Mākslas vingrošana

Vai viegli māksliniekam būt oriģinālam?

Mākslas vingrošana

Mākslas kolekcionēšana. Kā tikt pie labas mākslas?

Ūdens tirgošana upes malā un porcelāna tonnas. Saruna ar mākslinieču duetu "Skuja Braden"

Tirgot ūdeni upes malā. Mākslinieču duets «Skuja Braden» stāsta par gatavošanos Venēcijas biennālei

Nākamgad Latviju Venēcijas biennālē ar darbu "Selling Water by the River" ("Tirgot ūdeni upes malā") pārstāvēs mākslinieču duets "Skuja Braden" jeb Ingūna Skuja un Melisa Breidena. Darba nosaukumā izmantots budistu teiciens, kas precīzi ilustrē pasaules sajūtas šodien. Mākslinieces par topošo darbu teic: "Viss, kas notiek cilvēkam iekšpusē, nāk no ārpuses, un viss, kas notiek ārpusē, ienāk iekšpusē."

Sarunā ar gleznotāju Kasparu Zariņu LR3 raidījumā "Mākslas vingrošana" abas mākslinieces izstāsta:

Metu konkursa pieteikumus Venēcijas biennālei vērtēja žūrija Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktores Māras Lāces vadībā. Tajā darbojās Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) prorektors Andris Vītoliņš, mākslas zinātniece, kuratore Alise Tīfentāle, neatkarīgā kuratore, mākslas zinātniece Maija Rudovska un mākslas kolekcionārs, mākslas centra „Zuzeum” dibinātājs Jānis Zuzāns. Kā norādīja Kultūras ministrijā (KM), vērtēšanas gaitā Maija Rudovska atteicās no tālākas dalības žūrijas komisijā un atsauca savu iesniegto vērtējumu. 

Latvijas paviljona veidošanu īstenos Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, kuratores Andra Silapētere un Solvita Krese. Venēcijas biennāles 59. starptautiskā mākslas izstāde norisināsies no 2022. gada 23. aprīļa līdz 27. novembrim.

Kaspars Zariņš: Jūsu pamatmateriāls ir porcelāns, māls, krāsas. Mūsdienās māksla kļuvusi sintētiska, tā sajaukusies, nav krasu robežu starp mākslas veidiem un stiliem. Atgādināšu Venēcijas biennāles vēsturi. Tās sākums datējams ar 1895. gadu, kad  piedalījās 16 Eiropas valstis. Tas bija veltīts Itālijas karalim Umberto Pirmajam un viņa sievas – Savojas  Margaritas – sudrabkāzām. Šī tradīcija saglabājusies līdz mūsdienām. Mākslinieki sapulcējas reizi divos gados Venēcijā, katrs pārstāvot savu valsti. Kā notiek atlase? Tā notiek nacionālā līmenī – katra valsts izvēlas savus pārstāvjus. Bet māksliniekam jābūt sazobē ar kādu no mākslas organizācijām – piemēram, Laikmetīgās mākslas centru, kam jau ir pieredze rīkot šādus vai citādus mākslas pasākumus. Tas, protams, ir saistīts arī ar finansēm – daļu sedz Latvijas valsts, daļu – privāti sponsori. Līdz šim tas bija Zuzāna kungs. Un ir žūrija, kuru veido amatpersonas, kas saistītas ar mākslu – tie ir muzeju direktori, Mākslas akadēmiju rektori, prorektori, arī citi eksperti.

"Skuja Braden" ir zīmols, kuru veidojat jau vairāk nekā 20 gadus. Viens no jūsu spožākajiem iznācieniem bija pagājušogad Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā – tā bija izstāde "Samsāra". Latvijas mākslas ainā jūsu duets ir īpašs ar to, ka jūs esat pacēlušās pāri amatnieciskajai platformai, jo materiāls būtībā ir tikai materiāls, tāpat kā ar krāsu – ir eļļa, ir akrils, ir porcelāns, ir māls. Bet "Skuja Braden" stāsta savu stāstu, ko es savā izpratnē – ceru, ka jūs, dāmas, neapvainosieties – raksturotu kā erotizētu raganisma stāstu. Tomēr stāstā ir arī citas ievirzes. Katram no mums ir sava pagātne, un pozitīvais ir tas, ka jūs no porcelāna radāt brīnumainu stāstu. Beidzot dodu vārdu jums, Melisa un Ingūna – stāstiet, kas ir galvenais jūsu dzīvē?

Ingūna Skuja: Pateicoties Latvijas valstij un Zuzāna kungam, mums ir iespēja piedalīties biennālē! Mums abām ar Melisu tas ir milzīgs pārsteigums – nespējam noticēt, ka mums dota tāda iespēja... Pirms kādiem divdesmit diviem gadiem Ojārs Pētersons no Latvijas Mākslas akadēmijas aicināja uz biennāli doties ar autobusu – visi brauca uz turieni ekskursijā, bet tieši tobrīd Ķīpsalā pirmo reizi notika izstāde "Eross", ar kuru mums jau bija sarunāts. Un Melisa man teica – tu neuztraucies, mēs pašas reiz brauksim uz Venēciju kā dalībnieces!

Melisa Breidena: Un tu man teici – tu esi traka! (smejas)

Ingūna Skuja: Bija tā. Tieši uz "Samsāras" atklāšanu sākās pandēmija, un atnāca tikai daži cilvēki, kuri varēja apskatīt izstādi. Solvita Krese (Laikmetīgās mākslas centra direktore – red.) redzēja mūsu izstādi un ieteicās, ka atnākšot pie mums ciemos. Vecrīgā bijām noīrējušas ļoti jauku dzīvokli – pandēmijā viss bija par puscenu, tā nu Solvita atnāca ciemos, kādu pusstundu papļāpājām vienkārši tāpat, jo viņu pazīstu jau trīsdesmit divus gadus, no jaunības. Un beigās viņa prasa – vai mēs gribētu piedalīties Venēcijas biennālē… Melisa uzreiz atbild – protams! Solvita saka – ai, un es baidījos, ka jūs negribēsiet... Viņa arī stāstīja, kā viņa mūs izvēlējusies: ka viņa redzējusi mūsu izstādi un sapratusi, ka varam kaut ko tik lielu panest. Tās telpas Dekoratīvās mākslas un dizaina mākslas muzejā bija aizpildītas ekselenti, un Solvita redzēja, ka mēs to varam "pavilkt". Tas bija gandrīz pirms diviem gadiem, martā. Vēlāk mums bija jāprezentē, ko mēs biennālē rādīsim, jo nebija domāts tā, ka mēs uz turieni vedīsim to pašu izstādi. Kopā ar Melisu mums bija jāizdomā sava koncepcija, un to mēs veselu gadu arī darījām un izdarījām.

Kura no jums ģenerē koncepciju?

Melisa Breidena: Abas. Un mūsu komanda. Pie biennāles koncepcijas strādājam kopā ar Solvitu, Andru Silapēteri un Līvu Kreisleri.

Un kura no jums vairāk atbild par porcelānu un kura – par krāsām, vai tas notiek automātiski kā dejojot?

Ingūna Skuja: Mēs to tā nedalām. Cilvēki uzdod šo jautājumu visai bieži, grib zināt un izpreparēt. Protams, Melisas priekšrocība ir tā, ka viņa ir gleznotāja un arī skulptore.

Es pati esmu studējusi keramiku, un viss pārējais – zīmēšana, gleznošana – akadēmijā nebija tik augstā līmenī kā Melisai, kura izmācījusies krāsu mācību un tēlniecību. Tā ka Melisai ir ļoti augstvērtīga izglītība, bet tehnisko porcelānu vairāk pārzinu es,

jo tāda prakse, kāda mums akadēmijas prakses laikā bija Kuzņecova rūpnīcā – tādu  mūsdienu studenti nespēj iegūt.

"Leda un gulbis"

Cik zinu, keramikā un porcelānā var dabūt ļoti precīzu krāsu tieši ar glazūru, ja ieliekat krāsnī ar precīzu temperatūru attiecībā pret porcelāna masu – vai tā ir? Vai tomēr darbojas nejaušība?

Ingūna Skuja: Principā ļoti svarīga ir pieredze, jo krāsas šeit nav tādas kā eļļas krāsas – tur var apskaust gleznotājus, kuri uzliek krāsu uz audekla un uzreiz redz. Un atkarībā no tā, kāda viņam ir redze, glezna top pilnīgi savādāk. Ir vienkārši jāzina, kādas krāsas kopā strādā.

Bet keramikā nav tā kaifa, kas gleznojot un baudot krāsu harmoniju. Tas vairāk ir stress. Intuitīvi jājūt, vai krāsa darbosies vai nedarbosies.


Jūsu darbu tematika, cik skatos, ir erotika, kas vērsta pret vīriešiem. Interesanti, vai nākotnē jūs gribētu arī erotizētus skatus ar vīriešu detaļām? Pašlaik, vērojot mākslas skolas – gan Lietišķās mākslas vidusskolu, gan Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas skolu, gan vēlāk Mākslas akadēmiju, astoņdesmit procentus no audzēkņiem veido meitenes. Un tā nav tikai pie mums, tāpat ir arī Vācijā un citur. Iespējams, ka nākotnes māksla, dominance piederēs sievietēm. Jau tagad ir daudzas sievietes, pasaulslavenas mākslinieces, tāpat arī literātes, bet biennālē jūs būsiet vienas no retajām meitenēm – meiteņu tandēms. Jo iepriekš pārsvarā bijuši vīrieši – tiesa, bija Evelīna Deičmane, arī Katrīna Neiburga kopā ar Andri Eglīti, bet pārsvarā tas bijis vīriešu lauciņš.

Ingūna Skuja: Arī kuratore ir piektā sieviete visu šo gadu vēsturē, kopš Latvija piedalās biennālē…

Jā, tagad jau savā veidā bez feminisma nekur... Varbūt varat pavērt priekšstatu, kāds būs jūsu stāsts biennālē? Ļoti ceru, ka varbūt jūs būsiet vienas no pirmajām, kurām īstenosies starptautiskais starts, jo neteiktu, ka visiem, kuri piedalījušies biennālē, vēlāk būtu izvēruši ļoti veiksmīgu starptautisko darbību. Arī iepriekšējās pārraidēs esmu runājis par to, ka būtu ļoti jauki, ja kādam no vizuālās mākslas pārstāvjiem paveiktos ar starptautisko startu, jo tad arī uz citiem māksliniekiem paskatītos kā tagad uz operdziedātājiem un diriģentiem – starptautiskās acis būtu vairāk vērstas uz šejieni, jo mums ir pietiekoši liela kapacitāte un daudzi talantīgi cilvēki. Tātadko jūs vedīsiet uz biennāli?

Ingūna Skuja: Mūsu ekspozīcijas nosaukums ir "Selling Water by the River", kas paņemts no mūsu budistu mūka... Mēs parādām cilvēkiem, ko viņi jau zina, ka tā ir, bet varbūt to ir piemirsuši vai vienkārši neievēro: proti,

visi zina, ka tur ir ūdens, bet, kad tev to pasniedz un tu padzeries, tad tu to tiešām redzi. Tas ir ūdens, ko vari lietot, un tas ir jālieto. Nevis vienkārši paej tam garām.


Un tas viss būs izteikts caur porcelānu?

Ingūna Skuja: Koncepcija mūsu grupai radās kopīgi – bija jāizdomā, kā mēs to visu izliksim, pa kādām grupām, jo tēma ir plaša. Radās doma, ka to visu saliksim tādās kā salās. Sākumā bija domāts dārzs, bet sapratām, ka tā tomēr būs iekštelpa, kurā radīsim dārza sajūtu, bet salas būs kā dzīvojamās telpas, kurās dzīvojam. Ir viesistaba, vannas istaba, guļamistaba, virtuve, mākslinieka darbnīca. Tās ir vietas, kurās mēs darbojamies. Un katrā no šīm vietām notiek kāda saruna. Viesistabā ir liels galds un uz galda – dažādas lietas, par kurām cilvēki var sarunāties. Mums ir strūklaka, ir gulta, bet sienu nav. Un tas viss tevi vada upē – viss notiek upē. Un viss ir no porcelāna.

Viss, kas notiek cilvēkam iekšpusē, nāk no ārpuses, un viss, kas notiek ārpusē, ienāk iekšpusē.

Tāpēc gulta mums ir kā dārza gulta. Gultā ir noticis milzīgs sprādziens – cunami, gulta ar to ir it kā aiznesta no grīdas uz sienu. Nupat pabeidzām veidot gultu no pustonnas porcelāna... Tā sastāv no trīsdesmit piecām detaļām. To esam izdarījušas mēneša laikā un četrās dienās.

Darbs no ekspozīcijas "Selling Water by the River"

Pieļauju, ka grūtākais būs to visu iepakot, lai ceļā nesaplīst.

Ingūna Skuja: Iepakot palīdzēs grupa, bet izveidot gultu gan bija tā, ka tagad nagu man vispār vairs nav… Pirksti tā sāpēja! Man nekad dzīvē tā nav bijis, ka nav nagu un sāp pirksti no porcelāna pārstrādes. Man gan teica – uzvelc cimdus! Domāju – nu, kas tā par stulbu ideju. (smejas) Bet otrā dienā uz beigām patiešām uzvilku un sapratu, ka var ar gumijas cimdiem veidot, strādāt! Smags darbs tas porcelāns, tas nav tā vienkārši. (..) Tagad tas viss jāžāvē, jo porcelāns ļoti saraujas, un tad tas viss jādedzina, pirms tam jāzīmē, tad jādedzina, tad atkal jāglazē un atkal jādedzina.

Kur jūs dabūjāt tik daudz krāšņu?

Ingūna Skuja: Mums pašām ir savas krāsnis:

viena ir Krievijā ražota krāsns, ko nopirku 1991. gadā, kad beidzu akadēmiju. Savu pirmo diplomdarbu izveidoju tieši šajā krāsnī, jo rūpnīcu aizvēra un nebija vairs, kur strādāt. Un tā joprojām kalpo!

Otru atvedām no Amerikas, kas ir ekonomiskāka elektrības ziņā, bet tajā ir grūti darbus ielikt no augšas. Krievu krāsnī darbus var ielikt kā ledusskapī biskvītu – jo biskvītu jau nevar iecelt no augšas uz leju, tas vienkārši nav reāli, ja gabals ir liels. Krievu krāsnī tu iebīdi, izdedzini līdz tūkstotim, un pēc tam otrajā vari iecelt, jo tas ir izdedzināts tik ciets, ka nesaplīst. Un tas mums būs jādara trīsdesmit divas reizes...

Kad visam jābūt gatavam?

Ingūna Skuja: Janvārī... Bet tikai augustā dabūjām materiālu un uzzinājām, ka mēs tiešām braucam, jo bija visādi zemūdens akmeņi.

Nu, aizkulises vienmēr ir, bet tās ir zināmas tikai dažiem. Iespējams, ar laiku tas tiks atklāts. Bet vismaz prieks jums ir?

Ingūna Skuja:

Mums ir milzīgs, milzīgs prieks, jo principā mums ar Melisu ir dota tāda iespēja, kādu mēs nekad nevarētu atļauties – pasūtīt tonnu porcelāna no Anglijas un izveidot tik milzīgu darbu, jo finansiāli tas ir ļoti dārgi.

Tāpēc esam tik ļoti pateicīgas Latvijai, komisijai un komandai, kas izvēlējās mūs! Mēs savulaik Amerikā izveidojām piecu tūkstošu flīžu sienu, bet šeit ir nevis flīzes, bet objekts. Gulta, strūklaka.

"Leda un Gulbis"

Tagad ir uzkritis sniegs. Vai porcelāns mēdz būt tikpat balts kā sniegs, vai arī tas pārsvarā ir ar kaut kādu nokrāsu?

Ingūna Skuja: Krāsas ziņā porcelāns sniegam ir ļoti, ļoti labi pielīdzināms. Nekas tik balts nav.

Un kāpēc porcelānu importējat no Anglijas, nevis no kādas citas valsts?

Melisa Breidena: Kvalitātes dēļ.

Ingūna Skuja: Jā, speciāli pasūtījām tādu porcelānu, kas atbilstu mūsu darba specifikai. Tas ir vairāk skulpturāls, tas neraujas tik ļoti.

Varbūt izstāstiet klausītājiem, kas ir porcelāns, kā tas izskatās? Vai tas ir šķidrs, biezs, mīksts?

Ingūna Skuja: Var būt divu veidu porcelāns – mīksts un šķidrs. Mēs lietojam mīksto jeb veidošanas porcelānu.

Ķīnieši šo materiālu izdomāja, ļoti ilgus gadus turēja noslēpumā, kamēr vācieši to atklāja, bet viņiem sākumā tas bija brūns – nevarēja saprast, kā var dabūt baltu. Pagāja laiks, un vācieši to atklāja – radās Meisenes porcelāns.


Ko jūs novēlētu Latvijas mākslas dzīvei? Kas būtu nepieciešams Latvijas māksliniekiem, lai iegūtu starptautisku ievērību? Tematiskais logs vai izsišanās spējas?

Ingūna Skuja: Man liekas, ka nepieciešama komunikācija. Kā to prot Melisa ar savu angļu valodu un intelektu. Mēs tomēr esam province – savā starpā kontaktējāmies ļoti labi, bet ar ārpasauli ne tik labi.

No kurienes tu, Melisa, nāc?

Melisa Breidena: No Kalifornijas. Bet man ļoti patīk Latvijā, dzīvoju šeit jau trīspadsmit gadus – saprotu un ļoti mīlu jūsu kultūru, cilvēkus, vēsturi.

Ko tu novēlētu latviešu māksliniekiem? Kā viņiem pietrūkst?

Melisa Breidena: Labāk izpētīt savu pagātni, savu personību. Jo pagaidām katrs "ēd" vienu un to pašu un kopē.

Un tas ir arī tas, ko es domāju – ka vajadzētu nebaidīties atklāt sevi un sabiedrībai nebaidīties novērtēt citādo, nevis to, kas jau ir pasaulē. Jo tas, kas jau ir, tas nevienam nav vajadzīgs.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt