Pārsvarā viņa ir solo māksliniece – dziedātāja un mūzikas autore, taču darbojas arī grupās "100 baltas dvēseles", "Nesen", kā arī mūziķu apvienībā "Nepāriet". 2021. gadā Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvā "Zelta mikrofons" viņas albums "Šākātā" tika apbalvots kā gada labākais indie mūzikas albums.
Atradās pusstundiņa
Rihards Zelezņevs: Tu esi rīta cilvēks?
Alise Joste: Es cenšos būt rīta cilvēks, bet man ne vienmēr tik labi sanāk. Deviņos jau pieklātos būt kādā darbībā.
Rihards Zelezņevs: Tu mani aizķēri un liki citādāk sajusties, kad koncertā [grupa "Will Butler + Sister Squares" uzstājās koncertzālē "Palladium" 2023.gada 7.novembrī] teici, ka "Mans uzdevums ir iesildīt, bet es jūs atsēdināšu pirms lielā deju vakara". Perfekti! Tieši tā tas arī bija! Tu to atsperi palaidi vaļā, lai var uzvilkt un izšaut – tā es to raksturotu. Kā tu tiki pie šīs iespējas?
Alise Joste: Tas ir viens telefona zvans, kuru saņēmu. Man pateica iepriekšējā vakarā. Es biju netālu. Man bija brīvs 7. novembris. Es teicu: Jā, Vili!
Ernests Hvostovojs: Tas notiek tik ātri?
Alise Joste: Kāds ir tas funktieris īsti – it kā liktos, ka pasākuma organizators savlaicīgi visu sakārto. Es nezinu, kāda ir tā "virtuve". Varbūt mākslinieks A, B un C pasaka, ka visiem ir kovids un viņi nevar vai viņiem ir kaut kas cits.
Rihards Zelezņevs: Labi, ka tev tas operatīvi izdevās!
Alise Joste: Man vajadzēja mazliet sasprindzināt muskuļus, lai sagatavotos šim vakaram. Tikai pusstundiņa. Tik daudz jau es spēšu!
Rihards Zelezņevs: Tava koncerta laikā zālē ienāca arī "Sister Squares" dalībnieki. Pēc viņu galvas mājieniem es sapratu, ka ir labi. Vai tu viņus satiki aizskatuvē?
Alise Joste: [Grupa] man pēc tam arī atrakstīja "Instagram". Jā, mēs satikāmies, bet katram māksliniekam ir savs process pirms koncerta. Tie [cilvēku] vārdi pirmajā sekundē izlido no galvas un nākamajā dienā tu esi citā pilsētā. Ir pietiekami [daudz] iepazīšanos. Viss bija jauki!
Saprast, ko vēlies darīt
Rihards Zelezņevs: Kad tu saprati, ka mūzika būs tavs lauks?
Alise Joste: Tas bija ļoti sen, jo es mācījos mūzikas skolā un spēlēju flautu. Zemapziņas līmenī droši vien tobrīd es stāvēju pie tā spoguļa ar matu laku un ķemmi un dziedāju "Dzeguzītei" līdzi. Bija aina galvā, bet tas nebija apzināts lēmums, ka es gribu būt uz skatuves. Kaut kāds iedīglis tas bija. Tā apzināti pēc vidusskolas, kad sāk saprast, ka esmu cilvēks, kurš var darīt lietas, kuras tu vēlies darīt, nevis to, ko tev kāds pateica.
Ernests Hvostovojs: Tas ir fantastisks brīdis – es ņemu un es riskēju, es eju un es daru!
Rihards Zelezņevs: Fantastisks brīdis ir arī aplauzties pirmo reizi.
Ernests Hvostovojs: Noteikti arī ļoti vērtīgs!
Rihards Zelezņevs: Vai tu vēl spēlē flautu?
Alise Joste: Es reizēm to pacilāju. Pēdējā albumā šo to ierakstīju. Noņemu putekļus, paskatos, vai pirkstu [novietojumu] atceros. Tik labi man nesanāk tajā iepūst, kā pirms cik tur tiem gadiem, bet šur tur es reizēm padomāju, kā to varētu izmantot.
Ernests Hvostovojs: Cik instrumentus tu pārvaldi? Mēs tevi koncertā redzējām ar klavierēm, ģitāru, tagad zinām, ka spēlē arī flautu.
Alise Joste: Vienmēr gribējies spēlēt vijoli, bet man nekur nav sanācis pie tās tikt. Tas vēl tajā sarakstā būs.
Ja kādam ir lieka vijole, tad var man atsūtīt ar "Omniva".
Ernests Hvostovojs: Man liekas, ka vijole ir visgrūtākais instruments, kuru uzsākt, kādu muzikālu skaņu no tās dabūt.
Rihards Zelezņevs: Tu klausies mūziku?
Alise Joste: Jā, mēdzu. Esmu iekritusi tajā kategorijā, kur es esmu "Spotify" lietotājs, kurš nevienu mākslinieku nezina, nevienu neklausās, saliek tikai pleilistēs [no angļu val. playlist – dziesmu saraksts – red.]: šī patīk, šī patīk. Ir tikai daži mākslinieki, kuru albumu es gribu noklausīties, un tad es klausos periodiski aktīvāk, mazāk aktīvi.
Rihards Zelezņevs: Tev ir žanri, kas tevi uzrunā vairāk?
Alise Joste: Pēdējā laikā jā. Man agrāk likās ļoti garlaicīga instrumentālā mūzika, bet esmu to sev jaunatklājusi, un man riktīgi patīk. Kaut kāds minimālistiski džezīgs, lo-fi, ne gluži lifta mūzika. Grūti nodefinēt. Tur ir jābūt kaut kam specifiskam. Teiksim, man ir problēmas ar saksofonu – es nevaru izturēt saksofonu! Bet, ja tas ir kādā specifiskā veidā iespēlēts, kas nav pēc saksofona noteikumiem, tad man ļoti patīk. Tad es varētu teikt, ka saksofons ir mans mīļākais instruments.
Piedzīvojumi vienatnē
Rihards Zelezņevs: Tu pagājušajā gadā visus pārsteidzi ar savu piedzīvojumu – izaicināji sevi un likteni un devies milzīgā velo braucienā pa ziemeļiem. Cik tu nobrauci?
Alise Joste: Gandrīz 3000 kilometrus.
Rihards Zelezņevs: Ar vienu riteni?
Alise Joste: Jā!
Rihards Zelezņevs: Viena pati?
Alise Joste: Jā!
Ernests Hvostovojs: Cik tev bija līdzi rezerves kameru riepām?
Alise Joste: Man bija divas kameras. Man bija visādi uzgrieznīši. Man ir tāds ričuks, kuram ir siksna. Tā siksna ir daudz ilgtspējīgāka. Es, tā teikt, uzticējos liktenim, ka tas mani nepievils, ka tā siksna neizrādīsies brāķis un nepārsteigs mani, ceļa vidū saplīstot. Ir sarežģīti, jo ne visur tā siksna ir. No vienas puses, riskantāk, bet, no otras, – pieredze internetā rāda, ka viss ir diezgan droši. Pagāja zināms laiks izpētes procesā, bet patiesībā var izlasīt internetā, ka vajag paņemt līdzi savu mīļāko spilvenu un lācīti vai ka nevajag neko. Tikai braucot var saprast, ko vajadzēja, ko nevajadzēja.
Rihards Zelezņevs: Tas bija pirmais tāds pārbaudījums?
Alise Joste: Brauciens – jā! Bet vēl pirms kaut kādiem gadiem es biju pārgājienā, kurā nogāju 2000 kilometrus ar kājām. Vienkārši sāku iet un aizgāju. Sāku Francijā iet. Nogāju gabaliņu pa Franciju, pa Spāniju, pa Portugāli – diezgan laba pastaiga bija.
Rihards Zelezņevs: Cik ilgs bija brauciens?
Alise Joste: Piecas nedēļas. Dažas bija atpūtas dienas, pa vidu bija dzimšanas diena, bet es negribēju nekur braukt – tikai uz veikalu pēc sudoku un saldējuma. Mierīgā tempā nepārspīlējot, nekur es nedzinos. Es neizvilku vidējo, cik kilometrus dienā nobraucu, bet droši vien, ka aptuveni 100 km beigās sanāca.
Rihards Zelezņevs: Kā tu izdomāji to?
Alise Joste: Man reizēm uznāk tāda [sajūta], ka kaut kas ir jādara. Tad es daru. Tas mani, godīgi sakot, pašu arī pārsteidza, jo es jau neesmu nekāda ekstrēmiste. Man patīk ceļot, man patīk būt brīvā dabā, bet apzināti es neesmu tik daudz darījusi. Man liekas, ka mums Latvijā ir daudz cilvēku, kas dara daudz, un, kad tu uz viņiem sāc skatīties, tad saproti, ka arī varētu pamēģināt, ka tas nav tik traki, lai arī no ārpuses tas izskatās ekstrēmi. Būtībā viss kas vienmēr var notikt, un to tu nekad nevari paredzēt. Tepat aiz durvīm viss var notikt. Ja gribas – tad vajag.
Rihards Zelezņevs: Vai tev jau ir nākamais piedzīvojums prātā?
Alise Joste: Jā, ir, bet es nedrīkstu teikt, jo tad man mamma nekur neļaus braukt.
Pats sev boss
Rihards Zelezņevs: Vai tu sevi izjūti kā vienpati? Kā tu sevi izjūti?
Alise Joste: Jā. Man patīk būt vienai. Ļoti. Tik ļoti, ka man vajag braukt uz pasaules malu vienai pašai. Pārsvarā es uzstājos viena, ne ar grupu, – kas jau ir cits projekts, tā vairs nav Alise Joste. Grupa "Nesen" vai kaut kas cits. Man ir bijuši ļoti maz koncertu, kur man ir pavadošs sastāvs. Man patīk būt vienai, par nožēlu dažiem cilvēkiem, kas grib ar mani satikties.
Ernests Hvostovojs: Ir jāmāk būt ar sevi vienam. Tas ir ļoti vērtīgi. Ne visi cilvēki to māk.
Alise Joste: Tas kaut kādā ziņā ir biedējoši. Arī tajos garajos braucienos paiet kādas dienas septiņas vai desmit, līdz tu nonāc tajā [periodā] – nav vairs nekāda ārpusēja stimula, kas tevi pavelk, novērš uzmanību. Tad tu esi atradies mazliet. Tas ir patīkami.
Rihards Zelezņevs: Kāds ir tavs radīšanas process?
Alise Joste: Es nevarētu teikt, ka tas ir viens iegrožots paterns (no ang.val. pattern – līdzību atkārtojums – red.), kurā es darbojos. Telefons ir pilns ar mazām piezīmītēm – teksta vai audio piezīmes. Ir momenti, kuros piesēdies un [saproti] – šis ir skaists akords, un tad nekas tālāk neseko un varbūt nekad neseko, jo nepaturpini. Kalendārā ir nobukotas (no ang.val. booked – rezervētas – red.) divas nedēļas, kurās katru dienu kaut ko darīšu. Tu pats to izdomā. Tu pats esi sev boss. Kā nometne sev. Ir dažādi. Protams, kad nonāk pie albuma, tad es izdomāju – tagad es rakstīšu albumu. Savācu visus krikumus no tā, kas ir pa ilgāku laiku pieķērušies un rakstu albumu. Ir kaut kas, ko rakstīšanas procesā uzrakstu pilnībā no jauna, kaut kas, ko izvelku no pažobelēm, kaut kas apmīcīts gadiem un nav ticis līdz galam. Mistrojums.
Ernests Hvostovojs: Tu esi bijusi dalībniece vairākās grupās "Nesen", "100 baltas dvēseles". Kā tas process atšķiras, kad jūs kopā radāt?
Alise Joste: Ļoti dažādi tie grupu procesi, kad tu zini, ka ir līderis, kurš uzraksta visas dziesma, un pārējie izdara visu, ko līderis grib izdarīt, vai nāk ar savu pienesumu un pretojas, vai tas tad ir tas process. Visos projektos, kuros es iesaistos, ir ļoti dažādi apstākļi. Reizēm kāds grib, lai izpaužos pilnīgi pēc brīvas patikas vai ir kāda konkrēta ideja, konkrēta vēlme, kurā ielec un izpildi. Pirmais albums tapa no maniem un Kārļa [Jostes] demo. Mēs zinājām, ka mēs gribam grupu. Mūsu sākotnējā ideja bija pilnīgi cits žanrs un cita sajūta. Tad mēs satikām Aleksi [Luriņu] un Jāni [Burmeistaru] un tas kļuva par "Nesen". Tagad mēs esam tajā vietā, kur mēs kopā mēģinām kaut ko izdarīt – rakstīt kopā.
Alise Joste no Radio NABA latviešu mūzikas topa izvirzīja trīs labākos:
1. Čipsis un Dullais – "Saku nesaku nekad"
2. Nielslens Lielsliens – "Ēzelis"
3. Evija Vēbere – "Divu klikšķu vērta"
