Mūsu pretarguments – notīs gandrīz neatrodam norādes uz tām lietām, par kurām autors iestājas; ir tikai dažas ļoti skopas atzīmes, kas daudz neko neizsaka. Pēc spraigām un paskaļām diskusijām viņš diezgan negribīgi tomēr notīs iezīmēja virkni nianšu. Mūsu aicinājums komponistam savus muzikālos nodomus atzīmēt notīs precīzāk un daudz detalizētāk, šķiet, toreiz palika tikai sarunu līmenī.
Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Pēc vairākiem gadu desmitiem atkal nācās pirmatskaņot kādu Jura Ābola skaņdarbu flautai un klavierēm.
Saņemot nošu partitūru, labā nozīmē biju pārsteigts par nošu materiālā redzamo – tik detalizētu nianšu atainojumu sen nebiju sastapis!
Varbūt mūsu jaunības sarunas bija aizķērušās autora zemapziņā un viņš piekrita mūsu senajam vēlējumam skaņdarbā fiksēt savas vēlmes pēc iespējas precīzi un nepārprotami? Toreiz autors smaidīja bārdā…
Cits stāsts saistās ar gaidāmo pirmatskaņojumu Romualda Kalsona klavierdarbu ciklam "12 latviešu tautasdziesmu apdares" pagājušā gadsimta 80. gados. Komponists bija daļēji nemierā ar manis izvēlētajiem ātrajiem tempiem un aicināja stingri pieturēties pie notīs fiksētajām metronomiskajām atzīmēm. Izpildīju autora vēlmi, lai gan īsti labi nejutos, spēlējot pieprasītajos tempos. Pie šī opusa atgriezos pēc gadiem desmit, atskaņojot cikla lielāko daļu:
sevišķi man patika izpausties ātrajās miniatūrās savos, kā man likās – pareizajos tempos. Biju jau mazliet piemirsis par komponista agrāk izteikto strikto vēlmi par precīziem tempiem.
Pēc koncerta ieraudzīju nākam smaidošu Romualdu Kalsonu, kurš, spiežot man roku, piebilda: "Nu ir atrasti īstie tempi!"
Kad savulaik gatavoju atskaņošanai kādu trimdas komponista Arnolda Šturma diezgan senu opusu, man nelika mieru viena otra vieta viņa kompozīcijā – šaubījos par pareizajām notīm un alterācijas zīmēm. Nodomāju, ka kļūdas radušās nošu pārrakstīšanas procesā – zināju, ka notis no neskaidra manuskripta glīti pārrakstījusi komponista dzīvesbiedre, kura nebija mūziķe.
Arnolds Šturms, kurš savulaik gandrīz katru gadu brauca uz Latviju, kādā klātbūtnes reizē apsolījās kopā ar mani pārskatīt diskutablās vietas. Domāts, darīts –
komponists pailgi pētīja attiecīgos nošu fragmentus un, kā man likās, samulsis jautāja: "Kā tev pašam liekas, kā pareizi vajadzētu būt?" Es secīgi izklāstīju savas versijas, un komponists teica: "Jā, taisni tā arī ir, es simtprocentīgi piekrītu visam!" Jutu tādu kā atvieglojuma sajūtas atblāzmu viņa sejā,
un toreiz apzinājos, ka šis skaņdarbs no Arnolda Šturma atmiņas detaļās ir mazliet pagaisis, nākuši taču klāt daudzi jauni opusi.
Kad savam kādreizējam skolotājam kameransambļa klasē mūsu mūzikas augstskolā komponistam Jānim Ķepītim (tad mēs jau bijām kolēģi) jautāju, kā novērst viņa skaņdarbā kādā posmā neskaidrību frāzējumā, atbilde bija lakoniska: "Spēlē, kā gribi!" Pazīstot komponistu toreiz jau vismaz desmit gadus, sapratu, ka viņa replika ir pilnīga uzticēšanās atskaņotājam un paļaušanās tam, ka tiks atrasts vislabākais risinājums interpretācijai.
