Par instalācijās izmantoto sāli Boiko savulaik ir teicis: “Tā ir viselementārākā kristāliskā viela, kam ir liels sakars ar enerģijas laukiem”.
„Likumsakarīgā veidā, pieaicinot arī āderu noteicēju Liju Bērziņu, mēs līdzīgā veidā kā Boiko pats izvietoja savas instalācijas, izmantojām noteikto āderu tīklu un atklājās, ka tās ir apļveida āderes, līdz ar to darbu izvietojums “Sālspūtējs” ir centrā, un malā vēl divas instalācijas,” par izstādi stāsta mākslas zinātniece un izstādes kuratore Māra Žeikare.
Pats mākslinieks Boiko šo darbu bija radījis skiču veidā, kas nebija realizēts dzīvē, stāsta Latvijas Nacionālā mākslas muzeja koordinatore
Ieva Kalnača: „Interesantais aspekts darbam ir tāds, ka attēls, ko jūs redzat, kas griežas, tā ir tiešraide no kameras, kas atrodas kupola pašā, pašā augšā, kur ir stikli. Līdz ar to viņš visu laiku rāda to āru, kas notiek ārpus kupola.”
Laikmetīgās mākslas restaurācija ir sarežģīta, jo ir jāiedziļinās mākslinieka daiļradē un jāizpēta viņa darba stilistika. Bieži vien materiāli, ko laikmetīgajā mākslā izmanto, ir sarežģīti un nav ierasti restaurācijā. Pirms darba “Stiklu sālsezeri” restaurācijas tika veikta trīs mēnešus ilgstoša dziļa izpēte. Visgrūtāk bijis atjaunot mākslinieka kādreiz īstenoto sāls iztvaikošanas kristālu ainavu.
„Bija divi darbi, kas bija jārestaurē. Viens darbs – “Saldsērdzība”, kas ir kā instalācija. Tur bija vairāk jāvadās pēc mākslinieka arhīva materiāliem, pēc pierakstiem, līdz ar to, tas bija vieglāk. Bija jārada no jauna, bet ar vizuāli to pašu izskatu,” uzsver restauratore Evita Melbārde.
Trauslās Boiko enerģētiskās sāls konstrukcijas, ko papildina Mārtiņa Roķa radītā skaņas ainava, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja baltajā Kupola zālē rada meditatīvas noskaņas, kurās gremdēties izstādes veidotāji iesaka vislabāk vienatnē.
