Staigājot pa digitālajiem izdedžiem: Kas ir publiskā transrealitāte?

Bieži vien, neko nenojaušot, staigājam gar digitālajiem izdedžiem: darbiem, kas ir radīti papildinātajai realitātei un interesentiem vairs nav pieejami. Kā tādi tie neatstāj nekādas fiziskas liecības telpā, ja nu vienīgi materiālas atmiņas par tām eksistē dažādās sociālajās platformās – kā fotogrāfijas vai video.

Tieši tādēļ ir interesanti, ka Gints Gabrāns, veidojot pats savu digitālo platformu SAN, ir izdzēsis gandrīz simt papildinātās realitātes mākslas darbus, kas iepriekš bija redzami gan Latvijā, gan arī citur pasaulē. Tie, paša mākslinieka vārdiem runājot, tagad eksistē “digitāli astrālā”. Šādi darbi atgādina antitradicionālistu vai ielu mākslu. Tie parādās publiskajā telpā un ir izzūdoši, tāpēc bieži vien neatstāj nekādus nospiedumus mākslas vēsturē.

Tomēr mākslas darbu izvietošanai publiskajā telpā ir savas priekšrocības. Pirmkārt jau, tāpēc ka ar šiem darbiem saskaras arī tie, kas nav pieskaitāmi tradicionālajam muzeju apmeklētāju skaitam. Tas gan dažiem var raisīt zināmu snobismu, jo ir pieņemts, ka ārpus muzeju un izstāžu telpām izstādītie darbi parasti ir ar zemāku māksliniecisko kvalitāti.

Otrkārt, muzejos kuratori savus darbus izstāda, rēķinoties ar to, ka apmeklētājs būs ieinteresēts māksliniekā vai arī mākslas jomā. Turklāt arī pati māksla tiek pakļauta kuratoru un institūciju interesēm. Publiskā vidē šī saskarsme ir nepastarpinātāka. Treškārt, tie var kalpot kā alternatīvs aktīvisma veids. Piemēram, mākslinieku grupa jau 2011. gadā veica intervenci vienā no zināmākajiem un snobiskākajiem laikmetīgās mākslas pasākumiem – Venēcijas biennālē.

Papildinātajai realitātei ir arī intervences potenciāls, piemēram, izstādot savus darbus dažādu galeriju telpās.(1) 

Cits piemērs ir mākslinieku grupa “The 4 Gentlemen”, kas papildinātajā realitātē ir radījuši darbu “Demokrātijas dieviete”. Skulptūra sacelšanās laikā tika radīta Tjaņaņmeņas laukumā, bet armija to vēlāk iznīcināja. Pateicoties jaunajām tehnoloģijām, drosmīgākie tūristi atkal var baudīt šo skulptūru. 

Atjaunojis programmu SAN, Gints Gabrāns ir sācis jaunu intervenci ar ofisa telpām gan Rīgā, gan arī lielākajās pasaules pilsētās. Šīs ofisa telpas var iesniegties pat stratosfērā, jo to veidošanā nav jāņem vērā fizikas likumi. Daudzos pilsētas siluetos parādās jauni objekti, kas ar viedtālruņu palīdzību ir redzami pat no liela attāluma.

Dažkārt šķiet, ka digitāli darbi nav īsti mākslas darbi, jo tiem iztrūkst materialitātes. Tas varētu balstīties uz ierasto nošķīrumu starp objektīvo realitāti un ilūzijām vai halucinācijām. Viena no tām ir patiesa, bet otra – aplama.

Savā ziņā šī idejiskā matrica ir pārgājusi arī uz nošķīrumu starp fizisko un digitālo pasauli. Proti, fiziskajā pasaulē darbojas no mums neatkarīgi dabas likumi, bet digitālo esam paši radījuši ar saviem noteikumiem.

Tieši pats radīšanas fakts var raisīt satraukumu par to, kā mēs zinām, kas ir realitāte, kas ir mūsu patība un visubeidzot – kas īsti kontrolē šo paralēli eksistējošo telpu? Šie jautājumi ir būtiski ne tikai filozofijā, bet arī daudzos literāros darbos. Viens no 20. gadsimta izcilākajiem zinātniskās fantastikas rakstniekiem Filips K. Diks (1928–1982) izspēlē šo kā vienu no centrālajiem jautājumiem savā daiļradē. Viņš apraksta, kā dažādas realitātes un pseidopasaules veido mediji, narkotikas, valdības, reliģiskās grupas vai elektroniskās ierīces. Dzīvojot šajās pseidopasaulēs, tiek veidota arī mūsu patība – vērtības, uzvedība u.tml.

Tāpēc viņš raksta: “Man patīk radīt pasaules, kas tomēr sabrūk”. (2) Ieraugot plaisas šajās pseidopasaulēs, indivīds rada iespējamību no jauna atklāt savu autentisku patību.

Taču šādas autentiskas patības meklēšana vēl nenozīmē atsacīšanos no, piemēram, elektronisko mediju patērēšanas.

Pretējā gadījumā mēs nokļūtu pie tā, ko sociologs Nātans Jirgensons sauc par digitālā duālisma kļūdu. (3) 

Tas ir pieņēmums, ka mums principiāli ir jānošķir digitālā no reālās fiziskās sfēras. Tas arī attiektos uz mūsu patībām – it kā pastāvētu divas dažādas patības, kas katra apdzīvo savu sfēru līdzīgi kā filmā “Matrikss”.

Tā vietā viņš piedāvā domāt no papildinātās realitātes perspektīvas – proti, mūsu digitālā aktivitāte pārklājas ar “reālo” un robežas ir faktiski sapludinātas. Bieži vien, pat nepieslēdzoties internetam, pieredzējumi tomēr vadās pēc interneta loģikas – skatienam paveras pasaule, kuru varētu fotografēt un pēc tam dalīties sociālajos tīklos u.tml. Un arī otrādi – draudzība sociālajos tīklos var papildināt mūsu “reālo” dzīvi. Izvēlei nav jābūt vai nu, vai arī līmenī. Taču arī mākslas darbi var īpatnējā veidā papildināt reālo telpu.

Nav nepieciešami jāpieņem, ka virtuālās telpas ieraudzīšanai mums ir nepieciešamas tehnoloģijas.

Mākslas filozofe Sjūzana Langere (1895–1985) argumentēja, ka virtuālā telpa atrodas starp mums un mākslas darbiem. (4) Proti, mākslas darbi nav tikai tas, ko tieši uztveram ar maņām, bet tie arī atrodas paši savā telpā. Šo telpu skatītājs var ieraudzīt tad, kad viņš vai viņa ir iedziļinājušies mākslas darbos. Langere sniedz vēl uzskatāmāku piemēru – deja. Vērojot deju, mēs redzam ne tikai kustības, bet arī kustību virtualitāti, proti, “kas-varētu-būt”. Tādējādi mūsu estētiskā pieredze veidojas virtuālajā telpā starp to, ko redzam un to, kas varētu būt.

Tieši tādēļ var īsi atbildēt uz jautājumu par nojēgumu “transrealitāte”, kas ir Ginta Gabrāna pēdējo projektu centrā. Transrealitāte nav pretnostatīta reālajai pasaulei kā kaut kas mazāk reāls vai tehnoloģiju radīta ilūzija. Transrealitāte vienmēr ietver sevī virtualitāti – kas varētu būt šajā telpā? Tehnoloģijas un māksla parāda savas versijas.

1 Var minēt vienu piemēru, kas ir S. Vēnhofa un M. Skvareka papildinātās realitātes izstāde Ņujorkas laikmetīgās mākslas muzejā. Šī izstāde nebija muzeja sankcionēta.

2 Philip K. Dick (1978) How to  Build a Universe That Does Not Fall Apart Two days later. In: I Hope I Shall Arrive Soon, Doubleday, 1985. p. 4.

3 Jurgenson Nathan: When Atoms Meet Bits: Social Media, the Mobile Web and Augmented Revolution, Future Internet 2012, 4, 83–91

4 Langer K. Susanne: Feeling and Form, Charles Scribner’s Sons, 1953

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Māksla
Kultūra
Jaunākie
Interesanti