Ne tikai tāpēc, ka aukstā kara laikā tā bija sadalīta, iemiesojot unikālu kultūrtelpu, bet arī tāpēc, ka par savu mājvietu to sauca Valdis Āboliņš (1939–1984), kura personība un tās ietekme vēl šodien tiek apzināta un ir neviennozīmīga nesenās Latvijas un Rietumeiropas kultūras un mākslas vēsturē.
Berlīnes konteksts ir būtisks, lai akcentētu tās īpašo stāvokli, it īpaši pēc Berlīnes mūra celtniecības. Tā kļuva par "brīvības salas" simbolu, tādējādi nodrošinot vairāk iespēju attīstīties kultūras un laikmetīgās mākslas jomā. Taču tajā pašā laikā tā bija mākslīgi veidota vide, jo sabiedroto spēki īpaši ieguldīja resursus Rietumberlīnes kultūras un sabiedriskajā dzīvē, lai tā kļūtu par Rietumu spēku ruporu sociālistiskās sistēmas ielenkumā.
Saspēle starp ilūziju un neierobežotu radošo brīvību ir iemesli, kas joprojām vilina doties uz šo pilsētu un kļūt par vienu no piederības meklētājiem vietā, kas apmeklētāju pieņem, nešķirojot pēc ādas krāsas, dzimuma, seksuālās orientācijas vai politiskās pārliecības.
Valda Āboliņa piederība šai salai sākas ar to brīdi, kad viņš 1974. gadā pārceļas uz Rietumberlīni un kļūst par atbildīgo sekretāru Jaunajā tēlotājmākslas biedrībā (nGbK – neue Gesellschaft für bildende Kunst). Taču kā nozīmīga epizode jāiezīmē arī 1968. gada vasaras vidus, kad tika organizēts pirmais Vispasaules Latviešu jaunatnes kongress Rietumeiropā.
Viņš bija viens no darba grupas, kurai šis pasākums pēdējā brīdī bija jāpārceļ no Rietumberlīnes uz Hannoveri. Rietumberlīnē kongress tika aizliegts pāris dienas pirms atklāšanas, atsaucoties Vācijas valdības un Berlīnes Senāta saskaņotajam lūgumam, kas tika izteikts pēc PSRS spiediena. Pāris gadus pirms šī notikuma V. Āboliņa pārliecībā izkristalizējušās tās politiskās un filozofiskās idejas, kas attālinās no sākotnējiem latviskās trimdas vides strāvojumiem, padarot viņu par ideoloģisku savrupnieku.
Šajā laikā viņš ir ieguvis atziņu, ka tikai tāda māksla, kas ir politiska, ir patiesa mākslas forma.
Tam par priekšnoteikumu ir atsevišķu notikumu virkne, kurā viņš aktīvi piedalījies. Viens no nozīmīgākajiem ir 1964. gada 20. jūlijs, kad kopā ar mākslinieku Tomasu Šmitu tiek noorganizēts Jaunās mākslas festivāls Āhenes Tehniskās universitātes lielajā aulā, kas kļūst par vienu no nozīmīgākajiem “Fluxus” mākslas virziena notikumiem.
Tāpat, studējot arhitektūru šajā universitātē, viņš aktīvi piedalās studentu dzīvē, kurā iezīmējās arvien lielāka pretestība universitāšu pārvaldes struktūrai un praktizētajai politikai, kas jauniešus mudināja meklēt alternatīvas, visupirms saskatot tās atsevišķu kreiso intelektuāļu polemikā, piemēram, lasot vai sekojot līdz Rūdija Dučkes, Volfganga Lefnera, Karla Heinca Rota vai Herberta Markūzes aktivitātēm. Kopā ar savu studiju biedru Gerdu Forhofu Āboliņš nodibina Āhenes galeriju, kas savā īsajā pastāvēšanas laikā paspēj uzņemt tādus māksliniekus kā Nams Džuns Paiks, Šarlote Mūrmane, Jērgs Imendorfs, Roberts Filjū un citus.
20. gs. 60. gadu otrās puses ideju kultūrtelpa ir arī spēcīgs dzinulis atsevišķai latviešu trimdas daļai Eiropā, lai pretotos nosacīti konservatīvajai ideju politikai, kas tiek realizēta atsevišķos Eiropas Latvijas Jauniešu apvienības kongresos (šī apvienība tika nodibināta 1954. gadā Anabergā un savas organizācijas darbībā iekļāva aktīvu kulturālu darbību, apvienojot emigrācijas jauniešus Rietumeiropā un rīkojot kongresus). Šajā trimdas šūnā darbojās arī Valdis Āboliņš un kopā ar domubiedriem 70. gadu sākumā īstenoja sadarbības formas ar Padomju Latvijas kultūrvides pārstāvjiem, kas vēl 60. gadu laikā nozīmēja trimdas vides nodevību un PSRS politikas atzīšanu.
Viena no spilgtākajām epizodēm ir 1973. gadā realizētā ekspozīcija “20 reālisti no Padomju Savienības” starptautiskajā mākslas un informācijas mesē IKI (The Internationale Kunst-und Informationsmesse) Diseldorfā.
Viens no izstādes mērķiem bija iepazīstināt Rietumu publiku ar “sociālistiskās sabiedrības progresīvo mākslu”. Līdzās oficiālo mākslu pārstāvošiem māksliniekiem, pateicoties V. Āboliņa uzstājībai, tajā piedalās arī gleznotāja Maija Tabaka.
Jau strādājot nGbK, 1977.gadā īstenojas iecere par iespēju Maijai Tabakai DAAD (Deutscher Akademischer Austauschdienst jeb Vācijas Akadēmiskais apmaiņas dienests) stipendijas ietvaros gadu uzturēties Rietumberlīnē un sarīkot personālizstādi. Viņa kļuva par pirmo mākslinieci Padomju Savienībā, kurai bija šāda iespēja. Tāpat V. Āboliņa plānos bija izstādes ar Gunta Strupuļa, Līvijas Endzelīnas, Māra Ārgaļa un 20. gadsimta sākuma modernistu Jāzepa Grosvalda un Voldemāra Matveja darbiem, kas diemžēl netika realizētas.
Politiski nospriegota kultūrtelpa ir viena no tematiskajām līnijām, kas vieno šīs ekspozīcijas daļas. Tēmu aktualitātes mūsdienās sasaucas ar atsevišķiem konceptuālajiem lokiem, kas bija svarīgi arī tām radošajām kuratoru grupām, kas darbojās nGbK, kad tās pārvaldes organizatoriskās funkcijas veica V. Āboliņš.
Zīmīgi, ka vienas organizācijas ietvaros tika pārstāvētas visdažādākās politiski kreisās pārliecību grupas, kuru darbība rezultējās lielizmēra izstādēs, iztaujājot tās mākslas formas, kas vēršas pret nacionālismu un kapitālismu to tīrākajās formās. Tāpat nozīmīgākās izstādes aptvēra postkoloniālisma problemātikas jautājumus, kas līdzās feminisma mākslinieču radošās darbības aktualizēšanai 70. gadu otrajā pusē bija jaunas tematiskās līnijas.
Tiešāko pavedienu ar V. Āboliņa arhīvu veido Inga Erdmane, kura ar vizuāliem naratīviem komentē viņa vēstulēs domubiedriem, vēl studējot Āhenē, paustās idejas. Erdmane apspēlē Āboliņam raksturīgo kapitālisma kritiku, analizējot pirms 50 gadiem Rīgā celtās jaunbūves, kas parasti ir ekonomiskās augšupejas, progresa un pastāvošās varas spēka simboli. Tāpat darbā tiek pārskatīti Rietumeiropas intelektuāļu idealizētie priekšstati par sociālisma sistēmas ieviešanu Padomju Savienībā.
Paša pieredzētais, atrodoties Berlīnē, kad tā bija Vācijas Demokrātiskās Republikas galvaspilsēta, gan esot arī Rietumberlīnes pusē, tāpat apmeklējot to pēc mūra krišanas un vienlaicīgi piedzīvojot Padomju Latvijas kontrolēto pārvaldes mehānismu, ir tie atskaites punkti Leonarda Laganovska daiļradē, kas iespaido strādāt pie utopiskajām pagātnēm.
Aizņemoties epizodi par lidojošajām pilsētām un pārvēršot tās ideoloģiskās sistēmās, kas nolaižas sabiedrībā, tiek atsegti aizgājušas realitātes nospiedumi, kas vēl joprojām ietekmē mūsdienu domtelpu un rīcības modeļus. Tilts uz šābrīža politisko ideju realizāciju sabiedriskajā domā un veidiem, kā ar to tiek manipulēts, atrodams Ernesta Kļaviņa darbā-spēlē.
Vēsturisko notikumu pārskatīšana un tulkošana mūsdienu politisko procesu kontekstā ir viena no Elskes Rozenfeldes radošās darbības iezīmēm. Viņas darbā skatītājam ir iespēja būt klātesošam atsevišķās epizodēs pirms Berlīnes mūra krišanas, kas iezīmēja jaunas pasaules kārtības sākumu.
Lai gan šīs izstādes nodaļas vienojošais aspekts ir dažādu politisko ideju transformācijas un to iespējama radikalizācija, šī vieta ir arī par dažādības pieņemšanu, avangardiskiem ikdienas brīžiem un sevis atrašanu kosmopolītiskajā pasaulē, ko dokumentē Margo Zālīte. Viņas darbā tiek izdzīvots autobiogrāfisks motīvs, meklējot piederību un realizējot radošās idejas, kas dažkārt tiek ierobežotas, saskaroties ar mākslas vidē joprojām dominējošo vīriešu šovinismu.
