Atspere

Visu laiku pārsteigumi. Sirsnīga saruna ar ģitāristu un komponistu Matīsu Čudaru

Atspere

Režisore Marta Elīna Martinsone: Vēsturiskajam kino ir savi noteikumi

Diriģents Andris Veismanis: Mums jānovērtē savi mākslinieki

Mums jānovērtē savi mākslinieki. Saruna ar diriģentu Andri Veismani

20. janvārī Mežaparka estrādes Kokaru zālē pirmo reizi tiks pasniegta Kormūzikas balva – tas ir jauns apbalvojums, kura mērķis ir izcelt izcilākos sasniegumus kormūzikas nozarē, jaunradē, kā arī pedagoģiskajā darbā. "Dziesmu svētku tradīcijas uzrāda, ka mums šāda balva ir nepieciešama – mums jānovērtē savi mākslinieki," Latvijas Radio 3 "Klasika" raidījumā "Atspere" teic diriģents Andris Veismanis, kurš strādā balvas žūrijā un kuram arī citādi gads iesācies intensīvi – uz Baltā nama skatuves atgriežas viņa diriģētā "Putnu opera", savukārt viņa vadītais koris "Ave Sol" gadu aizvadīs 55. jubilejas zīmē.

Liene Jakovļeva: Gada sākums tev ļoti intensīvs. Uz skatuves atgriezusies "Putnu opera", un ar putniem, zvēriem un cilvēkiem šajā iestudējumā tu satiecies ne jau pirmo reizi. Vai "Putnu operā" radušies jauni akcenti? 

Andris Veismanis: Jauni akcenti neapšaubāmi ir, jo ir jauni solisti. Vecā solistu paaudze droši vien jau auklē mazbērnus. (smejas

Vai arī iejutušies citās lomās! 

Jā, arī citās lomās. Prieks, ka opera atgriezusies, jo tā ir ļoti spilgta, pateicoties skatuviskajam risinājumam un mūzikai, kas ir ļoti labi uzrakstīta tieši bērnu auditorijai.

Iespējams, šis darbs ir viens no labākajiem pasaulē, jo zinu daudzas bērnu operas, kas rakstītas ārzemēs, un šī, pēc manām domām, ir viena no labākajām.

Notikušas jau pirmās atjaunotā iestudējuma izrādes. Vai bērni ir tādi paši kā pirms gadiem desmit?

Tas dīvainākais, ka – jā! Pirmizrādē pirmā cēliena beigās, kurās uzstājas ļaunais Dorntons, vairāki bērni sāka aizgūtnēm raudāt un vecāki viņus nesa ārā no zāles… Bet ir ļoti iespaidīgi, arī es jūtu to sačukstēšanos un intrigu, kas valda zālē. Un galu galā arī stāvovācijas pirmizrādē liecināja par to, ka ne tikai bērniem, bet arī vecākiem patika šī izrāde.

Tavs students Mūzikas akadēmijā Artūrs Švarcbahs tikko saņēmis Mūzikas akadēmijas Gada balvu. Arī tev kā pedagogam tas ir novērtējums, kas sniedz gandarījumu.

Tas neapšaubāmi ir novērtējums, tomēr domāju, ka arī paši studenti ir pašpietiekami – to redzam pēc Kristas Auderes panākumiem un arī iepriekšējiem maniem studentiem, kas ir šo balvu dabūjuši, ieskaitot Anastasiju Kildišu. Viņi paši jau ir ļoti spēcīgas personības ar ļoti labām iespējām nākotnē kļūt par māksliniekiem. (..)

Arī Aivis Greters savā ziņā ir tavs skolnieks, tāpat Ainārs Rubiķis un Jurģis Cābulis – te varētu saukt un saukt. Vai vari teikt, ka tā ir arī pārmantojamība? Vai viņi visi savā ziņā ir arī Imanta Kokara mazbērni vai nu jau mazmazbērni? Jo kaut kas tevī taču ir no visiem taviem skolotājiem?

Tas ir tas uz pleciem sēdēšanas princips, kas iesniedzas tālākā pagātnē. (..) Iespējams, ka pedagogi kādā brīdī aizsākas no nekā, viņiem nav bijis, uz kā balstīties. Jo visiem nosauktajiem mūziķiem, kas tagad jau slaveni ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās, ir citi pedagogi – tā ir simbioze. Bet ir impulss, ko dodu es. Aivis vēl nesen man zvanīja par Mocarta interpretāciju, viņam bija ļoti svarīgi izrunāties – es pat braucu uz Saulkrastiem un runājām diezgan ilgu laiku. 

Saprotu, ka viņam būs arī debija operā, pie "Dona Žuana" diriģenta pults.

Viņš arī bija asistents, kad veidojām pēdējo pirmizrādi.

Tieši tāpat kā Artūrs Švarcbahs ir tavs asistents "Putnu operā". 

Jā, paņēmu, vienkārši man nebija variantu.

Nevaru sadalīties, mans avatārs nevar vienlaikus atrasties dažādās vietās... 

Un cik simboliski! Ja nu mēs ticam vēsturei, tad 1969. gada 15. janvārī bija pirmais kamerkora "Ave Sol" mēģinājums. Tātad ir sācies kora 55. jubilejas gads. Tu tajā savulaik esi bijis dziedātājs. Un tad – pārmantojamība.

Imants bija interesanta personība. Viņš bija koncentrēts uz sevi, tāpēc studenti viņam nebija kā pašapliecināšanās. Protams, viņš ņēma pašus labākos, kuri kaut ko jau bija sasnieguši pirms Mūzikas akadēmijas, bet tajā pašā laikā viņš bija lepns par savu studentu veikumu, ko izlasīju Laimas Muktupāvelas grāmatā. Kopā ar brāli Gido viņi ļoti daudz ko apsprieda, viņiem bija viedoklis par studentu raksturiem, viņu spējām kaut ko darīt vai nedarīt. Visi, kas pie Imanta mācījušies, zina, ka viņš bija ļoti stingrs. Viņš esot bijis ļoti stingrs arī pret saviem dēliem, īpaši pret Uldi. Cik saprotu pēc stāstītā – stingrs prasību ziņā: nekādas atlaides, nekādas vieglākas attieksmes, ir tikpat stingrs un prasīgs pasniegšanas veids. Bet tas, ka viņš atstājis ļoti zīmīgu akcentu mūsu kormūzikā – to jau var just pēc tās mīlestības, ko latviešu kora dziedātājs – un ne tikai kora dziedātājs – ir izrādījis, atceroties viņu un par viņu domājot.

Tomēr reizēm šos cilvēkus mēdzam glorificēt un leģendarizēt. Negribu tev prasīt, ko Imants Kokars nevarēja iemācīt, bet – kas īsti bija viņa kā mūziķa stiprās puses? Jo katrs nevar būt vienlīdz spēcīgs visos mūzikas žanros un novirzienos.

Imantam bija viena lieta, kas varbūt ir pat nepārspēta – ļoti laba manuālā tehnika. Viņam bija brīnišķīgas rokas. 

To var iemācīt?

Jā, viņš pie tā strādāja: viņa sakarā redzam spilgtus manuālās tehnikas paraugus, ieskaitot viņa studentu Mārtiņu Klišānu, kaut kādā ziņā arī Sigvardu Kļavu, lai gan Sigvards gājis savu ceļu, saudzīgi veidojot muzikālo plastiku. Bet tā ir viena spēcīgākā lieta. Un otra lieta – Imanta avantūrisms labā nozīmē. Viņš vienmēr ir mēģinājis meklēt jaunu mūziku, ļoti daudz jaundarbu pasūtījis mūsu komponistiem, un tie ļoti bieži ir arī ļoti labi, ieskaitot Pētera Plakida darbus. Protams, Jānis Ivanovs. Paula Dambja milzīgais ieguldījums. "Ave Sol" – tā ir simbioze, kurā viens otram palīdzēja. Saistībā ar kora jubileju tagad pētu ierakstus, īpaši Ādolfa Skultes darbus – viņš mazliet ir palicis ēnā. Zinot Skultes veikumu – un viņš bija viens no labākajiem Jāzepa Vītola skolniekiem –, es tagad pie tā bišķi esmu pieķēries.

Vai piekritīsi, ka, piemēram, senā mūzika un baroks, kas ir tava lielā mīlestība, nebija Imanta Kokara stiprā puse? Jo es labi atceros – kad iestudējām Hendeļa "Mesiju", Imants bija drusciņ apjucis. Viņš īsti nezināja, ko darīt.

Bet to jau var saprast, jo laikā, kad viņš studēja, garīgā mūzika vispār netika šeit atskaņota, attiecīgi visa šī mūzikas daļa viņam bija noslēpta līdz pat 1988. gadam, kad varējām atskaņot Lūcijas Garūtas "Dievs, tava zeme deg!", ko viņš ļoti drosmīgi, neskatoties uz partijas nostāju, par spīti visam iestudēja.

Tas bija milzīgs šoks sabiedrībai un arī mums pašiem. Pirmo reizi dziedot "Mūsu Tēvs debesīs", bija ļoti aizkustinoši, un Imants ar to ļoti labi tika galā. Zinot, ka ieraksts, kas saglabājies no kara laika un kurā piedalās arī pati Lūcija Garūta kā ērģelniece, diemžēl nav tik augstas kvalitātes, lai varētu to [publiski atskaņot], Imants ar savu iepriekšējo gadu pieredzi zināja, ko darīt, un rezultāts bija gan fundamentālais ieskaņojums, gan ļoti daudz koncertu Latvijā.

Tu jau pieminēji "Ave Sol" jubileju. Būs koncerti, būs koncertu sērijas. Ko tu vari no tā visa mazliet, mazliet ieskicēt?

Mums ir viens liels jubilejas koncerts, taču viss gads ir mazliet jubilejas zīmē. Lielo jubilejas koncertu esam paredzējuši Latvijas Universitātes aulā novembrī. Ir domāts līdzīgi kā "Ave Sol" laikā – ka ir pirmatskaņojumi, ir daudz jaunas mūzikas un nedaudz pamatrepertuāra. Noklausījos ierakstus no "Ave Sol" 25 gadu jubilejas koncerta, kur korim līdzās trio pavadījumā skan amerikāņu mūzika un angļu valoda.

Tāda veida izklaides pasākuma mums nebūs, taču būs nopietns kormūzikas koncerts, kurā tiks pirmatskaņoti dažādi jauni skaņdarbi. Ceru, ka pats vasarā saņemšos un uzrakstīšu kādu jaunu kompozīciju.

Gaidīsim! 20. janvārī pirmo reizi tiks pasniegtas Kormūzikas balvas. Tu līdz ar Aināru Rubiķi, Jāni Ozolu, Selgu Menci un Orestu Silabriedi esi viens no žūrijas pārstāvjiem. Šobrīd tu neko nedrīksti atklāt, taču vai vari pateikt, vai pieteikumu bija gana daudz? Un kā notika vērtēšana? Vai nācāt kopā pulciņā, vai tas bija individuāls darbs?

Tas bija pilnībā individuāls darbs, kura rezultātā bija rezultāti, kurus mēs vēl pēc tam apspriedām – ja bija strīdīgs jautājums, piemēram, divas balsis pret divām balsīm. Un tad mums bija apspriešana.

Man patīk, ka mēs vienojāmies – tā ir pirmā balva amatiermākslai. Par to priecājos, jo Dziesmu svētku tradīcijas uzrāda, ka mums šāda balva ir nepieciešama – mums jānovērtē savi mākslinieki.

Jā, viņu ir ļoti daudz, un viņiem ir ļoti liela konkurence. Neskatoties uz to, ko Kaspars Putniņš izteicies par Dziesmu svētkiem – ka rezultāts nav svarīgs un ka igauņiem ir foršāka, mīļāka sajūta, kamēr mēs tikai cīnāmies par rezultātu, es tomēr domāju, ka koru kultūra, kas ir Latvijā, bez rezultātu latiņas veidošanas nebūs tik augstā līmenī. Katrā ziņā jauniešu koru sasniegumi, fināls, ko mēs redzam Dziesmu svētku koru karos, ir tāds, kāda nav citos pasaules nacionālajos koru karos.

Ar interesi gaidīsim balvas pasniegšanas dienu, jo Dziesmu svētku biedrības pārstāvis Ints Teterovskis mums jau vēstījis, ka ir 116 pretendenti 9 nominācijās, tostarp arī balva par mūža ieguldījumu. To mēs uzzināsim 20. janvārī. Bet, Andri, vai var teikt, ka koris tavā dzīvē ir viļņveidīgs? Kādā brīdī atkāpies uz orķestra pusi, uz operas pusi,  uz kori. Kādā tu šobrīd esi statusā ar koriem? Pagājušajā vasarā Dziesmu svētku estrādē debitēji kā virsdiriģents.

Kad biju [tikai] kordiriģents un daudz darbojos ar koriem, iekšēji un varbūt arī ģenētiski (tēvs savulaik vadīja pūtēju orķestri Saulkrastos) man bija iekšēja tieksme interesēties par instrumentālo mūziku, kas nav saistīta ar kori, kaut viss bija gatavots. Bet, kad sāku vairāk darboties ar orķestriem, man vienmēr bijusi tāda atskatīšanās pār plecu – cik jauki bija, kad man bija savs koris, jo tur atkal ir kādi citi principi, kā darboties, kā domāt. Un tad, kad bija iespēja kļūt par "Ave Sol" vadītāju, tas man bija liels izaicinājums. 

Tev šeit pagājuši jau desmit gadi. 

Un tas man bijis liels prieks, ka tāda iespēja bijusi! Savulaik "Ave Sol" bija mērķa koris, kuru ļoti daudzi būtu gribējuši diriģēt, bet Imants darīja ļoti gudri – viņš nekad nevienam citam neļāva diriģēt, viņš diriģēja viens pats, tikai beigās savu dēlu Uldi pieaicināja šo kori sākt diriģēt. Bet mēs, pārējie, nekad netikām pie kora – nebija tādas iespējas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti