Par jauno mākslinieku paaudzi, akadēmiju, pandēmijas sekām un mākslas spējām izdzīvot ar mākslinieku, Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) profesoru un prorektoru administratīvajā un radošajā darbā Andri Vītoliņu sarunājas dzejnieks Valts Ernštreits.
Valts Ernštreits: Tu pats esi absolvējis Latvijas Mākslas akadēmiju. Kāda pēc absolvēšanas ir jauno mākslinieku dzīve?
Andris Vītoliņš: Nu redzi, es augstskolu absolvēju deviņdesmitajos ar visām izrietošajām sekām deviņdesmito gadu stilā. Tas bija laiks, kad varēja notikt teju jebkas un nebija nekādas iespējas mākslai. Līdz ar to mēs visi strādājām un darījām daudz ko paralēli – māksla tika uztverta par mistisku profesiju.
Deviņdesmito gadu kultūras saprašanā māksla neiederējās, bija vecie mākslinieki un jaunie – reklāmas aģentūrās un citās nedefinētās nišās, piemēram, dekorāciju izgatavošanā klubiem.
Dekorators, tā teikt.
Paralēli akadēmijai strādāju reklāmas aģentūrās, iegūstot praktisku izglītību. Bija jāpelna reālā nauda un maize līdz brīdim, kad sāku domāt, ko pats dzīvē vēlos darīt. Atceros, kā vienā projektā Berlīnē satiku kipriešu izcelsmes māksliniekus no Ņujorkas. Viņi sevi sauca par profesionāliem praktizējošiem māksliniekiem. Sapratu, ka man arī par tādu jākļūst, proti, par praktizējošu mākslinieku, kas mākslu rada visu laiku.
Kā ir tagad – cilvēks pabeidz Mākslas akadēmiju, ko viņš var darīt? Vai viņš zina, kur var strādāt?
Akadēmija aptver ļoti dažādus laukus. Ja pasakām "jurists", arī tur ir ļoti dažādas nišas – sākot no lauksaimniecības firmas līdz pat Eiropas Cilvēktiesību tiesai. Līdzīgi arī mākslā. Bieži vien, sakot "māksla", mēs iedomājamies to "augsto" mākslu, kas ir televīzijā, muzejos vai vēl kaut kur. Ir cita, daudz mazāk redzama niša. Piemēram, reklāma, restaurācija, muzeji, kas nav vērsti uz ārēju šovu. Cita lieta, ka pandēmijas laikā nobrukušas robežas un ļoti daudz māksliniekiem nācies adaptēties jaunajam.
Vai kultūras jomā runā par to, ka pandēmijas laiks bijis smags tieši jaunajiem māksliniekiem, kas nevarēja pilnvērtīgi ienākt tirgū?
Jā, to mēs novērojām – cilvēki grib iestāties akadēmijā, gleznot, veidot, kas pandēmijas laikā nebija iespējams. Tas bija milzīgs sitiens, jo šajās jomās nepieciešams radīt fiziski. Tēlniecībā skulptūra ir materiāla lieta, tai nepieciešama klātbūtne. Savukārt attīstījās daļa, kas pirms tam bija vājāka – prezentācijas, attālinātās lekcijas –, taču fiziskā daļa ir cietusi.
Iespējams, tas varētu nozīmēt, ka, savu profesiju neapgūstot pilnvērtīgi, daļa studentu pārprofilējās uz citām darbības jomām. Kā tev šķiet, vai ir šāda tendence?
Es neteiktu, ka pārprofilējās. Vairāk sajūta, ka daļa pārslēdzās veģetēšanas režīmā, kas var izpausties kā depresija – gulēt mājās pie televizora, kas māksliniekam ir ļoti bīstami.
Kā tev šķiet, vai mākslinieku nav pārāk daudz?
Par daudz? To visbiežāk regulē tirgus. Par daudz viņu ir tad, ja mēs veidojam neprofesionālu atlasi. Latvijā bijusi tendence kritiski neizvērtēt jaunos kuratorus un galeristus, ķert tik ciet, tā izjaucot konkurenci tirgū. Nereti nostumjot malā vecāka gadagājuma profesionāļus, domājot, ka tagad tik taps jaunā, progresīvā māksla. Šis tirgus veidojas metropolēs – Ņujorkā vai Londonā. Taču tur nav tik vienkārši tikt, Latvijā jaunajiem ir daudz vieglāk nonākt televīzijā, tikt pie Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) atbalsta un citiem projektiem, kas ļauj jaunajai mākslai attīstīties.
VKKF projektu ziņā mūzika un māksla ir nozares ar lielāko atbalstu. To, ka ir ārkārtīgi daudz pretendentu, var ļoti labi redzēt. Taču, manuprāt, lai gan atbalsts ir šķietami plašs, tas ir arī ļoti saskaldīts.
Es to saucu par nabaga dāvanu.
Bieži vien problēma ir tā, ka VKKF komisijās vairums cilvēku nav kultūrpolitiski domājoši. Viņi domā kā mākslinieki, rezultātā dalot drīzāk tādas kā sociālās stipendijas un attiecīgi izpostot tirgu.
Cita būtiska lieta ir tā, ka topošajā Arhitektūras likumā būtu jāiekļauj nodokļu atlaides mākslai. Tas nozīmē, ka sabiedriskā pasūtījuma ēkām – slimnīcām, skolām, iestādēm, tiek paredzēts zemāks procents arī mākslas darbu pasūtījumiem.
Respektīvi, šobrīd mākslā nepieciešama diversifikācija. Mūsu gadījumā sanāk, ka Valsts kultūrkapitāla fonds ir galvenais mehānisms un otrs, kas palīdzētu diversificēt, būtu topošajā Arhitektūras likumā iekļaujamās nodokļu atlaides.
Jā, tas mudinātu valsts sektoru domāt par sabiedriskās vides estētikas kvalitāti. Proti, liekot saprast, ka māja nav tikai kaste. Kā, piemēram, blokmāja Krievijā, kurā nav estētikas. Rietumu valstīs šī ideja strādā jau sen, citās valstīs – arī privātajā sektorā, piemēram, būvējot sev viesnīcu, ieguldi mākslā un atpakaļ saņem nodokļa atlaidi.
Bet tad likumsakarīgs ir jautājums, cik liela loma mākslā ir privātajam sektoram? Vai tas, līdzīgi kā VKKF, palīdz mākslai?
Mūs grūti salīdzināt pat ar lietuviešiem vai igauņiem. Pie mums privātais sektors pēdējos 20 gadus ir izaudzis bez vizuālās mākslas. Es, protams, pārspīlēju. Viens risinājums ir nodokļu atvieglojumi. Ja uzņēmumā ir nodokļu pārpalikums, uzņēmējs nopērk jaunu automobili vai dīvānus birojam. Bet, ja viņam būtu interesanti nodokli atgūt ar mākslas darbiem, tas šo situāciju varētu mainīt.
Vai pēcpandēmijas apstākļi arī varētu ietekmēt privāto mecenātismu?
Cilvēkiem ir bail tērēt naudu, ir nedrošība. Arī līdz ar kara sākšanos es zinu ļoti daudz cilvēku, kas vienkārši atteica darba iegādi, visu pilnībā apturēja. Domāju, ka pēc mirkļa to sajutīsim un mākslinieki runās par to, ka pietrūkst finansējuma.
Bet tu pats pandēmijas laikā turpināji aktīvi darboties – visu februārī Viļņā vienlaikus divās vietās bija apskatāma tava izstāde "Iespēja pārdzimt".
Jā, es esmu no tā kaluma, kas visu laiku turpināja darboties. Izstāde bija ilgi plānota, mērķtiecīgs process. Kā jau teicu,
māksliniekam bezdarbība ir ļaunākais ienaidnieks.
Arī te būtiska loma ir mecenātismam – kad zini, ka tas, ko radi, kādam ir interesants, vajadzīgs, noderīgs. Mākslinieks nevar pārtikt tikai no iedvesmas. Tādēļ izstādes tapšanas procesā man ļoti palīdzēja "Signet Bank" mākslas kolekcijas kuratore Ineta Done. Palīdz un atbalsta tās nozares, kuru jomu neskar tieša "panika", viņiem nemaksā dimanta cenu. Bet ir arī sāpīgi sitieni, piemēram, Jāņa Zuzāna "Zandele" radīja šoku. Mazu tirgu tas ietekmē uzreiz – pircēji grib tirgoties, jo "redz, uz atlaidēm taču varēja dabūt par uz pusi zemāku cenu".
Runājot par starptautiskumu, kādas ir mūsu studentu iespējas startēt globālajā tirgū?
Savulaik ar kolēģiem, braucot uz projektiem ārzemēs, jau lidmašīnā saņēmām norādes neturēties kopā, atrast kopsaucējus ar citu projektu dalībniekiem, draugus un paziņas, ar kuriem komunicēt par savu tēmu. To var saukt arī par ārpolitiku, bet tas var glābt Latviju no iznīcības.
Iziet ārpus valsts ir ļoti svarīgi, jo māksla ir globāla.
Ja salīdzina, dzejai ir daudz grūtāk, jo tai ir konkrēta valoda.
Jā, tā ir ieslēgta tekstā.
Māksla ir senākā vizuālā komunikācijas forma.
Patiesībā, ja cilvēks nespēj runāt, viņš var komunicēt vizuāli. Tādēļ tirgus ir daudz plašāks.
Jau kopš 2019. gada realizējam pilotprojektu – "EU4ART'' aliansi, kas ir starptautiska mākslas augstskolu apvienība, kuras ilgtermiņa mērķis ir stiprināt vizuālās mākslas studiju programmas Eiropas Savienības dalībvalstīs. Tā ir interesanta pieredze, jo savā ziņā mūsu problēmas ar tirgus neesamību ir ļoti līdzīgas kā, piemēram, ungāriem. Viņi ir piecas vai septiņas reizes lielāka nācija nekā latvieši, taču tieši tāpat mokās ar postpadomju sabiedrību.
Principā sanāk – ja studentus pietiekami daudz dzenā jau studiju laikā, palielinās viņu iespējas tikt uz āru.
Jā, un viņi arī iemācās citādi formulēt jautājumus – tas paver iespējas, veido viedokli un ļauj salīdzināt kvalitāti. Starp citu, šobrīd mēs uzņemam arī studentus no Ukrainas, kā arī veicam pārrunas ar Kijivas Universitāti. Savā ziņā kara stāvokli varam izmantot savā labā pieredzes apmaiņai.
Bet vai valstiskā ziņā nebūtu svarīga mākslas izglītības attīstība tieši šeit, Mākslas akadēmijā?
Jā, to mēs redzējām arī divdesmitajos gados, kad dibināja Mākslas akadēmiju. Zemnieki nesaprata, kāpēc jāmaksā par akadēmiju, ja par šo naudu visus var sūtīt mācīties uz Parīzi un varbūt tas pat būtu lētāk, labāk un kvalitatīvāk, tomēr akadēmija tika dibināta. Tas raksturīgi arī bijušajām padomju valstīm, kas deviņdesmitajos gados būvēja sevi no jauna.
Mākslas augstskolas savā ziņā kā institūcijas veido valsts identitāti.
Stāsts ir par to, ka var studentus sūtīt mācīties uz ārzemēm, taču viņiem būtu jārada šeit un jādod savs pienesums mūsu pašu kultūrai un sabiedrībai.
Pastāstīšu kādu vēsturisku stāstu. Dānijas slepenais dienests pārķēra Francijas sūtņa vēstuli. Tajā Francijas sūtnis prasīja atsaukt viņu atpakaļ no Dānijas, žēlojoties, ka Kopenhāgena ir barbariska, tumsonīga vieta, kurā nav nekā cita kā tikai mežoņi. To uzzinājis, Dānijas karalis blakus Francijas vēstniecībai lika uzcelt operu un mākslas akadēmiju. Šajā akadēmijā joprojām ir karalienei paredzēta zāle, ko viņa apmeklē vienreiz gadā. Tas parāda valstisku attieksmi pret kultūru. Šeit varam aizgūt to, ka mežonīgajiem vikingiem var izskolot labu gaumi, uzvedību, estētiku.
Ja pārejam uz ārzemju un dzimtenes tēmu, kā ir – cik daudzi raujas mācīties ārzemēs un cik izvēlas studēt šeit, Mākslas akadēmijā?
No politiskā viedokļa pirmā kļūda bija atalgojums un tehniskais ekipējums, kas vienubrīd zemāka līmeņa mācību iestādēm bija labāks nekā augstskolā. Attiecīgi mākslas skolu pasniedzēji skolēniem ieteica nemācīties akadēmijā, bet braukt uz Nīderlandi, Dāniju, kur brīvi pieejamas darbnīcas un aprīkojums. Parādījās izteikta tendence, ka no desmit labākajiem kursā astoņi talantīgākie aizbrauca. Nedomāju, ka tas tika darīts apzināti, bet vienkārši, virpuļojot pa ministriju gaiteņiem, izveidojās tāda situācija, taču tagad mēs cenšamies to labot. Otrkārt, iespēju izpausties ārpus Latvijas meklē arī saturiskā māksla. Šo mākslu mēs bieži vien Latvijā brutalizējam caur tādu kā pārprastu, komercializētu prizmu. Daudzi uzskata, ka šeit nav mikrofloras, kur attīstīties rietumintelektuāļiem. Vienu var saukt par tehnisko emigrāciju – pēc mašīnām, tehnoloģijām, iespējām. Otra ir garīgā – pēc vides, cilvēkiem, izaugsmes.
Drīzumā akadēmiju papildinās jauna ēka. Kāda ir akadēmijas un studējošo nākotne?
Es uz nākotni skatos ļoti cerīgi. Mums ir liels izrāviens izaugsmē, attiecīgi varam uzņemt vairāk ārvalstnieku, organizēt "workshopus" (meistardarbnīcas – red.) plašākā lokā, netraucējot citu darbu. Iepriekš bija jāpārtrauc lekcijas, lai izmantotu telpu radošajām darbnīcām.
Bieži mākslinieki jaunā darbnīcā sāk arī labāk gleznot. Tāpat kā dzīvē, vārot zupu, ja tev ir vienīgi kartupeļi, ūdens un sāls, tad tas vien sanāks. Ja ir gaļa un sīpoli, to jau var saukt par īstu zupu.
