Henrieta Verhoustinska: 20. aprīlī ar, kā runā, spožu koncertu Stricka villā tika atklāts jūsu jaunais albums "Textures", kuram jūs abi esat arī līdzautori. Kristīne, par ko ir šis albums?
Kristīne Prauliņa: Šis ir mūsu grupas "The Soulful Crew", ko mēs izveidojām 2018. gadā, albums.
Es biju galvenā iniciatore, kas šo visu muzikālo superspēku savilka kopā. Kopš tā laika mēs sākām radīt jaunu mūziku, radīt to, kas mums pašiem patīk un kas, mūsuprāt, var pasaulei iedot ko labu un vērtīgu.
Tāds arī ir šī albuma skata punkts – mūsu pašu baudījums mūzikā. Mēs ceram, ka arī klausītāji to saklausīs un viņiem patiks.
Valter, ko tu vēlējies pateikt ar savām dziesmām šajā albumā?
Valters Sprūdžs: Es domāju, ka vienkārši uzrunāt cilvēkus. Varbūt, ka viņi var pārdomāt kaut kādas lietas šo dziesmu pavadījumā vai iedvesmoties, vai iepriecināties, vai paskumt. Dziesmas ir kā labs iniciators refleksijai.
Man arī klausoties likās, ka šajā albumā ir domīgs noskaņojums. Kristīn, tu pieminēji "The Soulful Crew", un šis pats zelta sastāvs jau pirms pieciem gadiem bija tavā albumā "A Warmer October".
Kristīne Prauliņa: Jā, tas arī ir pats sākums šai grupai. Tad mēs vēl tā kā formējāmies.
Varbūt nosauc grupas dalībniekus.
Kristīne Prauliņa: Viens no galvenajiem grupas dalībniekiem sēž man blakus – Valters Sprūdžs, basģitārists. Mums pie klavierēm ir džeza virtuozs, aranžiju lielmeistars – Toms Mikāls, bundzinieks Kaspars Kurdeko un ģitārists Jānis Kalniņš.
Vai džezs ir tas, ar ko jūs elpojat šajā grupā, vai tomēr atļaujaties arī šādus tādus sānceļus?
Kristīne Prauliņa: Es mūs sauktu par soulmūzikas grupu. Džezs noteikti ir viena no ietekmēm. Liela daļa no mūsu sastāva ir, kā mēs viņu saucam, džezisti, bet, piemēram, es sevi tā nesauktu. Domāju, ka Valters arī nē.
Valters Sprūdžs: Šodien tieši ir atnākuši tie, kuri nav džezisti.
Kristīne Prauliņa: Mums noteikti ļoti patīk šī mūzika gan kā klausītājiem, gan arī kā izpildītājiem.
Valters Sprūdžs: Mēs tuvu stāvam tam stilam.
Kristīne Prauliņa: Jā.
Ja tajās angļu brokastīs džezs ir ola, tad mēs esam pupiņas.
Valters Sprūdžs: Tieši gribēju teikt, ka mēs esam pupiņas. (Smejas)
Nav noslēpums, Kristīn, ka tev ļoti tuva ir arī gospeļmūzika.
Kristīne Prauliņa: Mēs tikko bijām Londonā, un tur notika kaut kas vēsturisks globālā līmenī. Donalds Lorenss (Donald Lawrence), kas ir viens no lielākajiem gospeļmūzikas vārdiem pasaulē, atdzīvināja senu tradīciju, ko bija aizsācis dziesmas "Oh Happy Day" autors Edvīns Hokinss (Edwin Hawkins) jau 70./80 gados. Šī tradīcija ir vest kopā korus – kas to dara ilgstoši un labā līmenī, – no dažādām vietām, stiprināties un apmainīties ar iedvesmu un informāciju. Tas bija vienkārši… Es joprojām lidinos no tā visa. Es tur biju ar Rīgas gospeļkori. Mēs dziedājām arī "showcase", kā viens no astoņiem koriem (daži kori bija uzaicināti). Donalds mūs personīgi uzaicināja dziedāt arī "showcase". Mēs dziedājām arī manu jauno dziesmu, ko es sarakstīju korim. Vasarā mēs to ierakstīsim un izdosim.
Valters Sprūdžs: Donalds vispār ir tavs fans.
Kristīne Prauliņa: Mēs tagad esam iepazinušies ar Donaldu. Viņš ir devis ļoti daudz iedvesmas un iedrošinājuma man personīgi kā dziedātājai. Es joprojām esmu šokā. [..]
Kāpēc gospelis, kas ir noteiktas amerikāņu grupas reliģiskie dziedājumi baznīcā, ir kļuvis tik ārkārtīgi populārs ārpus šīs izcelsmes vietas robežām?
Kristīne Prauliņa: Es domāju, ka tas ir tāpēc, ka šī mūzika savā sirdī runā par ļoti vispārīgām cilvēces problēmām, sāpēm, grūtībām. Tā sākās no melnādaino verdzības un apspiešanas. Arī mēs, latviešu tauta, zinām, kas ir apspiešana. Es domāju, ka jebkurš cilvēks dažādos cilvēcīgos līmeņos, jebkura tauta ir bijusi tajā vietā, kur tā tiek apspiesta, kur tai kaut kas ir jāpārvar, kur tā ir uz robežas – vai nu tā nolaidīs rokas, vai cels augšā.
Pacilātība – tas laikam ir tas atslēgas vārds? Šī mūzika pacilā garu.
Kristīne Prauliņa: Jā. Tā sakne ir ticība. "Gospel", tulkojot no angļu valodas, nozīmē Evaņģēlijs. Protams, tas
viss ārējais – skaistas dziesmas, skaistas harmonijas – rada pacilātību, bet sakne ir ticība, cerība un Dieva spēks uz zemes. To nevar atraut no gospeļmūzikas, jo tad paliek tikai stils.
Valter, tu arī savā ziņā esi saistīts ar amerikānisko mūzikā, jo grupa "The Rolltones", kurā tu spēlē, ir pazīstama kā americana stila kopēja. Jums nupat ir iznākusi jauna dziesma. Es noskatījos klipu. Tā ir tava dziesma.
Valters Sprūdžs: Jā. Kārlis Būmeisters palīdzēja.
Lūdzu, mazliet pastāsti par šo mūzikas stilu!
Valters Sprūdžs:
Americana mūzikas stils ir tāds jauks, varētu teikt, samiksējums no kantri, blūza, roka, nedaudz ir arī gospeļmūzikas un "Bluegrass" ietekmes .
Tas viss tā jauki savelkas un skan pēc plašajiem Amerikas dienvidiem. Man cilvēki ir jautājuši – vai tu esi Latvijā dzimis? Klausoties manas dziesmas, dažas viņiem skan tā, it kā tās būtu rakstītas tur. [Šis stils] – tas mani ļoti uzrunā un vienkārši liekas kaut kas mans.
Tu līdzdarbojies, atzīšos, arī manas favorītgrupas – elektrodžeza grupas "Lupa" sastāvā. Par albumu "Koki" jūs saņēmāt "Zelta mikrofonu".
Valters Sprūdžs: Jā, tas bija ļoti jauki.
Un ar ko šis žanrs tev ir īpašs?
Valters Sprūdžs: Es darbojos ar lieliskajiem mūziķiem Ritvaru Garozu, Andri Buiķi un Dāvi Jurku. Šajā grupa spēka, meistarības un visa cita veida potenciāls ir milzīgs. Stāsts ir ļoti līdzīgs tam, ko Kristīne teica par "The Soulful Crew": mēs ar Ritvaru gribējām vienkārši paspēlēt kopā. Tā šī grupa dzima. Mums bija kopīga mēģinājumu telpa, kur mēs satikāmies un spēlējām, pierakstījām idejas. Beigās no tā izvērtās pirmais albums "Sequences and Consequences", un šīs jau ir sekas tām konsekvencēm.
Kristīn, tu neesi greizsirdīga uz to, ka Valteram ir tik daudz dažādu virzienu un "The Soulful Crew" ir tikai viens no tiem?
Kristīne Prauliņa: Es tikai priecājos, ka viņš tur izspēlējas ar visu to elektroniku.
Valters Sprūdžs: Jā, un nemēģina bojāt šo mūziku. (Visi smejas)
Kristīne Prauliņa: Mēs tā jokojam.
Mums katram ir savas šķautnes, virzieni, un tas ir tikai skaisti, ka mēs varam to visu izpaust.
Man liekas, ka mums pilnīgi katram no "The Soulful Crew" ir arī kāds [cits mūzikas projekts]. [..] Nav tik viegli viņus dabūt vienā mēģinājumu telpā, bet es turpināšu censties.
Valters Sprūdžs: Tevis dēļ – mierīgi.
Runājot par greizsirdību. Kristīn, tava ģimene noteikti nav greizsirdīga uz tavu nodarbošanos, jo, cik es zinu, jūs ar vīru strādājat kopā – viņš, Toms Lisments, ir miksējis skaņu albumam "Textures".
Kristīne Prauliņa: Jā, viņš ir gan skaņu ieraksta inženieris, gan galvenais miksa inženieris. Es viņu saucu par sesto spēlētāju šajā grupā. Viņš ir tas, kas mani tā līdz galam pastūma uz to, ka tagad vajag, dari tagad. Viņa iedvesmā es beidzot saņēmos visiem piezvanīt. Katrs koncerts, katrs ieraksts – man tos būtu grūti bez viņa iedomāties, jo viņš veic lielu ieguldījumu kopējā skaņā. Arī Stricka villā par to varēja pārliecināts.
Valters Sprūdžs: Jā, noteikti.
Kristīn, tu arī nesen esi kļuvusi par jauno māmiņu. Apsveicu tevi ar šo notikumu!
Kristīne Prauliņa: Paldies!
Es zinu, ka aktrises un arī klasiskās mūzikas dziedātājas parasti saka, ka bērna dzimšana noteikti kaut kā izmaina mākslinieces personību. Vai tu esi sajutusi šīs izmaiņas? Vai tu muzicē citādi, kā pirms kļuvi par māmiņu?
Kristīne Prauliņa: Jā! Ir tā, ka viss tas, kas manī iepriekš bija, ir kā ar zīmogu apstiprināts. Ir sajūta, ka liekais atbirst un tu vairāk nofokusējies uz tiešām svarīgo. Kaut kā negribas tērēt savu laiku nekam, kur tu nejūti savu sirdi. Tāds papildu spēks visam, ko es daru. Tā es to izjūtu.
Grupa "The Soulful Crew" 21. jūlijā būs dzirdama Liepājā, kultūras namā "Wiktorija". Vai būs vēl kādas reizes, kad mēs jūs dzirdēsim tepat Rīgā?
Kristīne Prauliņa: Ļoti iespējams. Iesaku pasekot mums gan feisbukā, gan instagramā. Mēs tur liekam visu informāciju.
