Viņu sadarbībā ir kaut kas liktenīgs. Gaspārs Klauss dzimis Francijā, karstā 1983. gada vasaras dienā un kļuvis pazīstams ar savu muzikālo zinātkāri un atvērtību eksperimentiem, ko izspēlē uz sava čella, bet Kaspers Klausens dzimis Dānijā, aukstā 1982. gada ziemas naktī un galvenokārt nodarbojas ar mūziku apvienības "Efterklang" sastāvā.
Pirmais iemesls, kas mudināja abus mūziķus sadarboties, protams, ir viņu vārdi, kas līdzinās viens otram tiktāl, ka prātam dabiski rodas kārdinājums viņus sajaukt. Abu kopīgais draugs, režisors Vincents Mūns bija tas, kurš abus iedrošināja uzsākt kādu kopprojektu. Likteņa kopā savesti, Klauss un Klausens 2015. gada februārī devās uz Portugāli, lai ierakstītu albumu "Claus & Clausen". Rezultāts bija ārkārtīgi noslēpumains muzikāls vēstījums, atrauts no mūsu laika un ārpus jebkura konkrēta mūzikas žanra.
Abi mūziķi atkal ir satikušies – šoreiz festivālā "Čello Cēsis". Uzsākuši muzikālos meklējumus un kopradi Latvijā, festivāla atklāšanā Gaspārs un Kaspers klausītājiem dāvās iespēju piedzīvot pavisam unikālas programmas pirmatskaņojumu!
Ieva Zeidmane: Sveicinu jūs šeit, Latvijas Radio studijā. Kaspers jau pērnvasar viesojies Latvijā kopā ar savu grupu "Efterklang", tagad atkal būsiet Cēsīs!
Kaspers Klausens: Šoreiz būšu mazliet ilgāk. Pagājušajā reizē tā bija tikai viena diena, šoreiz būsim te līdz pat sestdienai.
Un Gaspār, jūs pirmoreiz esat Latvijā?
Gaspārs Klauss: Jā, šī ir pirmā reize vispār Baltijas reģionā.
Jūsu pirmais kopdarbs bija 2015. gadā, kad ierakstījāt albumu "Klauss un Klausens". Kā satikāties un kā sākāt muzicēt kopā?
Gaspārs Klauss: Kuru stāstu stāstīsim?
Ir vairāki?
Gaspārs Klauss: Jā, ir.
Tad katrs vienu.
Gaspārs Klauss: Patiesībā mēs pat uzrakstījām stāstu par to, kā iepazināmies, un tas ir albumā. Tā ir neliela pasaka, jo mums ir tik līdzīgi vārdi – viņu sauc Kaspers, es esmu Gaspārs, viņam uzvārds Klausens, es esmu Klauss. Abi nodarbojamies ar mūziku, esam vienā vecumā.
Kaspers Klausens: Tu esi vasaras bērns, es – ziemas bērns.
Gaspārs Klauss: Tu darbojies naktī – esi kā vampīrs.
Kaspers Klausens: Man patīk būt nomodā vēlu. Bet Gaspāram patīk agri celties.
Gaspārs Klauss: Mēs to visu atklājām, jo devāmies turnejās ar mūsu tā brīža projektiem. Bet mums ir kopīgs ļoti, ļoti labs draugs Vincents Mūns – viņš veido filmas. Viņš smējās, ka viņam esot divi draugi ar līdzīgiem vārdiem un mums ESOT jāsatiekas. Tā nu mēs 2015. gadā satikāmies Lisabonā, kopā nebijām nospēlējuši nevienu pašu mūzikas skaņu, bet radījām nakts albumu. Nākamajam jābūt dienas albumam!
Kaspers Klausens: Jā, mums vajadzētu vairāk strādāt dienas laikā! Bet tas bija nakts darbs – pirmais albums, ko radīju, pārcēlies uz Lisabonu. Gaspārs tur ieradās 2015. gadā, tūlīt pēc tam, kad es biju pārcēlies tur uz dzīvi. Kādam manam draugam bija ierakstu studija, kuru varējām izmantot.
Nekad agrāk ne ar vienu citu tā nebijām darījuši – pati pirmā reize, kad muzicējām kopā, arī bija ieraksta nakts.
Gaspārs Klauss: Jā, pirmo reizi muzicējām kopā ar ieslēgtu ieraksta pogu! Tas bija kādā pamestā ēkā, kas reiz piederējusi karaliskajai ģimenei. Nams gadiem ilgi stāvējis tukšs, mēs bijām augšstāvā, viss tur bija nekārtīgs un nolaists, iztīrīta bija tikai tā viena telpa ar lieliem logiem un skatu uz upi. Tas bija kaut kas maģisks.
Bija arī spoki?
Gaspārs Klauss: O, jā, spoki vienmēr ir ar mums. Mēs taču esam Gaspārs un Kaspers – zināt to mazo, jauko spociņu Kasperu?! Mēs tieši šurpbraucot mašīnā runājām, ka katrs savā dzīvē esam ierakstījuši visai daudz albumu kopā ar dažādiem mūziķiem.
Kaspers Klausens: Un tev ir arī sava ierakstu izdevniecība!
Gaspārs Klauss: Jā, esmu arī ierakstu producents. Un šis albums ir vienīgais, ko klausos mājās, pats sava prieka pēc. Tas albums man šķiet ļoti īpašs.
Kaspers Klausens: Man ir līdzīgi. Ierakstu studijās esmu pavadījis daudz laika, lai radītu mūziku, lai to ieskaņotu. Bet šo albumu mēs kopā izveidojām ļoti īsā laika posmā. Un es joprojām šo albumu klausos un izbaudu tā, it kā tas būtu kāda cita mūziķa veikums. Tā negadās bieži.
Abi šo albumu izbaudāt – vai tas nozīmē, ka jums abiem ir daudz kopīga mūzikā?
Kaspers Klausens: Gaspāru varu tikai apbrīnot. Kā viņš spēlē čellu – tas ir īpaši. Reizēm tā gadās – tu dzirdi kādu mūziķi un nav vairs pat svarīgi, ko viņš spēlē. Svarīgs ir tikai tonis un skaņa. Tās izvēles, ko Gaspārs izdara, spēlēdams, mani ļoti tieši uzrunā. Pirms tam nebiju sadarbojies ne ar vienu čellistu, bet ar Gaspāru mums uzreiz saskanēja. Mana balss ir baritons, kas ļoti labi sader ar čellu, reģistrs ir līdzīgs, valoda līdzīga, varam nokāpt zemāk līdz basa līmenim, bet arī brīžiem pacelties augstāk. Gapāra spēlei raksturīgi virstoņi, viņš izmanto ne tikai tradicionālās čella skaņas, bet arī dažādus efektus, dažus rada ar lociņu. Gaspāra tonis mani uzrunāja jau pašā pirmajā reizē, kad to dzirdēju, klausījos kādus Gaspāra agrīnos ierakstus.
Gaspārs Klauss: Improvizāciju, jā, tas bija sen. Bet abi kopā patiesībā esam ieskaņojuši divus albumus. Pirmais ir tas, par kuru jau runājām, bet otrs ir koncertieraksts, kas tapis pirms dažiem gadiem Parīzē. Koncertu ieskaņojām un pēc tam rediģējām tikai pavisam nedaudz. Tur ir trīs apjomīgas dziesmas: dziļš, salds un garš – tādi smieklīgi nosaukumi. Atceros: pirms šī koncerta mums nebija neviena mēģinājuma. Mums jau bija bijuši daži koncerti, kuros centāmies atkārtot darbus no mūsu pirmā ieraksta, tāpēc nolēmām: neko vairs neatkārtosimies, vienkārši ļausimies un muzicēsim dotajā mirklī.
Ir lieliski sastapt kādu, ar kuru kopā nebaidies 400 klausītāju priekšā lēkt iekšā nezināmajā, būt spontāns.
Kasperam piemīt ļoti dziļa spēja klausīties, tas ir īpašs talants. Muzicējot mēs tik bieži kādu frāzi sākam reizē, beidzam reizē, rodas kāds kopīgs pagrieziens un viss šķiet tik viegli un pašsaprotami! Radīt mūziku ar tādu viegluma sajūtu – tas ir kas īpašs.
Kaspers Klausens: Tā ir kā valoda, kas šķita pazīstama jau pirmajā reizē, kad spēlējām kopā. Tā ir tāda vēlme būt atvērtam. Es pieņemu to, ko dara Gaspārs, un viņš pieņem to, ko daru es. Un kas rodas, kad abi kaut ko darām vienlaicīgi, atbildot otram. Mūzika ir maģiska, reizēm šķiet, ka runājam vienā valodā, kaut nav vārdu, tu nevari neko aprakstīt. Bet, kad esi tajā iekšā, sajūta ir ļoti plūstoša.
Gaspārs Klauss: Runājot par valodām: Kaspers ir dānis, es esmu francūzis, bet tikāmies mēs Lisabonā. Kaspars gan dzied arī ar vārdiem, bet viņš arī daudz improvizē, vārdi viņam ir tikai kā materiāls, tāpat kā man čells kļūst par materiālu skaņas radīšanai. Vārdiem viņam ne vienmēr veido teikumus, vai sarunu tādā formā, kā mums šobrīd. Vārdi ir tikai atbalsts mūzikai. Un bieži vien mēs kāpjam uz kuģa, nezinot, kurp dosimies. Bet esam zinātkāri un atvērti ieraudzīt tās ainavas, ko sniedz mūsu satikšanās mūzikā. Kādu brīdi nebijām strādājuši kopā, tāpēc tagad esam priecīgi atkal sadarboties.
Tātad vārdi un teksts ir daļa no improvizācijas procesa?
Kaspers Klausens: Jā, tādā veidā dziesmu tekstus esmu radījis jau kopš padsmitnieka gadiem, kad sāku rakstīt dziesmas. Pirms sāku dziedāt, reti kad pierakstu tekstus, jo man patīk improvizācija, tas dzīvais process. Tad vārdi gluži neapzināti paši nāk ārā, reizēm tie ir angliski, reizēm dāņu valodā. Vienmēr esmu mazliet apskaudis instrumentālistus, jo dziedāšanā vienmēr ir tā robeža, jo balss ir daļa no mūsu valodas un tā prasās būt saprotama. Bet man dziedot reizēm vajag tikai vārdu, vai kādu teikumu, kas ir tikai kā līdzeklis skaņas radīšanai.
Man patīk palaist balsi brīvi, īpaši nedomājot par vārdu nozīmi.
Jo parasti jau arī zemapziņa piespēlē kaut ko, kas izriet no tā brīža sajūtām, varbūt todien esmu kaut ko pierakstījis, varbūt noskatījies filmu vai klausījies mūziku un kaut kas no tā izpaužas dziedot.
Vai mēdzat uz skatuves ņemt arī kādus sadzīves priekšmetus, objektus, ko izmantot skaņas radīšanai?
Kaspers Klausens: Koncertos līdz šim neesam. Bet ar Vincentu Mūnu mums bija viena ierakstu sesija Parīzē – studijā bija dažādas lietas un priekšmeti – ieraksts sākas ar to, ka eju pa telpu, ņemu priekšmetus un ar to palīdzību radu skaņas. Man patika. Vincentam Mūnam vienmēr ir interesantas idejas. Bet mēs ar Gaspāru pagaidām esam radījuši tikai balss un čella satikšanos. Taču dzīve ir pārāk īsa, tāpēc jāizmēģina arī citas lietas.
Gaspārs Klauss: Mums ir līdzi arī ierakstu tehnika, tāpēc koncertā, mēs, iespējams, apspēlēsim arī skaņas, ko esam ierakstījuši koncertzāles apkārtnē. Varbūt tās izmantosim, varbūt arī ne – tad jau redzēs.
Vai esat muzicējuši arī ārpus koncertzālēm, kādās neparastās vietās?
Kaspers Klausens: Līdz šim esam muzicējuši jaukās vietās – zālēs un baznīcās, bet manuprāt, tas, ko darām ir pielāgojams jebkurai videi. Labprāt kopā ar Gaspāru muzicētu meža vidū, naktī. Čells ir akustiskais instruments, to var spēlēt jebkur, un ar balsi ir tāpat.
Gaspārs Klauss: Esam muzicējuši daudzās neprastās vietās, tu, piemēram, ar grupu "Efterklang" esi muzicējis bunkuros un jocīgās vietās.
Kaspers Klausens: Jā, mēs ierakstījām albumu Špicbergenā, senās krievu ogļu raktuvēs ar nosaukumu "Piramīda". Mēs tur vācām skaņas, tās ierakstījām un izmantojām. Tur bija vistālāk ziemeļos esošās klavieres, ļoti atskaņojies instruments. Mums ir ļoti veicies, jo varam muzicēt tik dažādās vietās, koncertzālēs, baznīcās vai pat netīros nakts klubos. Pēdējā vieta, kurā muzicēju kopā ar grupu "Efterklang", bija "Makedonium" priekšā Ziemeļmaķedonijā. Tas ir brīvības piemineklis, kura priekšā mēs ar vairākiem vietējiem mūziķiem spēlējām koncertu, tikāmies arī ar prezidentu un tas bija ļoti īpaši. Dažādām vietām piemīt atšķirīgas noskaņas.
Mums Latvijā ir skaisti meži – varat doties un muzicēt!
Kaspers Klausens: Ja spējat sarīkot koncertu mežā, zvaniet mums!
Gaspārs Klauss: Mežs izklausās labi! Jo katrai vietai piemīt atšķirīga skaņas kvalitāte. Kopā ar savu tēvu esmu spēlējis ļoti augstu kalnos, mēs gan tur vairākus klausītājus zaudējām… Un koncerta vidū atlidoja helikopters, lai glābtu vienu no klausītājiem, kam bija infarkts. Bet tagad viss labi. Mēs bijām ļoti augstu kalnos, vairāk nekā 2000 metru augstumā, kādā slēpošanas trasē Francijā.
Bet esmu spēlējis arī pilnīgi kails Ziemassvētku tirdziņā Berlīnē.
Nebija auksti?
Gaspārs Klauss: Nē, jo tas bija duets ar masieri – viņš mani masēja, kamēr es spēlēju. Un tur bija arī sauna, kurā es 15 minūtes karsējos, pēc tam gāju ārā, dienas vidū, tirdziņā. Tvaiks burtiski kūpēja, lai gan biju pliks, čells labi piesedz svarīgākās ķermeņa daļas.
Ir cilvēki, kam svarīgāks ir process, un ir tādi, kurus interesē rezultāts. Kas jums, skaņu radot, ir svarīgāks – process vai rezultāts?
Gaspārs Klauss: Procesa laikā man vienmēr ir grūti. Piemēram, kad radu mūziku filmām. Tikko vienu darbu pabeidzu un pēc trīs mēnešus ilgām ciešanām beidzot esmu laimīgs. Rakstīt man ir grūti, esmu lēns, reizēm mazliet slinks, neesmu pārliecināts. Laiks skrien ātri. Man gribētos, lai ir vieglāk, bet nav. Tagad esmu pabeidzis un priecājos. Ne ja par to, ka esmu pabeidzis, bet tiešām esmu apmierināts ar rezultātu. Līdz pat šim brīdim nebiju pārliecināts, ka daru labu darbu, bet nu – to atskaņojot, dzirdu, ka ir labi. Ar koncertiem ir līdzīgi. Mēģinājumi man nepatīk, man negribas tajos sevi tērēt, jo parasti spēlēju ar milzīgu enerģiju. Koncerts – tas ir īpašs prāta stāvoklis, ko nevar radīt mēģinājumos. Tāpēc mēģinājumi domāti vien tam, lai uzbūvētu pienācīgu pamatu tam, kas notiks koncertā, klausītāju priekšā. Varu droši teikt, ka man svarīgs rezultāts.
Kaspers Klausens: Ar mani ir tieši pretēji. Rezultāts man nepatīk, bet procesu izbaudu. Protams tas rezultāts nāk ar duālām sajūtām, jo ir jau patīkami lietu novest līdz galam. Visi zina, ja veido kādu darbu, tad brīdis, kad redzi un vari novērtēt paveikto, ir ārkārtīgi patīkams. Bet šobrīd, piemēram, mēs ar "Efterklang" veidojam albumu – man jāpabeidz dziesmu teksti un vokālās partijas, bet man patīk pakavēties procesā, eksperimentēt, ko mēs varētu darīt citādāk. Grupai "Efterklang" reizēm vajag gadus, lai radītu albumu. Man patīk studijā izmēģināt dažādus efektus, atkal un atkal rakstīt balss partijas, vienu posmu pastiept garāku, citu pamēģināt veidot īsāku. Man patīk process, patīk tas stāvoklis, kad visas iespējas vēl ir atvērtas, varu darīt tā vai citādāk. Tad gan reizēm nespēju izlemt – kurš variants labāks. Varēšu no tevis pamācīties!
Gaspārs Klauss: Atceros, kad rakstījām albumu – ir taču jāpieņem lēmumi. Mēs albumu ieskaņojām četrās dienās! Ja būtu sekojuši tavam tempam – tas būtu prasījis četrus gadus!
Kaspers Klausens: Man šķiet, ka albums nekad nevar būt pilnībā pabeigts. Katru reizi kad dziedu dziesmu, pat ja tā ir 10 gadus sena, es pārveidoju vārdus. Man ir grūti radīt noslēgumu, bet man patīk process. Tāpēc mūsu sadarbībā, ierakstu veidojot, Gaspārs ir tas, kurš pasaka stop.
Gaspārs Klauss: Man nereti gadās situācijas, kad šķiet, viss, gatavs, ir labi. Bet citi saka – pamēģināsim vēlreiz. Un beigās viņiem izrādās taisnība, jo mēs nonākam pie rezultāta, kādu es pat nebiju iedomājies.
Kaspers Klausens: Bet mūzikā bieži svarīgs ir mirklis. Kāda emocija tajā konkrētajā brīdī. Reizēm ieraksta procesā tu sajūti to klikšķi – kaut kas maģisks ir noticis, bet otrreiz tam vairs nevari pieskarties.
Gaspārs Klauss: Es to jūtu uz skatuves. Savukārt, albumu radot, jūtos vairāk kā vizuālās mākslas pārstāvis, varbūt skulptors. Vai piemēram, mūsu ideja it kā ir uz ekrāna. Ekrāns mainās līdzi mūzikai. Bet koncerts notiek reālā laikā, klausītāju klātbūtnē. Ir sākums, ir beigas. Un ir tik fascinējoši to piedzīvot kopā ar dažādiem cilvēkiem. Es, piemēram, spēlēju kopā ar savu tēvu. Viņš ir ģitārists, viņam ir pavisam cita pieeja darbam. Ar procesu arī viņam ir grūtības, taču darbā viņš iegulda visu savu laiku un enerģiju. No rīta pamostas, pievēršas darbam, spēlē ģitāru, (atšķirībā no manis) daudz vingrinās, un nekad nav apmierināts ar rezultātu. Viņam šobrīd ir 85 gadi, viņš joprojām ir ļoti aktīvs un enerģisks, joprojām neapturams.
Tātad čellu spēlēt vairs nevingrināties?
Gaspārs Klauss: Nē bet es daudz spēlēju, jo man ir daudz koncertu.
Nekādu gammu?
Gaspārs Klauss: Nē, bet es tiešām spēlēju daudz, man neatliek laika gammām. Es braucu vilcienā, no koncerta uz koncertu. Pat nenodarbojos ar sportu, manā dzīvē vispār nav nekādas regularitātes. Patiesībā šo aspektu man vajadzētu mainīt.
Tiešām jūtu, ka vajadzētu atgriezties pie gammām un čella spēles tehnikas.
Kaspers Klausens: Arī tīri psiholoģiski tāda ikdienas rutīna ir svarīga. Pat, ja vingrinājumiem atvēli tikai pusstundu dienā, tā tomēr ir regulāra darbība, tu velti laiku savam instrumentam.
Gaspārs Klauss: Tu pats velti laiku vingrinājumiem?
Kaspers Klausens: Manā dzīvē arī ir daudz koncertu, nepārtraukti pārbraucieni no vienas koncertvietas uz otru, tāpēc arī man dažkārt pietrūkst ikdienas dzīves, ikdienišķas rutīnas. Taču, kad dzīvoju Berlīnē, gāju uz vokālajām nodarbībām pie kādas argentīniešu pasniedzējas, viņa bija lieliska. Uz klavierēm viņai stāvēja vudū lelles. Daudz strādājām ar dažādiem elpošanas vingrinājumiem. Ne tik daudz dziedāju kā mācījos saprast, no kurienes nāk balss, kā to atvērt, kā tu elpo, kā tas ietekmē dziedāšanu, kuras ķermeņa daļas tu izmanto, lai radītu tādas vai citādas skaņas. Gribētu vēl mācīties, bet pašlaik to nedaru. Es gan teju vai ik dienu mazliet paspēlēju ģitāru, taču tā īsti vingrinājies neesmu jau vairākus gadus.
Saku jums paldies – lai piektdienas vakarā Cēsīs izdodas interesantas improvizācijas, lai iedvesmo daba un apkārtne!
