Mākslas vingrošana

"Šis piemineklis simbolizē mūsu tagadni." Otrā saruna par Uzvaras pieminekli

Mākslas vingrošana

Par Daigas Grantiņas izstādi "Lauka telpa" spriež Zane Onckule un Rolands Pēterkops

Par cilvēcīgu vidi un mērogu. Saruna ar tēlniecēm Olgu Šilovu un Brigitu Zelču- Aispuri

Par cilvēcīgu vidi un mērogu. Saruna ar tēlniecēm Olgu Šilovu un Brigitu Zelču-Aispuri

"Ar ļoti lielu cieņu attiecos pret tiem darbiem, kas radīti okupācijas laikā. Neskatoties uz to visu, kas notika Padomju Savienībā, tas tomēr bija mūsu modernisms, nacionāls un latvisks," uzsver tēlniece Olga Šilova, taču, runājot par Uzvaras parka pieminekli, atzīst, ka "tā ir liela stila degradācija, kad lielais stils kļūst par manierismu. Tas nav dziļi un no sirds". Savukārt māksliniece Brigita Zelča-Aispure ir pārliecināta, ka pieminekļu grautiņi neko labu nevienam nav nesuši: "Vertikālajam objektam, kas tur [Pārdaugavā] stāv, nav nekādas mākslinieciskās vērtības, bet skulptūras ir jāaizved no Rīgas centra un jāizveido vieta, kur varētu novietot dažādus padomju laika objektus."

Gleznotājs Kaspars Zariņš uz sarunu raidījumā "Mākslas vingrošana" aicinājis tēlnieces Olgu Šilovu un Brigitu Zelču-Aispuri, kuru tēlniecības objekti ar sievišķīgu enerģiju rotā Rīgu. Tiek runāts par mākslu, kas iezīmē citu skatu uz dzīvi un garīguma materializāciju, par bezgalīgu rakursu daudzumu skulptūrās un mijiedarbību ar skatītāju. Raidījumā izskan arī mākslinieču atšķirīgie uzskati par pieminekli Uzvaras parkā.

Brigita Zelča-Aispure (1986) ir tēlniece, kuras poētikā savijas dabas un kultūras sasniegumi un kļūmes, atsevišķu parādību apoloģija un to daudzpusības izcēlums. Ieguvusi bakalaura grādu Latvijas Mākslas akadēmijas Stikla nodaļā (2010) un maģistra grādu vizuālajā komunikācijā (2012). Zināma ar savām lielformāta publiskajām skulptūrām – "Villendorfas Venera 21. gs." (2010) pie Latvijas Mākslas akadēmijas galvenās ieejas, "Klusā daba" (2014, kopā ar Sandi Aispuru) Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā, "Mala" (2015) Viesturdārzā.

Olga Šilova (1966)  piesaista ar savu cilvēciskumu un vienkāršību, smalku un jūtīgu virsmu, kas līdzinās elpojošai ādai, jo ievērojama daļa enerģijas veidošanas vai kalšanas procesā tiek atdota virsmas apstrādei. Varbūt tieši tāpēc viņas darbi prasās vidē – ārtelpā, interjerā, lai to klātbūtne piešķirtu telpai gan emocionālo siltumu, gan sava veida stāju, kļūstot par telpas kamertoni. Beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļu (humanitāro zinātņu maģistra grāds vizuāli plastiskajā mākslā, 1991). Apgūta Daugavpils Universitātes profesionālās pilnveides programma ''Inovācijas augstākās izglītības sistēmā'' (2003). "Rīgas torņu skaitītājs" (2006/2007) no "Swedbank" mūsdienu mākslas kolekcijas ir atpazīstamākā Olgas Šilovas skulptūra Rīgas pilsēttelpā. Jaunākie Šilovas darbi publiskajā telpā: vides objekts "Stāvēju, dziedāju augstajā kalnā" Mellužu parkā (2021), piemiņas bareljefs "Brāļi Imants un Gido Kokari" Mežaparka estrādes Dziesmu un Deju svētku ekspozīcijas telpā (2021), vides objekts "Aspazija kāpās" Dubultos (2020), pilsētvides skulptūra "Šūpoles" Rīgā (2020).

"Rīgas torņu skaitītājs"

Kaspars Zariņš: Abas raidījuma viešņas ir tēlnieces, kuru veidotie tēlniecības objekti rotā Rīgu. Olgas Šilovas daiļrade man asociējas ar "Rīgas torņu skaitītāju" pie "Swedbank" ēkas. Manuprāt, šis darbs ir viņas kredo, jo ir skaidri saredzams viņas rokraksts un stils. Jaunāko veikumu vidū ir Aspazijas piemineklis Jūrmalā, tāpat arī bareljefs "Brāļi Imants un Gido Kokari" Dziesmusvētku estrādē. Savukārt Brigitas kredo, manuprāt, ir darbs, kurš man ļoti patīk, lai gan vairs nav apskatāms – "Villendorfas Venera 21. gs." pie Mākslas akadēmijas. Ar Borisa un Ināras Teterevu fonda atbalstu un sadarbībā ar Helēnu Demakovu viņa ir veidojusi tādus dārza un parku objektus kā "Mala" Viesturdārzā un "Klusā daba" LU Botāniskajā dārzā. Olga, vai, balstoties savā daiļradē, vari atbildēt uz jautājumu – kas ir māksla un kam tā vajadzīga?

Olga Šilova: Māksla ir tāda parādība, bez kuras dzīve būtu ļoti garlaicīga.

Tā iezīmē cilvēkiem citu dzīvi, un dzīve nav tikai materiālais, svarīgākais ir tas garīgais.

Olga Šilova: Jā, garīguma materializācija. 

Brigita Zelča-Aispure: "Kim?" jau daudzus gadus mēģina atbildēt, kas ir māksla.

Manuprāt, māksla ir kaut kas pilnīgi nelietojams. Ir vajadzīgas mājas, ir vajadzīgs ēdiens, ir vajadzīgas visādas racionālas lietas, bet šķietami nepastāv nekādas vajadzības pēc mākslas.

Tomēr kopš Venēras laikiem ir pagājuši 30 000 gadu, un tātad cilvēkiem tā tomēr ir nepieciešama. Tā ir šī unikalitāte – tu saproti, ka mākslai racionālu izskaidrojumu nav, bet katram tomēr kaut kādā veidā tā ir vajadzīga.

Brigitas Zelčas-Aispures skulptūra “Villendorfas Venera” 21. gadsimts izstādes “Mobilais muzejs. Nākamā sezona” ekspozīcijā, 2010-2014

No bērnības atceros padomju laika tēlniecību – tā bija salīdzinoši brutāla, uzspēlēti heroiska, vienalga, vai to veidoja vīrieši vai sievietes, bet jūsu tēlniecība ir atguvusi savu sievišķo enerģiju, jūsu skulptūras ir skaistas, maigas.

Brigita Zelča-Aispure: Iespējams, tāpēc, ka mēs esam dzīvojuši salīdzinoši skaistā, mierīgā laikā. Mums nav ierobežojumu kā citās politiskajās situācijās, jebkādās kara šausmās vai kādos citos apstākļos, kas ietekmētu cilvēku un arī mākslinieku. Ap 1500. gadu radītie mākslas darbi visi ir neprātīgi skaisti, jo bija salīdzinoši mierīgs laiks. Ja kādam pajautā, kas ir skaistākie darbi, ko esi redzējis, viņš nosauks tos, kas tapuši kaut kādā mazā zemes pleķītī Itālijā konkrētā laika sprīdī. Droši vien bija tādi apstākļi, ka cilvēks varēja būt brīvs.

Protams, arī nebrīvē rodas laba māksla, bet domāju, ka tas, ko cilvēks rada, ir tas, kā viņš jūtas.

Olgas Šilovas skulptūra "Šūpoles" pie biroja ēkas Miera ielā. "Didrihsons arhitekti"

Olga, jaunākais darbs, ko esmu redzējis, ir "Šūpoles" Miera ielā pretī fabrikai "Laima".  Manā izpratnē, tur atkal parādās tavs kredo. Vai tā ir?

Olga Šilova: Protams, jā. Darbi ir līdzīgi, arī šeit stilizācija ir ļoti tuvu tam sēdošajam cilvēkam, kurš meditē un skaita torņus. Gribu dažus vārdus teikt arī par to "brutālo skulptūru", kā tu nosauci padomju laikā radītos darbus. Es uzskatu, ka tas ir noformējies stils latviešu tēlniecībā. Atceros, ka iestāties akadēmijā, nemācoties veidot skaldītā stilā un bez detaļām, vienkārši nebija iespējams. Tā uz laiku bija latviešu skola. Ja sāksi veidot noapaļotu skulptūru ar detaļām un krunciņām, tev pateiks – ej mācīties uz Maskavu vai Pēterburgu.

Ar ļoti lielu cieņu attiecos pret tiem darbiem, kas radīti okupācijas laikā. Neskatoties uz to visu, kas notika Padomju Savienībā, tas tomēr bija mūsu modernisms, nacionāls un latvisks.

Tur es saskatu lielu vērtību. Runājot par Uzvaras [parka] pieminekli, varētu teikt, ka tā jau ir liela stila degradācija, kad lielais stils kļūst par manierismu. Tas nav dziļi un no sirds. 

Manuprāt, tas piemineklis ir  jānojauc, jo, tēlaini runājot, tā ir Maskavas ideoloģijas antena, caur kuru Latvijas informācijas telpā tiek iepludināta šī degradējošā, brutālā informācija. Runājot par māksliniecisko pusi, tas ir vairāku cilvēku neveiksmīgas radošās domas salikums.

Brigita Zelča-Aispure: Jā, es piekrītu. Tas vispār nav vienots, viss ir salikts no daudziem elementiem. Vienīgais, kas tur ir skaists, ir ūdens baseinā.

Pirmajos Meža kapos ir piemineklis Jānim Čakstem, kuru veidojis Kārlis Jansons, un padomju vara tam pretī ielika Viļa Lāča pieminekli, kura autors ir tas pats tēlnieks, kas veidojis arī Uzvaras pieminekli. Padomju Savienība visās skaistajās vietās pie ezeriem sacēla savas armijas bāzes un salika pretīgas betona sētas, un tas redzams arī šajā piemineklī. Runājot par pieminekļa nojaukšanu, tā vietā nekas nebūtu jāliek –  Uzvaras parks varētu būt kā Haidparks latviešu izpildījumā, kur cilvēki nāk, atpūšas, sarunājas.

Brigita Zelča-Aispure: Es uzskatu, ka skulptūras ir jādemontē, jo vārdi "graut, iznīcināt, uzspridzināt" jebkurā veidā nes ļoti negatīvu vēstījumu.

Pieminekļu grautiņi neko labu nevienam nav nesuši. Vertikālajam objektam, kas tur stāv, nav nekādas mākslinieciskās vērtības, bet skulptūras ir jāaizved no Rīgas centra un jāizveido vieta, kur varētu novietot dažādus padomju laika objektus

un radīt vietu, kurā esot var enerģētiski sajust, kas noticis. Pie tā jāstrādā izcilai darba grupai, nevis politiķiem, kuri vāc sev punktiņus rudens vēlēšanām un grib izcelties presē. Te ir vajadzīga dizaina domāšana, kur visas lietas pārbaudi, aicinot dažādus cilvēkus, nevis darot tā, kā tev pašam liekas labāk.

Tas atkal ir jautājums par kangarismu – latvieši ir pieraduši liekt muguras. Igauņi jau sen pārvietoja pieminekli, un agresīvā Putina valsts neiebruka. Mums no šīs putiniskās agresijas nav jābaidās un jāparāda, ka mums ir mugurkauls. Ja Putins grib šo pieminekli sev – lūdzu, viņš to var dabūt.

Olga Šilova: Kara sākumā ļoti daudz laika pavadīju 'Instagram" un dzirdēju sarunas, kā vakaros pēc kaujas krievu un ukraiņu karavīri pa mobilo telefonu sarunājās. Protams, ka ukraiņu karavīrs bija pārāks, jo viņam ir motivācija, viņam ir spēks un pārliecība, bet krievu karavīrs degradē. Viens no argumentiem, kurus izvirzīja krievu karavīri – jūs vācat nost pieminekļus, kas veltīti 2. pasaules karam. Ukraiņi atbild – paskaties, visi pieminekļi ir veseli, mēs tos atstājam. Es domāju, ja krievu karavīram parādītu, kā jauc nost 2. pasaules kara uzvarai veltīto pieminekli, viņam parādītos motivācija. Es te nedomāju par draudiem Latvijā, bet par situāciju Ukrainā. Protams, varbūt kādā brīdī situācija mainīsies un nojaukšana būs vietā, bet man vēl pirms mēneša bija pārliecība, ka to nekādā gadījumā nedrīkst darīt. 

Brigita Zelča-Aispure: Man šķiet, ka tagad vai nekad. Pie vēstniecības bija plakāts ar uzrakstu "Es nebaidos", un tas man visu laiku skan galvā – mēs nedrīkstam baidīties. Protams, ka politiķiem vai kādam Aizsardzības ministrijā ir jāizkalkulē visādi soļi, bet domāju, ka šajā gadījumā vairs nav, kur tālāk iet.

Krievija ar savu rīcību ir pārkāpusi visas garīgās, visas politiskās un visas cilvēciskās normas, līdz ar to mums ir visas iespējas parādīt nekrietnai valstij, ka tās ir mūsu tiesības un mums nevienam par to nav jāatskaitās.

Brigita Zelča-Aispure: Jā, bet, lai mēs nekļūtu par tādu pašu kā Viņš vai Viņi, mums tas ir jāizdara likuma ietvarā. 

Protams, tas ir juristu uzdevums.

Brigita Zelča-Aispure: Saistībā ar skulptūrām domāju arī par mākslinieku autortiesībām, kas saglabājas uz mūžu. Arī pret to mums ir jāizturas atbilstoši likuma normām. Bet runas par to, ko iesākt ar laukumu, vai būvēt uz tā kādu māju… Mums jau ir viens kroplis Rīgā, Zinātņu akadēmija. Uzvaras parkam ir jāpiesaista tikai ainavu arhitekti – ūdens, zālājs, pilnīgi jebkas. 

Izcils piemērs pasaules tēlniecībā ir Žaume Plensa ar saviem brīnišķīgajiem, tēlainajiem darbiem. Tas, kā vispār šajos padomju okupācijas gados mums trūkst, ir cilvēciska vide. 

Brigita Zelča-Aispure: Un mērogs.

Olga, kur tu gribētu redzēt savu nākamo skulptūru?

Olga Šilova: Ar pašreizējo nodokļu sistēmu šai skulptūrai jābūt ne lielākai par metru, citādi nonāc neapskaužamā situācijā izmaksu ziņā. Tas, ko tu man piedāvā, ir ļoti grūti. Es laikam paņemšu pauzi, gaidīšu kaut kādas pārmaiņas.

Jāpaskaidro, ka, piemēram, gleznotājs vai grafiķis var paņemt savu audeklu, nevienam neprasot, un uzreiz radīt darbu savam vai citu priekam. Bet, teiksim, tēlniecībā sarežģīti ir tas, ka bez pasūtījuma nevari realizēt kādu lielāku vai puslīdz lielu ieceri, jo izmaksas ir milzīgas.

Olga Šilova: Jau vairākus gadus sastopos ar to, ka pat tad, ja saņem pasūtījumu, tad pirmsizmaksa jeb avanss parasti ir 20% vai 10%, kas ir divreiz mazāk nekā tehniskās izmaksas. Tev jābūt turīgam, lai līdz nodošanas momentam pats varētu finansēt visu projektu. Tāda ir reālā situācija Latvijā. 

 Jums abām novēlu, lai esat gatavas saņemt šo pasūtījumu, jo tas ir ļoti svarīgi. Radošajai domai vienmēr ir jābūt augstai. Ko jūs novēlētu, piemēram, Latvijas mākslai? Kas ir tas, kā mums trūkst?

Brigita Zelča-Aispure: Labus māksliniekus. Es domāju, ka izcilību mums nav ļoti daudz. Bet, ja ir izcili mākslinieki, tad viss pārējais notiks.

Olga Šilova: Manuprāt, izcilam māksliniekam vajag arī saprotošu atlases komisiju vai žūriju.

 Ja māksla ir pietiekoši spēcīga, tad tā vienmēr atradīs vietu un būs atbilstoša. Laiki mainās, mēs maināmies, uzskati mainās. Tam ir jāiet līdzi un jāatzīst kļūdas, ir jāsaprot attīstība. Tas viss ir sabiedrības izaugsmes jautājums. Ko jūs novēlētu skatītājiem? Kāda ir mijiedarbība starp skatītāju un jūsu mākslu?

Brigita Zelča-Aispure:

Man ir ļoti svarīgi, lai darbs, kas ir radīts, netraucē tam, kas visu laiku iet garām mākslas darbam, jo tu radi darbu, kas atrodas vidē, un vide pieder mums visiem.

Es nekādā gadījumā nesaku, ka šim darbam visiem jāpatīk, bet man liekas, ka jābūt lielākam respektam pret skatītāju. Man ir svarīgi, lai cilvēki pie redzētā atgrieztos, lai nav tā, ka viņš ir vienreiz apskatīts un tu vairāk to negribi.

Laba māksla ir kā neizslēdzams televizors. Skulptūrai jābūt tikpat skaistai un vienkāršai kā ainavai. 

Brigita Zelča-Aispure: Pašam māksliniekam ir jābūt ļoti skaidrai domai, ko gribi darīt, un tad arī cilvēki dažādos līmeņos var tai izsekot. Tu radi objektu, kas dažādām cilvēku grupām var izraisīt dažādu izpratni vai sajūtas. Tas, manuprāt, ir ļoti svarīgi.

Olga Šilova:

Skulptūra ir bezgalīgu rakursu, bezgalīgu siluetu daudzums. Novēlu prast baudīt minimālas izmaiņas, kas notiek ar skulptūru, vienkārši milimetru pagriežot galvu pa kreisi, pa labi.

Zīmējums vai glezna ir divdimensionāls, skulptūrai var iet apkārt. Vēl viens aspekts, ko novēlēt skatītājiem – izbaudīt mūsu mākslu ilgtermiņā. Tas ir ļoti interesanti, kad izaug koki vai apkārt parādās jaunas ēkas, bet skulptūra nemainās. Tas, ka tu vari redzēt skulptūru no visām pusēm un baudīt bezgalīgi daudz siluetu, man šķiet brīnišķīgi, un tas mani pašu vienmēr fascinē.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt