Zigfrīds Muktupāvels: Es pieļauju, ka pandēmija nogrāva plānus toreiz. Vai tādi bija, kad oficiāli svinējāt 30 gadus?
Juris Kaukulis: Jā, plāni bija, bet bija jātaisa pauzīte. Tagad ir pienācis brīdis, kad šie svētki ir jānosvin, jo svētki ir jāsvin.
Zigfrīds Muktupāvels: Divi gadi ir starpība, tagad būtu 32 gadi.
Juris Kaukulis: Jā, 32. Ko es uzskatu par dzimšanas datumu, ir pirmais koncerts Mālpilī 1991. gada 23. aprīlī.
Zigfrīds Muktupāvels: Vai atceries, kā publika toreiz reaģēja?
Juris Kaukulis: Es atceros no pirmā brīža, kā tas notika un kāpēc grupa, un kāpēc tāds nosaukums. Es biju tikko atgriezies no dienesta, man bija iepriekš bijusi grupa un bija jātaisa grupa. Tas bija pats svarīgākais, viss pārējais bija mazsvarīgs, piemēram, turpināt mācības. Grūti pateikt, kas bija pirmais – dziesma "Vilks" vai grupa "Dzelzs vilks", bet abas laikam diezgan reizē. Mēs joprojām šad tad spēlējam pašu pirmo grupas dziesmu ar nosaukumu "Vilks". [..] Sākumā, protams, "Dzelzs vilks" bija tāds spurains un nezin uz ko skatījās, bet laika gaitā pieauga zobu, nagu garums un mēs esam diezgan tālu aizskrāpējušies.
Sākums bija vienkāršs – gribējās grupu, kurā varēs kliegt, skaļi spēlēt ģitāru un dziedāt tekstus, kurus klausoties cilvēkiem liksies, ka šo gan nevajadzēja dziedāt.
Zigfrīds Muktupāvels: Kaspar, ik pa brīdim mēs novērojam, ka tava mīlestība ir pret pavisam citu mūzikas žanru.
Kaspars Tobis: Tur sanāca labs sakausējums. Es ar Juri iepazinos 90. gadu vidū, kad sākām braukt uz Vāciju spēlēt uz ielām un, braucot mašīnā, muzikālās gaumes pamazām izkristalizējās, jo visi lika vienu un to pašu kaseti, ko katrs paņēmis līdzi. Tā "Kraftwerk" atmosfēra, kas valdīja, neizslēdza domu, ka es varētu pamēģināt pieslēgties jaunā skanējumā.
Juris Kaukulis: Grupai nav slikti laiku pa laikam mainīt ādu. Sajūtas ir apstājušās, un vajag kaut kādā veidā sevi katapultēt nākamajā dzīvē. Liekas, ka cilvēks dzīvo vienu dzīvi, bet nejūti, ka laika gaitā tomēr mainies. Bija nepieciešamība veikt kādas izmaiņas, jo "Dzelzs vilks" kā tāda substance kliedza pēc pārmaiņām. Tad pievienojās Kaspars, kuru biju iepazinis Vācijā. [..] "Vilks" vienmēr ir rokmūzika ar skaļām bungām, bet tā Kaspara melodija un sapņi par digitālajām un analogajām pasaulēm, tā ieplūda mūsu skarbajā vidē.
Zigfrīds Muktupāvels: Kā veidojās tas, kādā žanrā konkrētā dziesma būs?
Juris Kaukulis: Mums iet visādi. Pārsvarā vienmēr pirmais dzimst ģitāras riffs ar kaut kādu tekstu, par teksta skrandu es to nosauktu, kas ir iesākums vai piedziedājums. Tad kaut kādā veidā piedzimst pārējā dziesma un mēģinājumu procesā tas uzaug par kopdarbu. Beigu beigās tas ir "Dzelzs vilks".
Zigfrīds Muktupāvels: Rokmūzikas galvenā būtība ir protests, protests pret jebko. Jūs bijāt vieni no pirmajiem, kuri pandēmijas laikā rīkoja autokoncertu un tad es sapratu, ka rokmūzikas ir spējīga izsist caurumu pat jebkurā mūrī, pat tādā kā pandēmija. Jums vienmēr ir bijis tāds kā zemapziņas uzdevums, ka mēs noteikti izdarīsim kaut ko tādu, ko nedrīkst? Grūti vienmēr ir atrast tos tematus un daudzi neatrod to pret ko protestēt, par ko cīnīties.
Juris Kaukulis: Tas bija sarežģīts process un periods, kā noslēgties, kur būt. Cilvēki bija pa gabalu mašīnās, tas bija dīvaini, bet mēs tāpat sajutām viņu klātbūtni.
"Dzelzs vilks" koncerts – tas nav tikai koncerts, tā ir enerģijas apmaiņa ar klausītājiem, un tur rodas tas spēks.
Zigfrīds Muktupāvels: Grupas dalībnieku individuālās aktivitātes, – tas kaut ko dod, tas kaut ko liecina par grupu? Vai tie ir kādi nepiepildītie sapņi?
Kaspars Tobis: Tas ir raksturīgi pasaules mūzikas vēsturē ļoti daudzām grupām, kurām ir blakus projekti. Tā kā es no 90. gadu beigām strādāju arī studijā, tad man vienmēr bija jābūt gan sesiju mūziķim, gan jāiesaistās projektos. [..] No pusaudžu gadiem es domāju, ka jā, es būšu tāds studijas cilvēks, kuru neviens nepazīst, bet kurš visu laiku kaut ko taisa un raksta, bet nu kāda jēga kaut ko taisīt un rakstīt, ja tevi neviens nepazīst, neviens nedzird.
Zigfrīds Muktupāvels: Bet tad, kad tu uztaisi viens, vai tev nav šī doma, ka pietiek ar to "Vilku", ka šis tomēr ir īstais aicinājums, ko gribu piepildīt?
Kaspars Tobis: Tas viens otru neizslēdz. "Vilks" ir tāda lidmašīna augšā, mana [mūzika] ir tāds helikopters, mazliet zemāk, bet reizēm tā ļoti stabili.
Zigfrīds Muktupāvels: Juri, tu arī uzstājies viens pats, bez neviena palīga.
Juris Kaukulis: Tu minēji, ka bija pandēmija un bija tie izaicinājumi, ka producents saka, – Juri, mums ir 25 cilvēki, bet drīkst spēlēt tikai viens, ko mēs darām? Es domāju, kā es tur viens vienkārši ar ģitāru iešu, nu nē. Tad man bija divas nedēļas sagatavošanās, es izdomāju, kā es visu ko varētu darīt. Mājās sāku eksperimentēt, un tas izauga par ļoti interesantu, man priecīgu sajūtu, jo pēkšņi atklāju, ka varu vēl rakstīt dziesmas, kuras var spēlēt viens, var spēlēt daudzi. Es spēlēju arī kopā ar flautisti Lieni Dobičinu, meita Rūta pievienojās ar flautu uz kādu koncertu, bet pamatā es esmu viens. Kas man ļoti patika, ka šajos koncertos varu izrunāties ar publiku, izstāstīt gan par dziesmām, gan par neticamiem vai ticamiem gadījumiem, sadziedāties kopā. Spēlēšanai grupā ir citi noteikumi, visu laiku tomēr ir tas draivs un tu nevari atlaist. [..] Tomēr "Vilks" ir pamats, un tā ir mana identitāte.
Zigfrīds Muktupāvels: Arī tautas mūzika ir ļoti nozīmīgs spēlētājs "Vilku" vēsturē, bet tas ir diezgan grūti savā žanrā iesaistīt tautas mūziku, jums tas ir izdevies.
Juris Kaukulis: Tas ir tāds negaidīts izaicinājums, kas nāca no Ivetas Mielavas. Mēs nebūtu tam nemaz pieskārušies, mēs bijām tikko izdevuši pirmo albumu "Manās mājās sieviešu nav" viņas izdevniecībā. Iveta uz karstām oglēm teica, ka mēs varētu ar tautas tekstiem dziedāt tautas dziesmas. Man no sākuma likās, ka īsti nebūs. Un tad mums bija sadarbība ar Olgu Žitluhinu, es spēlēju mandolīnu, Kaspars spēlēja akordeonu veselu izrādi. Atbraucām mājās un teicām Ivetai, ka nebūs tās melodijas, bet teksti gan būs. [..] Tā tas turpinājās, un beigu beigās bija skaidrs, ka "Dzelzs vilks" un "Jauno Jāņu orķestris" kopā vairs iet nevar, jo cilvēkiem sāka jukt. Tad gan nosaukumi mainījās, gan dalībnieki mainījās, tagad tās jau ir patstāvīgas substances – "Jauno Jāņu orķestris" un "Dzelzs vilks".
Zigfrīds Muktupāvels: Nav šaubu, ka jūsu mūzika izpilda augstāko tās jēgu – aizrauj klausītāju. Vai jums pašiem ir kāds formulējums, kur slēpjas mūzika? Par to jūs ikdienā domājat?
Kaspars Tobis: Nesen vienā intervijā man jautāja, kādu mūziku es klausos – roku vai elektroniku? Es teicu, ka nav jau svarīgi tas, galvenais, lai ir tas piektais elements. Tas noslēpums, kas liek starp visiem pēkšņi ieraudzīt, ka tur kaut kas bija. Ja mums izdodas to momentu sasniegt, tad ir vērts. Un izskatās, ka tas notiek.
Juris Kaukulis: Man atkal ir tā, – tā kā esmu tas, kurš dzied un tos tekstus vēsta publikai, tad, ja teksts ir tāds, ko es ārkārtīgi gribu nodziedāt, tad intonācijai ir jau otršķirīga nozīme, jo es to stāstu kā stāstu. Man vienmēr ir bijis svarīgs teksts, ko es dziedu. Tāpēc vecās dziesmas bieži nedziedu, jo liekas, ka vairs tādu stāstu negribu stāstīt.
