2023. gada nogalē ierakstu firmas "Prima Classic" paspārnē klajā nācis albums "Essence", kurā dziedone Marina Rebeka kopā ar Vroclavas operas orķestri un diriģentu Marko Boemi ieskaņojusi 13 pazīstamas dažādu laiku, dažādu operu ārijas soprānam.
Albumā skan: Čočosanas ārija no Dž. Pučīni operas "Madama Butterfly", Margarētas ārija no A. Boito operas "Mefistofelis", Adrianas ārija no F. Čilea operas "Adriana Lekuvrēra", Lizas ārija no P. Čaikovska operas "Pīķa dāma", Magdas ārija no Dž. Pučīni operas "Bezdelīga", Toskas ārija no Dž. Pučīni operas "Toska", Madalēnas ārija no U. Džordano operas "Andrē Šenjē", Mizetes valsis no Dž. Pučīni operas "Bohēma", Nedas balāde no R. Leonkavallo operas "Pajači", Mimī ārija no Dž. Pučīni operas "Bohēma", Nāras ārija no A. Dvoržāka operas "Nāra", Lauretas ārija no Dž. Pučīni operas "Džanni Skiki" un Valli ārija no A. Katalāni operas "Valli".
Albums jau saņēmis plašu kritiķu atzinību, arī Juris Griņevičs žurnālā "Mūzikas Saule" raksta:
"Te ir apbrīnojama vokālās tehnikas perfekcija it visos aspektos, tomēr īpaši valdzina sevišķi izteiksmīgais krūšu reģistrs, kas ļoti reti gadās soprāniem.
Neparasti izteiksmīga piano dinamika, bet arī spēks augšējā reģistrā ar spožu skanējumu visaugstākajā sfērā. Kā vienmēr, izcila frāzējuma meistarība, kas sakņojas perfektā elpas tehnikā.
(..) Ar savu balsi viņa spēj atspoguļot dvēseles vissmalkākos strāvojumus, patiesi pārtapt tēlā. Būtībā albumā attēlotas trīspadsmit dažādas sievietes, sākot ar panaivo Lauretu ("Džanni Skiki", ar to soprāni sāk iepazīt Pučīni mūziku), bet cik suģestējoši to atveido Marina Rebeka! Un pretstats – "Toska". Visas varones vieno sevišķs sievišķīgs šarms, smalks, bet neatvairāms erotiskums, kas šos tēlus padara tik ticamus, pārliecinošus. To spēj vien retas mākslinieces, jo parasti spēle aprobežojas ar labāk vai sliktāk nodziedātām notīm."
Albuma tapšana nebija paredzēta
Rūta Paula: 1. janvārī "Klasika" skaisti sāka savu skanošo gadu ar jūsu jaunā albuma "Essence" atskaņojumu. Es, protams, vispirms apsveicu jūs ar jauno un nu jau jāsaka arī ar kārtējo solo albumu, kuram dots šāds kodolīgs un zīmīgs nosaukums. Tas ir kā soprāna āriju ekstrakts, koncentrāts – 13 ārijas no plašās opermūzikas vēstures. Pieļauju, ka nebija viegli izveidot šo sarakstu, lai taptu albums?
Marina Rebeka: Nē, bija diezgan viegli. Man bija jāizveido šis repertuārs divu nedēļu laikā, jo šī albuma tapšana bija tāda neparedzēta. Sākumā man bija paredzēts ierakstīt vienu manu ļoti slavenu, ļoti labu kolēģi. Bija sarunāts orķestris un diriģents, bet viņa atcēla. Es paņēmu citu dziedātāju, bet praktiski trīs nedēļas pirms ieraksta viņa atcēla ierakstu. Viņai bija kovids, viņa bija slima, bet viss jau bija saorganizēts. Atrast citu dziedātāju nebija iespējams, un es teicu – laikam tad jābrauc pašai un jāraksta. Īstas programmas izveidošana ir ilgs process. Katram diskam ir sava programma, sava ideja. Šajā gadījumā bija tā, ka teicu – labi, veidojam disku tādu, kur ir visas slavenākās soprāna ārijas, kuras ir manā repertuārā, kuras es dziedu un dziedāšu nākamajos 10 gados. Tad domājām, bet kā lai mēs to nosaucam?
Sapratām, ka tā ir opermūzikas esence, jo tās ir ārijas, kuras varētu klausīties cilvēks, kurš nepazīst operu, un kuram tad varētu teikt – te ir soprāna āriju esence.
Rezultātā ir izveidojusies 13 āriju izlase – ļoti kontrastaina un dažāda. Pēc kādiem principiem to sakārtojāt?
Ir tās ārijas, kuras uz skatuves man jau ir dziedātas, piemēram, Mimī, Mizete, Čočosana, Neda – tur jau ir pieredze, bet ir tādas operas, kuras nav dziedātas, bet man ir tuvas un ļoti patīk, piemēram, Lizas ārija. Dalība Boito operas "Mefistofelis" iestudējumā bija paredzēta šogad, bet neizdevās. Toskas loma, protams, man ļoti bieži ir piedāvāta, bet no tās turpinu atteikties, varbūt pēc kādiem pieciem vai sešiem gadiem es tomēr pieņemšu. Galvenais princips bija, lai visas šīs ārijas būtu slavenas. Varbūt Čaikovska Lizas ārija nav tik populāra, bet kādreiz koncertos biju dziedājusi šo āriju, tāpēc man tā ir tuva sirdij.
Pilnīga atdošanās darbam
Klausoties šīs ārijas, kurās līdzās rotaļīgumam ir pārdzīvojumi un dramatisms, rodas sajūta, ka šis albums tapis vienā elpas vilcienā. Vienā muzikālā lidojumā. Ir tik viegli klausīties un baudīt šo albumu.
Paldies, tas ir ļoti patīkami. Tas tapis vienā vilcienā, jo mums ar diriģentu bija diezgan laba sadarbība, un mēs pirms tam ilgi apspriedāmies, kā mēs to visu veidosim un kāds ir mūsu redzējums. Protams, kā jau visiem maniem albumiem, mēs rezervējām diezgan daudz laika ierakstam. Nav tā, ka mums ir orķestris trīs dienas, un tagad trijās dienās mums ir jāieraksta 13 ārijas, respektīvi uz trešo dienu balss jau ir piekususi un galva ir piekususi, un tu vienkārši ieraksti, lai ierakstītu. Tā nekad nav.
Man ir tāds princips, ka vai nu es daru labi un, kā man pašai liekas, pašu labāko, ko es no sevis varu dabūt ārā, vai nu es nedaru.
Tādi projekti kā ieraksti, tas ir kaut kas, kas paliek vēsturē, kaut kas, kas paliek uz visiem laikiem. Tur ir jāspēj tiešām labākais, ko tu vari. Bija tā, ka mēs divas dienas rakstām, viena diena ir brīva, divas rakstām, viena ir brīva. Tas man ir tiešām ļoti no svara, jo gan galva ir jāatpūtina, gan balss, lai varētu dabūt visas tās krāsas un visas tās izteiksmes. Protams, ir diezgan daudz laika jāvelta arī pēcapstrādei, kurā tu no sākuma salīmē kopā visus labākos gabaliņus katrai ārijai, un pēc tam ir samiksēšana. Katrs no šiem procesiem ir diezgan laikietilpīgs. Es pati ilgi klausos sevi un analizēju to, kas man patīk, un tas, man liekas, ir ļoti no svara, ka tur arī nav nekādas steigas. Man ir jāpiesēžas tā mierīgi, ar visu galvu un sirdi, lai tas sanāktu. Beigās tas vienmēr sevi attaisno, tā pilnīgā atdošanās, kad tu izej visam materiālam cauri un izklausies visu.
Man ir tiešām liels prieks, jo bija negaidīti, ka būs tāds atbalsts albumam, tik daudz labu atsauksmju. Parasti kritiķus interesē kas tāds, kas nav rakstīts, kaut kas jauns, pilnīgi nedzirdēts, bet šis ir albums, kurā viss ir dzirdēts, pazīstams. Albums iznāca. Es domāju, ka nekādas lielās kritikas nebūs un nevienam neinteresēs, bet tā nav. Par to man ir liels prieks un pārsteigums īstenībā. Vēl es gribētu atzīmēt, ka 21. decembris, kad ierakstām šo sarunu, ir diezgan nozīmīga diena. Šodien Francijā iznāca žurnāls "Diapason", un tam ir tāda prēmija "Diapason d'Or". Šodien uzzinājām, ka albumam tika piešķirta "Diapason d'Or" balva, kāda man nekad nav bijusi. Mums šī ir ļoti īpaša diena, un par to ir liels prieks.
Fantastiski! Vēlreiz apsveicam! Turklāt žurnāls "Musica" arī ir piešķīris jums piecas zvaigznes. Jūs jau minējāt diriģentu Marko Boemi, kā ir ar viņu sadarboties? Viņš atbalsta, viņš veicina, viņš dziedātājam palīdz?
Viņš ir ļoti burvīgs speciālists, viņam ir milzīga pieredze sadarbībā ar dažādiem dziedātājiem. Ar Marko ir tā, ka viņš pirmkārt uzklausa tevi, bet tad viņam ir arī savs viedoklis. Viņš ļoti gudri pasaka – tu negribi vēl padomāt, varbūt, ka no šāda aspekta paskatīties uz šo vietu? To es ļoti novērtēju, jo nav tā, ka tu pasaki – es gribu tā un viss. Man ļoti svarīgi ir, ka ir dažādi viedokļi, un mēs varam tos apspriest un atrast kaut kādu kopēju risinājumu, kopēju skatījumu. Protams, ļoti no svara ir arī darbs ar orķestri, ko viņš veic, jo viņš sāka strādāt, jau pirms es atbraucu. Kā viņš to visu izskaidro orķestrim, kā viņam tas ir jāsagatavo, kāda skaņa jādabū… Tas ir ļoti svarīgs process īstenībā, un tajā diriģents ir ļoti, ļoti svarīga figūra. Tiešām ir tā, ka tu atbrauc un jūti, ka viss jau ir sagatavots, ka vari strādāt, un viss ir gatavs.
Nākamais pakāpiens – Mēdejas loma
Albums ir tapis jūsu dibinātās, jūsu veidotās ierakstu firmas "Prima Classic" paspārnē. Nu jau tie albumi viens pēc otra jums ripo?
Nu, ne gluži tā, jo kompaktdiskam ir vajadzīgs laiks, un mums ir šis tas ierakstīts, ko mēs nekādi nevaram izlaist, jo es nevaru tikt klāt materiālam, man nav laika. Tagad man ir Mēdejas mēģinājumi [teātrī] "La Scala". Šobrīd esmu atbraukusi svētkos uz mājām, bet principā visu laiku esmu mēģinājumos. Kad tu strādā pie tik milzīgas lomas kā Mēdeja, ir ļoti grūti, kad tu atnāc mājās, ir jāpaēd un vienkārši jāatpūtina galva, jo nākamajā rītā atkal būs jāiet uz mēģinājumiem. Tu iznāc uz skatuves un stāvi tur praktiski divas stundas. Man ir jāzina mana mūzika, jāzina kolēģu mūzika, jāzina orķestra mūzika, jo man visu laiku ir kāda darbība, kas jāveic. Es nevaru pa vidu vēl pieslēgties un klausīties citu mūziku, un to analizēt.
Jums šobrīd ir tāds spraigs periods. Jūs jau minējāt, ka jums ir daudz ko darīt un nav daudz laika atpūtai. Ar ko jums sāksies jaunais gads?
Jaunais gads man sāksies diezgan graujoši – ar Mēdejas lomu L. Kerubīni operas iestudējumā Milānas "La Scala", kas nebija paredzēta. Biju iecerējusi atpūsties un tādēļ bija jāatceļ arī vairāki koncerti, bet tā ir loma, kura gadās varbūt vienreiz dzīvē. Loma ir ārkārtīgi grūta, milzīga, laikam pat lielāka par Normu. Tā ir ne tikai tehniski ļoti sarežģīta, jo ļoti zema un vienlaikus arī augsta – iet visos virzienos. Tā ir emocionāli sarežģīta. Mēdeja, kā zināms, nogalina abus savus bērnus, bet tas nav tikai par to. Tas ir stāsts par to, ka, kā jau es minēju, no brīža, kad Mēdeja uznāk uz skatuves, viņa tur atrodas visu izrādes laiku, un viņas tēls iziet cauri attīstībai. Tas ir jāveic gudri, jo viņai jābūt daudzveidīgai. Kā to visu nospēlēt, kā to visu izlaist caur sevi? Nav jau runa tikai par balsi, ir runa arī par emocijām, ķermeņa plastiku, aktiermākslu.
Šis iestudējums man ir tiešām liels izaicinājums, jo, pirmkārt, Mēdeju pirms manis "La Scala" ir dziedājusi tikai Marija Kallasa. Pēc Kallasas neviens to nav dziedājis. Partija tiešām ir grūta, un laikam arī šo izrādi arī baidījās iestudēt.
Ir grūti dziedāt tādu partiju pēc tik leģendāras mākslinieces kā Marija Kallasa. Jebkurā gadījumā šī loma man ir tiešām liels pakāpiens. Es domāju, ka tas būs diezgan grūti, diezgan izaicinoši, diezgan atbildīgi un emocionāli piesātināti.
"La Scala" ir tāds teātris, kurā ir forši strādāt, bet kurā katra pirmizrāde ir milzīgs notikums, jo tu zini, ka publika klausās ļoti uzmanīgi un saprot katru vārdu. Šajā gadījumā gan ne, jo tas būs franciski, bet viņi ir klausījušies ļoti daudz ierakstu, viņi ir sekojuši līdzi gan tev, gan tiem, kas šo lomu ir atveidojuši pirms tevis. Savā ziņā tu ienāc vēsturē ar to lomu, kuru tu atveido "La Scala". Es ļoti gaidu šo pirmizrādi 14. janvārī, mums būs translācija arī radio, un 26. janvārī translācija arī "LaScalaTV" un "Medici TV". Redziet, viena lieta ir dzīvā izrāde, pavisam cita lieta ir, kad tu klausies to pa radio vai klausies un skaties vēl arī video, jo video, protams, viss izskatās nedaudz savādāk nekā dzīvē. Tur ir savādāki gan žesti, gan mīmika, un tas viss ir ļoti no svara. Tā kā šī loma man būs nopietns pakāpiens, kam sekos Verdi "Rekviēms" Minhenē, pēc kuras sāksies mēģinājumi izrādei "Vilhelms Tells" teātrī "La Scala". Būs ļoti interesanti.
Atliek tikai novēlēt jums izturību un lai viss izdodas!
Paldies!
