Mākslinieka Ufes Isoloto (Uffe Isolotto) un kuratora Jākoba Lilemozes (Jakob Lillemose) radītā hiperreālistiskā fantāzija, kurā saplūst vizuālās mākslas, kino, scenogrāfijas, dizaina un literatūras jomas, stāsta par cilvēces nākotni vizuāli krāšņā nezināmu augu un dabas elementu vidē ar atsaucēm uz Rīgas jūgendstila arhitektūru. Stāsta centā ir kentauru ģimene, kas apdzīvo pasauli, ko raksturo gan dramatiski, gan dīvaini dabas procesi, kas radikāli mainījuši dzīves un izdzīvošanas apstākļus. "Plānojot programmu mēs visu laiku meklējām kādu emocionālu, vizuāli spēcīgu darbu. Tādu, kas apvieno vairākas mākslas apakšnozares un, kas varētu ieinteresēt tādu sabiedrības daļu, kas varbūt nav regulāri izstāžu apmeklētāji," Latvijas Radio 3 raidījumā "Mākslas vingrošana" stāsta izstādes producente, Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonda vadītāja Elīna Vikmane, kura šo darbu ieraudzījusi tieši Venēcijas biennālē.
Venēcijas biennāle norisinājās pirms gada, Covid-19 pandēmijas noslēgumā, un, kā skaidro Vikmane, daudzi mākslinieki reflektējuši par neskaidro laiku, bailēm, nāvi un distopisku pasauli. "Ienākot Dānijas paviljonā, pirmais bija šoks par hiperreālisma skulptūru, kas izskatās patiešām dzīva. Otrs brīdis bija tāds, ka, neskatoties uz to, ka mēs redzam kentauru ģimenes drāmu un traģēdiju tieši tad, kad tā notiek, tajā ir arī cerība. Citos paviljonos pasaule nākotnē tika atspoguļota atsvešināta, tukša, tehnoloģiska un auksta," skaidro Vikmane.
Mākslas kritiķes un tēlnieces Gundegas Evelones pirmās sajūtas par darbu arī bijis pārsteigums un šoks, kas saistīts ar hiperreālismu, jo tas Latvijas mākslas ainā ir vāji pārstāvēts. "Man pirmā bija ziņkārība un anatomiska interese, kā tas viss izskatās. Protams, tas viss pārsteidz ar vērienu, bet, salīdzinoši ar Venēciju, šeit ir savi telpas ierobežojumi. [..] Ja runājam par cerību, tad tā mani īsti nepārņēma, skatoties šo darbu, es drīzāk nokļuvu ļoti distopiskā nākotnes vai paralēlās pasaules vidē, un, izlasot kuratora tekstu, tas bija diezgan liels kontrasts," skaidro Evelone.
Kā stāsta producente Elīna Vikmane, apjomīgo mākslas darbu nogādāt uz Latviju palīdzējusi lieliska sadarbība un garas sarunas ar mākslinieku Ufi Isoloto par mākslu, tās kvalitāti un darba ētiku. Otra procesa daļa bijusi telpu apsekošana un pielāgošana, kas bijusi sarežģīta, jo "New Hanza" biroja telpas nav bijušas piemērotas mākslas darbu izstādīšanai un tas prasījis daudz darba.
"Šāda veida darbus mēs uztveram fiziski, mēs kaut kādā ziņā uztveram tos afekti un tikai pēc tam mēs sākam to analizēt no konceptuālā ieskata.
Pirmais, ko mēs darām, ir salīdzinām ar sevi, vai viņš ir līdzīgs cilvēkam vai nav, vai, ja varētu pieskarties, mēs sajustu, ka tā āda ir silikons, tas ir kaut kas vēss," atklāj Elīna Vikmane. Cilvēkam ir tieksme noticēt realitātei pat tad, ja tā ir uzburta, bet Vikmane uzsver, ka ar to vajadzētu uzmanīties, jo šai fizioloģiskajai sajūtai ir tieksme pārmākt vēstījumu.
Gundega Evelone norāda, ka šobrīd priekšplānā ir izvirzījusies cita veida māksla, hiperreālismu vairs nepadarot par pašmērķi, bet drīzāk par darba instrumentu, kā izteikt domu.
"Šobrīd mēs tomēr vairāk skatāmies uz šo etniskumu, dekolonizāciju un strādājam ar cita veida vizuālajiem instrumentiem. Vienlaikus šādi darbi ir ļoti sarežģīti radāmi, tas prasa lielus fiziskus un finansiālus ieguldījumus," skaidro Evelone.
Vikmane izceļ, ka māksliniekam Ufem Isoloto hiperreālismā svarīgas ir divas lietas – hibrīds un tā jēdziens, kas tiek izcelts arī šajā izstādē. Otra māksliniekam svarīgā lieta ir interese par kolektīvajām praksēm, kas ir aktuāls fenomens šobrīd gan mākslas, gan pētniecības nozarēs. "Mākslinieki, aizņemoties no citām nozarēm, spēj radīt šīs kolektīvās prakses, kurās kopīgi tiek radīta instalācija ar kopīgu mērķi un virsvadītāju, bet lielu brīvību katram sava darba radīšanā," skaidro Vikmane.
