Altists Maksims Novikovs: «Īsti, ilgstoši radošie pacēlumi notiek tikai impērijās»

Augsta līmeņa mūziķi dzīvo “uz čemodāniem”, taču jūsu gadījums ir īpašs – divdesmit gados jūs esat nomainījis četras valstis. Kura no šīm pārcelšanās reizēm bija visspontānākā, kura – vispārdomātākā?

 Visspontānākā droši vien bija pārcelšanās no Maskavas uz Šeņdžeņu – viss tika izlemts divās nedēļās. Man nepavisam nebija prātā doties ne uz kādu Ķīnu. Taču bija 1998.gads, Krievijā bija pilnīgs bardaks, vispār nevarēja saprast, ko darīt. Bet gribējās virzīties uz priekšu. Eiropā es jau biju paspējis pastrādāt, zināju, kas tas ir…

Orķestrī?

Jā. Bet Ķīnas kontrakts paredzēja, ka es būšu ne tikai altu koncertmeistars orķestrī, bet arī solists. Un tas ietekmēja manu lēmumu. Man bija 24 gadi, es biju jauns. Es vēl domāju, ka dzīve nav tāda, kāda tā šķiet. (Smejas.) Tiesa, aizbraucu es tikai uz pusgadu, domāju – apskatīšu Ķīnu un atgriezīšos. Taču Ķīna mani ievilka uz gadiem deviņiem.

Jūs tur bijāt arī pasniedzējs.

Neoficiāli. Toreiz bija likums – ārzemnieks vienā mācību iestādē nedrīkst strādāt par pasniedzēju ilgāk par gadu. Ja viņi šo likumu nebūtu pieņēmuši, visa Krievija būtu aizbraukusi uz Ķīnu. Reāli. Jo ķīnieši pat kaut kādā ciemā saņēma vairāk nekā jebkurš pedagogs Krievijā. Bet apstākļi nebija pārāk labi, visu laiku bija jāskraida no vietas uz vietu. Izveidot bāzi, uztaisīt klasi – tam bija vajadzīgi trīs četri gadi,

jo ko gan es varu izdarīt gada laikā? Lielākais – izdzīt no cilvēka visu, ko viņš pirms manis iemācījies. Lai no viņa iznāktu ārā visas nepareizās lietas.

Man bija audzēkņi, kuri pie manis brauca piecus sešus gadus. Dzīvoja manā dzīvoklī. Dažiem no viņiem jau ir savi orķestri, viņi mūzikā jau kaut ko ir sasnieguši…

Lēmums atgriezties Krievijā droši vien bija vispārdomātākais. Tas brieda ilgi. Es sapratu, ka nevarēšu izveidot solokarjeru, sēžot orķestrī. Ļoti daudz fizisko spēku aizgāja tam, lai atgūtu formu pēc katra mēģinājuma, pēc katra koncerta.

Un pārcelšanās no Latvijas uz Armēniju – tas arī bija nopietns solis. Es baidījos pazaudēt šo it kā Eiropu, man taču bija uzturēšanās atļauja, bet es visu mainu, visu sāku no sākuma…

Vai vēlāk nenožēlojāt, ka tā izlēmāt?

Ne reizi. Nekad. Nevienu dienu.

Latvija praktizējoša mūziķa acīm – kāda tā ir?

Ja šeit viesizrādēs atbraukuša solista acīm, tad tā, protams, ir kā uz pastkartes. Viss ir labi.

Bet, kad šeit dzīvo un taisi koncertus – sabiedrības nodalīšanās ir ļoti jūtama. Pēc kāda laika sāc saprast, ka uz vieniem koncertiem iet viena daļa cilvēku, bet uz citiem koncertiem – cita daļa.

Un tikai, kad atbrauc ļoti lielas zvaigznes, iet visi. Bet man ir vajadzīgi skatītāji, kas nav sadalīti “sarkanajos” un “baltajos”. Man vajag, lai cilvēki vienkārši sēdētu un klausītos mūziku.

Visur ir kaut kas sarežģīts. Lūk, kas pašlaik notiek Armēnijā? Daudziem taču liekas, ka tur viss tūlīt būs labi. Bet es no iekšpuses redzu, cik grūtību vēl priekšā. Jo mūsu mūzika ir ļoti atkarīga no spēcīgajiem un bagātajiem. Visi fondi, kas atbalstīja lielās kultūras iniciatīvas Erevānā, bija saistīti ar prezidentu un viņa sievu. Jaunā vara, saprotams, par mākslu vēl nedomā. Un tuvākos piecus gadus tam nebūs laika… Vārdu sakot, kādā brīdī es sajutu, ka projekti ir jārealizē tur, kur neesi atkarīgs no politiskās situācijas.

Tātad “vecajā” Eiropā.

Tā iznāk.

Un tagad jums ir skaists festivāls Leriči. Bet vai Pavasara mūzikas akadēmija, kuru jūs rīkojāt Rīgā, Cēsīs un Siguldā, ir palikusi atmiņā kā bēdīga vai tomēr pozitīva pieredze?

Tā bija laba pieredze, lai arī kāda tā būtu bijusi. Vienkārši bizantisms, kas mūsos, krievos, ir – vēlme visu padarīt bagātāku un jautrāku, droši vien šajā gadījumā bija nevietā.

Droši vien bija jādara kaut kas cits. Izmantojot Eiropas fondus. Bija jājautā – bet ko jums vajag? Es jums uztaisīšu, ko gribu, bet tā, kā jūs gribat? Taču tas nav man, es eju pa citu ceļu,

man savu ieceru ir pārāk daudz, lai es īstenotu citu ieceres.

Tātad mākslu rakstīt projektus, lai saņemtu finansējumu, jūs neesat apguvis.

 Un netaisos arī.

Cilvēkiem, no kuru paraksta viss ir atkarīgs, nav nekādas saistības ar mākslu.

Tomēr kaut kādi sakari ar Latviju jums ir palikuši?

Protams. Ar labiem draugiem. Un ar komponistiem. Domāju, ka tas ir pats galvenais. Man ir svarīga garīgā saikne ar Georgu Pelēci, ar Aivaru Kalēju, ar kuru mēs pirms dažām dienām nospēlējām koncertu Domā… Gan viens, gan otrs turpina man rakstīt – un līdz ar to viņi raksta visai pasaules altu kopienai.

Vai jums pēc pārcelšanās uz Latviju izveidojās kādi paradumi?

Izveidojās gan. Es līdz šim nevaru nepasmaidīt, kad cilvēki kafiju ar pienu sauc par ”белый кофе” … (Smejas.) Šeit no krievu valodas ir iznācis kaut kas tik ļoti nesaprotams…

Ir milzīgs daudzums vārdu, kurus, izdzirdot citā zemē, tūlīt pat saku – runātāji ir no Latvijas!

Bet, ja runājam par paradumiem – es dievinu šejienes bezrauga rupjmaizi. Pirmais, ko daru, kad šeit atbraucu – nopērku šo rupjmaizi.

Bet vai Ķīna, Armēnija ir ietekmējušas jūsu ikdienas dzīvi?

Protams. Ķīna pilnībā mainīja manu attieksmi pret ēdienu, pret fizioloģiju. Iemācīja pareizi dzīvot. Es, piemēram, zinu, kā izārstēt bērnu bez tabletēm – ja vien tas nav kaut kas nopietns. Es pats cenšos dzīvot tā, lai nesaslimtu. Un tas nenozīmē, ka visu laiku staigāju apkārt satuntuļojies. Nē, runa galvenokārt ir par ēdienu un ūdeni, kas sader kopā, bet kas ne, un cikos jāēd. Bet Armēnija droši vien silda dvēseli, jo tur cilvēki ir ļoti labi.

Kur valsts ir vispretimnākošā mākslinieciskām iniciatīvām? Un bizness? Un publika?

Viss ir atkarīgs tikai no taviem sakariem. Ne no kā cita. Tāpēc nav starpības, kādā valstī tu strādā kā producents – tas var būt gan Zviedrijā, gan Japānā.

Lūk, tu atnāc pie tiem, kuriem ir vara, un saki: gribu īstenot lielu, skaistu projektu, tas visiem patiks. Bet uz tevi skatās kā uz sienu – viņiem tas nav interesanti.

Pagājušajā gadā Leriči mēs uztaisījām festivālu “Suoni dal Golfo”, un tas, protams, notika, pateicoties diriģenta Džanlukas Marčāno personīgajām īpašībām. Viņš tur ir dzimis un mācījies Pizā – turklāt starptautiskās attiecības, viņš pēc pirmās izglītības ir diplomāts. Un tam visam, turklāt viņa sakariem Romā, bija sava nozīme. Tas, ka Itālijas premjerministrs kļuva par festivāla patronu, tas, ka atklāšanā bija klāt aizsardzības ministre – tas pirmajai reizei bija vienkārši neticami. Bet kā mēs, pieņemsim, tur būtu aizbraukuši, nevienu nepazīstot? Kurš ar tevi runās? Neviens.

Kurā brīdī jūs to apzinājāties un kurā brīdī tas jūs pārstāja tracināt – ja pārstāja?

Kad es pats nonācu situācijā, kad man kaut ko palūdza.

Tu skaties ne tikai, kas par cilvēku ir tavā priekšā, bet arī, kas viņu pie tevis atvedis. Tas ir ļoti svarīgi, un Austrumos svarīgāk nekā Rietumos, daudzkārt svarīgāk. 

Jo tālāk uz austrumiem, jo cilvēki mazāk ir gatavi kādu ieteikt. Ja kaut kas notiks, tieši cilvēks, kurš būs galvojis, uzrakstījis ieteikuma vēstuli, Austrumos arī atbildēs. Tā ir tāda kā apdrošināšana.

Taču dažās vietās tas nedarbojas. Es Latvijā pazīstu visus, ko vien iespējams pazīt. Taču tas neko nedod un neko nenozīmē. Man vienkāršāk ir pateikt – ziniet, es jūs saprotu, jums gribas dzīvot pasaulē, kuru esat radījuši, jums tā ir ērtāk. Nu, labi, ko lai dara, tā ir jūsu vieta, dariet, kā gribat.

Bet jūs izdarīsiet citādi.

 Jā, es izdarīšu citādi un citur. Man ir skaisti, interesanti projekti, un ir cilvēki, kas to novērtē.

Vai ir tieša saistība starp valsts labklājību un stāvokli mākslā? Konkrētāk – klasiskajā mūzikā?

Tā ir manu pārdomu pastāvīgā tēma. Es uzskatu, ka

īsti, ilgstoši radoši uzplūdi mēdz būt tikai impērijās.

Impērijām, kad tās ir spēcīgas, vienmēr atliek nauda mākslai, un impērijas ir gatavas ieguldīt, lai sevi slavinātu. XX gadsimtā tika sagrautas sešas impērijas, un mākslai tas nekas labs nebija. Viena saglabājās – ar to es domāju Padomju Savienību – un cik talantu tur tika izaudzināti!

Bet cik pazudināja…

Piekrītu, bet ja vēsture būtu gājusi citu gaitu? Vai provinciāļi – bet cik viņu bija PSRS vēsturē, dižo no provinces – spētu izsisties virsotnē, kaut ko sasniegt?

Kas to lai zina…

Lūk. Bet otrs arguments par labu impērijām ir tāds, ka mums, mūziķiem, ir vajadzīgs tirgus. Jo 

tādu cilvēku procents, kas spēj novērtēt mākslu, kuriem, vienkārši sakot, ir vajadzīga klasiskā mūzika, ir ārkārtīgi mazs.

Taču divdesmit miljonu metropolē tādu cilvēku būs vairāk nekā pilsētā ar simts tūkstošiem iedzīvotāju.

Un tu jau vari cerēt, ka atradīsies koncertu rīkošanas vieta diviem trim tūkstošiem klausītāju. Gadās, protams, izņēmumi, fanātiskas valstis – Islande, Japāna. Taču runa nav par tām. Ķīnieši – paskatieties, ko viņi dara, viņi katru dienu uzbūvē pa koncertzālei. Prātā var sajukt. Es 1998.gadā tur ierados, mēs spēlējām briesmīgās vietās, tu sēdi uz skatuves, bet kaut kur blakus rūc motocikls, tam tiek iesildīts motors, un viss ir dzirdams, jo karājas tikai audums, un vairāk nekā nav. Ne sienas, ne kondicionētāju, nekā. Skatītāji zāles vidū staigā, sarunājas, smēķē, dara, ko grib. Pagājuši tikai 20 gadi! Tagad tā ir vienkārši cita valsts. Es pat nerunāju par lielajiem rūpniecības centriem, es runāju arī par attālajām provincēm, Guidžou, piemēram, par kuru mēs agrāk domājām, ka tur tikai “Juras laikmeta parku” var filmēt. Bet tur parādījās pasaulē vislielākais tilts… Orķestru tagad Ķīnā ir neiedomājami daudz! To skaits ir vienkārši neticams.

Bet kā ar publiku?

Arī publikas ir daudz. Bet es jums izstāstīšu – pavisam vienkārša lieta. Valdība izdeva tikai vienu rīkojumu – bērni, kuri stājas augstskolās ar zināšanām mūzikā vai citās radošajās disciplīnās, kārto pirmos eksāmenus – ķīniešu valodā un specialitātē – pusgadu agrāk nekā pārējie abiturienti, un, ja nokārto sekmīgi, tad vasarā viņiem pietiek, nosacīti runājot, savākt 60 balles 80 baļļu vietā.  Tas radīja milzīgu vilni bērnu, kurus vecāki sūtīja nodarboties ar mūziku. Bet tagad iedomājieties, kā ir pieaugusi instrumentu ražošana – tie taču ir miljoni vijoļu un klavieru! Tā ir noslodze jebkura līmeņa skolotājiem laukos, pilsētās, visur. Tas ir, ar vienu parakstu viņi radīja neticamu skaitu darba vietu. Un lavīna sāka velties. Pēc tam bērni izauga un sāka apmeklēt koncertzāles, kuras visur tika saceltas… Tā radās gan publika, gan mākslinieki.

Es nezinu, cik pašlaik Ķīnā ir profesionālu pianistu. Četrdesmit miljoni? Simts miljoni?

Bet paskatieties uz Eiropas orķestriem – cik ķīniešu tajos sēž. Un viņi ideāli der orķestriem. Spēlē pieklājīgā līmenī, izpilda visu, ko viņiem saka, par savu ego pat neiepīkstas. Ko gan vēl vajag?...

Kāda ir galvenā vilšanās jūsu mūziķa karjerā?

Ak, vai. (Nopūšas.) Tās pašlaik vienkārši ir ļoti aktivizējušās – vilšanās. Tāds periods. Daudzi elki, viņi vairs nav mani elki.

Bet kāpēc? “Krima ir mūsu” vai kaut kas ar mūziku saistīts?

Teiksim tā.

Aktieri, mūziķi, mākslinieki un vispār visi šie аlkaši, kā es viņus visus dēvēju, ir pēdējie, kam kaut ko vajag jautāt par politiku.

Viens saka – vajag atdot, otrs saka – labāk neņemsim, trešais saka – jūs visi esat āži… Par to visu ir jāstrīdas krodziņā Hercena ielā. (Bet vēl Hercena ielā, tagadējā Lielajā Ņikitas ielā, atrodas Maskavas Valsts konservatorija — М.N.)

 Aiziesim tur, kopā piedzersimies, lai kāds kādam sadod pa purnu. Bet publiskajās diskusijās mums nav jāpiedalās, jo tā nav godīgi.

Pirmām kārtām, nav godīgi attiecībā uz cilvēkiem, kuri mums tic, jo mums, labi izpildot labu mūziku, ir spēja ietekmēt sirdis un prātus. Taču tas nepavisam nenozīmē, ka mūsu pašu jūtas un domas ir tikpat labas.

Nedod, Dievs, ja kāds no skatītājiem izdzirdēs, kas parasti tiek teikts aiz skatuves koncerta beigās, kad mūziķis atkārtoti spēlē pēc publikas vēlēšanās un pēc tam ar ziediem iznāk uz skatuves.

Ja mēs, paceļot cilvēkus kaut kur augšā, arī paši aizlidojam līdzi, mums taču pēc tam ir kaut kā jāatgriežas un jāatgūst līdzsvars. Protams, tiek izmantots cilvēciskais, zemais. Bet tos pareizos mūziķus, kuri ievēro klostera principus, es varu atšķirt pat pēc dzirdes. Ne velti

mans pedagogs reiz vienam no studentiem teica – tev ir vajadzīga sieviete un pudele. Jo tu spēlē ne par ko. Tevī nav dzīvības.

Tā kā mana vilšanās nav saistīta ar politiku, es par politiku vispār negribu runāt. Es kā mūziķis viļos, jo – kā lai pasaka – kaut ko esmu sācis saprast tajā, ko daru. Esmu sācis saskatīt starpību starp līmeņiem.

Piemēram, jūs stāvat līdzās Ostankinas tornim, paceļat galvu un redzat, ka pa logu ir izkāries cilvēks. Un aiz viņa vēl viens. Taču tornis ir augsts, jūs uzreiz nevarat saprast, cik metri viņus šķir – viens vai divdesmit. Tātad jānokļūst augšā, lai saprastu. Bet vēl labāk būtu uzbūvēt līdzās savu torni. Tajā, pirmkārt, vietas vēl nav aizņemtas, bet, otrkārt, no malas vērot ir interesantāk, un var labāk redzēt.

Kurš bija pēdējais koncerts, kas jums izraisīja sajūsmu?

Man nesen bija divi lieli satricinājumi. Sergejs Krilovs – es speciāli braucu no Rīgas uz Viļņu viņu klausīties. Viņš spēlēja Mendelsona Vijoļkoncertu – par to es iepriekš domāju, ka mūzika nav nekas īpašs, un ja nu vienīgi Jaša Heifecs to spēj pārvērst par kaut ko interesantu. Bet, kad es izdzirdēju Krilovu, kurš ne tikai spēlēja vijoles solo, bet arī vadīja orķestri…

Viņš spēlēja kā neviens cits. Viņš pilnībā pārvērta visus manus priekšstatus par šo koncertu, un tas bija tik interesanti, ka es apstulbu. Viņš, protams, pasaulē ir vijolnieks numur viens. Un pēc viņa otrā, trešā, ceturtā, piektā nav. Viņš vienkārši virs visiem ir tālu, tālu, tālu. Skatītājs to nezina, jo skatītājam to neviens nesaka. Citādi tie, kas pārdod pārējos vijolniekus, paliks bez naudas.

Vai Marko Stefano Pjetrodarki. Tas ir pilnībā ģeniāls bandoneonists, itālietis ar neticamu harismu, es neesmu redzējis cilvēkus, kuri pēc viņa koncerta negrīļotos. Bandoneons, no pirmā skata tāds vienkāršs instruments, viņam izdod pārsteidzošas skaņas. Es sēdēju Erevānas filharmonijas zālē, klausījos un pēkšņi sajutu, ka man no acīm līst asaras. Bet

es esmu ciniķis, es tikpat kā uz katru koncertu eju ar domu, ka būs kaut kādas šausmas, ar iepriekš sagatavotu neapmierinātu seju, jo tas viss jau ir apnicis, patiešām apnicis – es runāju par vispārējo izpildījuma līmeni.

Bet te raudu un nevaru apstāties. Vai zināt, kas man ir vissvarīgākais šajos divos satricinājumos? Pēc tiem man atgriezās optimisms.

Ir tomēr mūziķi, kuri liek raudāt. No laimes. Tas, ko viņi dara, nav tas, ko mums mācīja, bet tas, ko mēs sapņojām iemācīties.

Tātad tomēr tas dzīvo viņos abos. Varbūt vēl kaut kur. Droši vien!