2018. gadā tēlnieka Paula Jaunzema akmens skulptūru parks bija pieteikts sabiedrisko mediju balvai “Kilograms kultūras” kā gada kultūrvieta. Kopš tā laika parks jau kļuvis “biezāks”. Ja šobrīd Vakarbuļļos pie pašas Rīgas robežas Buļļupes krastā dzirdami āmura klaudzieni, tad zināms – Pauls Jaunzems strādā pie līdz šim apjomīgākās izstādes, kam atklāšana nolikta nākamā gada jūlijā Dzelzceļa muzejā un saistīta ar mākslinieka jubileju.
“Kad pienāk 70, tad ir labs iemesls drusku uzpauzēt, kaut ko pārdomāt,” stāsta tēlnieks. “Man ir iecerētas piecas akmens skulptūras, kas tagad ir procesā, video projekcijas, un būs viena daļa skulptūru, kas man ir daudzviet pasaulē – būs kā ierāmēti attēli.”
Mākslinieks skaidro, ka izstādes nosaukums būs “Viss ir akmenī” – pārfrāzējums no japāņu haikas, kurā teikts “viss ir mūsos”.
Uz vienu no darbiem tēlnieks norāda un saka – “šis vēl silts”. Tikai pirms dienas pielikts punkts skulptūrai, ko mākslinieks nodēvējis par “Saule uz kalna”. Šī, tāpat kā nesen tapušais vilciņš jeb “Laika spēle”, būs video projekciju veidā lūkojami jubilejas izstādē.
Gandrīz visi akmeņi, kas brīvdabas darbnīcā no saules lēkta līdz rietam iegūst jaunu dzīvi, nāk no grants karjeriem. Mākslinieks teic, ka akmenim ir ne tikai īpaša smarža, bet uzskata tos par personībām ar dvēseli.
“Smarža ir ļoti īpatnēja. Kad tu pierodi pie tās putekļu smaržas, viņa ir ļoti patīkama. Grūti noraksturot, nav nekādu līdzību ar kaut ko no augu valsts,” atzīmē Jaunzems.
“Pirms es sāku veidot jaunu skulptūru, kad es pirmo reizi satieku akmeni, man ir tāds neliels rituāls. Es izprasu akmenim atļauju vai svētību.
Akmens jau savus miljons gadus, kur nu katrs ir bijis – mežmalā, pļavā, grants karjerā –, ir dzīvojis savu akmens dzīvi, un es ar savu ieceri faktiski ieeju šajā akmens dzīvē un izmainu viņa dzīvi.”
Tēlnieka darbu viņa āra darbnīcā ietekmē tikai lietus un sals, kas lielāks par 20 grādiem. Arī šī brīža ārkārtējā situācija korekcijas mākslinieka dienu ritējumā nav ieviesusi. Tiesa – pārcelts viens simpozijs, kas bija paredzēts šovasar Kanādā. Un, ja neparedzamā situācija ietekmēšot nākamgad ieplānoto izstādi, mākslinieks teic, ka improvizēs un pielāgosies apstākļiem. Akmens skarbums ļauj neizšķīst sīkumos un saglabāt modrību.
“Varbūt tiešām akmens kaut ko šādā ziņā palīdz - tikt pāri, skatīties pāri kaut kādiem sadzīves niekiem, kam citkārt varētu pievērst lielāku uzmanību,” spriež tēlnieks. “Tas ir līdzīgi kā alpīnistiem, kas klintīs kāpj. Kalnos iešana viņus zināmā mērā norūda, ka viņi vairs nepievērš uzmanību kaut kādiem ikdienišķiem sīkumiem.”
Nav apsīkusi arī apmeklētāju plūsma uz tēlnieka akmens skulptūru parku. Ievērojot īpašu piesardzību, ik dienas to turpina apmeklēt desmitiem cilvēku.
