Viens no viņa simboliski nozīmīgākajiem darbiem "Saja Lugu" otro reizi izskanēja šī gada festivālā "Jazzkaar". "Saja Lugu" ir veltījums Igaunijas pastāvēšanas simtgadei. Tas ir instrumentāls darbs, kurā smeldze mijas ar prieku un skaņu virknēs iztālēs var saklausīt igauņu valodas garo plūdumu, kura iedvesmas avots ir simts igauņu stāsti.
Aiga Leitholde: Darba "Saja Lugu", kuru uzrakstīji uz Igaunijas simtgadi, kontekstu var saklausīt, arī to nezinot. Un tomēr, kā tu iepazīstinātu ar šo darbu ārzemju klausītājus?
Erki Parnoja: Jāpiemin, ka šī darba tapšana bija festivāla "Jazzkaar" pasūtījums. Sākotnēji bija iecerēts radīt sadarbības iespēju man un fotogrāfam Kaupo Kikas, kurš ilggadēji ir dokumentējis festivāla norisi. Pēkšķi no muzikāla fotogrāfiju darba tas izvērtās lielāks – tapa grāmata un arī vizualizācijas, kas radīja kino atmosfēru. Darba centrā bija simts igauņu, kurus varēja ieteikt citi cilvēki. Varēja rakstīt – manuprāt, vienai no simts būtu jābūt manai vecmammai, paskaidrojot – kādēļ. Kāds cits ieteica savu tikko dzimušo dēlu. Mums bija svarīgi, lai šos simts cilvēkus veido visas vecuma grupas un arī ģeogrāfiski tiktu aptverta visa Igaunija. Es pats mēģināju notvert to, kas, manuprāt, ir Igaunija – cilvēku, vēstures un kultūras garu, tādēļ arī darbu rakstīju kā instrumentālu. Manuprāt, mūzika var pateikt daudz vairāk nekā rakstīts teksts. "Saja Lugu" ir viens no maniem visvairāk saknēm pietuvinātajiem darbiem, lai gan tas nav balstīts tautas mūzikā, tomēr šim darbam piemīt kaut kas izteikti igaunisks. To radīja tikšanās ar visiem simts cilvēkiem un viņu stāstu uzklausīšana.
Kas ir tās lietas, sajūtas, kas tev, esot ārzemēs, no Igaunijas pietrūkst?
Atrasties ārzemēs ir aizraujoši, un man patīk ceļot, ārzemēs pavadīt ilgākus laika posmus. Ja es pēc kaut kā sāku ilgoties, tad tie būtu mani cilvēki, mana kopiena, un viņi ir arī iemesls, kādēļ nepārcelties uz dzīvi ārzemēs. Šie cilvēki ir gan no mana tuvākā loka, gan cilvēki, kurus nepazīstu. Tas ir kaut kas tāds, ko nevar aizvietot. Vai arī tev jābūt tādam cilvēkam, kuram patīk sākt jaunu no nekā, tad pārcelšanās ir iespējama. Savukārt man patīk šīs neredzamās saites – lai arī nezinu konkrēto cilvēku, zinu kādu, kurš viņu pazīst – šīs saites veido viena valoda, vēsture, kultūra un visas šīs nianses, kuras cilvēki izpauž, kad runā dzimtajā valodā. Tieši dzimtā valoda man pietrūktu, esot ārzemēs – tā ir daļa no manas pašizpausmes. Man patīk svešvalodas un izbaudu runāt citās valodās, taču nekas nevar līdzināties manai mazajai valodai, kurā runā tikai 1 miljons cilvēku.
Kā igauņi saglabā šo kopienas vienotību?
To nevar tā vienkārši izskaidrot, bet, manuprāt, tas ir tradīcijās. Šī kopiena, kas ir mūsdienu pilsētā Tallinā, un visi mazie pilsētnieku loki nav nemaz tik tālu no ciema komūnas, kur katram ir sava nodarbe. Viens māk salabot jumtu, otrs audzē aitas, trešais ir zvejnieks, ceturtais māk salabot automašīnu – visiem ir noteikta loma, visiem ir sava telpa un visi viens par otru rūpējas. Šāds salīdzinājums var šķist atrauts no realitātes, un tomēr mazai kopienai ir jāturas kopā, šeit nav citu variantu, līdzīgi kā tas tiek darīts Islandē vai Grenlandē. Tās ir mazas zemes ar mazu iedzīvotāju skaitu, un arī kultūras veidojas no šīm mazajām kopienām. Svarīgākais ir tas, ka cilvēki vienmēr rūpējas viens par otru, lai arī tas nav uzkrītoši. Labs piemērs šīm rūpēm ir mana saistība ar šo festivālu "Jazzkaar". 2007. gadā es saņēmu apbalvojumu kā "jaunais džeza talants", 2023. gadā esmu šeit, spēlējot "Saja Lugu", kas bija festivāla pasūtīts darbs. Festivāls par mani ir rūpējies, dodot platformu, no kuras doties ceļā, kur vienmēr varu atgriezties. Šī kopienas sajūta ir līdzvērtīga sajūtai, esot starp radiniekiem.
Ko tu vari pastāstīt par savu jaunāko albumu "Traces" (igauniski "Jäljed", tulkojumā – "pēdas"), kas iznāca šī gada martā?
Šoreiz pats biju darba iniciators un sākotnēji nebiju paredzējis šo mūziku izdot. Šī albuma rakstīšana man bija terapeitisks process pirmās kovida mājsēdes laikā. Šādi apzinājos un pārvarēju šaubas un bailes, saistītas ar pandēmijas laiku. Vēlāk radīto mūziku nospēlēju draugiem – pēkšķi tā bija apaugusi ar slāņiem un bija stundu gara, kuru nevarēja dalīt pa skaņdarbiem. Darbs bija viens kopums. Draugiem šī mūzika patika, un viņi man atkal un atkal par to jautāja. Tad arī uzrunāju fotogrāfu Kaupo Kikas. Jutu, ka viņš sapratīs arī šīs mūzikas nozīmi, melanholiju un estētiku un tai pievienos savu devumu. Viņš to nekavējoties uztvēra un ierosināja vizuālo konceptu, kurā cilvēku stāsti tiktu atklāti pēc viņu atstātajām pēdām. Tad es sazinājos ar Tallinas kamerorķestri, kuri piekrita ar mani strādāt pie šī darba, līdz ar to "Traces" ir lielākais darbs orķestrim, pie kāda es šobrīd esmu strādājis.
Tavs mūziķa, komponista profils ir plašs. Vai joprojām esi vislabāk zināms kā grupas "Ewert and The Two Dragons" dalībnieks?
Par to man pašam ir grūti spriest. "Dragons" kādu laiku ir pieklusuši. Šogad sāksim strādāt pie jauna materiāla. Manuprāt, visiem vajadzēja pārmaiņas, jo mums kā grupai tie bija bijuši ļoti intensīvi desmit gadi. Šajā laikā mums katram bija iespēja eksperimentēt ar mūziku un savām izvēlēm. Everts (Ewert Sundja) ir radījis fantastisku skaņu celiņu igauņu bērnu populāram grāmatas tēlam "Sipsik", sarakstījis lielisku popmūziku un strādājis ar citiem autoriem. Es pats esmu strādājis pie sava neatkarīgā ceļa. Mūsu bundzinieks Kristiāns (Kristjan Kallas) spēlē ar citu igauņu grupu "Miljardid", kas arī ir ļoti veiksmīga, kā arī līdzdarbojas citos projektos. Šobrīd "Dragons" ir Erki, kurš spēlē šajā grupā, Kristiānas no "Miljardid", kas arī spēlē šajā grupā, Everts, filmu mūzikas komponists un popmūzikas producents, kas dzied šajā grupā. Gadiem ejot, mēs esam atlaiduši šo – grupas veidolu –, jo vēlējāmies attīstīt arī citas savas puses. Tādēļ es par to daudz nedomāju, labāk šo jautājumu uzdot klausītājiem.
