Šī skola, ko dibināja amerikāņu dejotājs un mākslinieks Raimonds Dunkans (1874‒1966) un no divdesmitajiem gadiem kopā ar viņu vadīja Aija Bertrāne (1891‒1978), dejotāja un publiciste no Latvijas, bija ideoloģiska sinkrētisma paraugs, kas sevī sakausēja sociālisma principus, aizrautīgu interesi par seno grieķu kultūras un ideju atdzīvināšanu un “dabisku” latvisko dzīvesveidu. Citstarp tā piedāvāja deju, mākslas un amatniecības kursus, darbojoties kā mākslas galerija un izdevniecība un iestudējot teātra un deju uzvedumus
Divdesmitā gadsimta sākumā uz Parīzi devās visdažādākie mākslinieki no visas pasaules, tajā skaitā daudzi, kuri vēlāk kļuva ļoti slaveni, piemēram, Pablo Pikaso un Modiljāni, kā arī mazāk pazīstamas personības, kuriem nebūt nebija mazāk svarīga loma tālaika kūsājošās mākslas vides veidošanā.
Parīze bija vieta, kur sākās un uzplauka jauni mākslas virzieni, piemēram, fovisms, kubisms un abstrakcionisms. Šī pilsēta bija kā magnēts visam jaunajam arī dejas mākslā, modē un citās mākslinieciskās un radošās jomās. Parīzes modernajai dzīvei bija raksturīga industrializācija un tehnoloģiskais progress, un uz šī fona Akadēmija šķita tīši anahronisks veidojums, kas šajā strauji augošajā metropolē iemiesoja antīkajai pasaulei piederīgu dzīvesveidu.
Akadēmija, vismaz savas pastāvēšanas agrīnajā posmā, ieņēma redzamu, tiesa gan, neviennozīmīgu vietu Parīzes mākslas ekosistēmā. Kā daudzas 20. gadsimta sākuma kolektīvās utopijas, Akadēmija nebija ne dzīves vieta, ne skola klasiskā izpratnē, bet drīzāk raiba kopiena, kuras sastāvs bieži mainījās.
Akadēmijas sekotāji pulcējās ap Raimondu Dunkanu un Aiju Bertrāni, iesaistoties mākslinieciskās nodarbēs: dejā, mūzikā, aušanā un gleznošanā. Akadēmija rīkoja arī filozofiskas debates par jautājumiem, kas tika atzīti par sociāli vai politiski aktuāliem tālaika modernās dzīves apstākļos.
Parīzei veltītā izstādes sadaļa aplūko Akadēmijas iemiesotās idejas kā iespējamu alternatīvu pastāvošajiem izglītības modeļiem, jaunrades formām un kolektīvam dzīvesveidam. Tāpat tā uzrāda un kritiski aplūko šādu utopisku kopienu potenciālo risku ‒ iespēju, ka tās var nosliekties radikālisma virzienā, ja akli seko individuālu līderu idejām.
Runājot par Akadēmiju, bieži visu uzmanību sev piesaistījusi Raimonda Dunkana uzkrītoši spilgtā personība, taču izstādes sadaļa pievēršas arī daudzajām dzīvēm, ko izdzīvojusi Aija Bertrāne; viņas ieguldījums vēl tikai gaida pienācīgu novērtējumu.
Bertrāne bija ne tikai dejotāja un audēja, bet arī Akadēmijas izdevumu redaktore; viņa vadīja tās mākslas galeriju, organizēja iknedēļas koncertus un uzraudzīja kopienas uzturēšanai tirgoto sandaļu un šaļļu ražošanu. Aija Bertrāne bieži veidoja Akadēmijas teātra iestudējumus un uzturēja sakarus ar Parīzes latviešu kopienu.
Kādu laiku Latvijas vēstniecība Akadēmijas ēkā pat rīkoja savus pasākumus, uzticot kopienai noteiktu lomu Latvijas un Francijas kultūras sakaros.
Visās Akadēmijas aktivitātēs, vienalga, vai tie būtu mākslinieciski priekšnesumi, vingrošanas nodarbības vai fizisks darbs, galvenokārt, atbilstoši Dunkana sludinātajai akcionālisma filozofijai, vienmēr tika uzsvērta darbība, nevis apcere vai pārdomas. Šī iemesla dēļ kopienas darbība netika sistemātiski dokumentēta, un tāpēc mūsdienu pētniekiem nākas risināt ne vienu vien mīklu.
Ja neskaita mēnešrakstu “New-Paris-York”, kurā visskaidrāk pausti Dunkana uzskati par mākslu un sabiedrību, un pamfletu “Exangelos” (abu redaktore bieži vien bija Aija Bertrāne), avoti, no kuriem iespējams smelties informāciju par Akadēmiju, ir ierobežoti. Kopējā aina jāliek kopā kā mozaīka, kurā daži gabaliņi nāk no ģimenes arhīva ASV, citi ‒ no Dunkana un Bertrānes radiniekiem un sekotājiem, bet vēl trešie ‒ no Parīzes un Rīgas bibliotēkām.
Strādājot ar Akadēmijas mantojumu, vēsture atdzīvojas mirklī, kad tiek pierakstīta. Tas ir stāsts, kurā vienkopus saaužas ne tikai fakti, bet arī interpretācijas, atmiņas, pieņēmumi un, pats svarīgākais, mūsdienu mākslinieku balsis.
Savā skulptūrā “tintes viļņi maizes klaipi” Daiga Grantiņa atsaucas uz Dunkana īpatnējo un netradicionālo publisko tēlu un liek raisīties asociācijām ar viņu un Aiju Bertrāni kā pāri. Maize, līkloči un izmantotā piesātināti melnā krāsa it kā norāda uz Akadēmijas ikdienas dzīvi, abu mākslinieku dejas manieri un viņu augstspiedes melno tinti. Akadēmijas kopienas locekļi paši auda savus tērpus un darināja pārdošanai grieķu stila sandales un zīda šalles – šim aspektam savā krāsota zīda instalācijā izseko Barbara Gaile.
Andrejs Strokins strādā ar kultūrai raksturīgām fotogrāfijām no laika starp abiem pasaules kariem un padomju perioda Latvijā, meklējot līdzību ar Akadēmijā sniegtajiem priekšnesumiem un mēģinot noskaidrot, kā atšķirīgas ideoloģijas un dažādi politiski režīmi var radīt tik līdzīgu estētiku. Savukārt Ieva Epnere savā “Zaļajā skolā” izvēlas pievērsties alternatīvajai izglītībai, par piemēru izraugoties bērnudārzu (Zaļo skolu), kas Rīgā darbojās no 1900. gada, izmantojot pedagoģisku pieeju, kas sasaucās ar Akadēmijas darbības principiem.
Darbā “Vienlīdzīgs laiks” Ieva Balode atsaucas uz dejas praksi, kas pievēršas dažādu kultūru, dzimumu un humānās līdztiesības idejām. Propagandējot veselīgu un vienkāršu dzīvesveidu, atgriešanos pie dabas, mākslas sapludināšanu ar ikdienas dzīves norisēm un atbrīvošanos no ierobežojošām seksuālās un ģimenes dzīves normām, Raimonds Dunkans un Akadēmijas kopienas locekļi kategoriski iestājās pret industrializāciju, kapitālismu un buržuāzisko dzīvesveidu un tradicionālo ģimeni, kas, pēc Dunkana domām, ir elementi, kas visi kopā veido dehumanizācijas avotu mūsdienu dzīvē.
Piesaucot Akadēmijas sākotnējos utopiskos solījumus, bet noraidot tās tradicionāli patriarhālo iznākumu, Maja Tu Perē piedalās izstādē ar daļu no sava projekta “Kristāla robeža”; apvienojot radikālu feminisma politiku ar literatūru, amatniecību un avangarda mākslu, tas pievēršas utopiskai feministiskai kopienai.
