Pirmo reizi kopumā tiek parādīta gandrīz visa Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) videomākslas kolekcija, kuras veidošanai muzejs pievērsies pēdējos piecus gadus.
Skatītāju uzmanībai piedāvāta neliela, bet izcila izlase – Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna, Kārļa Vītola, Ievas Epneres, Ērika Apaļā, Kriša Salmaņa, Kristapa Epnera, Miķeļa Fišera, Maijas Kurševas, Katrīnas Neiburgas un Kristas Dzudzilo videomākslas darbi.
Muzejā atzīmē: “Vairākos darbos konstatējama noteikta tendence, kas šīs krīzes kontekstā uzlūkojama gluži vai kā pravietiska antimateriālistiska pozīcija. Eskeipisms dabā, vajadzība pasauli izskaidrot kopsakarībās pēc kāda vienota principa, nespēja rast piepildījumu un garīgu izaugsmi patērnieciskuma kultūrā.”
Darbu naratīvs aptver visai plašu amplitūdu – no reliģiozā Kristus augšāmcelšanās brīnuma Lieldienās Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna darbā “Altāris” (2006) līdz pat Miķeļa Fišera spēlei ar sazvērestības teorijām darbā “Valodas stunda” (2015). Vissenāk veidotais LNMM videokolekcijas darbs ir Katrīnas Neiburgas 2003. gada feministiskais projekts “Satiksme”, kurā parādīta sieviete zināmā mērā viņai bīstamas profesijas – taksometra vadītājas lomā. Savukārt viens no jaunākajiem ir 2018. gadā radītais darbs – Kārļa Vītola animācija “Beigas”, kas stāsta par pusmūža krīzes skartu vīrieti, kurš ir ieslodzīts savās atmiņās un cenšas samierināties ar fizisko un garīgo beigu sajūtu.
Virtuālā ekspozīcija dod iespēju apskatīt arī videoetīdi “Gulbis / Le Cygne” (2016) no Ērika Apaļā personālizstādes “Ģimene”, kas pirms ārkārtējās situācijas izziņošanas tika atklāta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā zālē un pagaidām ir slēgta.
“Nevienam nav noslēpums, ka izstāžu apmeklētāji video darbus nereti vispār nenoskatās līdz galam, jo laiks taču min uz papēžiem un ekspozīcijas iepazīšanai ieplānotās minūtes negaida,” atzīst muzeja pārstāvji un uzsver, ka šajā periodā, paliekot mājās, steigas problēmai nevajadzētu būt. Izstādes veidotājiem šķiet, ka tagad ir īstais brīdis ielūkoties darbos, kas iepriekš palaisti garām.
Īsākais no kolekcijas videodarbiem ir iepriekš minētais Ērika Apaļā “Gulbis” – vien minūte un 21 sekunde. Garākais ir gandrīz 20 minūtes garais Ievas Epneres dokumentālais videodarbs “Piramīdas četras versijas” (2015), kas tapis no Špicbergenā iegūta materiāla pamestā padomju ogļrūpniecības pilsētā Piramīda. Tā patiesībā atrodas Norvēģijai piederošā salā, un tajā jau teju divdesmit gadus laiks ir iekonservējies. Tur dzīvojošie varoņi izstāsta, ka šajā zemes nostūrī, kurā laiks ir apstājies un mūsdienu pārsātinātā pasaule nav ielauzusies, viņi var justies vienoti ar dabu un savā veidā – būt laimīgi.
Muzejā norāda, ka LNMM krājuma videodarbi tapuši izstāžu formātam, nereti kā lielākas ekspozīcijas daļa, un to instalēšanas veids – projicēšana uz viena vai vairākiem ekrāniem, izmērs un citas nianses ir būtiskas, lai sasniegtu mākslinieka iecerēto emocionālo iedarbību. Eksponēšanas forma var būt arī neatņemama darba daļa. Piemēram, tikai lielizmērā ir projicējams Voldemāra Johansona okeāna vētras vērojums, kurā ar attēla megaizmēru un ūdens pilieniem piesātinātu telpu tiek radīts klātbūtnes efekts, ķermenisks pārdzīvojums. To nevar panākt, skatoties darbu datorā, tāpēc “Slāpes” (2015) nav iekļautas videomākslas kolekcijas izstādē. Tāpat Mārtiņa Ratnika videoinstalācija “Zeme” (2009), kas tika nominēta otrajai Purvīša balvai 2011. gadā, prasa telpisku 360° projicēšanu, ko nevar nodrošināt datora ekrānā.
