Par tautas stiprumu saknēs un vājumu ķildās, par dziesmām, kas saviļņo korus Mežaparkā, Amerikā un Dienvidkorejā un liek celties kājās šamaņiem, par prezidentes Saules dainām un Ziedoni saruna ar Tiguļkalna dvēseli.
"Viņš ir punktuāls, racionāls un izdarīgs. No viņa jūt radošu draudzīgumu un sirds atvērtību. Mums latviešiem nav daudz tādu komponistu kā viņš" – tā par komponistu Raimondu Tigulu pirms 10 gadiem ir teikusi rakstniece Nora Ikstena. "Viņa mūzika ir ļoti latviska, bet tajā pašā laikā viņš savā radošumā ir ļoti mūsdienīgs" – šie savukārt ir vēl senāki televīzijas režisores, seriāla "Likteņa līdumnieki" autores Virdžīnijas Lejiņas vārdi, raksturojot komponistu, kurš ir arī nu jau leģendārā seriāla mūzikas autors.
Punktuāls, draudzīgs, latvisks, mūsdienīgs –, visticamāk, tieši šo īpašību apkopojums ir tas, kas ir palīdzējis Raimondam Tigulam radīt "Lec, saulīti" un "Dod, dieviņi", kas mudina rīkot ikvasaras Tiguļkalna koncertus Talsos un kura rokās hanga instrumenta meditatīvās skaņas aptur laiku šajā nemierīgajā pasaulē un aizved ārpasaules mūzikā un sirdsmierā.
Arnis Krauze: Plašāka publika droši vien tā pamatīgāk pirmoreiz tavu mūzika iepazina no Latvijas Televīzijas seriāla "Likteņa līdumnieki". Tas ir stāsts par mūsu vēsturi, par kara šausmām, par vairāku paaudžu piedzīvoto brīvā valstī un okupācijas varās. Šajā seriālā skan tava dziesma tavā balsī – "Četri vēji". Arī šobrīd pasaulē pūš nemierīgi vēji. Kā tu sajūti šīs brāzmas, kā tās ietekmē tevi?
Raimonds Tiguls: Nu, protams, es sekoju līdzi notikumiem Ukrainā, Amerikā. Mums jāseko līdzi arī šobrīd, kas notiek saistībā ar ASV prezidenta vēlēšanām, kas mūsu situācijā ir ļoti svarīga ziņa, kādu lēmumu pieņems Amerikas iedzīvotāji. Mums ir jācīnās ar to ļaunumu, kurš diemžēl mums ir pavisam tuvu.
Tu sociālajos medijos dalies ar savu mūziku un arī aktīvi, kā jau pats minēji, seko ziņām arī par visām politiskajām norisēm. Vai tu esi domājis, redzot karu Ukrainā, ka šis karš var pārkāpt arī Ukrainas robežas?
To mēs nezinām. Es ļoti gribu ticēt un cerēt, ka ne, bet to mēs patiešām nezinām, un man ir vienkārši bail, ja mēs runājam par šo situāciju, kas ir šodien. Es kopš dzimšanas augu kopā ar savu opapu, kurš arī bija represētais, izsūtītais, un mēs ļoti daudz runājām par Latvijas laiku pirms Otrā pasaules kara un arī par notikumiem Otrā pasaules kara laikā un pēc tam. Kā mēs zinām, tad tie lēmumi dažkārt tiek pieņemti ļoti šaurā cilvēku lokā. Es runāju par tādiem lieliem ģeopolitiskiem lēmumiem – tie tiešām ir tikai daži cilvēki, kas ir pieņēmuši tādus svarīgus lēmumus, kas nākamajās desmitgadēs ir ietekmējuši miljoniem cilvēku dzīves. Mēs nezinām, kā tas viss var notikt.
Šie nemierīgie pasaules vēji kaut kā ietekmē arī tavu radošo dzīvi, mūzikas radīšanas procesu? Vai mūzikā tu esi pilnīgi ārpasaulē no visām televīzijas ziņām un no tā, kas notiek Ukrainā vai Amerikā?
Es ļoti gribētu, lai tā būtu, bet tā nav. Kad es sāku rakstīt mūziku filmai "Mātes piens", tieši tajās dienās bija Krievijas iebrukums Ukrainā. Tas vienkārši sakrita tā, un..
Tūlīt jau [otrā] gadadiena būs.
Jā. Pirms pusotra mēneša, kad viesojos Ņujorkā filmu festivālā, tad es stāstīju Amerikas publikai tieši par šo sakritību, ka filmas pirmās ainas tieši ir krievu iebrukums Latvijā. Skaidrs, ka tas tevi ietekmē, rakstot mūziku.
"Dod, Dieviņi", "Lec, saulīte" – tās ir spēka un latviskā pašapliecinājuma dziesmas. Tikai ar militāru spēku vien ienaidnieku uzvarēt nevar, to pierāda šodien arī ukraiņu tauta. Tavuprāt, kas ir šodien Latvijas ļaužu spēks, kas ir mūsu stiprās puses?
Tas, ko es redzu, ka noteikti tas spēks ir mūsu saknēs, tā bagātā tautas pagātne, ko mēs redzam tautasdziesmās, un tas, ko mēs piedzīvojam ik pēc pieciem gadiem Dziesmu svētku estrādē. Pilnīgi noteikti kultūras pagātne ir tā, kas mūs ir stiprinājusi visus tos gadu simtus un [stiprina] arī šodien. Tas ir tas mūsu spēks.
Un kas ir mūsu vājums?
Nu, to mēs redzam ik uz soļa. Tās savstarpējās ķildas, kuras patiesībā mūs velk uz leju, ja tā var teikt. Es nezinu, kāpēc tā ir. Es vienmēr skatos Dziesmu svētkos uz to lielo vienotību, kas ir, uz to emocionālo pacēlumu, bet tad tas diezgan ātri arī pagaist kaut kur, un atkal sākas visas tās ķildas un ķīviņi. Katram ir savs viedoklis, un viedoklis arī uzreiz ir [par to], kā vajag Dziesmu svētkus organizēt un kādas dziesmas dziedāt.
Un kuriem koriem.
Un kuriem koriem... Vārdu sakot, visiem uzreiz ir arī īsi pēc tam viedoklis, kā tad īstenībā vajadzēja, un tā ir par visām lietām.
Pacelties metru virs zemes
Tu pieminēji Dziesmu svētkus, kas pagājušajā gadā daudziem un droši vien arī tev bija viens no lielākajiem notikumiem. Kādas ir tās tavas sajūtas? Tās ir piecas minūtes, kad tu esi tautas priekšā, kopkora priekšā, kas ir tā enerģija, tās baterijas, kuras tu uzlādē no šī kopības brīža?
Jā, manā gadījumā tās bija 10 minūtes.
Jo tavu dziesmu "Lec, saulīte", atšķirībā no "Gaismas pils", koristi prasīja atkārtot vēlreiz.
Jā, kāpēc es par to atkārtojumu tieši… Jo tad es izbaudu to dziesmu. Tad, kad pirmoreiz ir atskaņojums, tad ir tāds iekšējs satraukums. Tad vienkārši tu domā vairāk par to muzikālo pusi. Tad, kad ir atkārtojums, tad es tiešām šoreiz ļāvos vienkārši izbaudīt to mirkli. Tas ir tiešām tāds emocionālais pacēlums, ko es pat nevaru ne ar ko citu salīdzināt. Sevišķi "Lec, saulīte" gadījumā, kad redzēju, ka publikā gaismiņas iedegas. Tas viss kopā, tas ir kaut kas neaizmirstams. Patiešām.
Tā ir sakritis – jauši nejauši –, ka es tevi esmu sastapis gan šajos pēdējos Dziesmu svētkos, gan arī iepriekšējos, un tas, ko es redzu, tevi vērojot pirms lielā koncerta un arī uzreiz noejot no lielās estrādes, protams, ir uztraukums, bet ir tāda sajūta, ka tu esi kā metru virs zemes, tu esi kādā citā pasaulē vai kosmosā tai brīdī.
Tas noteikti ir tāds iekšējs gandarījums, jo es nekad neesmu, rakstot kādu kora dziesmu, domājis par to, ka tā dziesma skanēs Dziesmu svētkos. Tu, starp citu, pats "Lec, saulīte" vēsturi ļoti labi zini. Tu biji viens no pirmajiem, kas iedziedāja demo [versiju], kad vajadzēja panākt to kora efektu. Tu klausītājiem arī to vari atskaņot, es tev esmu aizsūtījis tavu solo.
Varbūt labāk ne. (smiekli)
Tā dziesma sākumā izskanēja 2014. gadā Mežaparkā lieluzvedumā "Lec, saulīte", kad Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta, un vēlāk pamazām, pamazām aizgāja savu ceļu līdz Dziesmu svētku lielajai estrādei. Klausītāji to pieņem, un dziedātājiem arī patīk. Tur bija tāds balsojums pirms pēdējiem Dziesmu svētkiem. Es redzēju tos tautas balsojuma rezultātus, un "Lec, saulīte" bija pat ceturtajā vietā. Man bija patiešām liels gandarījums, ka tā sanāca ar Rasu Bugavičūti-Pēci, ka mums sakausējās dzejolis ar mūziku.
Tu pats esi bijis arī pirms Dziesmu svētkiem kora mēģinājumos, redzējis, kā koristi mēģina šo "Lec, saulīte" un kā viņi dzied. Tavuprāt, kas ir tas, kas ir uzrunājis ļaudis šajā dziesmā gan vārdos, gan mūzikā?
Tāda ļoti skaidri pateiktā doma. Es domāju, ka tas ir tas. Nu, kaut kas tur ir. Man grūti teikt, es jau tā pats neanalizēju, bet es domāju, ka tā ir ļoti skaidri pateikta doma. Līdzīgi var būt, kad tu atzīsties mīlestībā. Nu, tu tur vienkārši [atzīsti] – jā, es tevi mīlu. Es domāju, ka tā ir tā domas skaidrība, kas tur ir gan melodijā, gan dzejā.
Man ir prātā vēl no iepriekšējiem Dziesmu svētkiem, kuru režisors bija nu jau mūžībā aizgājušais Uģis Brikmanis, ka tajā brīdī, kad skanēja "Lec, saulīte", tieši virs Mežaparka estrādes izspraucās saules stari. It īpaši televīzijas ierakstā to var redzēt. To nevar ne ar kādām gaismām vai moderniem efektiem panākt, man liekas.
Jā, 2018. gada Dziesmu svētki… Pēdējā tikšanās ar Uģi. Mēs, starp citu, satikāmies tieši pirms noslēguma koncerta, un, jā, ņemot vērā, kā tas viss beidzās Uģim pēc svētkiem, tie tiešām tādi neizskaidrojami brīži bija.
Aizkustinošās nejaušības
Protams, viens no taviem pagājušā gada notikumiem ir Dziesmu svētki, bet pieredzēti ir dažādi brīži. Es varbūt minēšu tikai vienu, ko es pamanīju tavos sociālajos tīklos. Tev bija ielikta bilde, ka tu staigā pa Ņujorkas ielām, ieej kādā skaņu plašu veikalā, un ieraugi savu pašu pirmo plati.
Jā, tas bija tāds liels pārsteigums. Man bija ielūgums viesoties Ņujorkā filmu festivālā, mans uzdevums bija pārstāvēt filmu "Mātes piens" Amerikas skatītājiem, un es ar lielāko prieku devos uz Ņujorku. Mēs ar sievu arī pastaigājāmies pa pilsētu, Manhetenā vienkārši iegājām skaņu plašu veikalā, un es skatos – stāv mans pirmais ieraksts. Tā ir 2000. gadā vinila platē izdota mana mūzika Vācijā, izdevniecībā "Zigs Nusic". Tas ieraksts, kā mēs redzam, ir pa visu pasauli bijis izplatīts. Es tam veikala īpašniekam saku, ka tas ir mans ieraksts, un viņš bija ārkārtīgi pārsteigts un priecīgs, un viņš teica, ka to ir daudz klausījies, ka tas ir viens no viņa mīļākajiem ierakstiem. Tas bija tāds ļoti pārsteidzošs brīdis, arī aizkustinošs.
Arī šodien, raidījuma laikā, skanēs ieraksti, un varbūt arī no tiem kāds tevi pārsteigs un aizkustinās. Sākšu ar stāstu par "Likteņa līdumniekiem". 2014. gadā, kādā sarunā Latvijas Radio, tu stāstīji, ka pirmajos filmēšanas gados aktīvi brauci uz Liezēri, kur notika filmēšana, un tur dzīvoji uz vietas. Tu stāstīji: "Man patika tā vide un viss process, kā tas notika. Bieži stāvēju ar magnetafonu aiz stūra kaut kur, kad kādu epizodi filmēja, un atskaņoju to mūziku, lai aktieriem vieglāk iejusties tēlā. Kad pirmais sēriju bloks bija safilmēts un samontēts, un arī mūzika bija salikta filmā, vajadzēja to fināla dziesmu – kā tādu filmas vadmotīvu. Virdžīnija [Lejiņa] man ieteica Elzas Stērstes dzejoli "Četri vēji". Dziesmai tur bija drusku par maz to vārdu, tad es piedzejoju pats klāt divas rindiņas un mājās iedziedāju tādu demo versiju. Es to demo aizsūtīju, un Virdžīnija pielika jau tai filmai klāt. Visus tos gadus tad tas mans iedziedātais motīvs tā arī noskanēja." Tava satikšanās ar režisori Virdžīniju Lejiņu, tava satikšanās ar "Likteņa līdumniekiem", tas bija arī tāds nozīmīgs pagrieziens tavā mūziķa dzīvē?
Jā, tas man bija tāds pirmais lielais darbs – rakstīt mūziku Latvijas Televīzijas filmai. Man tas process ļoti patika. Mēs ar Džīnu (Virdžīniju) satikāmies un braucām uz Liezēri, uz Vidzemi. Es tur dzīvoju vairākas dienas un varbūt pat nedēļu, vēroju to procesu, kā visu ieraksta. Es vairākas reizes braucu un iepazinos arī ar aktieriem, ar nu jau aizgājušo Armandu Reinfeldu mēs tur jautri uzdzīvojām, jāsaka godīgi. Tas bija tāds pirmais darbs, un es tam arī ar lielu atbildību pieķēros. Man ir liels prieks, ka daži skaņdarbi, arī tie paši "‘Četri vēji", kurus es joprojām Tiguļkalnā nodziedu, [turpina skanēt]. Arī rakstot oratoriju Ventspils koncertzāles atklāšanai, es vienu tēmu no "Likteņa līdumniekiem" izmantoju un izveidoju veselu daļu kopā ar simfonisko orķestri – tā saucas "Cerību jūra". Tā kā tā mūzika turpina skanēt, un par to ir liels prieks.
Tikai žēl, ka, braucot garām Nārbuļu mājām, var redzēt, ka ar katru gadu tās ir arvien bēdīgākas un nolaistākas. Ļoti žēl, ka tur nekas neturpinās. Sākumā tur bija sabiedriskā kārtā pat tāds kā tautas muzejs izveidots. Tagad tur durvis tādas puspavērtas, un svilpo vējš.
Jā, ļoti žēl. Es nezinu, kā to jautājumu tur atrisināt ar pašvaldību, ar īpašniekiem, bet patiešām – ļoti žēl. Es domāju, ka šim seriālam ir liels fanu pulks Latvijā vēl joprojām, ka to situāciju varētu kaut kā vēl vērst par labu.
Tiguls un Ziedonis
Raimond, sarunas turpinājumā es vēlētos pieminēt dažus cilvēkus, kurus tu esi savā dzīvē sastapis un kuri, esmu diezgan pārliecināts, ir tevi ietekmējuši gan radoši, gan visādi citādi. Sākšu es ar Imantu Ziedoni. Pirms gada, 3. maijā, Imanta Ziedoņa dzimšanas dienā, tu savā "Facebook" lapā ieliki fotogrāfiju, kurā esi kopā ar dzejnieku, un ierakstīji šādas rindas: "Darbs pie muzikālajām Epifānijām. Man tie bija ļoti īpaši brīži, kad viesojos pie Imanta un Ausmas Zaļajā ielā. Mēs dzērām tēju un ēdām Ausmas sildītos speķa pīrādziņus. Klausījāmies mūziku un lasījām. Imants stāstīja, ka skatās "Likteņa līdumniekus" un ļoti patīk mana dziesma "Četri vēji". Tas man patika. Citreiz Ausma mums ielēja pa mazam balzāmiņam, un tad mēs palikām vēl runīgāki. Nospiedums uz visu dzīvi. Imantam Ziedonim – 90." Tāds ir tavs ieraksts. Kāda bija tava satikšanās ar Imantu Ziedoni?
Tas bija īsi pēc tam, kad… Vienkārši man radās tāda ideja par kopdarbu, kurā Imanta lasījumā epifānijas skanētu kopā ar mūziku. Tad es iepazinos ar Ausmu un izstāstīju to ideju, tad devos ciemos, un tas bija no kāda 2005. gada līdz kādam 2008. Mēs to darbu ļoti lēni, kā saka, veidojām. Nesteidzoties. Man patiešām negribējās steigties, es gāju ciemos pie Imanta un pie Ausmas, un mēs tur sēdējām un iedraudzējāmies. Patiesībā man bija diezgan skumīgi, ka mēs to darbu beidzot arī pabeidzām, bet es jau tāpat pie viņiem gāju, un man bija liels prieks, ka Imants arī uz tā darba atvēršanu atnāca, kaut gan viņš vēl pa dienu bija bijis slimnīcā. Es to darba atvēršanu noorganizēju turpat, pāri ielai, un tad Imants vakarā atnāca. Tas bija tāds ļoti emocionāls brīdis, jo Ausma jau [pa dienu] zvanīja un teica, ka Imants diemžēl ir aizvests uz slimnīcu, ka neizskatās, ka viņš vakarā varētu būt, un mēs arī pieņēmām, ka viņš nebūs. Bija sanākuši apmeklētāji, gan Vestards Šimkus, gan Jānis Šipkēvics, Pauls Timrots, nu tāda draugu kompānija, un vienā brīdī mēs vienkārši redzam, ka Imants ar māsiņu palīdzību nāk uz to pasākumu. Tad mēs labu laiku, kā saka, kopā priecājāmies par to darbu. Jā, tādi, var teikt, dzīves svētbrīži man tie ir.
Prieks par darbu, bet nezinu, vai prieks bija daudziem 11. un 12. klašu skolēniem, kad nesen notika latviešu valodas un literatūras olimpiāde, kurā 34. jautājums vidusskolēniem bija šāds… Raimond, tu pats viņu nolasi un pasaki, vai spēsi uz to atbildēt?
2008. gadā komponists izdeva audio disku "Epifānijas", kurā viņa mūziku papildina Imanta Ziedoņa ierunātās 19 epifānijas.
Tur ir daudzpunkte, un skolēniem bija jāzina, kurš ir komponists.
Ā, nu, jā.
Būtu interesanti redzēt, kā jauniešiem veicās ar jautājumu, bet šāds tas bija iekļauts latviešu valodas olimpiādē. Viņiem bija jāzina, ka tu esi šī darba līdzautors.
Man prieks, ka tas darbs, ko mēs kopā izveidojām un ierakstījām, ieguva tādu lielu popularitāti. Patiesībā tā bija tāda Imanta pilnīgi renesanse – gan Noras [Ikstenas] grāmata, gan izrāde…
"Saules dainas"
Noklausoties tavas mūzikas apvienojumu ar Imanta Ziedoņa ierunātajām epifānijām, man radās ideja, ka līdzīgs kopdarbs tev reiz varētu būt ar Vairu Vīķi-Freibergu. Es tev šo ideju izstāstīju, un tu neteici nē. Pagāja kāds brīdis, un mēs visi devāmies pie Vairas Vīķes-Freibergas, un viņa arī bija atsaucīga. Tā tapa arī ieraksts "Saules dainas". Pastāsti par tām!
Jā, tā bija tava ideja. Prezidente Vaira Vīķe-Freiberga tieši bija beigusi darbu pie "Saules dainu" apkopojuma, tas viņai bija tāds mūža darbs, un tad mēs ciemojāmies pie viņas un izstāstījām to ideju, un patiesībā mēs uz karstām pēdām pamēģinājām uzreiz tās arī ierakstīt. Es biju paņēmis hengu līdzi – instrumentu, ko tikko biju iegādājies un sācis spēlēt. Mēs atklājām, ka ļoti labi tas viss iet kopā. Manuprāt, arī "Saules dainu" ieraksts ir.. Es to pats šad un tad paklausos, vēlāk no viena skaņdarba esmu uzrakstījis arī kora dziesmu, ko veltīju Mārim Sirmajam un akadēmiskajam korim "Latvija", jo Māris teica, ka daži tie skaņdarbi viņu ļoti uzrunā, un tāpēc vienam es uztaisīju aranžējumu korim. Tur mēs arī varam dzirdēt prezidentes pašas iedziedātas "Saules dainas".
Vēl par to tapšanas procesu, Raimond, man ir prātā, ka tu biji ar šo skaņu ierakstu un visu savu datoru un mikrofonu, un tev pretī sēž Vaira Vīķe-Freiberga, un viņa lasa vienu tautas dziesmu aiz otras... Protams, viņai priekšā bija arī dainu grāmata, un viņa to arī rokās turēja, bet lielu daļu viņa vienkārši lasīja no galvas un prasīja – nu, kādu jums vēl vajag tematu? Saule un daba vai saule un rīts? Un tik lasa, un lasa..
Jā, tas bija viens no pirmajiem ierakstiem, ko mēs veicām. Man jau viena lieta ir tas darbs, bet otra lieta vienmēr ir tās sarunas, kas ir apkārt tam darbam. Atceros, ka prezidente Vaira Vīķe-Freiberga viesojās Tiguļkalnā, un mēs atskaņojām dažas no "Saules dainām", un pēc koncerta, jau pie manis mājās, pie ugunskura, taču mēs līdz vēlai naktij klausījāmies viņas stāstos. Tas bija tiešām skaists vakars.
Es saprotu, ka jums tāds labs, cilvēcisks kontakts ir vēl līdz šai dienai?
Jā, mēs, kā saka, sazvanāmies un satiekamies.
Latvisks komponists ar vēju matos
Raimond, kad tevi pirms 10 gadiem šeit, Latvijas Radio, intervēja Lija Guļevska, viņa tevi pieteica kā ļoti latvisku komponistu ar pasaules vēju matos, un patiesi – tava mūzika skan daudzviet pasaulē. Jāpiemin arī prestižā Kārnegija zāle, kur tava mūzika ir skanējusi.
Jā, bet tas ir tāds, es teiktu, neparasts stāsts tieši par vienu dziesmu. Jāsaka, ka pateicoties tam, ka mans izdevējs ir prestižā "Schirmer" Amerikā, Ņujorkā, un tam, ka viņi izdod notis, tās notis ir pieejamas koriem visā pasaulē. Es patiešām kādreiz pie globusa vienkārši skatos, kur tik nav tā mūzika izpildīta.
Kuri ir tie tālākie punkti, kurus esi redzējis?
Pārsvarā tie kori ir Amerikā un Kanādā, jo notis tiek izdotas Ņujorkā, bet tālākie punkti ir Gvatemalā, Dienvidkorejā, Dienvidāfrikā.
Mēness dziesmu cikls
Latvijā, es pieņemu, tā ir "Lec, saulīte", bet pasaulē tavs atpazīstamākais skaņdarbs ir "Moonlight Sound Design". Kāds ir tavs īsais stāsts par šo dziesmu?
Tāds īsais stāsts ir, ka atkal Māris Sirmais man zvana vienu dienu un saka – Raimond, mēs taisām ar kori "Kamēr..." mēness dziesmu ciklu, vai tev ir kādas idejas? Es tikko no Šveices biju atvedis to hengu, to instrumentu, kas atkal ir vesels stāsts, kā es to dabūju, jo tos nevar tā vienkārši nopirkt, es biju pie tās ģimenes, kas tos izgatavo. Es vakarā sēdēju ar to hengu un atcerējos, ka mans pirmais albums, par ko mēs sarunas sākumā runājām, ko es Ņujorkā skaņu plašu veikalā ieraudzīju, ir instrumentāla mūzika, bet tur ir viens mans dzejolis angļu valodā, kas ir tā kā priekšvārds tai mūzikai. Tā es tagad, 2011.–2012. gadā, sēžu un domāju par to skaņdarbu mēnesim un atcerējos, ka man taču ir viens dzejolis, kas nekad nav bijis dziesma.
Un šis dzejolis ir veltījums tavam tētim.
Jā, veltījums manam tētim. Man ir tas hengs, es sēžu vakarā, pat atceros, kurā vietā pie loga, un domāju, kā tagad varētu to dziesmu uzrakstīt. Tajā pašā vakarā man tā dziesma atnāk, es to uzrakstu un aizsūtu Mārim, un Māris ar kori iestudē. Mums viens atskaņojums 2011. gadā notika Ņižņijnovgorodā. Tur bija tāds mūzikas festivāls, kurā šo dziesmu atskaņojām, un tur bija kaut kādi šamaņi sabraukuši. Viņi dziesmas laikā cēlās kājās, kas, protams, koristiem izraisīja tādu lielu izbrīnu, jo viņi bija pacēluši rokas pret debesīm – tie šamaņi.
Tieši tā mūzika viņiem deva kaut kādu impulsu?
Acīmredzot, jā. Māris diriģēja kori un pamana, ka koristiem sejas izteiksme vienkārši izmainās, un viņi redz, ka zālē vesela rinda ir piecēlusies kājās un rokas tur pret debesīm. Vēlāk noskaidrojās, ka tie ir kaut kādi šamaņi, kas atbraukuši no Sibīrijas vai kur tur. Nu, jā, mēs to dziesmu tur dziedājām, un kāds viņu ierakstīja un vienkārši ielika "Youtube". Pagāja kaut kāds laiks, un man sāka "Facebook" rakstīt daudzi diriģenti no Amerikas, kur var notis dabūt tam skaņdarbam? Pagāja ilgs laiks, es neatbildēju gadiem.
Slinkuma dēļ?
Nē, es vienkārši neatbildēju, es nezinu, kāpēc. Pagāja kādi trīs gadi, mēs ar Kitiju apprecējāmies, un Kitija man vienvakar saka – Raimond, tev tur ir kādas 100 neatbildētas ziņas no Amerikas, cilvēki prasa notis, un tu nevienam neesi atbildējis. Es teicu – nu, ņem, raksti, ja interesē, tad vari aizsūtīt tās notis. Tad viens koris pēkšņi man atraksta – Raimond, ņem to instrumentu, brauc pie mums, mums būs tādi koncerti Mineapolisē. Mēs ar Kitiju aizbraucām, un izrādās, ka tie nav kaut kādi koncerti, bet tas koris ir viens no labākajiem tajā laikā, kas izvēlēts uzstāties Amerikas koru kongresā, kas ir lielākais koru notikums Amerikā, uz kuru sabrauc no visas Amerikas koru nozares speciālisti, menedžeri un klausās jaunu repertuāru, kas pasaulē interesants.
Mēs šo dziesmu atskaņojām, un pēc tam man pienāca klāt viens kungs un kaut ko prasa, notis gribot izdot vai kaut ko. Es tajā burzmā nesapratu īsti, kas viņš ir, un teicu, ka jāpadomā. Beigās man tas diriģents saka – vai tu zini, ka viņš ir lielākais izdevējs Amerikā, viņš vispār pie neviena klāt neiet, bet pie tevis piegāja? Es teicu – zini, es viņam atbildēju, ka jāpadomā. Beigu beigās tās notis tika izdotas, un tā nu tā dziesma pasaulē ir aizgājusi. Toreiz es saņēmu uzaicinājumu un braucu uz Ņujorku, un kopā ar Amerikas dziedātājiem, kādiem 400, mēs prestižajā Kārnegija zālē šo dziesmu atskaņojām, kas man bija milzīgs gods.
Es biju gājis uz Kārnegija zāli, lai klausītos Andri Nelsonu ar Bostonas simfonisko orķestri, un es tā kādreiz domāju, kā būtu te uzstāties, jo tā skaitās ļoti prestiža vieta Amerikā. Paiet kaut kādi trīs gadi, un es ar hengu tur sēžu un spēlēju dziesmu, kas veltīta manam tētim, kurš manā dzīvē ir lielākā autoritāte.
Svētbrīži Tiguļkalnā
Bet daļa tavu skaņdarbu pirmatskaņojumu ir piedzīvojuši nevis uz lielām pasaules skatuvēm, bet gan uz vienas no svarīgākajām tavām skatuvēm – Talsos, Tiguļkalnā, tavā ikvasaras brīvdabas koncertā.
Jā, Tiguļkalns arī ir vesela lappuse manā dzīvē, kas iesākās 2011. gadā – tajā pašā laikā, kad man parādījās instruments hengs, kuru es pirmo reizi arī iemēģināju Tiguļkalnā. Tiguļkalna virsotnē ir ozolkoka aplis, un es tajā apļa vidū apsēdos un paspēlēju hengu, un man radās doma, ka te vajadzētu rīkot tādas kopā sanākšanas. Man nebija doma par tādiem koncertiem klasiskā izpratnē, bet man bija sajūta, ka tur vajag savākties tādiem domu biedriem un mūziķiem, ar kuriem es kopā uzstājos. Pirmajā gadā uztaisījām skatuvi Tiguļkalna vidū, es vienkārši izziņoju datumu, un cilvēki brauca uz turieni. Šobrīd tur ļoti daudz gan Latvijas mūziķu, gan mūziķu no ārzemēm ir viesojušies. Tā tradīcija tā pamazām sākās. Tie man arī tādi svētbrīži ir – tie vakari.
Tie ir tavi Dziesmu svētki.
Jā, tie ir, ja tā var teikt, mani Dziesmu svētki. Arī šogad 1. jūnijā mēs satiksimies. Varu pačukstēt, ka šogad tieši 10 gadi aprit, kopš "Lec, saulīte" lieluzveduma Mežaparkā, un šogad es nolēmu, ka būtu pienācis tas laiks, kad mēs [Tiguļkalnā] nospēlētu visu to mūziku, kas skanēja šajā uzvedumā, un finālā, protams, "Lec, saulīte".
