Kultūras ministre Agnese Logina ieguvusi bakalaura grādu Amsterdamas Universitātē un humanitāro zinātņu maģistra grādu Latvijas Kultūras akadēmijā, līdz šim bija Rīgas domes deputāte un Rīgas Kino muzeja vadītāja.
Vilnis Vējš: Man prieks, ka tiekamies raidījumā, kas veltīts tieši vizuālās mākslas problēmām, jo nav nekāds noslēpums, ka vizuālā māksla dzīvo savu dzīvi diezgan neatkarīgi no tā, kas notiek institūcijās. Nav arī noslēpums, ka uzzinot par jūsu stāšanos amatā, mākslas aprindās bija pozitīva reakcija – varbūt cerības tiek liktas uz jaunu kursu, jaunām iniciatīvām, arī uz jūsu jaunajiem gadiem. Gribētu sākt ar jautājumu, kas izriet no jūsu iepriekšējās intervijas portālam "Delfi". Tai bija ļoti interesants noslēgums – jūs vēlējāties pastāstīt kādu pozitīvu piemēru no mākslas, muzeja vai institūciju dzīves, bet es to tā arī neuzzināju, jo tajā brīdī raidījuma vadītāji teica, ka laiks ir beidzies un paldies. Nu es labprāt gribētu uzzināt, kas bija šī pozitīvā ziņa.
Agnese Logina: Būs diezgan izaicinoši tagad restaurēt savu domu gaitu tieši šajā kontekstā, bet, ja pareizi atceros, gribēju pastāstīt par to, ka
kultūras nozarei, kurai esmu piederējusi jau ilgāku laiku un tagad man ir pienākums un gods būt šīs nozares ministrei, ir raksturīgi tas, ka tā ļoti kritiski spēj skatīties uz notiekošajiem procesiem kopumā, identificēt problēmas, saprast riskus, kas parādās, kā arī nākt klajā ar konstruktīviem, jēgpilniem risinājumiem.
Un to jau šobrīd redzu savā darbā, satiekoties ar dažādām padomēm, kuru Kultūras ministrijas paspārnē ir visnotaļ daudz, tiekoties ar nozares pārstāvjiem. Neatceros konkrēto piemēru, kuru gribēju minēt, runājot par to, ka nozare ir identificējusi riskus un problēmas un pati jau nākusi klajā ar risinājumu, bet šobrīd minēšu vienu ļoti iedvesmojošu piemēru: tā ir kino nozare, kurā notikusi intensīva sadarbība starp Kino producentu asociāciju, Kino centru un citiem nozares pārstāvjiem – tā nākusi klajā ar jaunu ieviešamu nodevu satura izplatītājiem, satura radītājiem. Tas vēl tiek vērtēts darba grupās un potenciāli tiks arī ieviests. Tautā to var vienkāršoti saukt par "Netflix" nodevu, lai gan tai būs garāks nosaukums, kad tā tiks ieviesta, bet tas ir piemērs no dzīves, kas jau norisinās no šī gada februāra, lai izpētītu, kā tas strādā. Šāda nodeva eksistē jau septiņpadsmit Eiropas valstīs, un īsumā tā doma ir tāda, ka lielie satura radītāji maksā nodevu valstī, kurā strādā, vai nu radot saturu, vai papildinot konkrētās valsts budžetu ar konkrētu nodevu. Šis ir mehānisms, kas strādā citur, un tas man liekas ļoti pozitīvi – ka nozare pati nāk ar piedāvājumu – paskatāmies, vai tas mums arī šeit strādātu.
Tas liek padomāt par to, vai arī vizuālās mākslas nozare nevarētu ieviest kādu mehānismu, kā savstarpēji sazināties, jo mans jautājums būs plašāks. Mākslinieki strādā pa vienam: parasti viņi strādā savās darbnīcās, ja nav darbnīcas, tad savās virtuvēs, vēl kaut kādās telpās, un faktiski ir lieli vieninieki. Kāds te būtu ieteikums nozarei uzvesties?
Tas ir sarežģīts jautājums, jo, protams, kultūrā ir nozares, kuras jau pēc būtības ir kolektīvas – kino, teātris, mūzika. Lai kultūras notikums taptu, ir jāsadarbojas, kas, protams, uzreiz nozīmē to, ka ir jādibina kontakti, jāstiprina iekšējā nozare un tamlīdzīgi. Bet literātiem un vizuālajiem māksliniekiem ar šo ir drusku sarežģītāk, jo te nav nepieciešams strādāt kolektīvā. Eksistējošais mehānisms, kas jau ir – tās ir nozaru padomes Kultūras ministrijā, tāpat ir arī radošās savienības, bet jautājums ir par to, kas ir jāpilnveido. Man šobrīd nav tādas ātras atbildes. Vizuālās mākslas nozarei priekpilna ziņa varētu būt tā, ka mana biroja vadītāja ir tieši no šīs nozares – tā ir Līna Birzaka-Priekule, un nozarei tās ir labas ziņas. Atradīsim jēgpilnus veidus, kā nodrošināt labāku vizuālās mākslas pārstāvniecību, jo Līnai šīs problēmas ir labi zināmas.
Izvēloties biroja vadītāju un vispār savu komandu, man bija ļoti būtiski, lai man blakus ir cilvēki, kuriem ir tādas zināšanas un kompetences un prasmes, kādu man nav. Lai mēs varam viens otru papildināt un es varētu pieņemt izsvērtus, saprātīgus lēmumus, ņemot vērā dažādas šķautnes.
Ar Līnu kopā strādājām Rīgas domē, kad viņa šovasar bija viena no "Rīgas Drosmes un prieka vasaras" kuratorēm, esam arī iepriekš daudz saskārušās. Kopumā esmu ļoti priecīga par savu komandu, kurā ir dažādu nozaru profesionāļi.
Es tieši iedomājos par Rīgas domi, kur jūs strādājāt Kultūras komitejā, un atmiņā nāk nesena diskusija, kas notika bijušajā Bioloģijas fakultātē – tajā tika apspriesti diezgan skandalozi gadījumi, kad par Rīgas pilsētas naudu organizēti kultūras pasākumi nevar notikt, jo citas struktūras kaut ko nesaprot un vienkāršas lietas kļūst nenormāli sarežģītas. Atceros burvīgos deviņdesmitos gadus, kad naudas droši vien mākslai bija vēl mazāk nekā tagad, bet visu varēja sarunāt – ar savu iniciatīvu varēja doties gandrīz jebkurās durvīs, stāstot, ko tu vēlies, un Oļegam Tillbergam, piemēram, izdevās no kaut kurienes izdabūt lidmašīnu, apgāzt to otrādāk un ierīkot tajā bišu spietu. Man liekas, ka šobrīd tas būtu gandrīz neiespējami tieši tādēļ, ka radošā procesa ceļā ir bezgalīga apgrūtinājumu rinda, kas nu nekādi nav saistīta ar mākslinieka tiešajiem pienākumiem. Vai jūsu atmiņā ir kāds gadījums, kad izdevies labi tikt galā ar tādām problēmām?
Piekritīšu, ka tas tiešām ir sarežģīti. Tagad, reflektējot par savu laiku Rīgas domē, teikšu, ka tas bija ārkārtīgi piepildīts, intensīvs laiks, jo ienācām Rīgas domē pēc desmit gadiem ar Nilu Ušakovu, kas, protams, atstāja ļoti pilnu mantojuma šķīvi – nezinu, kā to labāk aprakstīt. Rīgas domei darba netrūks vēl simt gadu vismaz, jo tur ir tik daudzas lietas, kas nav sakārtotas un kuras ir jāsakārto un jāatrisina. Protams, saprotu arī šo sajūtu par pagātni, jo
pirmais kultūras notikums, kurā es pati iesaistījos kā brīvprātīgā, bija kinofestivāls "Arsenāls": gāju tur kā brīvprātīgā, piedalījos, stundām ilgi skatījos filmas, un "Arsenālam" bija ļoti raksturīga šī pieeja – ka sarunājam kaut kādas pilnīgi neprātīgas idejas, sākot ar festivāla vilcieniem, kas ir ballīšu vilcieni. Tās visas leģendārās ballītes! Tajās gan nepiedalījos, jo tajā laikā biju nepilngadīga. (smejas)
Sāku iesaistīties "Arsenālā" tad, kad Augusts Sukuts pagāja malā un "Arsenāls" mainījās. Bet no otras puses, man pašai gan kā cilvēkam, gan kā politiķei, struktūra un izprotams, loģisks, caurskatāms process liekas pareizākais variants saistībā ar finansējuma izmantošanas caurspīdīgumu, jo mums ir jābūt skaidrībai, kur aiziet publiskā nauda, kas ir tie notikumi, kuriem tā tiek tērēta. Atbildot uz jautājumu par to, vai ir pozitīvas ziņas.
Festivāla "Survival Kit" norise Vidzemes tirgū ir pozitīvas ziņas, jo tie birokrātiskie džungļi, kuriem festivāla rīkotāji izgāja cauri, lai šo vispār ieviestu – tas process bijis gadiem ilgs...
"Survival Kit" komanda vienkārši ir pirmā, kas plūc augļus, bet Vidzemes tirgus teritorijas atdošana pilsētniekiem un jaunas elpas iedvešana tur nu jau manu bijušo kolēģu uzmanības fokusā bijusi vismaz no 2019. gada. Mana kolēģe un draudzene Alija Turlaja kā pilsētas aktīviste pie jautājumiem par to, ko darīt ar Vidzemes tirgu, manuprāt, strādā vismaz no 2018. gada. Tagad arī Inese Andersone, Pilsētas attīstības komitejas vadītāja, ļoti aktīvi šim procesam pieslēdzās, un izdevās atrast veidu, kas nebija nesāpīgs. (..) Droši vien problēmas sakne ir 90. gadu avangardiskās idejas saistībā ar īpašumu pārvaldīšanu. Es tolaik vēl biju bērns, bet lēmumi, kas rezultātā radušies, tas, kā īpašumi ir saskaldīti – tas nav normāli, un tas tiešām rada ļoti daudz šķēršļu pasākumu organizēšanā. Dalītais īpašums sagādā ļoti daudz problēmu.
No malas esmu diezgan bieži dzirdējis, ka jūs esat prasījusi, kur paliek publiskā nauda – lielākoties tā paliek ēkas īrei, elektrībai un siltumam, bet skatītāji, protams, nenāk baudīt tikai elektrību un siltumu, jo tad tā būtu vienkārši patversme. Viņi nāk baudīt mākslas piedāvājumu.
No otras puses mēs arī atceramies: kad Latvijas Nacionālais mākslas muzejs atvēra telpas pēc remonta, cilvēki stāvēja rindā, lai apskatītu telpu bez mākslas, kas arī kaut ko par mums pasaka.
Tā ir labā ziņa, jo tas nozīmē, ka atverot jebkuru jaunu kultūras iestādi, tai jau sākotnēji ir garantēts apmeklētājs. Atceros gan par "Forum Cinemas", gan par "Arēnas Rīga" būvniecību – bažām, ka nebūs skatītāju, nav pamata. Varbūt tagad ir labs laiks ķerties klāt pie muzeja jautājuma?
Vispārīgi skatoties – jā, tas arī ir viens no jautājumiem, kas ir manā dienaskārtībā. Pēdējās dienās esam tikušies ar vairākām iesaistītajām pusēm, skatāmies variantus, attīstības scenārijus. Ir pāris ļoti nopietnu lietu, kas jāizrunā.
Man apņēmība ir! Kamēr vēl esmu enerģijas pilna un tiešām gatava strādāt... Nedomāju, ka vēlāk tas mainīsies, vienkārši politikai ir tendence tā kā drusku apstādināt kustību…
Un ļoti bieži tas galvenais brīdis, kad vispār kaut ko var izdarīt, ir tad, kad tu tikko esi sācis strādāt, jo tajā brīdī tu vēl neesi iejaukts visā priekšvēsturē, neesi iejaukts arī kaut kādās savstarpējās attiecību peripetijās, kas ir neizbēgamas, it sevišķi tādā valstī kā Latvija, kura ir objektīvi maza – ar mazu iedzīvotāju skaitu. Līdz ar to es plānoju savu pirmo mēnešu enerģiju ļoti lielā mērā veltīt tieši Laikmetīgās mākslas muzeja attīstības jautājumam, rēķinoties, ka pēc tam tas paliks grūtāk. Mans plāns, kas jau ir izdiskutēts arī Vizuālās nozares padomē – kamēr mēs risinām jautājumus par ēku, ejam uz priekšu ar saturu. Citi to sauc par satura vienību, citi – par muzeju, bet mums ir jāizveido muzeja kodols. Tas mums jāizdara pēc iespējas ātrāk. Tas palīdzētu atrisināt gan jautājumus par kolekcijas glabāšanu, gan par to, kas īsti iepērk tālākos mākslas priekšmetus un objektus, kā to visu organizēt, jo ir skaidrs, ka valstiskā līmenī bijis iztrūkums ar mākslas iepirkumiem. Kovidlaika iepirkums bija ārkārtīgi būtisks un ļoti, ļoti vērtīgs, bet tas bija tāds vienreizējs notikums. Mums nepieciešams atrast veidu, kā tas varētu notikt regulārāk. Bet jautājums ir par to, kurš to dara, kurš valstiskā līmenī tur rūpi par laikmetīgo mākslu.
Vai paredzēts šo struktūru veidot uz kaut kā bāzes, vai tas būs kaut kas pilnīgi jauns un neatkarīgs?
Šis ir jārisina un jāskatās. Man nav ļoti skaidri iezīmēta scenārija. Nezinu arī, vai tas būtu prāta darbs – atklāt pārāk daudz par to, jo tur vēl tiešām nozares iekšienē nepieciešamas ļoti daudzas diskusijas.
Bet kāda ir jūsu vīzija?
Redzu, ka abiem variantiem ir gan plusi, gan mīnusi. Tas, kas šeit būtiskākais – sasniegt stabilitāti, lai tas varētu sākt strādāt pēc iespējas ātrāk un ka ir, kur glabāt kolekciju. Es kā cilvēks, kurš nāk no muzeju jomas – pēdējos astoņpadsmit gadus esmu pavadījusi Kino muzejā –, labi zinu, ka kolekcija ir kas tāds, kas reāli skar tikai profesionāļus, bet tas ir pats būtiskākais: mums nebūs ko izrādīt, ja nevaram to saglabāt! Tāpēc man šie jautājumi par kolekcijas glabāšanu un uzturēšanu šķiet ārkārtīgi būtiski. Zinu, ka atbildēju izvairīgi. (smejas) Bet tāda ir politiķu dzīves realitāte – nevar pateikt par daudz, jo tev jārēķinās, ka jebkuru lietu, par kuru tu pasaki, pēc pusotra mēneša vai trim gadiem izgriezīs un pajautās tev, ko tu ar to biji domājis. (smejas)
Tas tiešām ir apsveicami, jo muzejam ir jābūt saturam, un es pat nezinu, vai, teiksim, pēkšņi no gaisa nokrītot muzeja ēkai jau rīt, mēs būtu gatavi to kvalitatīvi aizpildīt.
Mēs jau redzam tos cenzūras taustekļus, kas visu laiku taustās Latvijā, un vislielākās, visasākās reakcijas ir tieši uz laikmetīgās mākslas notikumiem un darbiem. Kad tikko sāku strādāt Rīgas domē, pirmajā gadā mums bija [Kristiāna] Brektes murāļa stāsts, kas, manuprāt, ir visnotaļ nevainīga pilsētvides māksla, kas izsauca negaidīti asu reakciju. Tas lika domāt par to, ka patiešām:
ja nu mēs jau rīt varētu atvērt Laikmetīgās mākslas muzeju, vai to galu galā neizdemolēsim? Vai nebūs tāda veida reakcija? Jo pat tam murālim toreiz kaut ko uzmeta virsū – biešu zupu vai ko tādu, mēģinot izkropļot.
Kādu jūs iztēlē redzat vietu, kurā atrasties Laikmetīgās mākslas muzejam, teiksim, pēc desmit gadiem? Vai tas būs kārtējais pilotprojekts kā Spīķeri, vai Andrejsala, vai kaut kas ar aplupušām sienām, kur neviens cits negrib dzīvot, jo mitrums ceļas no zemes? Vai tās tomēr ir svaigas, speciāli piemērotas un šim nolūkam būvētas telpas?
Manuprāt, telpas ir iespējams arī pielāgot tā, lai tās izskatās mūsdienīgas un laikmetam atbilstošas. Saprotu šo komentāru par "nolietoto šiku", bet tā ir ļoti populāra pēdējo gadu estētika Latvijā.
Nu jau gadus trīsdesmit...
Jā, bet bieži vien tas ir mēģinājums defektu pārvērst par efektu. Ir arī ļoti daudz vietu, kuras ir atgrieztas dzīvē. Ar ļoti lielām cerībām un gaidām skatos uz Rīgas filharmonijas stāstu. Manuprāt, šeit iespējams labs piemērs tam, kā eksistējošas telpas pārvērst par kaut ko jaunu – ticu, ka tas izdosies. Šobrīd norisinās metu konkursa otrā kārta, un rezultātam vajadzētu būt līdz gada beigām. Tiešām gribu ticēt un cerēt – un man pagaidām nav nekādu indikāciju, lai to nedarītu – ka esošas arhitektūras pielāgošana šodienas vajadzībām var būt stāsts ar laimīgām beigām un tur nebūs nolietojuma izjūtas. Ka tas būs piemērs, kā, saglabājot cieņu pret to, kas šeit ir bijis, var radīt modernisma arhitektūras piemēru pilsētas centrā – iedot šai ēkai jaunu elpu. Skaidrs, ka tas būs ļoti izaicinoši arī arhitektiem. Noteikti negribētu redzēt to, ka Laikmetīgās mākslas muzeju ieliekam noplukušā fabrikā. Jo tas ļoti sašaurinātu izpratni, ko mēs vispār gaidām no laikmetīgās mākslas, kāds ir tās prestižs un ko tas vispār nozīmē. Bet kopumā, skatoties uz Latviju, mums būs jārod veidi, ko darīt ar eksistējošu arhitektūru, kura šodien vairs nav vajadzīga.
Vai es no tā visa noprotu, ka pilnīgi jaunās ēkas būvniecība tiek uzskatīta par mazāk ticamu scenāriju?
Nē, nē, absolūti nē! Mēs daudz tiekamies arī ar Elīnu Vikmani, kas pārstāv esošo projektu. Ceru uz labām ziņām. Pilsēta attīstās, un ir normāli un pareizi, ka top arī jaunas ēkas – labprāt redzētu, ka arī šim nolūkam izveidojam jaunu ēku. Ir zināms mīts par to, ka esošo ēku pielāgošana jaunām vajadzībām ir stipri lētāka. Bet tā nav, jo daudzās būvēs, kas uzceltas pēdējo piecdesmit, simt gadu laikā vides pieejamības jautājumi vispār nav risināti, tajās ir ļoti slikti ar energoefektivitāti un līdzīgām lietām. Faktiski tas nav lētāk, it sevišķi, ja grib izvairīties no noplukušās vides efekta. [Manis teiktais] vienkārši bija garāka refleksija par to, ko darīt un kā atrast to kopsaucēju, kas ir iespējams, lai esošas ēkas pielāgotu šodienas vajadzībām.
Runājot par pamestajām ēkām un to šarmu… Jūsu profilā tīmekļa vietnē "Satori" joprojām rakstīts, ka jūs cita starpā interesē arī "apšaubāmi krogi". Tā tas, manuprāt, bija formulēts. Vai projekts, kas šādas vietas kādu laiku internetā aprakstīja, bija jūsējais?
Jā, tas bija manējais! (smejas) Mēs ar manu vidusskolas labāko draudzeni sākām aprakstīt tādas vietas. Domāju, varētu būt vienīgā ministre, kas pabijusi šāda rakstura vietās. (smejas) Tā bija ārkārtīgi interesanta pieredze, uzzināju tiešām daudz jauna. Bet dabiski arī sanāca, ka iepauzējam šo projektu. Projekts – tas vispār ir skaļš vārds, mēs vienkārši apceļojām Rīgu un rakstījām par bāriem.
"Aizdomīga izskata ūķis" – apmēram tā tur bija rakstīts. Bet atgādināšu, ka tad bijāt desmit gadus jaunāka.
(smejas) Jā, un arī Rīga bija drusku jaunāka, bija vairāk tādu vietu. Ko novēroju jau pēdējos gados, kad ar draudzeni Līvu devāmies uz tādām vietām – notiek ģentrifikācija un šāda veida bāri, krogi, kafejnīcas pārceļas no pilsētas centra uz citurieni. Pilsētas centrā faktiski vairs nav šādu vietu, pretēji tam, kā tas bija pirms desmit, piecpadsmit gadiem. Vai tas ir labi vai slikti? Droši vien tas parāda to, ka vispārējais dzīves līmenis aug, bet tas arī iezīmē ģentrifikāciju – procesu, kas mums arī ir neizbēgams. (..) Viens, ko gan esmu novērojusi – ja vēlos sajusties nemanāma un nepamanīta, ir ļoti labi aiziet uz cita veida vietām. Jo Rīga ir ļoti noslāņota pilsēta. Neesmu vēl to mēģinājusi jaunajā statusā, bet agrāk bija tā: kad man bija nepieciešamas kādas salīdzinoši nopietnas sarunas, secināju, ka Lauvas nams tām ir ļoti laba vieta, jo iespējamība, ka tu tur kādu satiksi vai kāds tevi noklausīsies, ir maza.
Izņemot Dailes teātra aktierus!
Nu, man bijušas arī reāli nopietnas sarunas Purvciema pagraba bāros, jo vienkārši tur tā iespējamība, ka tevi kāds atrod, ir ļoti maza. Bet šobrīd neesmu mēģinājusi. Tā ir tāda cita līmeņa kultūras dzīve Rīgā.
Nākamais jautājums: kādi ir jūsu pēdējā laika spilgtākie iespaidi kultūrā, un ko mēs no tā varam secināt?
Mans lauciņš, kurā pati pēc savas izvēles daudz esmu strādājusi, ir kustīgais attēls, īpaši mūzikas videoklipi, kas ir tāds starpžanrs. Mūzikas videoklipi daudziem šķiet tāds kā reklāmas materiāls, bet tas ir daudz kas vairāk! Tā ir platforma, kurā mākslinieki pēta skaņas, mūzikas un attēla attiecības, un šis formāts viņiem atbrīvo rokas ļoti lieliem eksperimentiem.
Deviņus gadus esmu veidojusi Rīgas starptautiskā kinofestivāla Baltijas mūzikas videoklipu konkursu: tagad sanāca tā, ka nodevu kolēģiem programmu un pēc nedēļas kļuvu par ministri. Es pat nevaru vairs promotēt savu programmu, ko esmu izveidojusi! Šo programmu veidošana man vienmēr bijis ļoti interesants mākslinieciskais piedzīvojums, jo esmu pavadījusi daudz laika, skatoties, kas šajā jomā notiek Lietuvā, Igaunijā, Latvijā. Pārsvarā tā ir tāda "underground" mūzika, uz kuru es skatos, bet tas nav obligāti.
No pēdējā laika atklājumiem ļoti interesants man šķiet lietuviešu mākslinieka Jona Šarkus (Jonas Šarkus) projekts "Punkto". Viņš pats ir no grupas "Solo Ansamblis", kas ir ļoti liela lietuviešu alternatīvā grupa ar lielu sekotāju skaitu, visnotaļ populāra, un tad viņš pats izveidoja savu soloprojektu "Punkto". Pagājušajā gadā viņi uzvarēja Baltijas mūzikas videoklipu konkursā, šogad viņš uztaisīja jaunu videoklipu, ko es arī iekļāvu programmā: tā ir pilnīgi cita stilistika, pilnīgi cita veida darbs, bet kaut kas tajā tiešām ir ļoti interesants un svaigs! Tas bija kas tāds, kas mani patīkami pārsteidza. Augusta pirmajā pusē gandrīz nedēļu pavadīju Daugavpilī, Rotko centrā, kur notika Baltijas Muzeoloģijas vasaras skola. Tajā bija runa par muzejiem un robežām, un tas viss notika Rotko centrā: iepazināmies ar centra aktualitātēm un tur notiekošo, iepazināmies arī ar sešiem Latvijā līdz šim neizstādītiem Rotko darbiem. Iesaku visiem aizbraukt apskatīties! Vispār es ieteiktu vairāk apceļot Latviju. Vēl tur apskatīju jaudīgu un iespaidīga ukraiņu mākslinieku izstādi. Ne visi darbi tapuši kara laikā – daži arī iepriekš, bet, protams, tas rezonēja. Tajā bija audiovizuāla instalācija, objekts ar skaņu, kas atdarina raķetes, kas ir refleksija par to, kas notiek. Tajā bija kas tāds, kas tiešām norezonēja...
Vai jums personīgi ir pazīstami arī vizuālās mākslas mākslinieki? Vai jums ir priekšstats, kā viņi dzīvo?
Protams! Bet te atkal jāatgriežas pie manas biroja vadītājas Līnas, kurai tā ir krietni vairāk pazīstama joma. Līdz šim visvairāk esmu strādājusi kino laukā, kas ir mana specialitāte. Amsterdamā un pēc tam arī Kultūras akadēmijā vairāk esmu mācījusies kultūras teoriju kopumā, un mani vienmēr saistījuši starpdisciplināri projekti, starpdisciplinaritāte: tas ir virziens, kas attīstīsies arvien vairāk, bet tas neizslēdz arī vizuālo mākslu šaurākā izpratnē. (..) Ar mākslinieku dzīves specifiku un nozares problēmām padziļināti vēl iepazīšos – domāju, ka Vizuālās mākslas padome Kultūras ministrijā man ļoti palīdzēs.
