Saskanīgs solistu duets
Radošās dzīves rītausmā, apmēram 1987.gadā, Vija un Kaspars Zariņi rīkoja kopīgas izstādes. Pēc tam katram bija desmitiem personālizstāžu, un tagad atkal ir iestājies kopīgo izstāžu periods. Liepājas muzeja lielās zāles viena daļa ir atdota Vijas gleznām, otra - Kaspara darbiem. Izstādes ideja ir tāda pati, kāda bija “Arsenālā” pagājušā gada rudenī un līdzīgai izstādei Valmieras muzejā – parādīt savus darbus kopā, taču atsevišķi. “Tas ir izstādes “Arsenālā” turpinājums samazinātā variantā, “īsais stāsts”, piemērots tieši šīm muzeja telpām,” paskaidroja Vija. Gleznu ir mazāk, un, piemēram, Kaspara darbu 4х4 metru izmērā Liepājā vienkārši nav iespējams izstādīt. “Izstāde “Arsenālā” bija rudenī, tagad ir vasara, un, ziemā, starplaikā, mēs tīri labi pastrādājām,” teica Vija.
KONTEKSTS UN PERSONAS
Vija Zariņa (1961) beigusi Latvijas Mākslas akadēmiju, profesora Induļa Zariņa monumentālās glezniecības darbnīcu, mācījusies arī profesora Eduarda Kalniņa un profesora Borisa Bērziņa meistardarbnīcās. Izstādēs piedalās kopš 1980.gada, sarīkojusi vairāk nekā 20 personālizstādes. Darbi atrodas Latvijas Kultūras ministrijas, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Latvijas Mākslinieku savienības muzeja, Valsts Tretjakova galerijas, Krievijas Mākslas fonda, Krievijas Kultūras ministrijas, Tartu Mākslas muzeja krājumā, kā arī neskaitāmās privātajās kolekcijās visā pasaulē. Par pedagoģi strādā kopš 1986.gada, Latvijas Mākslas akadēmijā kopš 1999.gada, LMA Glezniecības katedras asociētā profesore kopš 2008.gada.
Viņš
Kaspars Zariņš (1961) beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas profesora Induļa Zariņa monumentālās glezniecības darbnīcu (1986). Izstādēs piedalās kopš 1980.gada, sarīkojis 30 personālizstādes. Darbi atrodas daudzu muzeju un fondu krājumos, kā arī daudzās privātajās kolekcijās. Darbojies grāmatu grafikā, animācijā, saņēmis Latvijas nacionālā kino balvu “Lielais Kristaps” nominācijā “Labākais animācijas mākslinieks” par animācijas filmu “Vai tu ko teici?” (studija “Dauka”, 2009). Latvijas Mākslas akadēmijas asociētais profesors kopš 1995.gada, profesors kopš 2008.gada.
Kopīgā balva
Izstāde “Paralēli” nedaudz citā formātā vispirms bija apskatāma Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja izstāžu zālē “Arsenāls” 2017.gada septembrī-oktobrī. Par to Vija un Kaspars Zariņi saņēma Latvijas televīzijas un Latvijas Radio balvu “Kilograms kultūras” nominācijā “Vizuālā māksla” par 2017.gadu.
Kāpēc jūs nestrādājat kopā?
“Principā jebkurš mākslinieks ir individuāls objekts un cilvēks, un mākslas darbu ideja arī ir individualitātes izpausme. Ir pasaulē gadījumi, kad cilvēki rada mākslu kopā, taču mēs neesam tāds gadījums,” paskaidroja Kaspars.
“Kopā – nē, mēs to darām vienlaikus. Kā mākslinieki mēs esam ļoti dažādi,” piebilda Vija.
Vai tiešām nav bijis pat domas pastrādāt kopā? Vija pastāstīja, ka tāds izaicinājums var gadīties – kāds Lietuvas mecenāts un kolekcionārs uzaicinājis Zariņus piedalīties kādā projektā ar nosacījumu, ka viņi kopīgi radīs vienu darbu. Taču Vija šaubās, ka tas notiks: “Mēs esam pārāk atšķirīgi. Taču pamatā vērtību sistēma, uzskati par mākslu un to, ko saukt par mākslu, mums ir līdzīgi. Un tāpēc mēs varam sadarboties. Un labi sadzīvot arī, jā.”
Bet vai jūs viens otru kritizējat no profesionāļu viedokļa?
Kaspars: Protams. Mēs viens otram esam pirmie kritiķi.
Vija: Un konkurenti.
Kaspars: Mēs saucam lietas to vārdos.
Vija: Asi. Runājam, ko domājam. Taču ar tādiem ieteikumiem kā “Bet varbūt šeit vajag tā, bet te – tā?” Taču principā katrs no mums ir kā mākslinieks. Katrs savā čaulā. Piemēram, es paklausīšos, ko teiks Kaspars, padomāšu, kā tas varētu būt, bet principā esmu spītīga, un turēšos pie sava viedokļa.
Kaspars: Vija savās izteiksmes formās ir reāliste un mākslā orientējas uz telpiskumu un dziļumu. Bet es orientējos uz krāsu un līdz šim brīdim esmu abstrakcionists. Pēdējā laikā radu darbus no finiera un akrila, izmantoju leņķa slīpmašīnu, taisot dobumus, savienojot māksliniecisko plakni un tilpumu. Tāda ideja.
Vija: Gribu piebilst par Kaspara darbiem. Mēs kā Latvijas Mākslas akadēmijas pedagogi daudz braukājam pa pasaules galerijām un muzejiem un pagaidām neesam redzējuši neko līdzīgu tam, ko rada Kaspars. Pēc manām domām, tas ir kaut kas pilnīgi jauns un neredzēts. Bet es strādāju klasiskās glezniecības jomā, man tā ir tuva un ļoti patīk – nedomāju, ka kādreiz iziešu ārpus šiem rāmjiem. Lai gan, protams, uz priekšu neko nevar paredzēt… Taču Kaspars rada kaut ko pavisam jaunu. Ceru, ka arī publika novērtēs šīs inovācijas. Jāteic, ka mums bija ļoti patīkami saņemt “Kilogramu kultūras”, tas mums ir ļoti svarīgs augsts novērtējums.
Vai ir ļoti grūti, ja vienā ģimenē ir divi mākslinieki?
Kaspars: Nē, jo mēs esam atšķirīgi. Ja mēs strādātu līdzīgā stilā, būtu grūtāk, jo tāda konkurence ir nežēlīga.
Vija: Mēs pārāk ilgi esam precējušies, un es vienkārši nezinu, kā dzīvot ar cilvēku, kas nav mākslinieks. Man ir tikai šis dzīves modelis, un, ja es tajā jūtos labi, priecīgi un varu radoši strādāt, tātad viss ir kārtībā.
Reālisms un abstrakcionisms
Pēdējos desmit gadus galvenā vieta Vijas Zariņas daiļradē ir Latvijas ainavai. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja interneta vietnē bija rakstīts, ka Vija meklē Latvijas ainavas kodu. Viņas lielformāta darbos ir Latvijas daba, tās miers un plašumi. Palete ir atturīga un nomierinoša. Koki un debesis atspoguļojas ūdenī, dažās gleznās zemi klāj migla, pat drēgnums ir jūtams. Bet, lūk, arī tuksnešains jūras krasts. Vija atzina, ka viņai ļoti patīk pelēkas krāsu nianses, kuru Latvijas dabā nav maz. Un ne tikai. "Man daudzās gleznas ir sniegs. Sniegpārslas. Gribas nodot sajūtu, kad sniegs lido sejā." Vija uzskata, ka mākslai jāspēj celt cilvēku augstāk, padarīt viņu redzošāku.
Savā jaunajā stilā Kaspars strādā kopš 2014.gada. Audekla vietā ir līmēts finieris, kas ir gandrīz divus centimetrus biezs. Uz tā ir akrila krāsa. Otu vietā - leņķa slīpmašīna. Ar tām mākslinieks arī izslīpē padziļinājumus, iznāk apļi, ovāli, šļakatas un citas figūras. Kopumā - kaut kas reljefaini sarežģīts - reizēm pilnīgi kosmisks, reizēm tas atsauc atmiņā ūdens pilienu mikroskopā. Visai apburoši, jāatzīst. Kaspars sacīja, ka abstrakcionismā ir daudz virzienu, kas izaug cits no cita. "Arī Latvijā tas aug no Rotko. Jā, viņš pēc izcelsmes ir ebrejs, strādājis Amerikā, taču viņa saknes ir šeit, Latvijā. Abstrakcionismā jābūt ļoti individuālam, lai piesaistītu un aizrautu cilvēku uzmanību."
Vijas un Kaspara Zariņu izstāde "Paralēli" būs apskatāma Liepājas muzejā līdz 29.jūlijam.
