“Tā vajadzība visu laiku būt kopā ar mākslu, ar gleznošanu, ar izteikšanos uz audekla… Viņa jau pati arī ir teikusi, ka visas domas viņai rodas gleznojot, tas bija tāds process, kas viņai bija pilnīgi fiziski nepieciešams,” tā par Džemmu Skulmi saka mākslas zinātniece Elita Ansone.
Džemma Skulme gleznoja ne tikai ar roku, bet visa ķermeņa līdzdalību – lieliem žestiem, plašiem vēzieniem, ar tādu īstu modernisma piegājienu. Arī jau padomju gados un līdz pat 2019. gada vasarai.
Viņas mākslas dzīve visa mūža garumā nav atdalāma no sabiedriskās un politiskās dzīves. Padomju laikā viņa bija ilggadīga Mākslinieku savienības vadītāja. Neapšaubāmi tā bija varas kontrolēta institūcija, bet viņas vadībā mūsu mākslai tomēr bija iespēja arī uzplaukt, attīstīties un būt modernai, kā uzskata Elita Ansone – viņas vadībā mākslas procesi tikai ieguva, nevis zaudēja.
“Domāju, ka būtu grūti iztēloties veiksmīgāku personību šajā amatā. Viņa, man liekas, to kā misiju bija uzņēmusies un faktiski visu mūžu kalpoja Latvijas sabiedrībai, Latvijas kultūrai,” pauž Elita Ansone.” Arī tad, kad bija lielā vecumā, viņa taču vienmēr komunicēja ar ikvienu, tik daudzi gāja pie viņas runāties, prasīt padomu, aicināja izteikt savas domas. Viņa bija aktīva arī sociālajos tīklos.
Viņa visu laiku dzīvoja kopā ar procesiem, viņa bija tajos iesaistīta līdz pat mūža pēdējiem gadiem un dienām.”
Vārdos par Džemmas Skulmes īpašo personības spēku un lielo lomu mūsu sabiedrībā un kultūrā nav it nekā pārspīlēta un piepacelta, viņas gadījumā tie ir patiesāki par patiesu – tā atzīst mākslas zinātniece Inga Šteimane, kurai pēdējos gados bijusi ļoti cieša sadarbība ar mākslinieci, veidojot viņas izstādes.
“Ko es izjutu un par sevi pat smējos – ka tu apsēdies Džemmai blakām kā pie ābeles, kā pie ūdens, kā pie uguns, un tu jūties atkal tādā mītiskā noskaņā… Viņai piemita īpaša spēja likt cilvēkam, kas viņai ir blakus, sajusties ārkārtīgi svarīgam.
Tagad skatos pēc ''Facebook'' atmiņām – visiem ir dziļas, spilgtas sarunas bijušas ar Džemmu, un tā ir neordināras personības īpašība. Un tieši tāpēc Džemmas īpašā vieta ir tik pamatota, un tieši tāpēc ir tik skumji, ka nav vairs šīs personības,” saka Inga Šteimane.
Lai cik atšķirīgi būtu Džemmas Skulmes glezniecības periodi, sākot no eksistenciāli skaudra reālisma 60. gados līdz abstrakcijām mūža nogalē, – visus tos vieno viņas spēja izteikties lakoniskās, bet ļoti spēcīgās simboliskās zīmēs.
“Ļoti skaistā veidā Džemmai piemita tās dotības, ko mēs cildinām mūsu folklorā, tautasdziesmās, un tā ir šī īpašība – poētiski lūkoties uz realitāti un koncentrētā zīmes formā to atspoguļot. Tas Džemmai piemita pilnā mērā,” apgalvo Inga Šteimane.
Viena no spēcīgākajām zīmēm viņas mākslā ir sievietes tēls, kas dažādos periodos dažādi transformējies, bet šī latviskā spēka un pamatīguma sajūta tajā jaušama vienmēr – uzsver Elita Ansone:
“Kodols Skulmes mākslā ir viņas latviešu sievas. Tādas tautiskas, etnogrāfiski tērptas latvietes – stiprās kurzemnieces, nīcinieces, rucavietes, Alsungas tērpos tērptas sievas, kas ir tādas kā pārlaicīgas, kas mūžības sajūtu rada, un tur ir tas tautas stiprais kods, kas ir ielikts. Viņā pašā arī tas bija iekšā, un viņa ielika to tajā, ko gleznoja.”
Vēl līdz pat 2019. gada jūlijam Džemma Skulme ļoti aktīvi gleznoja, gatavojoties izstādei nākamā gada sākumā. Izstāde ar viņas jaunajiem darbiem arī tiks atklāta 7. februārī Nacionālajā mākslas muzejā, tās kuratore Inga Šteimane stāsta, ka vienīgi nosaukums nu būs jādomā viņai pašai, jo to viņa ar mākslinieci nepaspēja apspriest.
Inga Šteimane ideju meklēs Džemmas Skulmes slavenajās kladēs, kur viņa regulāri pierakstīja dažādas atziņas un citātus.
Atvadīšanās no leģendārās mākslinieces Džemmas Skulmes notiks sestdien, 16. novembrī, Doma baznīcā. Dievnams būs atvērts no pulksten pusdiviem pēcpusdienā, bet piemiņas dievkalpojums arhibīskapa Jāņa Vanaga vadībā sāksies trijos pēcpusdienā.
Respektējot piederīgo vēlmi, aicina nenest ziedus un vainagus.
