidot pacelšanos.

Komponisti, kuri arī darbojas "contemporary classic" žanrā un kuri man šķiet interesanti, spēj panākt vienkāršību, nekļūstot vienkārši.

Vai bērnībā, vai arī jaunībā jūs spēlējāt vai dzirdējāt mūziku, kas jums likās neizturami garlaicīga, bet, pieaugot un attīstoties, jūs tajā atradāt kaut ko interesantu?

Tas ir labs jautājums. Es atceros savu klavierskolotāju, pie kura mācījos, kad biju pusaudzis. Viņš cienīja Bahu un romantiķus, neieredzēja laikmetīgo klasisko mūziku. Kad es atgriezos pie komponistiem, kuru mūziku spēlēju bērnībā – lielākoties tie būtu Bahs un Bēthovens – man viņi patīk tikpat ļoti, cik tolaik.

Domāju, ka pieredze sniedz skatu no putna lidojuma vai skatu no koku galotnēm – tur sāc saskatīt kopsakarības, paternus, kas atkārtojas. Es tiešām nevaru atsaukt atmiņā nevienu, pret kuru man būtu bijusi dziļa nepatika.

Es atgriežos pie agrākās mūzikas un to joprojām novērtēju. Labākais piemērs ir Bahs – vēl nupat spēlēju Bahu, lai mani pirksti kustētos. Un tas ir apbrīnojami, ka šī vairākus simtus gadu vecā mūzika mūslaikos ir tik aktuāla.

Izklausās, jums bērnībā tika aiztaupīts cīniņš ar garlaicīgiem gabaliem.

Kā jau citi bērni, es biju slinks students, pārāk daudz nevingrinājos. Tiku līdz skaņdarba beigām un tad vēlējos spēlēt ko citu. Nekad pārlieku neiedziļinājos mūzikā. Tas ir laiks, kad prāts vēl nav pietiekoši nobriedis, nav gatavs iedziļināties. Es pats sāku komponēt, man piegriezās spēlēt mirušu komponistu mūziku. Kaut gan manis sarakstītais nebija nekas izcils.

Ko varēsim dzirdēt koncertā Ventspilī?

Es bieži rakstu stīgu orķestrim, bet ceļot un koncertēt ar stīgu orķestri – tā ir ekskluzīva lieta. Programmu esmu veidojis ap mūziku no dažādiem albumiem, kuru varu atskaņot uz klavierēm.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Populārākie
Interesanti