PārMijas

Patiess stāsts par bailēm. Atklāta saruna par Janas Jacukas izrādi "Baiļu rutīna"

PārMijas

Durvis apmeklētājiem vēris renovētais Rīgas Porcelāna muzejs

Atskatāmies, bet raugāmies arī uz priekšu. Saruna ar komponistu Jāni Lūsēnu

Atskatāmies, bet raugāmies arī uz priekšu. Saruna ar komponistu Jāni Lūsēnu

"No vienas puses, Covid attālina, bet, no otras – saved cilvēkus kopā mazos formātos. Tāds paradokss tajā visā ir," – tā par šobrīd pieļaujamo pulcēšanos nelielos dzīvajos koncertos saka komponists Jānis Lūsēns. Šāds koncerts 18. jūnijā skanēs Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars". Tajā Lūsēns kopā ar Zigfrīdu Muktupāvelu atskatīsies uz savu 35 gadus ilgo muzikālo sadarbību, atskaņojot dziesmas, kuras komponists rakstījis tieši Zigfrīda Muktupāvela balsij.

Tās ir dziesmas, kuras, pateicoties mākslinieku izcilajiem kopdarbiem, iegūlušas tautas atmiņā – skanēs gan skaņdarbi no rokoperas "Kaupēn, mans mīļais", gan daudzi citi Lūsēna komponēti skaņdarbi ar Māras Zālītes, Imanta Ziedoņa, Austras Skujiņas, Viļa Plūdoņa, Guntara Rača vārdiem.

Ievērojot visus drošības pasākumus, uz koncertu klātienē Lielajā zālē aicināti 80 klausītāji.

Liene Jakovļeva: Koncertā būsit divvientulībā. Satiku Zigfrīdu, viņš teica – mazliet vientulīgi būs. Bet varbūt tomēr nebūs?

Jānis Lūsēns: Satiekoties mums nekad nav vientulīgi un neinteresanti, bet atmosfēra šoreiz varētu būt interesanta. Kaut gan –

man pašam sirdij ļoti tuvs ir šāda maza formāta koncerts ar nelielu apmeklētāju skaitu, bet ar nosacījumu, ka viņi atrodas tuvu izpildījuma vietai.

Tā tas šajā gadījumā droši vien nebūs – un tas būs mīnuss, bet jauki, ka cilvēkiem atkal ir iespēja nākt un klausīties dzīvu muzicēšanu un dzīvu sarunu.

Koncerts būs sava veida jubileja – atskats uz jūsu sadarbību 35 gadu garumā.

Jā, mēs tikai atskatāmies un atskatāmies, bet vispār jau raugāmies arī uz priekšu. Nupat tapusi arī jauna programma Zigfrīdam un Sonorai uz Ziemassvētkiem – vēl gan biļetes nav tirgošanā. Tas būtu tas jaunais. Bet atskats uz pagājušo... Mums ir dažādi piedāvājumi, šobrīd tādi stipri "kamerīgi" – pāršķirstīju repertuāra klāstu, kas ir dziedāts, un secināju, ka

varam piecas sešas neatkarīgas programmas izveidot. Zigfrīds ir ļoti muzikāls, un abi esam ļoti pieslīpējušies viens otram.

Taču katrā koncertā ir jaunrades moments, tā nav sen zināmu lietu atspēlēšana.

Jānis Lūsēns un Zigfrīds Muktupāvels

Bet sākums bija 1985. gads, Liepājas teātris  "Māte un neitronbumba", vai ne?

Jā, toreiz biju drausmīgi safanojies par Liepājas teātri, un, kad tiku tur beidzot pie šprices – par to paldies Naurim Klētniekam un Dzintrai Klētniecei –, veidojām interesantu iestudējumu, Jevgēņija Jevtušenko "Māte un neitronbumba". Mums trūka viena īsta dziedātāja – jauna, nesamaitāta cilvēka ar īpatnēju balsi un vijoli.

Kā jau vienmēr liktenīgos brīžos, pieslēdzās mana māmiņa – Liepājas mūzikas skolas skolotāja, kura teica – esot viens interesants puika ar vijoli, gariem matiem, baigais bosiks – uz stundām nenāk, bet nu – lai pamēģinu.

Pamēģinājām, un kopš tā brīža arī sākās mūsu garā epopeja.

Vai kādreiz esi Zigfrīdā arī vīlies? Bijis tā, ka viņš kādreiz nav attaisnojis tavas cerības?

Varbūt vienreiz. Ar atjaunoto "Zodiaku" braucām uz Krieviju, kura tikko bija iebrukusi Ukrainā. Mums izcēlās diskusija, vai braukt vai nebraukt.

Daudzi boikotēja Krieviju, bet nu – bija sarunāts, tā ka braucām bez Zigfrīda. Tā bija vienīgā reize, jo mans arguments bija – braukt un runāties ar cilvēkiem, kuriem ir savs viedoklis.

Līdz ar to, ka politiskajā dzīvē nepiedalos, neredzēju tur nekā nosodāma. Un vēl viena reize bija tāda: Zigfrīds ir fenomenāls cilvēks, kurš nekad neslimo – neskatoties uz negulēto stundu skaitu vai vīrusiem. Liepājas teātrī mums savulaik bija padsmit Ziemassvētku koncerti, un Zigfrīds tomēr bija saķēris kaut kādu vīrusu, un teica – varbūt to pēdējo gabalu šoreiz izņemam ārā, nevarēšu to “fa” augšā paņemt.

Bet nu – citādi viņam ir azbesta balss, lai Dievs dod šādas īpašības jebkuram operdziedātājam. Nekādu problēmu – vai tur 40 grādu temperatūra, vai kas – aiziet!

Nupat satiku Zigfrīdu, kurš teica – pajautā Jānim, ko viņš šobrīd dara, vai šobrīd maina savu dzīvi? Viņš domāja par skolu, ko esi pārņēmis savā īpašumā Valkas pusē. Un vēl Zigfrīds teica – vai viņam tur atradīšoties kāds stūrītis?

Nabadziņš... (smejas) Viņš jau tur bija iebraucis, pašā sākumā. Jā, tas sākās pirms vairākiem gadiem, kad veidoju projektu "Aiz" un izmantoju savu savu instrumentu kolekciju. Esmu ļoti aizrāvies ar to, ka man pašam patīk spēlēt, improvizēt – ar to nodarbojas katru dienu, pērku instrumentus un pilnveidoju to kolekciju. Bet problēma bija tāda, ka nebija īsti vietas.

Ir ļoti grūti piekraut pilnu busiņu, ieskaitot klavieres, pēc tam to izkraut, uzstādīt, nospēlēt, atbrīvoties meditējošai sajūtai, bet pēc tam to visu novākt, iekraut un atkal izkraut.

Braucu apkārt un meklēju. Tās ir sakritības no augšas, kas kaut kā saslēdzās un vajadzīgā brīdī atnāca pie manis. Šobrīd esmu Valkas rajonā, fantastiskā vietā. Viens rīkstnieks arī bija atbraucis, kurš ļoti augstu novērtēja šo vietu. Tā ir vēsturiska celtne, kas būvēta 1911. gadā, Valkas rajonā, netālu no Aumeisteriem. Rīkstnieks saka – tevi tēvs atvedis uz šo vietu. Domāju – nu, kā tas var būt?! Mans tēvs bija lauku skolotājs līdzīgā skolā Tadaiķos, un tad

sākās visādas interesantas sakritības. Piemēram, blakus ir milzīgs kviešu lauks ar ozolu pa vidu. Izeju ārā pastaigā, un pēkšņi ieraugu šo ainavu – pirms 30 gadiem tieši tādu mans tēvs uzgleznojis savā lauku skolā...

Tur būs tavas mājas vai mājas mūzikai?

Gan mājas, gan arī mājas mūzika – intīmi vakari maz cilvēkiem. Tur ir brīnišķīga, neliela zāle, kas drusciņ jāpiekrāso, bet ēka bija ļoti labā stāvoklī – paldies Ventam Armandam Krauklim par uzstājību, kurš mani mobilizēja pieņemt šo lēmumu. No Rīgas esmu projām, un visa dzīve noritēs tur – tas, protams, neizslēdz darbošanos arī citos projektos, bet nu –

tas ir tāds projekts, kā saka, vecumdienām, kurā varu pats realizēties un aicināt citus mūziķus. Tur ir labas klavieres, un tas nozīmē to, ka mūziķi tur var braukt spēlēt arī Bēthovena sonāšu vakarus.

Tas būtu ļoti labs piemērs mājas muzicēšanas tradīciju atjaunošanai – tagad gan daudzas vietas praktizē šo lietu, bet programmas ir dažādas. Es vairāk sliecos uz pilnīgi akustisku mūziku – zāle to atļauj, un klausītāju loks varētu būt neliels. Jo mēs jau parasti koncertos sēžam ļoti tālu viens no otra. No vienas puses Covid attālina, bet no otras – saved cilvēkus kopā tieši šādos mazos formātos. Tāds paradokss tajā visā ir.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti