Ikviena jauna Maestro Raimonda Paula programma Latvijā vienmēr ir notikums. Arī džeza pasaulē, jo Pauls pats neslēpj, ka tieši šis žanrs ir viņa lielā kaislība. Jauno programmu veido britu komponista Kalluma O (Callum Au) radītie aranžējumi Latvijā un arī ārpus tās robežām labi zināmām Raimonda Paula melodijām, kas šādi ieguvušas jaunu elpu un, pateicoties iespaidīgajam mūziķu sastāvam, arī skanisko vērienu.
Programmā "Raimonds Pauls. Dziesmas bez vārdiem" kopumā iekļautas 12 melodijas, no kurām "Klasikā" klausāmies deviņas: tās ir aranžijas dziesmām "Baltā saule", "Dāvāja Māriņa", "Duplets", "Dzel manī sauli", "Elēģija", "Es aiziet nevaru", "Kamēr svecītes deg", "Kerijas dziesma", "Maestro", "Mēmā dziesma", "Nenes zvaigznes istabā" un "Zem apgāztā mēness". Ierakstā piedalījies arī kontrabasists Toms Poišs un sitaminstrumentālists Māris Briežkalns.
Ideja par šo programmu radusies džeza bundziniekam, producentam, festivāla "Rīgas ritmi" mākslinieciskajam direktoram un Latvijas Radio skaņu ierakstu studijas vadītājam Mārim Briežkalnam: "Kā jau parasti, ar Maestro sēdējām un domājām par jauniem projektiem, un tā bija mana ideja: teicu – ierakstām jaunu programmu ar labu aranžējumu, ar simfonisko orķestri. Jo kaut kur biju dzirdējis Henrija Mančīni melodiju, kur stīgu grupa skanēja tik labi, un melodija bija veiksmīgi iepīta šajā stīgu skanējumā. Ideja bija – simfonizēt Maestro melodijas, kur stīgas būtu galvenais izteiksmes līdzeklis. Protams, arī Meistars ar savu klavieru piesitienu tur būtu klāt. Tā mēs pirms pāris gadiem sākām."
Kallumu O "Rīgas ritmu" sakarā Briežkalns labi iepazinis: "Festivālā bijām jau sadarbojušies – viņš ir britu mūziķis, trombonists, aranžētājs, un es viņam teicu – ķeramies pie šī projekta! Rezultāts, manuprāt, ir labs. Tur gan bija tā: kad Kallums atsūtīja pirmo variantu, teicu – nē, tas neder, man vajag vairāk ievada, vairāk variāciju, lai melodija nav tik spilgta kā dziesma. Jo tā nav vienkārša instrumentācija, kur melodija tiek pārcelta vienam vai otram instrumentam, bet gan īsta aranžija. Un Kallums šai ziņā ir īsts aranžētājs – ir vairākas melodijas, kurām ievads ir tik interesants, ka uzreiz tās nevar atpazīt, bet pēc tam tas tik dabiski un muzikāli pāriet uz Maestro tēmu – pārsteidzoši!"
Uz albuma vāciņa minēts gan Maestro Raimonda Paula vārds, gan "Sinfonietta Rīga". "Tāpēc, ka Normunds Šnē ar savu orķestri lieliski tika galā ar šo mūziku," uzsver Māris Briežkalns. "Protams, ja ir labs aranžējums, arī mūzika viegli spēlējas; arī mūziķi prasīja – kad mēs atkal spēlēsim kopā? Jo visi no šī procesa gūst baudu!
[Ieraksta procesā studijā] pie mums bija ienācis [režisors] Edmunds Freibergs: uzlikām pāris gabalu, un viņa sejā parādījās smaids. Viņš teica – dvēsele dzied!
Tas ir liels projekts, varbūt drusciņ savādākā skatījumā, bet lai cilvēki klausās un priecājas. Šis projekts ir uz ilgu laiku."
Vaicāts, kā notikusi albumā iekļaujamo dziesmu atlase, Māris Briežkalns atminas: "Kopā ar Maestro sameklējām 17 skaņdarbus un aizsūtījām Kallumam: izstāstīju viņam ideju, ko gribu dzirdēt – lai tas nav tikai ritms, kur stīgas pievelk garās notis… Viņš izvēlējās 12 dziesmas.
Pirmā aranžējuma piedāvājumu noraidīju, teicu, ka jāpārtaisa, bet mani pārsteidza viņa profesionalitāte: jau pēc nedēļas bija gatavs tieši tas, ko gribējām. Tur nebija strīdu ar aranžētāju, ka "nē, man labāk patīk šitā".
Ļoti ātri sapratāmies un panācām to, ko gribējām: ka pāri visam ir stīgu orķestra skanējums un melodija, kā Maestro saka, "parādās tikai ar vienu pirkstu". Jo aranžējumā parādās arī klavieru partija! Tas nav kā parasti – ka Maestro spēlē un tad pa virsu uzliek stīgas vai kādu citu aranžējumu. Tā kā arī Maestro šeit tika ierobežots – viņam bija jālasa notis. Pirmajā ieraksta dienā strādājām astoņas stundas! Maestro teica – tas ir grūti, bet nu – tā arī ir jāstrādā! Tad arī tas rezultāts ir tāds – nav tikai pāris ieraksta variantu, paldies un uz redzēšanos. Tur cepuri nost Normundam, kurš piestrādāja – "Sinfoniettai" ir tiešām labs skanējums. Izdarīts liels, liels, smags un labs darbs."
Albuma skaņu režisors ir Gustavs Ērenpreiss, taču ieraksts miksēts un māsterēts Londonā. "Tā mana ideja bija tāda: līdz ar to, ka Kalluma kolēģi ir turpat blakus, tad arī lai paši tiek galā. (..) Sadarbība ar angļu pusi bija liela."
"Mani priecē tas, ka dabūju paspēlēt kopā ar stīgu orķestri. Visu manu radošo mūžu man vienmēr bijis sapnis spēlēt kopā tieši ar stīgām," stāsta pats Maestro Raimonds Pauls. "Par stīgām šajā gadījumā saucu visu stīgu grupu, jo tur jau bija arī pūtēji, bet pamatā te ir stīgu skanējums, kas man vienmēr jo īpaši saistījies ar amerikāņu kino mūziku, kur tik lieliski izmantots stīgu skanējums! [Māris] Briežkalns šoreiz izmantoja savu pazīšanos ar angļu mūziķiem un ierosināja pamēģināt, kā viņi reaģēs uz tā saukto aranžējumu, kam ir milzīga nozīme. Jo visu laiku esmu atgādinājis, ka mums ne tik daudz vajadzētu sūtīt uz ārzemēm mācīties vokālistus, bet tieši aranžētājus – lai mācās, kā jāskan! Tas attiecas arī uz klasisko mūziku, par vieglo nemaz nerunāsim."
Atceroties ieraksta procesu, Maestro slavē "Sinfonietta Rīga" mūziķus un diriģentu Normundu Šnē: "Tā bija bauda, kā tie cilvēki izturas pret darbiņu! Katru mūsu piezīmi viņi laboja.
Gribējām izmantot melodijas ar lirisko sentimentu: daļa dziesmu savā laikā tapušas kā kino [un teātra] mūzika – gribējās tās paspēlēt kopā tieši ar kamerorķestri. Šajā gadījumā Normunds Šnē ir ļoti labs: viņš jau tagad pieradis pie augstas klases izpildītājiem, daudz uzstājas kopā ar ārzemniekiem. Un galvenais, ka viņš pats arī savā laikā aizrāvies un darbojies tā sauktajā vieglajā žanrā. Un tā nu mēs vairāk nekā gadu ar to ņēmāmies... Angļi šīs dziesmas nezināja – vienkārši klausījās. Piemēram, kā pirmo numuru viņi izvēlējas "Balto sauli", kas ir visvecākā no izvēlētajām dziesmām. Kaut kas laikam tur nospēlēja melodiskajā ziņā, kaut kas tajā it kā pielīp tev pie auss, un viņi uzreiz to pārtvēra."
Klajā nācis ne tikai albums, bet arī vinilplate. "Plate nes pavisam citu vēstījumu – tādu kā plašumu, bagātību. Disks ir ideāls automašīnām, lai gan jaunajās mašīnās jau tos vairs nemaz neliek," spriež Maestro.
"Pats svarīgākais jau bija dabūt to dabisko skanējumu, lai nejūt nekādus blakus trokšņus, blakus skaņas – tādas tīri tehniskas lietas, kuras liecina, kā instruments dzīvo. Tāpēc arī, šeit spēlējot, man visgrūtākais uzdevums bija pašam sevi savaldīt...
Jo koncertos parasti aizspēlējos, man patīk, ka varu tur "ārdīties" un ņemties, bet šeit bija svarīgi spēlēt burtiski ar vienu pirkstu, spēlēt tikai tīru melodiju, bez kādām papildu notīm, mēģinot klavieres padarīt par dziedošu instrumentu. Cik tas šeit izdevies, es nezinu, bet jebkurš instruments ir dziedošs. Viss ir tavās rokās, tavos pirkstos, tavās lūpās. Dzīvajos koncertos reti kad viss tā izdodas, bet nu – dabīgi, ka tur vajadzīgi labi instrumenti, un te nu mums, paldies Dievam, uz kādu laiku ir laimējies. Kas būs tālāk, neviens nezina. Jo instruments noveco, tam slodze šeit ir tāda kā nevienam citam. Par to jādomā. Turklāt instrumenti kļūst aizvien dārgāki. Bet uz šīm klavierēm spēlēt ir prieks – jūti, ka tas ir augstas klases instruments," Latvijas Radio 1. studijas flīģeli slavē Maestro.
