Atspere

Rīta šūpuļdziesmas pieaugušajiem. Noslēgums

Atspere

Latvijas Radio bigbenda vadītājs Kārlis Vanags: Ar mūziku ir jādzīvo

Izstāžu iekārtošanā visu laiku jāskatās ar pakausi. Saruna ar mākslinieci Sandru Krastiņu

Nekad nevajag apstāties. Saruna ar izstādes «Purvītis» mākslinieci Sandru Krastiņu

Svinot mākslinieka Vilhelma Purvīša 150. jubileju, kas iekļauta UNESCO 2022. gada svinamo dienu kalendārā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā atklāta viņam veltīta izstāde. "Purvīša gleznas ir kā tādas simfonijas, kuras var sadzirdēt jebkurš skatītājs, ne tikai mākslā profesionāli izglītots cilvēks. Purvītis redz Latvijas varenību, Latvijas monumentalitāti. Viņa gleznotās ainavas tvertas tādā vispārinājumā, ka skatītājs – un to arī mēs kā izstādes iekārtotāji vēlējāmies panākt – pats sev uzsit uz pleca un saka: hei, es dzīvoju tādā labā vietā!" intervijā Latvijas Radio 3 "Klasika" atklāj izstādes "Purvītis" mākslinieciskās un dizaina koncepcijas veidotāja Sandra Krastiņa. 

Inta Zēgnere: Sāksim ar radošo komandu. Izstāde ir brīnišķīga, un domāju, ka šajās dienās noteikti esat saņēmuši ļoti daudz atzinīgu vārdu.

Sandra Krastiņa: Jā, paldies, atzinīgie vārdi tiešām mums sirdis sildīja. Par radošo komandu runājot, vispirms gribētu minēt, ka viss muzejs ir tāda milzīga mašinērija, kas strādā uz šādiem lieliem projektiem. Un tad jau, kad iet kulminācija un viss jāpabeidz, tad tu jūti, cik daudzi cilvēki ir strādājuši pie tā, lai izstāde vispār notiktu. [Arī pie Purvīša] jau sen ir strādājuši gan restauratori, gan gaismotāji, tehniskie darboņi, ekspozīcijas kārēji, skaņu noregulētāji... Visi ir vienādi ieinteresēti un dara savu lietu tik labi, cik vien var. Bet nu – tie [galvenie] bīdītāji, kuri to kuģi un kompasu virzījuši tieši šajā projektā, ir izstādes kuratore Aija Brasliņa, kura arī izvēlējās komandu, ar ko viņa ir gatava strādāt, un tā izvēle notika jau pirms diviem gadiem, kad Aija mani uzaicināja kā kopējo izstādes dizaineri, mākslinieciskās koncepcijas radītāju. Tad mēs uzaicinājām Mārtiņu Ratniku kā grafisko dizaineru un grafiskās identitātes veidotāju. Protams, nekas nenotiek tāpat vien un ir vajadzīgs viens tehniskais kurators, un tā ir Ieva Kalnača, kas savilka kopā visas tehniskās lietas. Radošu iemeslu dēļ komandā uzaicinājām arī fotogrāfu Kristapu Kalnu, kurš tēlveides ietvaros fotografēja Latvijas ainavu gada garumā. Taču es vēlreiz gribētu uzsvērt, cik atdevīgi un vienlīdz radoši strādāja visi. Piemēram, kad divas nedēļas ekspozīcijā karinājām Purvīša gleznas – un tas ir ļoti sarežģīts darbs! – bija arī tiešā tehniskā komanda: četri, pieci vīri, kuri kāpa līdz griestiem, jo es viņiem teicu – kāpiet augstāk, augstāk. (smejas) Un viņi nekurnēdami – vai arī vismaz tā, ka nevarēja manīt, ka viņi to dara, – to arī darīja. Jo bija jau arī šaubu brīži. Jo tu uzreiz nevari izvēlēties, tev brīdi jāpadomā. Un tad bija tas – ļaujiet man padomāt! Un, ja tevī skatās četri cilvēki un prasa, cik centimetrus pa labi, tā ir milzīga atbildība – piecus centimetrus vai divdesmit piecus... Bet tev ir jāpasaka. Un, tā kā tu pasaki, tā viņi arī izdara. 

Izstādes "Purvītis" māksliniece Sandra Krastiņa

Skatīties ar pakausi un ausīm

Nav jau tikai tas – jādomā taču arī, kā darbi saskanēs viens ar otru. 

Jā,

iekārtojot izstādes, visu laiku jāskatās ar pakausi un arī ar ausīm, jo tad, kad tu karini vienu skatpunktu, momentā jādomā, kā tas izskatās, kā tas rezonē ar aizmugurē vai blakus izkārtajiem darbiem. Jāskatās uz visām pusēm!

Bet tas ir tas valdzinošais, kas man ļoti patīk pie izstāžu iekārtošanas – tas ir visās izstādēs, bet īpaši Purvīša gadījumā: ka visu laiku ir jāskatās ar pakausi. Jo ienākot izstāžu zālē, skatītājs groza galvu uz visām pusēm, viņam skati un rakursi ir ļoti dažādi. Un ir jārēķinās, ka tu nevienu cilvēku nevari piespiest skatīties uz savu vienīgo iznākušo ekspozīcijas vietu, jo viņš pagriezīs galvu uz vienu vai otru pusi un redzēs citu. Tā ir visas zāles, visas ekspozīcijas, scenogrāfijas orķestrēšana – kā iet no zonējuma uz zonējumu, lai neapnīk. Lai būtu jauns atklājums un pārsteigums, lai būtu jauna informācija. Par to mēs – visa komanda – domājām.

Sandra Krastiņa un Inta Zēgnere

Muzejam tie ir milzīgi svētki, kad notiek tik liela, vērienīga izstāde, kas veltīta tādam meistaram kā Purvītis. Kā izstādes atklāšanā sacīja muzeja vadītāja Māra Lāce, viņa nevarot iedomāties situāciju, ja viņa satiktu Purvīti un varētu viņam teikt – sveiks, kolēģi! Kaut patiesībā pārmantojamība joprojām turpinās. Purvītis savulaik bija muzeja direktors un vadīja arī Mākslas akadēmiju. Bet, ja runājam par tavu uzdevumu un misiju: daudzi cilvēki atklāšanā slavēja, cik brīnišķīgi šī izstāde elpo – ka tajā nav nekā lieka un ka ir vieta, kur skatienam ieskrieties – ka  ikkatrs var izvēlēties savu skatupunktu. Redzēju, ka pirms izstādes ticis veidots atsevišķs makets – tāda mini izstāde. Tas tātad ir nozīmīgi.

Tas ir ļoti nozīmīgi! Jo, kā jau minēju, tāda mēroga izstādi neveido tā, ka saved darbus un tad nu domā, kurā vietā kuru darbu piekarināt. Darbu izkārtojumam ir tiešām loģiska koncepcija, kas atbilst arī kuratora iecerei, pašam māksliniekam un viņa darbu loģikai. Darbi vispirms tiek kārtoti datorā, bet pēc tam reāli – maketā, arī ekspozīcijas mēroga izkārtojums vispirms tiek veidots maketā.

Un te nu man jāsaka tas, ko arī visi arhitekti zina: viena lieta ir digitālā vizualizācija, bet tas mazais leļļu namiņš jeb makets, kurā izliek leļļu bildītes – tas parāda tavas digitālās jeb vizualizācijas kļūdas, jo tas uzreiz rāda telpiskumu. Un tas ļoti palīdz! 

Tā ka ir jāstrādā arī ar maketu. To izstrādājām kopā ar kuratori, arī Māra Lāce to redzēja. (..) Savulaik Purvītis savu izstādes banketu veidoja Rīgas biržā – un tas bija nevis tāpēc, ka tur bija milzīga, grezna zāle, kurā visi varēja sanākt sapucējušies – tas norāda uz viņa sabiedrisko nozīmīgumu. Bet šodien tieši viņa gleznas ir vienīgās būtiskākās liecinieces, kas mums un tālāk jau citām paaudzēm pārnes viņa vērtību, viņa spēku.

Jo tajā laikā taču bija arī citi lieli amatvīri, taču mēs par viņiem vairs neko daudz nezinām. Tas ir tas, ko mēs mēģinājām parādīt – ka Purvīša glezniecība nav novecojusi vai iestigusi tikai sava laika kontekstā.

Tas bija brīnišķīgi – ieraudzīt, ka tā ir nozīmīga arī mūsu laika kontekstā. 

Izstādes :Purvītis" māksliniece Sandra Krastiņa

"Bez savām gleznām es neesmu nekas"

Kādu mēs iepazīstam Vilhelmu Purvīti šajā izstādē? Jo arī viņam taču bijuši dažādi periodi.

Mēs viņu iepazīstam kā mākslinieku, kas līdz pat saviem brieduma gadiem un mūža beigām vienmēr bijis radošs un meklējošs. Un to nu es tagad, kad esmu tik daudz skatījusies viņa darbus, varu likt aiz auss. Jo sava mūža centrā, vidējā vecumā, viņš jau ir atradis savu valodu – tā ir novērtēta, viņš bijis starptautiski slavens, taču kā mākslinieks viņš neapstājas!

Viņš turpina meklēt, bet neatražo. Pareizāk sakot – viņš zina savu vērtību, zina, ko ir atklājis, bet vienlaikus spēj to atkārtot vienā kvalitātē vairākkārtīgi un vienlaikus vēl aizvien turpina meklēt, viņš ir tikpat degošs un ieinteresēts glezniecībā kā tādā.

Kā arī izstādes kuratore un Māra Lāce atzīmēja, ka jau emigrācijā Purvītis uzsvēris, ka "bez savām gleznām es neesmu nekas". Arī tas parāda to, ka viņš zināja – visi sabiedriskie godi viņa vērtību skalā ir mazsvarīgāki nekā viņa glezniecība. Un to mēs tagad varam redzēt.

Purvīša glezniecība mūsu iekārtotajā izstādē spēj paņemt milzu distances! Gleznas ir kā tādas simfonijas, kas skan un kuras var sadzirdēt jebkurš skatītājs, ne tikai mākslā profesionāli izglītots cilvēks.

Purvītis redz Latvijas varenību, Latvijas monumentalitāti. Viņš nevis tikai glezno tās ainavas – uzreiz tās tiek pārnestas tādā vispārinājumā, ka skatītājs – un ko arī mēs kā izstādes iekārtotāji vēlējāmies panākt – pats sev uzsit uz pleca un saka: hei, es dzīvoju tādā labā vietā!

Izstāde "Purvītis" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā

Ieejot ekspozīcijā, varam izsekot tam, kā attīstījies Purvīša rokraksts. Tas arī ir pārsteidzoši, ka no sava skatupunkta vari pārlaist acis ekspozīcijai un redzēt, kā mainās krāsu gamma, kā darbi vairāk iezaigojas. Pirmie – vairāk tumsnēji...

Tieši tādu arī vēlējos izstādes iekārtojumu – ka ieejot ir tāda kā goda siena, un tā ir visā zāles metrāžā: te izlikti darbi, kas parāda mākslinieka radošo gājienu jeb spektru visa mūža garumā. Skatītājs, ieejot izstādē, uzreiz saprot, ka te ir "no – līdz". Ekspozīcijā ir zonējumi. Katrā periodā tu vari iedziļināties, vari skatīties katru darbu arī atsevišķi, bet tev kā skatītājam galvā jau ir lielā shēma. Purvīša izglītība ir Pēterburgas akadēmija, tātad krievu reālisms, kas atšķiras no Rietumeiropas reālisma.

Ceļojot pa pasauli un gūstot starptautiskus panākumus, viņš skatās un izmanto tieši to, kas notiek pasaulē – kas tajā ir aktuāli un ko māksla ir atklājusi.

Viņš iet vienā solī ar to, ko māksla ir atklājusi, un pēc tam izveido savu unikālo sistēmu – konstruēto, sintezēto Latvijas ainavas arhitektūru.

Vai tev pašai bija kādi personiski pārsteigumi vai atklājumi, strādājot pie izstādes par Vilhelmu Purvīti? Vai nu par viņu kā cilvēku, vai par kādām mākslas metodēm, attieksmi vai notikumiem?

Viens, ko es sapratu – ka mana izglītība jau akadēmijā bijusi balstīta uz Purvīti: Purvītim akadēmijā bija skolnieki, kuri savukārt pasniedza maniem pasniedzējiem. Līdz ar to daudzi paņēmieni, ko lietojis viņš, ir arī man skolā mācīti: piemēram, kā uzbūvēt [kompozīciju], kā gleznot, kā nepieblīvēt audeklu, kā vietām atstāt, lai audekls spīd cauri, kā kārtot plānus, kā tonāli visu darbu savest kārtībā. Tas ir tas amats, zināšana. Bet tas, ko es sev tiešām paņēmu – nu, tas jau tā kā ir zināms, bet tomēr – ka

visa mūža garumā gleznotājam pret saviem audekliem, pret savām gleznām ir jāizturas ar neticamu godīgumu. Pareizāk – ticamu godīgumu pret sevi. Un vēl ar spēku – nedrīkst sevi žēlot!

Kā varēja redzēt pēc triepiena, Vilhelms nekad nav sevi taupījis. Un vēl – nekad nevajag apstāties! Vajag turpināt meklēt, kas vēl ir darāms, izmantojot jau zināmo. Un to var redzēt, kā viņš strādājis no perioda uz periodu: to, ko iepriekšējā periodā viņš ir atklājis, to viņš nes līdzi arī nākamajā mākslas periodā, bet jau citā kvalitātē.

Izstāde "Purvītis" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā

Skat, kāds Purvītis!

Gan laikabiedri, gan starptautiskā sabiedrība ļoti novērtējusi Vilhelma Purvīša spēju gleznot sniegu. Kas īsti ir viņa sniega noslēpums? Ir pat sastādīts reitings ar tālaika autoriem no Norvēģijas, Zviedrijas, Somijas, un Purvītis ar savu sniega meistarību ir šī saraksta augšgalā. Kāds ir viņa noslēpums?

Nezinu, kas ir tas noslēpums, bet varu teikt, ka viņš rāda to, ko citi varbūt tā neizmanto. Sniegs jau nav tikai balta virsma, balta krāsa, kā ļoti daudzi to glezno –

Purvītis vienkārši redz un rāda, ka sniegam ir apjoms. Sniegs ir kā sega, un segai ir savs biezums. Un tādā veidā viņš nevis uzglezno baltu virsmu, baltu paladziņu, bet allaž glezno sniegu kā lielu vatēto segu, kurā ir iebirumi, kurai ir dziļums, un tas dod virsmas materialitāti –

ka skatītājs gluži fiziski izjūt šo sniega materialitāti, trauslumu un biezumu reizē. Tas ir tas, ko daudzi nedara – viņi  glezno virskārtas tonalitāti, bet Purvītis ņem visu segas biezumu. Un tas dod vieliskumu.

Vilhelms Purvītis "Marta vakars" (Ne vēlāk par 1901)

Domājot par Purvīti, mēs uzreiz iedomājamies par viņa ainavām, tai skaitā sniegotajām, par ūdeņiem, par bērziem. Kā jau tu sacīji – tā ir mūsu skaistā Latvija. Bet ir arī tādas miniatūras, par kurām man bija liels pārsteigums un aizkustinājums – piemēram, ir tāds darbs ar mazpilsētas ieliņu, un tur ir pat uzraksti – "Pārtikas veikals" un kas nu vēl. Tādas detaļas.

Purvītis dabā gleznoja studijas, un tās arī bija kā studijas, kā uzmetumi. Bet lielie simfoniskie darbi tika konstruēti un gleznoti darbnīcā, kur viņš tā kā sacerēja no zināmā. Līdz ar to ir uzmetumi un studijas, kurās viņš pēta un skatās, un tad viņš sintezē, atmet lieko un veido tēlu. Kad Purvītis pēta, viņš arī diezgan burtiski attēlo to, ko redz. Man pašai vēl bija interesants novērojums: tagad braucu līdzi vīram makšķerēt, un tas ir četros no rīta – kad saule lec.

Un esmu secinājusi, ka Purvītis ļoti bieži šīs studijas gleznojis ļoti agri no rīta. Kad saule lec un dodas savā "pirmajā uznācienā", visas gaismas ir ļoti grodas, bet dzidras. Nesamelnotas. Un tā kā uzmirdz.

Un ļoti daudzi viņa darbi ir tieši tādi, neticami krāsaini Vilhelmam Purvītim, bet arī dabā tas tā ir. Kad saule uziet jau augstāk, šis sakāpinātais krāszieds pazūd. Jo rītiem raksturīgi tas, ka ir krāsaini un dzidri. Un to viņš panāk ar strādāšanu agrajos rītos. Toreiz jau cilvēki vispār cēlās agri… Tas ir mans atklājums caur saviem novērojumiem šajos agros rītos, kad es to redzu, fotografēju un reizēm izsaucos – skat, kāds Purvītis!

Izstāde "Purvītis" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā

Vēl šajā izstādē skatām arī Purvīša pazudušos darbus – tie, protams, redzami reprodukcijās uz vienas atsevišķas sienas, tostarp arī brīnišķīgo nelielo Rozentāla veidoto portretu. Visu izstādi nevar izstāstīt, tā noteikti jāredz. Bet īpašs pārdzīvojums bija iespēja uzkāpt pa sastatnēm otrajā stāvā, līdz trim īpašiem Purvīša gleznojumiem.

Jā, muzejs sarūpējis unikālu iespēju, ka lielajā vestibilā, kur parasti mēs skatāmies tikai uz augšu, šoreiz visas izstādes garumā redzamas Purvīša linetes jeb panno, un šos gleznojumus var apskatīties, uzkāpjot augšā. Arī tur var redzēt Purvīša profesionalitāti, jo šis gleznojums ir ļoti brīvs, ļoti elpojošs, tāds nepiedzīts. No grīdas līmeņa skatoties, liekas, ka tam ir ārkārtīgi nostrādāta forma, bet, piebāžot degunu tuvumā, var redzēt, ka tas ir vibrējošs, gandrīz kā skičveidīgs. Tā arī freskas gleznojumus glezno.

Es vispār domāju, ka uz šo pakāpšanos Mākslas akadēmijas gleznošanas pasniedzējiem studentus vajadzētu vest obligātā kārtā, tāpat arī no mākslas skolām, jo tā ir unikāla, vienkārši ekskluzīva iespēja! Pat nezinu, kad tāda vēl atkārtosies. 

Sandra Krastiņa

Vēl minēji fotogrāfijas, kurām arī ir sava vieta – muzeja otrajā stāvā. 

Projekta ietvaros lūdzām fotogrāfam Kristapam Kalnam iet dabā un ''fotografēt Purvīti''. Un viņš sev definēja šo uzdevumu tā, ka to dara nevis Kristaps Kalns, bet gan dokumentālists, kurš iet un skatās. Un tagad pastāvīgajā ekspozīcijā, kur parasti atrodas Purvīša gleznojumi, kas tagad aizgājuši uz viņa personālizstādi, ir Kristapa Kalna četras lielformāta fotogrāfijas, kas šeit iekļaujas ļoti organiski – tā kā pārsit klasikas ritmu, un mēs kā skatītāji ieejam un redzam – jā, arī mēs te esam. Domāju, tā ir tāda skaista ritmu un akcentu maiņa, ko piedzīvot. 

Izstāde "Purvītis" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā

Gribētos uzsvērt arī Purvīša starptautisko nozīmi, jo viņš taču veda latviešu mākslu arī uz ārzemēm. 

Viņš strādāja arī kā valstsvīrs, kurš Latviju veidoja kā modernu valsti. Un tajā mēs tagad dzīvojam.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt