Komponista Riharda Dubras trīs atziņas:
1) Nedari otram to, ko negribi, lai dara tev.
2) Mīli savu tuvāko vairāk nekā sevi pašu.
3) Gudrība ir labāka par pērlēm. Nekas, ko tu vēlētos, nav labāks par to.
Henrieta Verhoustinska: Sveicinu studijā komponistu un šī mēneša jubilāru Rihardu Dubru. Sveicu jūs jubilejā! Bet, runājot par tām trim, šķiet, bībeliskajām atziņām, ko nosaucāt – kura no tām jum šķiet šim laikam visaktuālākā?
Rihards Dubra: Redziet, ar tām atziņām ir tā, ka es viņas drusku esmu arī pārfrāzējis, un man liekas, ka šajā laikā, kad viss notiek neparedzami, it kā pret normāliem un loģiskiem likumiem, vissvarīgākā ir atziņa: mīli savu tuvāko vairāk nekā sevi pašu. Mums tomēr ir jāmāk ne tikai dot tik daudz, cik mēs paši gribētu saņemt, bet arī vairāk.
Brīnišķīga atziņa. Jāatzīstas, ka tuvāk ar jūsu mūziku es iepazinos, gatavojoties šim raidījumam, pateicoties raidījuma komandas kopidejai uzaicināt jūs uz raidījumu. Es vairākas dienas dzīvoju ar jūsu mūziku austiņās un varu teikt, ka tā mani ārkārtīgi aizkustināja un uzrunāja. Es atrados tādā noguruma stadijā, un man bija sajūta, ka mani noglāsta ar kaut ko gaišu. Šis gaišums man likās absolūti konceptuāls jūsu mūzikā. Vai tā ir, vai es esmu uzminējusi?
Es teiktu, ka pilnīgi pareizi, jo esmu drošs, ka es nespētu uzrakstīt nevienu destruktīvu skaņdarbu vai skaņdarbu, kurš cilvēku iemītu zemē vai liktu viņam bēdāties. Man ir arī skaņdarbi par skumjām tēmām, bet tur vienmēr galā ir kaut kas tāds, kas ir uz cerību vērsts, kas var sniegt kādu mierinājumu. Man šķiet, ka tas vienkārši ir mans princips, mūziku rakstot.
Varbūt pat jūsu misija.
Nu… (smejas) To lai saka citi, es pats negribu tik skaļus vārdus lietot.
Par godu jūsu jubilejai Rīgas Domā ir vairāki koncerti. 1. martā koncerts ar Rīgas Doma kora skolas kori un diriģentu Jurģi Cābuli, bet 15. martā lielais jubilejas koncerts ar Māri Sirmo un kori "Latvija", kur ir ļoti dažāds tas repertuārs. Es nevarēju neievērot, ka tiek pieteikts pirmatskaņojums skaņdarbam "Lux Aeterna", bet tā nav pirmā reize, kad jūs radāt skaņdarbu ar šādu nosaukumu.
Tā ir sanācis. Iepriekšējais jeb pirmais skaņdarbs "Lux Aeterna" ir instrumentāls skaņdarbs saksofonu kvartetam. Tur saturs un tās emocijas izteiktas tikai skaņās. Šī būs kora dziesma, te būs arī kanonisks sakrālais teksts, tātad būs arī precīzāk un vārdiskā veidā izteikts tas, ko šis nosaukums sevī nes.
Koncerta rīkotāji ir uzsvēruši, ka skaņdarbi šajā koncertā skanēs vācu, angļu, franču, latīņu, latgaliešu, latviešu un ukraiņu valodā. Vai tas nozīmē, ka jūs visas šīs valodas arī pats pārvaldāt?
Ar mani ir tā, ka dažkārt mani skolēni vaicā: "Skolotāj, cik valodās jūs runājat?" Uz to es parasti atbildu, ka desmit un visās slikti.
Sižetā vairākkārt izskanēja, ka sakrālā un garīgā mūzika ne vienmēr ir strikts žanrs, ka arī simfonija var būt garīgā mūzika, ka garīgu un pat sakrālu skaņdarbu var sacerēt pat hiphopa stilā, kā teicis Zigmars Liepiņš. Vai jūs, kā sakrālās mūzikas meistars Latvijā, tam piekristu?
Nu, es teikšu tā: pirmkārt,
visa mūzika ir garīga, jo mūzikas radīšanas process ir garīgs process.
Tā ka šis process varbūt nenodala to mūziku, kura būtu ar garīgiem tekstiem vai kaut kā tamlīdzīgi. Es varu piekrist tam teicienam, ka no izpildītāju sastāva jau nav atkarīgs mūzikas saturs, un jebkuru saturu katrs var izteikt tādā veidā, kāds tam ir tuvāks, tādā veidā, kādā cilvēks to labāk izjūt vai saprot, tādā veidā, kurā viņam ir lielākas profesionālās iemaņas.
Bet mēs tomēr runājam par garīgo mūziku un sakrālo mūziku kā par mūziku, kurā tiek izmantoti zināmi liturģiskie teksti, kurā ir atsauce vai nu uz psalmiem, vai Bībeli. Vai šajā mūzikā ir kādi kanoni, lietas, kas jāievēro?
Nu, kā lai saka – mēs dzīvojam 21. gadsimtā. Šis ir tāds laiks. Protams, ir cilvēki, kas vēl joprojām mēģina visu salikt kaut kādos plauktos, bet man tā šķiet mazliet novecojusi domāšana, kaut gan parasti tā nāk no cilvēkiem ar avangardisku pieeju. Nu, ka – tas ir avangards un šis nav avangards. Bet romantisma laikmetā bija romantisms, tur nekā cita nebija, arī klasicismā tāpat. Šajā brīdī, kad mēs dzīvojam, mums ir fantastiskas iespējas, jo moderns ir viss. Mums taču ir atkal neoklasicisms, neoromantisms un tā tālāk, un tā tālāk. Tagad pateikt, ka tāpēc, ka es izmantoju Bībeles tekstus vai psalmu tekstus, man ir jāraksta tikai tā vai citādi…
Es teiktu, ka jāraksta tā, lai tas iet caur sirdi, lai ir jūtams, ka cilvēks to ir pats izdzīvojis caur sevi, lai jūtams, ka cilvēks ir tajā atradis kaut ko tādu, ko grib tālāk nodot citiem, un es neredzu tam nekādus citus noteikumus.
Te varbūt ir stāsts par to, ka, ja tā ir mūzika, ko nepieciešams izmantot liturģijā – tur var būt kaut kādas robežas, kas būtu pieskaņojamas konkrētām liturģiskām darbībām, kaut vai garums. Taču, ja mēs runājam par sakrālo kā mūziku, kam ir saistība ar garīgo tekstu pasauli, tad – nē, tajā vienīgais kritērijs, manuprāt, ir būt patiesam tajā, ko tu dari un, protams, būt profesionālam.
Kāpēc ir nepieciešama mūzika liturģijā, dievkalpojumā, ko tā sniedz cilvēkiem?
Es domāju, ka bez mūzikas tur tiktu zaudēta kāda liela daļa. Mūzikai skanot, cilvēkā kaut kas atbrīvojas, cilvēks bieži neapzināti nonāk tādā kā citā pasaulē. Bieži vien ir tā, ka, ja cilvēks tukšā, klusā telpā – kas, protams, dažkārt ir nepieciešams, – mēģina izteikt kādu lūgumu, var gadīties, ka viņš pats samulst no tā, ko ir izteicis. It kā šis klusums mazliet viņu turētu grožos. Bet, ja mums fonā ir mūzika – tas palīdz atraisīt emocijas. Tas jau īstenībā ir mūzikas galvenais uzdevums – iekustināt mūsu emocijas, aizskart mūs tādā emocionālā līmenī.
Ar mūziku fonā, manuprāt, ļoti bieži tā lūgšana sanāk krietni vien emocionālāka, un cilvēks, pats to nemanīdams, pasaka vairāk, nekā teiktu klusā telpā.
23. martā Dzintaru koncertzālē pianista Reiņa Zariņa izpildījumā notiks pirmatskaņojums jūsu klavierdarbu ciklam "Krustaceļa vīzijas gaisma". Ar klavierēm jums, kā nojaušu, īpašas attiecības ir jau kopš bērnības.
Tā ir, jā. Mani pirmie soļi mūzikā bija klavierspēles mācīšanās Jūrmalas mūzikas skolā. Man pat sanāca tā, ka es aizgāju mazlietiņ ātrāk no turienes tikai tāpēc, ka biju dzirdējis, ka Dārziņa skolā ir iespēja mācīties kompozīciju. Tur nu es demonstrēju vienu no savām rakstura īpašībām, kas ir tāda zināma spītība – ja kaut kas ir jāizdara tāds, ko es vēlos, tad es laikam darīšu visu, lai to panāktu.
Tad arī to, ko nevēlaties – to vienkārši nedarīsiet.
Varētu tā būt. Kaut gan tas ir atkarīgs no daudzām citām lietām. Ja tas ir saistīts ar citiem cilvēkiem un lietas, kas viņiem ir jāpaveic, ir saistītas ar mani, nu, kaut man ļoti negribas, es nevarēšu atteikt. Es nevaru, to es parasti cenšos ievērot, jo iegāzt citus cilvēkus – tas nav skaisti.
Esmu pamanījusi, ka jūs vairs nedziedat "Schola Cantorum Riga". Kāpēc?
Sen jau nedziedu, divdesmit gadus es tur vairs nedziedu. Iesākumā šis ansamblis bija jauktais ansamblis, un tad ansambļa vadītājam Guntaram Prānim radās tāda ideja, ka viņš to skanējumu acīmredzot gribēja, nezinu, monolītāku, vēsturiski atbilstošāku… Viņš bija nolēmis, ka turpmāk tā būs vīru grupa, un dāmas tika atlaistas, bet tālākais ceļš šim ansamblim gāja tieši kā vīru grupai. Taču man bija tāda sajūta, ka mēs bijām diezgan labi sadziedājušies. Mums bija stipri labs līmenis. Es pat nesen paklausījos dažus mūsu tā laika ierakstus, un, godīgi sakot, es biju izbrīnīts, cik ļoti labi tie skan. Lūk, un man bija sajūta, ka negribas vairs atkal sākt no sākuma. Es labprāt ietu tālāk, tādēļ teicu, okei, es laikam neturpināšu.
Vai jūs turpināt kalpot kā kantors Marijas Magdalēnas baznīcā?
Tur nav tāda oficiāla amata "kantors", bet, ja skatāmies vēsturiski uz lietām, ko tas kantors darīja – dziedāja psalmu, speciālas liturģiskas lietas. To es vēl joprojām daru. Piemēram, Lieldienās, Lielās Sestdienas vakarā, ir milzīgā Lieldienu liturģija, kuras sākumā ir garš, garš dziedājums. To, protams, var dziedāt priesteris, bet es pieņemu, ka tas, ka es piekrītu to nodziedāt, ir zināms atvieglojums cilvēkiem, kam pēc tam jāvada gara liturģija. Tā kā – es daru šīs lietas, kas oficiāli skaitās kantoram, lai gan šāda oficiāla amata tur nav. Tas ir brīvprātīgi. Tikai jāsaka, – jo tālāk, jo mazāk es to daru dažādu iemeslu dēļ. Nu, arī vecums dara savu, balss vairs neskan kā agrāk. Es to apzinos. Negribētos turēties pie šīs lietas līdz pēdējam. Taču tas, ka es visu laiku godīgi kā normāls cilvēks dziedu baznīcas korī – tas man sagādā prieku un to es turpinu darīt.
Ko jums kā komponistam dod šis baznīcā pavadītais laiks?
Iedvesmu, protams. Kaut vai tādēļ, ka tas ir tīri cilvēcīgi, pat nerunājot par tām garīgajām dimensijām, varēt to pusotru stundu tur garīgi atpūsties. Jo mana darbistaba ir man mājās. Kādreiz man tādas nebija, tad bija vēl grūtāk. Tagad es varu iznākt ārā, aiztaisīt durvis un novilkt līniju – tur ir darbs, bet šeit ir dzīve. Lai gan patiesībā tas turpat vien ir. Es ļoti bieži sevi pieķeru, ka esmu nolēmis savu galvu atpūtināt – bet ko tad es te daru pie sava galda sēžot? Tas laiks baznīcā man dod arī to, ka varu sevi atpūtināt no mūzikas rakstīšanas.
Rihard, jūs esat pedagogs un esat minējis, ka jūsu mīļākais pedagogs ir Ādolfs Skulte. Tieši kāpēc tā ir?
Es nezinu, kā tas notika, bet mums ar viņu izveidojās tādas interesantas attiecības, it kā viņš būtu mans vectēvs. Kompozīcijas stundās mēs runājām par ļoti daudz ko, vismazāk – par kompozīciju. (smejas) Varbūt es nedaudz pārspīlēju. Viņš bija ārkārtīgi sirsnīgs. Mums bija ļoti līdzīgs domāšanas veids.
Es patiešām jutos, nevis kā iedams pie bargā profesora Jāzepa Vītola bijušā asistenta uz bargu nodarbību, bet gan kā dodoties pie vectēva parunāties.
Mums bija vēl viena lieta, kas abus ļoti, ļoti saistīja, un tās bija automašīnas. Man visu mūžu ir bijusi vājība uz automašīnām, esmu tās arī diezgan mainījis mūža laikā. Kā esmu stāstījis, tas man acīmredzot nāk no Latgales vecvectēva, kuram ļoti esot patikuši zirgi un viņš tos esot mijis bezmaz katru gadu. Lūk, šī tēma mums bija ļoti tuva. Līdz pat mūža beigām viņš brauca ar veco "Volgu" – to GAZ21, kam briedītis priekšā – viņš to bija dabūjis sešdesmitajos. Tas bija ļoti rets auto, viens no trim Latvijā esošajiem ar automātisku ātrumkārbu.
Jūs pats strādājat par pedagogu Ventspils mūzikas skolā. Agrāk daudzus gadus bijāt Jūrmalas mūzikas skolas skolotājs. Vai tas vairāk tāds komponista iztikšanas jautājums, vai arī jūs kaut ko iegūstat, strādājot par skolotāju?
Nu, teiksim tā – gan, gan. Ar to lielāko procentuālo daļu uz to iegūšanu. Man bija gadījums, kas man apliecināja, cik daudz dod šī domu, sarunu, enerģiju apmaiņa ar skolēniem. Tas bija tieši moments, kad es aizgāju no Jūrmalas mūzikas skolas – pirms astoņiem gadiem – ar domu, ka tagad būšu brīvmākslinieks, rakstīšu mūziku un miers. Neviens jau to neļāva, protams.
Pēc kādiem trim mēnešiem saņēmu zvanu no Ventspils ar tekstu – mēs dzirdējām, ka esat brīvs, vai jūs nevarat? Nu, es piekritu. Tad, kad es atgriezos klasē, ienācu Ventspils Mūzikas vidusskolā un sāku strādāt, man bija tāda, gandrīz zibensveidīga atklāsme – ārprāts, cik ļoti man tā ir pietrūcis visus šos mēnešus! Nākošajā sezonā man būs jau četrdesmitā sezona pedagoga amatā.
Brīnišķīgi. Vai jūs kaut ko esat pārņēmis no Ādolfa Skultes metodēm darbā ar skolēniem?
Tad, kad es strādāju ar kompozīcijas skolēniem, jo es mācu arī teorijas priekšmetus, tad es pieņemu, ka diezgan liela daļa manu darba metožu ir tādas, kādas tās bija Ādolfam Skultem. Tas veids, kādā es skolēnam stāstu par rakstāmo skaņdarbu, ir vairāk pat filozofisks. Protams, ja ir tādas tīri tehniskas rupjas kļūdas, mēs tās labojam, bet es īpaši nejaucos mūzikā.
Tā joma, kurā es jaucos, ir skaņdarba dramaturģija, jo ir ārkārtīgi svarīgi, lai šī dramaturģija ir labi izveidota. Gluži kā lugai ir režisors visu skaisti izveidojis, vai dramaturgs uzrakstījis tā, ka tas paņem klausītāju. Atceros no Ādolfa Skultes tādu sadzīvisku citātu:
"dramaturģijai ir jābūt ļoti labai, ja dramaturģija ir ļoti laba, tad pati mūzika var būt arī drusciņ štruntīga, klausītājam patiks vienalga."
Raidījumā "Saknes debesīs" teicāt, ka cilvēkiem mūsdienās pietrūkst pacietības. Sakiet, lūdzu, kā pacietība iet kopā ar to jūsu vēlmi pēc ātras braukšanas?
Nu, es nekad neesmu teicis, ka ātri. Mans princips braukšanā ir, cik vien tas iespējams, ievērot visus satiksmes noteikumus. Es pat gūstu zināmu baudu no tā. Es nekaunos par to. Tie retie gadījumi, kad, godīgi sakot, es laikam esmu tikai divreiz apturēts par to, ka esmu pārsniedzis ātrumu. Nu, apdzenot automašīnu, piemēram. Bet tā vispār – nē, šī ir tāda lieta, kurā es uzskatu, ka bez pacietības galīgi nemaz nevar. Jūs tomēr braucat ar pāris tonnu smagu metāla klucīti, tas ir vairāk nekā lielgabala lode, piedošanu. Tas ir jāpatur prātā.
Rihard, pēc jūsu jubilejas mēneša, kas martā tiks krāšņi atzīmēts, – kas vēl ir jūsu plānos? Vai jums ir kādi uzmetumi jauniem darbiem?
Nu jā, mani plāni parasti ir vismaz pusotru gadu uz priekšu. Es reti varu atrast kādu robiņu, ja kādam kaut ko steidzīgi vajag šogad. Šogad man ir palaimējies dabūt radošo stipendiju, lai uzrakstītu vienu lielu darbu, no kura es pats mazliet baidos. Proti, tas būs rekviēms. Tas būs domāts lielam korim un orķestrim. Esmu iztēlojies samērā grandiozu darbu, varbūt pat pusotras stundas garu. Pa šiem diviem Ukrainas kara gadiem esmu nonācis pie domas, ka man kaut kādā veidā ir jāizsaka tas, ko es jūtu. Tas var būt veids, kā es varu aizlūgt par tiem nabaga cilvēkiem, kas ir cietuši, gājuši bojā. Tas ir veids, kā es varu kaut kādā garīgā dimensijā sniegt savu atbalstu. Varbūt, ka tas ir smieklīgi, zinot, cik grūti viņiem iet. Bet kā komponistam man arī kaut kas ir jādara.
Jāsaka, es to neizturēju jau no paša sākuma, un kara desmitajā dienā, proti, 2022. gada 4. martā es uzrakstīju Tēvreizi ukraiņu valodā, kura nu jau ir šur tur dziedāta. Tieši pēc diviem mēnešiem maijā viņa tika atskaņota arī pašā Ukrainā. To dziedāja viens no labākajiem ukraiņu pareizticīgo koriem, par ko man bija ārkārtīgs prieks, jo viņi nodziedāja tieši tā, kā es biju to iztēlojies, kā es biju to vēlējies, kā biju centies rakstīt. Tiesa, ar saviem akordiem, bet mazliet tā kā pareizticīgo manierē, un tas izskanēja tā dziļi, spēcīgi. Tas mani pašu aizskāra.
Jā, šī gada lielais darbs būs šis rekviēms, kas ir bīstami, jo parasti komponistiem tas ir pēdējais skaņdarbs.
Ne vienmēr, ne vienmēr.
Tas ir tāpat kā 9. simfonija. Ļoti daudz komponistu, arī mans skolotājs Ādolfs Skulte, starp citu, kuram devītā arī bija pēdējā. Desmito viņš bija iesācis, bet nu tur bija tik maz, ar to nevarēja rīkoties tā, kā savā laikā mans otrs pedagogs Juris Karlsons rīkojās ar viņu profesora Jāņa Ivanova 21. simfoniju, kur bija uzrakstīts pietiekami daudz, lai to varētu pabeigt.
