"Pat nesaprotu, kā tas ir iespējams – kā man ir palaimējies, ka tas tā noticis tieši ar mani..." Tā, runājot par šībrīža radošo likteni, savas izjūtas raksturo pats Greters, kurš jau kopš 2022. gada rudens ir Gēteborgas operas diriģenta asistents.
Parakstot šo darba līgumu, Aivis kopā ar ģimeni pārcēlies uz Gēteborgu, kur šobrīd pamatā rit viņa mākslinieciskā dzīve.
Tomēr dzīvē bieži vien daudzi notikumi risinās vienlaikus un teju ar divu dienu atstarpi: kad līgums jau bijis parakstīts, Aivis saņēmis uzaicinājumu doties uz noklausīšanos pie "Orchestre de Paris", lai kļūtu par tā diriģenta Klausa Mekeles (Klaus Mäkelä) asistentu. Kā diriģentam izdodas apvienot abas pilsētas un darba pienākumus? Kāda ir sajūta, kaut uz īsu brīdi atgriežoties Latvijā? Kā ar distanci no malas izskatās šī gada Dziesmu svētki – gan ar konfliktiem, gan savulaik paša Aivja Gretera vadītā jauniešu kora "Kamēr..." panākumiem?
Inga Žilinska: Pagājušā gada pavasarī pēkšņi uzzinājām, ka koris "Kamēr..." meklē jaunu diriģentu. Daudziem šķita – kā tā, kurp dodas Aivis Greters? Kā šis gads pagājis tavā radošajā dzīvē? Kur šobrīd bāzējies un ko šobrīd dari?
Aivis Greters: Šobrīd esmu ļoti priecīgs būt Latvijā un būt arī maza daļa no Dziesmu svētkiem, kas man ir ļoti īpaši. Atbildot uz tavu jautājumu, pirms gada mana dzīve izmainījās par visiem simt procentiem...
Daudzas likumsakarības, neatlaidība un veiksme – īstie cilvēki ieraudzīja...
Visu šo gadu intensīvi darbojos un dzīvoju Gēteborgā – uz Zviedriju esmu pārcēlies ar visu ģimeni un strādāju Gēteborgas operā. Tas ir pilna laika darbs kā asistentam – strādāju gan ar orķestri, gan dziedātājiem, gan ar kori un palīdzu sagatavošanas procesā. Sezonas otrajā pusē vairāk iesaistos tieši operas izrāžu diriģēšanā. Ļoti priecājos, ka operas vadībā arvien vairāk man uzticas, jo redz manī lielu potenciālu – man ir iespēja augt, daudz iemācīties.
Šīs sezonas spilgtākais notikums tieši operas kontekstā, neskaitot mūzikla izrādes un koncertus, ko esmu vadījis, bijuši divi "Bohēmas" atskaņojumi, kas notika maijā. Viens no tiem man skaitījās ka maģistrantūras eksāmens, un trīs no maniem kolēģiem, ar kuriem Dziesmu svētku vokāli simfoniskajā koncertā dalījām skatuvi, brauca kā žūrijas locekļi vērtēt manu sniegumu... Tas bija īpašs notikums. Arī personīgajā dzīvē šis ir ļoti īpašs laiks! "Bohēmu" burtiski iemīlēju tad, kad to sāku arvien vairāk studēt. Jo viena lieta ir izrādes noskatīšanās, bet tad, kad iedziļinies orķestrācijā, tajā, kā tēmas tiek izvestas, cik daudz ir detaļu, ko Pučīni devis… Arī pats stāsts mani aizkustināja – tā bija mana pirmā lielā debija operā kā diriģentam.
Esmu iemīlējies šajā procesā, arī kolektīvā – Gēteborgas operā jūtos ļoti novērtēts un mīlēts –, un ar lielu nepacietību gaidu nākamo sezonu, jo, lai arī vēl kā asistentam, man būs ļoti daudz iespēju diriģēt izrādes – gan "Nabuko", gan "Donu Žuanu", gan "Klīstošo holandieti" un "Tosku".
Tad jau aiznākamajā sezonā man būs iespēja pašam būt divu izrāžu mākslinieciskajam vadītājam! Tas ir liels, liels radošs piepildījums un ļoti intensīvs darbs, kas nes milzīgu gandarījumu.
Esi studējis orķestra diriģēšanu, bet vai kādreiz ir bijusi doma arī par operas diriģēšanu? Vai arī tur nav lielas atšķirības?
Tā ir milzīga atšķirība! Esmu ārkārtīgi priecīgs, ka savas karjeras pašā sākumā man dota iespēja intensīvi būt tieši operteātrī. Starp citu, pirms devos uz Gēteborgu, maksimāli centos nākt uz Latvijas Nacionālo operu un piedalījos mēģinājumu procesā, lai vienkārši vērotu, mācītos un saprastu, kā vispār opera ir uzbūvēta – lai, atbraucot uz Gēteborgu, būtu lielākas priekšzināšanas par to, ko es jau zināju. Pavērojot arī vēsturiski diriģenta profesiju, tieši veco skolu – kā vispār diriģents cēlies, redzam, ka šī profesija lielākoties nāk tieši no koncertmeistara funkcijas. Man tas ir ļoti, ļoti vērtīgi! Pēc tam paskatīties uz simfoniskās mūzikas partitūru – tas ir ļoti atšķirīgi… Man liekas, ka opermūzikā, pateicoties libretam un pateicoties tekstam, komponists kaut kā ļoti precīzi iedod norādījumus par tēla atklāsmi, par raksturu, par mūzikas valodas izteiksmi. Operas diriģentam tas nav tikai tāds process – mēģinājums ar orķestri un koncerts, bet tas ir liels ikdienas darbs ar solistiem, ar kori. Darbs lielā komandā. Man, atrodoties karjeras pašā sākumā, šķiet būtiski atrast veidu, kā sadarboties, kā būt labam kolēģim, kā nevis visiem izdabāt, bet iet uz mērķi, lai mūsu kopējais sniegums ir labāks. Līdz ar to diskutēt, runāt un strādāt, lai izrādes un viss kopējais komandas sniegums būtu augstākajā iespējamajā līmenī.
Tomēr šis gads Gēteborgā bijusi tikai viena manas mākslinieciskās darbības zona, jo man ir iespēja būt arī "Orchestre de Paris" vadītāja Klausa Mekeles asistentam.
Ar viņu šosezon esmu ticies jau vairākkārt un burtiski tūlīt dodos uz Franciju, uz Eksanprovansas festivālu, kurā būšu Mekeles asistents visu triju Stravinska baletu – "Ugunsputna", "Svētpavasara" un "Petruškas – iestudējumos un atskaņojumos. Tas man dod iespēju redzēt un mācīties no viena no pasaulē ļoti augsti atzītiem orķestriem un no viena no vispazīstamākajiem diriģentiem, kurš būs nākamais "Concertgebouw" mākslinieciskais vadītājs un jau uzsācis sadarbību ar šo orķestri. Līdz ar to – pat nesaprotu, kā tas ir iespējams – kā man ir palaimējies, ka tas tā noticis tieši ar mani...
Kā nokļuvi pie Klausa Mekeles?
Tas viss notika, pateicoties sludinājumam "uz dēļa", jo bija publiska atlase – viņi meklēja asistentu. Un notika milzīga sakritība… Biju izturējis Gēteborgas atlasi, jo arī tā nenotika no zila gaisa – bija konkurss, kuru izturēju. Digitāli parakstīju vienošanos, ka piekrītu šīm darba saistībām, bet paralēli biju pieteicies arī uz atlasi "Orchestra de Paris", un
burtiski ar vienas vai divu dienu starpību apstiprinu savu darbu Gēteborgā un saņemu apstiprinājumu, ka esmu uzaicināts uz atlasi Parīzē!
Sazinājos ar abām pusēm, vienojos, ka Gēteborgas darbu paturēšu, bet jautāju, vai drīkstu aizbraukt uz atlasi Francijā. Gan Gēteborgas operas mākslinieciskais vadītājs, gan tās orķestra direktors ļoti labi saprata, ka tas nav ikdienišķs piedāvājums – doties uz tikšanos pie šī orķestra, arī viņiem tas bija liels prieks un pagodinājums, ka esmu tur uzaicināts.
Atsaucoties uz teikto, ka man ir darbs Gēteborgā, "Orchestra de Paris" [vadība] sacīja, lai tomēr atbraucu. Man tā šķita ļoti formāla atbilde – aizbraukšu, un pēc pirmās kārtas pateiks man paldies. Viss beidzās ar to, ka arī tur ieguvu šo pozīciju, un mēs vienkārši atradām kopīgu veidu, kā sadarboties:
ja Gēteborgā man ir pilna laika darbs, tad atsevišķās nedēļās devos uz Parīzi, kur biju asistents gan Klausam Mekelem, gan vēl citiem diriģentiem.
Kā tu raksturotu Klausu Mekeli? Inta Zēgnere ar viņu savulaik tikās Latvijā, Gunda Vaivode – Amsterdamā, un šīs sarunas izskanējušas "Klasikā". Kā tu pats raksturotu šo cilvēku, kuram ir tikai divdesmit septiņi gadi?
Viņš tiešām izteikti ir ļoti, ļoti talantīgs diriģents, kuram jau ir liela pieredze pie orķestra. Klausam ir gan Oslo simfoniskais orķestris, ko savulaik vadīja arī Mariss Jansons, un "Orchestra de Paris" jeb Parīzes filharmonijas orķestris – Francijā un pašā Parīzē ir ļoti daudz orķestru, bet šis ir labākais Francijā. Klausam ir ļoti skaidras zināšanas par to, ko viņš vēlas sasniegt, un viņam ir ļoti labi attīstīta mēģinājumu tehnika – kā strādāt, kā vadīt procesu uz interpretāciju, kā vadīt procesu uz koncertu. Jau no pirmā brīža tas ļoti labi redzams arī visiem orķestrantiem, nemaz nerunājot par to, ka
viņš ir tik ļoti patīkama personība! Esmu runājis ar dažiem citiem asistentiem, kuriem viņš šķitis nedaudz nepieejams. Lai gan mans uzdevums ir nevis būt uzbāzīgam vai kaut ko pamācīt, bet gan palīdzēt visā procesā, no viņa puses pret sevi esmu jutis ārkārtīgi lielu sirsnību un dāsnumu gan laika ziņā, gan komunikācijā un palīdzībā varbūt pat ārpus viņa pienākumiem.
Mani tik tiešām ļoti priecē iespēja Eksanprovansas festivālā būt kopā ar viņu veselu nedēļu, kur Klausu redzēšu no citas puses – tīri fiziski būs vairāk laika, ko pavadīsim kopā, būs vairāk koncertu, kuros viņu vairāk redzēšu. Mūsu pirmā tikšanās bija ļoti sirsnīga. Viņš šajā sezonā ierakstīja divus no jau minētajiem Stravinska baletiem - "Ugunsputns" un "Svētpavasari", un es biju tieši uz "Ugunsputna" ieraksta nedēļu. Viss šis process – sēdēšana ar skaņu režisoru studijā, tad zālē, tad studijā, tad – visbeidzot – koncerti, kur atrodu sev interesantāko vietu gan akustiski, gan kādā no koncertiem vēroju pašu Klausu – tad sēžu aiz orķestra. Tā kā šis laiks bijis piepildīts ļoti daudzām pozitīvām emocijām.
Šo Parīzes orķestri varētu raksturot kā zvēru, kuru diriģentam jāmāk paņemt savās rokās tā, lai šis zvērs lidotu, un Klausam tas izdodas!
Manā mazajā pieredzē, cik nu esmu tur asistējis, ne visiem ir pa spēkam. Šis orķestris jau ir personība – tas sācies no solistiem, un kaut kādā ziņā tas viss ir ar milzīgu, varbūt arī neapzinātu prasīgumu pret diriģentu. Kuram tas izdodas, kuram ir saskaņa vai saspēle pa spalvai, tam ir. Man liekas, ka Klausam tas vienkārši ir izdevies debešķīgi, un ir apbrīnojama viņa mākslinieciskā darbība – cik ļoti viņš spējis būt labās attiecībās ar ļoti daudziem mūziķiem pasaulē, ar daudziem orķestriem – gan to pašu Oslo un tagad arī Amsterdamu. Vēl viena kvalitāte, kuru es ārkārtīgi cienu, ir tā, ka viņš šobrīd neaizraujas ar viesdiriģēšanu – viņš vairāk cenšas būt kopā ar saviem orķestriem, nu jau arī ar Amsterdamu, un savu laiku vadīt maksimāli ar tiem. Viņš ir ļoti aizņemts, bet fokusējas gandrīz tikai uz saviem orķestriem, tātad veido attiecības ar konkrētiem cilvēkiem – un viņa mākslinieciskā vīzija, manuprāt, iegūst fokusu ceļā uz to orķestra skaņu, ko viņš meklē. Man tas šķiet skaisti un būtiski.
Cik ilga šī iespēja tev vēl būs – asistēt Klausam Mekelem?
Vēl nedēļu. Bija piedāvājums pagarināt šīs saistības, bet sapratu, ka paralēli darbam Gēteburgas operā man būtu svarīgi pēc iespējas vairāk diriģēt simfoniskā orķestra programmas. Jo pagājušās sezonas laikā man vispār nebija iespēju atbraukt uz Latviju – bija uzaicinājumi, bet nebija laika. Tā ka
esmu ļoti, ļoti priecīgs, ka nākamajā sezonā Latvijā man būs veselas trīs nedēļas: viena – ar Liepājas Simfonisko orķestri, viena – ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, un viena ar kamerorķestri "Sinfonietta Rīga". Tas man rada daudz pozitīvu emociju, jo atbraukt uz Rīgu ar visu ģimeni – tas būs liels notikums
gan man pašam tīri mākslinieciski, gan arī man tuvajiem. Jo ne visiem ir varēšana atlidot pie manis un redzēt kādu izrādi Gēteborgā vai citur, kur esmu bijis. To gaidu ar nepacietību.
Kādas ir tavas izjūtas, atbraucot uz Latviju tieši Dziesmu svētku laikā un tajos piedaloties? Gadu esi bijis projām, guvis pasaules elpu. Kādas ir tavas sajūtas, domājot par tavu kori "Kamēr...", kurš nosargājis labākā kora nosaukumu?
Pirmkārt, ļoti lepojos ar diriģentu Jurģi Cābuli, katru no dziedātājiem un izteikti arī ar visu komandu, jo itin visi pirms gada atbalstīja manu lēmumu – bijām vienoti tajā, ka šis ir pats pareizākais ceļš, kā turpināt.
Pat nebija runas par to, kā būt vislabākajiem. Tas nebija mērķis. Mērķis bija, ka nākamais cilvēks var kļūt par līderi, jo diriģents jau pēc būtības ir līderis, un korim ir vajadzīgs grupas līderis, kurš ir tas saliedētājs, kurš ir atmosfēras radītājs, kurš ir iedvesmotājs, un Jurģim piemīt visas šīs kvalitātes, kas tas tagad pierādījies ne vien viņa radītajā mikroklimatā, bet nu jau arī Latvijas kontekstā, un nākotnē to noteikti novērtēs arī pasaule.
Uzskatu, ka viss noticis pareizajā laikā – arī Jurģim Dziesmu svētku kontekstā: viņš ir mūsu jaunās paaudzes diriģents, kurš ļoti deg par šo kustību. Jau pirms gada man šķita, ka tas ir pats loģiskākais lēmums – kori "Kamēr…" nodot cilvēkam, kurš gluži vienkārši dievina kormūziku un kurš ar to labā nozīmē ir "aptracis".
Ļoti lepojos ar kori un Jurģi!
Vai dzirdēji viņu sniegumu konkursā?
Dzirdēju viņu sniegumu televīzijā, atrodoties laukos, jo klātienē diemžēl nevarēju atrasties, bet biju ļoti aizkustināts... Tomēr dzīvajā es viņus dzirdēju, jo tieši "Koru karu" nedēļā tiku uzaicināts uz vienu mēģinājumu, uz kuru tika uzaicināti vēl daži kora draugi, un tas bija ļoti aizkustinoši – viņus vienkārši satikt, redzēt un dzirdēt. Tas bija saviļņojoši... Varu arī teikt, ka no tās pirmdienas līdz "Koru karu" sestdienai viņi bija ļoti izauguši – sniegums arī caur televīzijas skaņu bija aizkustinošs un emocionāls, tas mani sasniedza un uzrunāja. Ar mani notiek ļoti augstvērtīgas lietas: pirmkārt esmu ļoti pagodināts būt jaunākais starp šiem lielajiem maestro, ar kuriem biju kopā uz skatuves, man ir tik daudz draugu arī tajos pašos "Koru karos" vai koncertos – vai nu tie ir dalībnieki, vai mākslinieciskie vadītāji, vai diriģenti, vai solisti. Uzskatu, ka vēl joprojām šī ir mana vide…
Es arī zinu, ka noteikti atgriezīšos un dzīvošu Rīgā. Kā veidosies nākotne – tas ir cits stāsts, bet zinu, ka ar ģimeni vēlamies atgriezties, un šī būs tā vieta, kur būsim līdzās. [Diemžēl] lielos svētkus caurstrāvo daudz visādu negāciju – par to, ka kaut kas nav izdarīts vai kaut kas varētu būt labāk, un [vienmēr] ir cilvēki, kas zina, kā vajadzētu labāk.
Nezinu, kāpēc, bet šajā Dziesmu svētku gadā es to kaut kā izjutu ļoti daudz, arī atrodoties ārpus Latvijas. Tu to visu vienkārši uzzini. Tas man lika aizdomāties…
Kaut kādā ziņā laikam jau tas konflikts ir laba lieta, jo cilvēkiem rūp [Dziesmu svētki] – cilvēki grib, lai tie ir labāki, grib uzlabot svētku vidi un uzlabot šos svētkus, lai nākotnē viss būtu maksimāli pārdomāti un ērti. Ļoti ceru, ka tas rezonēs, sasniegs pareizās ausis, un cilvēki izdarīs attiecīgos lēmumus, lai nākotnē izpaliktu daudzas nevajadzīgas sīkumainas lietas. Tomēr uzskatu, ka pats svētku laiks ir brīnišķīgs. Man gan ļoti žēl, ka pats nebūšu iesaistīts Mežaparka Lielajā estrādē, jo atradīšos festivālā Francijā.
Atceros, cik pagājušajā reizē bija aizkustinoši: Mežaparka estrādē stāvēju blakus savam tēvam – uz vienu dziesmu satikāmies plecu pie pleca! Tas bija kas tāds, ko arī tagad atceros gandrīz vai ar asarām acīs...
Šobrīd ar tēti bieži sazināmies – viņš stāsta, kā viņam estrādē klājas un kā tas viņa Dziesmu svētku ceļš iet. Dziesmu svētki, man liekas, ir tādi lieli ģimenes svētki.
Vai Dziesmu svētku tradīcija jūsu ģimenē ir kopta daudzu gadu garumā?
Tikko ar mammu par to runājām – viņa šajā procesā tikusi iesaistīta jau bērnībā. Abi ar brāli uzaugām, mācoties Rīgas Doma kora skolā. Brālis gan aizgāja citu ceļu, bet es turpināju mūzikas ceļu un
kā diriģents un dziedātājs Dziesmu svētku kustībā esmu bijis par visiem simt procentiem, cenšoties izdarīt labāko. Vienā brīdī sapratu, ka negribu apstāties, jo nejūtos vēl visu sasniedzis, un sāku skatīties uz orķestra pasauli.
Tas sākās tieši ar manu "Erasmus" pieredzi, kad devos uz Stokholmu: tā gada laikā sāku meklēt iespējas. Nevarētu teikt, ka tas man bija milzīgs mērķis, kas jāsasniedz. Jo tad, kad biju ar "Kamēr...", es tiešām biju ar viņiem. Ja nebūtu izturējis atlases, ar vislielāko mīlestību būtu Latvijā un šodien būtu ar viņiem… Pagājušajā gadā tas nebija viegls lēmums, un šis arī nav bijis vienkāršs laiks, jo tas ir liels izaicinājums – būt ārzemēs, būt jaunā vidē ar ģimeni, ar bērniem un sievu. Esmu ļoti priecīgs, ka esam tik tālu tikuši, vēl joprojām esam kopā un turpinām to visu darīt – lai tas maksimāli mums arī izdodas arī turpmāk! Šobrīd esmu ļoti, ļoti, ļoti priecīgs.
