Venēcijas biennāles dienasgrāmata. Pilsēta mani sagaida ar vērienu

Lidmašīna kavējas, tāpēc nolaižos necilajā Treviso lidostā jau tumsā un Venēcijā nonāku pavisam vēlu. Izpaliek greznā lidmašīnas piruete virs pilsētas, dīvainai zivij līdzīgās kontūras un brauciens no lidostas cauri lagūnai, kas garantē vieglas satraukuma trīsas atkal tiekoties ar pilsētu. Tas viss iekļauts Marko Polo lidostas, kas atrodas pie pašas pilsētas, pasažieru piedāvājumā.

Venēcijas biennāles dienasgrāmata

Venēcijas biennāles dienasgrāmata seko līdzi Latvijas komandas ceļam uz Venēciju, ekspozīcijas iekārtošanas aizkulisēm un starptautiskās izstādes norisei.

 

 

Tomēr pilsēta mani sagaida ar vērienu: saliekusies klumburoju uz priekšu, cīnoties ar brāzmaino vēju un velkot aiz sevis smago čemodānu, mēģinot izvairīties no ūdens šļakatām, ko rada putās sakultie viļņi, kas ar varenu spēku triecās pret Fonadamente Nova krastmalu. Gandrīz pilns mēness slēpjas aiz mākoņu driskām, iezīmējot spocīgo San Mišelas kapsētas siluetu un atsedzot gluži apokaliptisku ainavu.

Mēģinu saskaitīt, cik reizes jau esmu bijusi Venēcijā. Varbūt jau kādas divdesmit… Diez cik ilgi var turpināties tāda attiecību ķīmija ar pilsētu, kad katru reizi, tajā ierodieties, taureņu sajūta vēderā joprojām ir notverama. Un kurā brīdī iestājās tā rutīna, kad pārstāj pamanīt vakara gaismas atspīdumus kanālu zaļganajā ūdeni vai apbrīnot kādu vēl neredzētu arhitektūras detaļu, vai dungot līdzi gondoljeru dziesmām..

Vakaros, kad beidzies darbs pie paviljona sagatavošanas, parasti dodos garās pastaigās pa pilsētu un mēģinu apmaldīties, atrast ceļus, kur nekad vēl neesmu gājusi. Zīmējot savu psihoģeogrāfijas karti, izdomāju spēles noteikumus un algoritmus, kas ļauj nejaušībai noteikt manu virzību pa pilsētu, attīstot situacinostu derive metodes dažādus aspektus.

Klīstot pa pilsētu, ik pa brīdim atkal sastopu vietas, kurās Latvijas paviljons ir atradies iepriekš – S. Giovanni Novo (1999), S. Lio baznīcas (2001), Palazzo Malipiero (2005), laukums pie S. Gioavanni Battista baznīcas (2007), Calle Castelli, Cannaregio (2009), Strada nova (2011). Protams, ka nevar nenovērtēt visus ieguvums, ko Latvijas paviljonam kopš 2013. gada nodrošina atrašanās vienā no Venēcijas biennāles centrālajām vietām – Arsenālā. Tā ir garantija, ka mūsu paviljonu apskata gandrīz visi biennāles apmeklētāji. Bet, neskatoties uz šo nenoliedzamo priekšrocību, apjaušu, ka man ļoti pietrūkst ieniršanas pilsētā, meklējot labāko veidu, kā laikmetīgajai mākslai apdzīvot kādu vēsturisku ēku vai baznīcu, un mudinot apmeklētāju atrast laikmetīgo atmosfērisko ieliņu labirintos.

Paviljona tapšanā esmu bijusi iesaistīta vairākkārt, sākot jau ar pirmo gadu, kad Latvija tika pārstāvēta Venēcijas mākslas biennālē, gan pārstāvot Latvijas Laikmetīgās mākslas centru kā ekspozīcijas veidotāju un producentu, gan iejūtoties paviljona komisāres vai kuratores lomā. Pārsteidzoši, cik tomēr katra reize ir citāda. Savādāka mijiedarbība ar māksliniekiem, komandu, telpu un pašu pilsētu.

Šogad Latvijas paviljonu mākslinieces Ingūna Skuja un Melisa Braden ir pārvērtušas barokālas negausības krāsu ekspozīcijā, porcelānā noķertā ekspresijā, kas ir tik netipiska delikātajai Latvijas mākslas ainai. Un tēmas, ko viņas met galdā, arī spridzina: tieši, nekautrīgi, neērti, agresīvi. Dzīvība un nāve, seksualitāte, sievietes loma, karš, pandēmija – viss savijies kosmogoniskā virpulī. Lidojošas un lienošas acis lūr no ekspozīcijas stūriem, piedāvājot neskaitāmus leņķus un veidus, no kuriem skatīties uz pasauli.

Gluži kā Italo Kalvino grāmatā "Neredzamās pilsētas", kuras tapšanu iedvesmojis venēciešu ceļotāja un diplomāta Marko Polo (1254–1324) darbs "Il  Milione", saukts arī par "Brīnumu grāmatu", tiek piedāvāti 55 veidi, kā skatīties uz Pilsētu. Vērojot šī gada Latvijas paviljona ekspozīcijā sagrupētās porcelāna salas, man ik pa brīdim ienāk prātā kāda no Italo Kalvino aprakstītajām pilsētām: Zaira – pilsēta ar  augstajiem bastioniem; Izaura – pilsēta ar tūkstoš akām; Anastasija – pilsēta, virs kuras lidinās gaisa pūķi; Zora – pilsēta, kuru nevar aizmirst neviens, kurš to kaut reizi redzējis; Dzemrūde – pilsēta, kuras forma rodas no tās vērotāja noskaņojuma. Tās ir tikai dažas  no neskaitāmajām pilsētām, kurām doti sieviešu vārdi un kuras visas patiesībā attēlo vienu vienīgu pilsētu – Venēciju.

Venēcijas biennāles dienasgrāmata

Vairāk

KONTEKSTS:

Mākslinieču duets Skuja Braden (Ingūna Skuja un Melisa D. Breidena) šogad pārstāv Latviju Venēcijas biennāles 59. starptautiskajā mākslas izstādē ar ekspozīciju "Selling Water by the River" ("Tirgot ūdeni upes malā").

Venēcijas biennāles mākslas izstāde šogad norisināsies no 23. aprīļa līdz 27. novembrim. Latvijas paviljonu organizē Latvijas Republikas Kultūras ministrija sadarbībā ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centru.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti