ĪSUMĀ:
- Neadekvātais atalgojums ir katalizators jaunu profesionāļu aizplūšanai uz ārzemēm.
- Satraucoša tendence – mūzikas izglītības studentu skaita samazināšanās.
- Gadiem intelektuāli un fiziski ieguldītais darbs atalgots sliktāk nekā darbs, kuram nav nepieciešama tik laikietilpīga izglītība.
- Iespējamā motivācija turpināt mūzikas karjeru Latvijā – novērtējums valstiskā līmenī.
Ilgstošā cīņa par taisnīgu mūziķu atlīdzību aizsākās globālajā finanšu krīzē, kuras laikā tika ievērojami samazināts finansējums kultūrai. Pēc šiem samazinājumiem mūziķiem nepārtraukti jāpārliecina lēmumu pieņēmēji par sava darba būtību un taisnīgas kompensācijas nepieciešamību. Šobrīd 75% mūziķu profesionālajos kolektīvos Latvijā saņem mazāk par 1300 eiro mēnesī pirms nodokļu nomaksas, vēstīja Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) direktore Indra Lūkina. Šāds atalgojums nav konkurētspējīgs pat Baltijas mērogā – kaimiņvalstī Igaunijā zemākā likme kultūras darbiniekiem ir 1600 eiro, bet vidēji tā ir pat divas reizes lielāka nekā Latvijā.
Šī situācija liek uzdot kritisku jautājumu: vai Latvija var saglabāt savus muzikālos talantus, kas izkopti ar ievērojamiem resursiem, un neradīt tādus apstākļus, kas spiež mūziķiem meklēt iespējas citur pieaugošās algu atšķirības dēļ?
Ar mērķi aizstāvēt un veicināt profesionālās mūzikas nozares intereses, šā gada pavasarī tika izveidota Latvijas Profesionālo mūzikas kolektīvu asociācija (LPMKA). Jau maijā nozares pārstāvji uzsvēra akūto nepieciešamību pēc pārmaiņām un atbalsta gan saistībā ar mūzikas izglītību, gan profesionālo mūzikas kolektīvu un iestāžu darba apstākļiem, ar kritisko situāciju detalizēti iepazīstinot Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisiju. Ar Kultūras ministriju tika saskaņots priekšlikums 2024. gadā palielināt profesionālo mūziķu, kā arī citu valsts kultūras iestādēs strādājošo darbinieku atalgojumu par 25%, lai to pietuvinātu sabiedriskā sektora strādājošo vidējam atalgojumam. Kultūras ministrija bija lūgusi budžeta piešķīrumu nepilnu 8,6 miljonu eiro, bet pašreizējā budžeta projektā panākts 3,8 miljonu eiro palielinājums, radot 6% algu pieaugumu, kas neatbilst sākotnējam pieprasījumam un kultūras nozares aktuālajām vajadzībām.
Jauno profesionāļu aizplūšana
Neadekvātais atalgojums ir katalizators jaunu, talantīgu profesionāļu aizplūšanai uz citām valstīm, un šobrīd latviešu profesionālie mūziķi strādā visos Eiropas vadošajos orķestros. No vienas puses – mēs varam lepoties ar visaugstākās klases mūziķiem, kas nāk no Latvijas, un spēj ārzemēs sasniegt savas karjeras un slavas virsotnes, tomēr ļoti bieži šāda aizplūšana notiek jau minēto ekonomisko apsvērumu dēļ, un tas būtiski apdraud profesionālās mūzikas kolektīvu ilgtspējīgu nākotni Latvijā.
Annija Endija Kolerta ir vijolniece, kas šobrīd strādā kā līgumstrādniece Antverpenes Simfoniskajā orķestrī un Beļģijas Nacionālajā orķestrī, iepriekš strādājusi arī Slovēnijas filharmonijā un Liepājas Simfoniskajā orķestrī. Kolerta stāsta, ka pirms pieciem gadiem pēc darba Slovēnijas filharmonijā, atbraucot uz Latviju, bija ļoti iedvesmota: "Tu gribi dzīvot savā valstī, runāt savā valodā, un atbrauc ar tādām ne gluži ekspektācijām, bet sagaidi kaut kādu siltumu. Un pirmais šoks bija par to, ka alga ir divas reizes mazāka. Strādājot to darbu, kas tev ir, ar vienu algu noteikti nevar izdzīvot... Vari izdzīvot, bet nevari dzīvot. Līdz ar to ļoti daudzi mūziķi strādā divos trijos darbos vismaz." Kolerta atzīmē: "Esot mūziķim, tev vajag konstantu iedvesmu, lai tu vēlētos kļūt labāks. Protams, ja tev visu laiku ir jāizdzīvo, tur nav īpaši nekādas iedvesmas." Kolerta arī min to, ka Liepājā finansējuma trūkuma dēļ diezgan reti tika uzaicinātas klasiskās mūzikas zvaigznes, un, salīdzinot ar Beļģijas pieredzi, stāsta:
"Man šķiet, es visas savas dzīves laikā neesmu tik daudz klasiskās mūzikas lielos meistarus dzirdējusi, kā šeit [Beļģijā] šī viena gada laikā. Tu sēdi orķestrī, un vismaz katru otro nedēļu ir kāds tiešām augstas klases mūziķis, un tu to pats izdzīvo uz skatuves. Manuprāt, tā ir tā lieta, kā ļoti pietrūkst, – mēs koncentrējamies uz latviešu mūziķiem, un mums tā mūzikas sabiedrība ir ļoti noslēgta."
Kolerta uzsver, ka neesot saskarē ar to, kas notiek citur pasaulē, cieš arī izpildījuma kvalitāte. "Man trūkst tās sajūtas, ka kultūra ir rokas stiepiena attālumā. [..] Un kā tu vari mācīties, kā vari kļūt labāks, ja tev nav iespēja skatīties uz augstākas klases mūziķiem?"
Atalgojuma ziņā Latvija šobrīd nav starptautiski konkurētspējīga, lai mūziķi vēlētos atgriezties. "Es runāju ar draugu, kurš spēlē bastrombonu Beļģijas Nacionālajā orķestrī, un viņš teica: "Redzēju, ka Liepājā ir konkurss uz bastrombona vietu, bet paskatījos, kāda ir alga, un sapratu, ka man tas absolūti nav izdevīgi". Mūziķi būtu pat gatavi braukt, bet algas dēļ to izvēlas nedarīt, un līdz ar to – konkurss ir daudz mazāks," stāsta Kolerta.
Kolerta, salīdzinot darba apstākļus un atalgojumu:
"Slovēnijā, Beļģijā, arī Horvātijā ar katru gadu, palielinoties stāžam, arī alga nedaudz palielinās. [..] Tāpat arī šeit [Beļģijā] ir tādas privilēģijas kā instrumentu apdrošināšana, veselības apdrošināšana, finansējums apģērbam. Ja dzīvo tālu no darba, 75% apmērā tiek atmaksāts transports. Visādas tādas it kā mazas ekstras, bet tai pašā laikā Latvijā vienkārši tādas nepastāv. Tāpat kā nepastāv 13. alga, kas Beļģijā ir obligāta."
Šobrīd Kolerta neplāno atgriezties Latvijā, tomēr uzsver, ka nav ideālas vietas, kur dzīvot, bet jāņem vērā tas, kas konkrētajā brīdī vislabāk der katra dzīvesveidam un izvirzītajām prioritātēm.
Mūzikas izglītības studentu skaita kritums
Pēdējos gados Latvijā iezīmējusies vēl viena satraucoša tendence – mūzikas izglītības studentu skaita samazināšanās. Situācijas nopietnību paspilgtina fakts, ka šogad Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijā noteiktas mūzikas programmas saņēma ļoti maz pieteikumu vai nesaņēma nemaz.
Vērtējot šī brīža izaicinājumus no studējošā skatpunkta, kāda JVMA studente, kura vēlējās palikt anonīma, saka: "Iekļūstot akadēmijas studējošo vidū, uz valsts finansiālu atbalstu, piemēram, stipendiju veidolā, var cerēt tikai retais. Mūzikas izglītība pieprasa visa sava brīvā laika izmantošanu profesionālai pilnveidei, bet realitātē studējošajam ir jāstrādā vairāk, nekā jāstudē. Iespēja iegūt ikmēneša vismaz minimālu finansiālu atbalstu, manuprāt, tikai celtu profesionālu un konkurētspējīgu mūziķu līmeni."
Uz jautājumu par to, kas viņu motivētu turpināt savu karjeru Latvijā pēc studiju beigšanas, studente atklāj: "Mums acīmredzot tiešām ļoti patīk sava profesijas izvēle, jo gadiem intelektuāli un fiziski ieguldītais milzīgais darbs tiek atalgots sliktāk nekā darbs, kuram nav nepieciešama ne tuvu tik laikietilpīga izglītība. Šīs profesijas nozīmes novērtēšana valstiskā līmenī būtu tas, kas mani motivētu turpināt savu mūzikas karjeru Latvijā."
Studente stāsta, ka izvēle par labu augstākajai izglītībai Latvijā sākotnēji bijusi ērtāka: "Esot savā valstī, visas problēmas, šķiet, risinās vienkāršāk. Tā kā esmu no Liepājas, pārcelšanās uz Rīgu, lai studētu, šķita kā pietiekami liels pārbaudījums. Diemžēl profesionālā mūzikas izglītība Latvijā vēl joprojām neformāli tiek dalīta cilvēkos, kas mācās Rīgā, un cilvēkos, kas mācās ārpus tās. Pastāv uzskats, ka vienīgā kvalitatīvā vidējā izglītība Latvijā ir iegūstama tikai Rīgā, kas, manuprāt, ir gadiem ilgi "iesēdējies" aplams pieņēmums."
Līdzīgās atmiņās dalās Annija Endija Kolerte, kura arī ir liepājniece: "Tā problēma, ar kuru saskaries, nākot no Liepājas uz "lielo Rīgu" – tu tiec kaut kādā ziņā diskriminēts, jo esi province. Viņiem liekas, ka viss "krējums" ir tikai Rīgā, un tas, kas ir ārpus Rīgas, nevar būt labs. Bet gadās, ka ir labi studenti arī no mazākām pilsētām. Man kaut kādā ziņā pat līdz šai dienai ir jācīnās ar to kompleksu, ka es nāku no mazas pilsētas. Tas, manuprāt, ir netaisnīgi."
Profesionālās mūzikas nozīmība kultūrā
23. oktobra Latvijas Mūzikas padomes atklātajā vēstulē tika izcelts Rīgas Tehniskās universitātes un Latvijas Kultūras akadēmijas valsts pētījumu programmā konstatētais – katrs eiro, kas ieguldīts kultūrā, ne tikai atpelna sevi, bet arī papildus pievieno Latvijas ekonomikai 1,53 eiro. Lai gan ekonomiskā ietekme ir nenoliedzama un šajos apstākļos to ir svarīgi izcelt, vienlīdz svarīgi vai pat daudz svarīgāk ir atzīt nozīmīgos nemateriālos ieguvumus, galu galā – kultūra ir Latvijas valsts pamatā. Kultūrai visās tās formās ir spēks bagātināt cilvēka pieredzi. Tā atspoguļo sabiedrības vērtības un vēsturi, palīdz izprast apkārtējo pasauli, veido kopīgu identitātes un piederības sajūtu un audzina mūsos cilvēcību.
Profesionālā mūzika ir arī viens no centrālajiem Latvijas ārējās atpazīstamības balstiem, taču pastāv manāma atšķirība starp Latvijas kultūrpolitiku, kas tiek pasniegta ārēji, un veidu, kā tā tiek īstenota valsts iekšienē. Valsts patiesajai nostājai pret profesionālo mūziku jāizpaužas taustāmā atbalstā un politikā, ko tā sniedz šo mākslinieku un viņu darba uzturēšanā, piešķirot finanšu līdzekļus, resursus un institucionālo atbalstu, kas vērsts uz profesionālās nemateriālās kultūras kopšanu un veicināšanu. Runa ir par valsts iekšēju apņemšanos nodrošināt, lai mūziķi varētu pelnīt iztiku no sava radošā darba un lai tas tiktu novērtēts un atbalstīts.
